Publicēts pirms 12 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Autora īpašums ir fiziskais skulptūras veidols, bet tiesības – atļaut šīs skulptūras izmantošanu.
FOTO: Māris Kaparkalējs, LV
Autortiesību būtība
Autortiesību likuma 2.panta 6.daļa paskaidro autortiesību dabu, nosakot, ka tiesiskā režīma ziņā tās pielīdzināmas tiesībām uz kustamu mantu Civillikuma izpratnē. Tas nozīmē, ka autortiesības (un pārējās intelektuālā īpašuma tiesības), tāpat kā jebkurš cits īpašums, var tikt nodotas citai personai darījuma rezultātā.
Šis pats likuma pants gan tālāk nosaka, ka autortiesības nevar būt par īpašuma prasības objektu. Šī atruna likumā bija nepieciešama tādēļ, ka autortiesības sastāv no divām daļām – autora mantiskajām un personiskajām tiesībām. Ja mantiskā šo tiesību daļa tiek pielīdzināta tiesībām uz kustamu mantu, tad personiskā šo tiesību daļa ir neatsavināma autora personības sastāvdaļa un autora dzīves laikā nevar pāriet citai personai[1], bet pēc viņa nāves var pāriet tikai autora mantiniekiem, turklāt – nepilnā apjomā. Visām citām personām – gan fiziskām, gan juridiskām – var pāriet tikai autora mantiskās tiesības.[2]
Civillikuma 1044.pants definē, kas ir īpašuma prasība, nosakot, ka īpašuma prasību īpašnieks var celt pret katru, kas prettiesīgi aiztur viņa lietu; tās mērķis ir atzīt īpašuma tiesību un sakarā ar to piešķirt valdījumu. Tālāk 1050.pants paskaidro, ka par prasības priekšmetu var būt kā atsevišķa lieta, tā arī lietu kopība, kas sastāv vienīgi no ķermeniskām lietām, bet ne tāda manta, kuras sastāvā ietilpst gan ķermeniskas, gan bezķermeniskas lietas.
"Mēdz teikt, ka autortiesību maksājumi ir nodeva par vienu no cilvēku visizplatītākajiem vaļaspriekiem – lasīšanu."
Civillikuma komentāru autori norāda, ka "tiesību objekts civiltiesību izpratnē ir katrs labums, kas var tikt pakļauts tiesiskais varai, ar to saprotot civiltiesisku iespēju šo labumu iegūt, lietot un rīkoties ar to. Šādā nozīmē tiesību objekti ir ķermeniskas lietas (kustamas vai nekustamas lietas), bezķermeniskas lietas, kuras ietilpst mantas sastāvā (piemēram, lietojuma tiesība, prasījuma tiesība) un bezķermeniski labumi (piemēram, autora, darbs, izgudrojums, preču zīme)".[3], [4]
Intelektuālā īpašuma ieguves un izmantošanas jomā reizēm ir grūti, pat neiespējami nošķirt īpašuma ieguvi un tiesību ieguvi. Lai gan Autortiesību likuma 16.panta 3.daļā noteikts, ka autora tiesības nav saistītas ar īpašumtiesībām uz materiālo objektu, kurā darbs ir izteikts, autortiesības kā vienas no intelektuālā īpašuma tiesību kopumā ietilpstošajām tiesībām var būt gan atšķirtas no nesēja (piemēram, uz papīra uzrakstītas dziesmas notis), gan neatdalāmi ar to saistītas (piemēram, akmenī izcirsta skulptūra). Pēdējā gadījumā – autora īpašums ir fiziskais skulptūras veidols, bet tiesības – atļaut šīs skulptūras izmantošanu.
Autortiesību uzdevums
Mēdz teikt, ka autortiesību maksājumi ir nodeva par vienu no cilvēka visizplatītākajiem vaļaspriekiem – lasīšanu.[5] Daži autori uzskata, ka primārais autortiesību uzdevums ir aizsargāt autora darba augļus pret to neatļautu lietošanu.[6]
Taču autore uzskata, ka tā nav pareiza pieeja. Ja autortiesību galvenā funkcija būtu aizliegt, nevis atļaut, tad autortiesību attīstība aizietu pa nepareizu ceļu – autoriem nebūtu iespēju saņemt iztikas līdzekļus, lai varētu pārtikt no radošā darba un varētu radīt jaunus darbus. Savukārt sabiedrībai tiktu atņemta iespēja piekļūt gudro prātu radītajām kultūras un mākslas vērtībām.
Angļu valodā šīs tiesības saucas "copyright" jeb "kopēšanas tiesības"; tā ir tiesību nozare, kas noteic, kā personām atļauts izmantot un kopēt kādas citas personas – autora – radītos darbus.
"Autortiesības aizsargā idejas iemiesojumu materiālā formā, taču neaizsargā pašu ideju."
Autortiesības aizsargā idejas iemiesojumu materiālā formā, taču neaizsargā pašu ideju.[7] Kamēr ideja ir tikai cilvēka galvā vai tiek minēta sarunā ar kādu personu, autortiesības to neaizsargā. Taču, tiklīdz šī ideja ir īstenota jebkādā materiālā veidā (uz papīra, uz kino, foto vai video lentes, diska utt.), tā kļūst par darbu, ko aizsargā autortiesības.
Autortiesības ir izņēmuma tiesības. Tas nozīmē, ka tiesību īpašnieks var atļaut vai aizliegt citiem izmantot viņa darbu. Tas rada sava veida monopoltiesības uz minēto īpašumu, tāpat kā monopols pēc būtības izveidojas, kad viena aģentūra pārvalda visu noteikta repertuāra darbu (mūzika, vizuālie darbi, literārie darbi u.c.) autortiesības.[8]
Autortiesības, lai arī ir nemateriālas, tomēr tiesiskā režīma ziņā ir pielīdzināmas tiesībām uz materiālu lietu. To, tāpat kā taustāmus priekšmetus, var pirkt un pārdot, dāvināt vai citādi atsavināt gan pa daļām, gan kopumā.
Autortiesības un sabiedrība
Intelektuālā īpašuma sistēma ir balstīta uz fundamentālo principu, ka ir jābūt līdzsvaram starp tā radītāju un sabiedrības interesēm un vajadzībām. Šis princips ir jāpaplašina līdz patērētāja un izgudrotāja tiesību, sabiedrības un īpašuma tiesību, līdz pat dažādu tiesību sistēmu līdzsvara ievērošanai. Ja juridiskā sistēma, kas ir pamatā intelektuālā īpašuma aizsardzībai, vairs nerūpējas par līdzsvara ievērošanu vai, pat vēl sliktāk, izturas nevērīgi pret to, tad respekts pret šo sistēmu un visu intelektuālo īpašumu tiek sašķobīts.[9]
Autortiesību eksperts advokāts Māris Grudulis uzskata, ka viena no autortiesību funkcijām attiecībā pret sabiedrību ir līdzsvarošanas princips. Veidojot normatīvo regulāciju, sabiedrībai jāgūst viss intelektuālais labums, ko var sniegt autora radītā darba lietošana. Tātad likumdevējam jābūt uzmanīgam, nodalot ekonomisko monopolu uz darba izmantošanu no iespējas kontrolēt intelektuālo pieeju darbam. Atsevišķās situācijās, lai nodrošinātu sabiedrībai intelektuālo pieeju darbam, autora ekonomiskais monopols var tikt daļēji ierobežots. Tomēr, to ierobežojot, likumdevējam jābūt ļoti uzmanīgam, lai šādi atļauta sabiedrības rīcība nebremzētu vai vismaz nepārtrauktu radošos procesus sabiedrībā, no kā varētu ciest gan autori, gan pati sabiedrība.[10]
"Autortiesības ir izņēmuma tiesības."
Pieņēmums, ka intelektuālajam īpašumam nepieciešama maksimāla aizsardzība, ved pa maldīgu ceļu. Ir pieņemts uzskatīt, ka, veicinot intelektuālā īpašuma aizsardzību, automātiski tiek veicināta arī tā attīstība, un – jo vairāk tiesību tiek piešķirts, jo labāk. Taču šis pieņēmums ir nepareizs. Pat ja intelektuālā īpašuma tiesību stingra aizsardzība ir labākais veids, kā veicināt jaunradi, to var pielietot vienīgi kopā ar noteikumiem, kas rada līdzsvaru starp sabiedrisko jomu un privātīpašumu.
Neskatoties uz faktu, ka internets ir pierādījis iespēju caur tīklu savienojumiem ģenerēt jaunradi un intelektuālo darbību, kuru vajadzētu atbalstīt, politikas noteicēji ir koncentrējušies vienīgi uz nelikumīgas kopēšanas draudiem. Tiesību radītājiem ir jāstrādā ar jauno mediju, nevis jācenšas tas sakropļot, lai padarītu to līdzīgu vecajiem medijiem, kuros radās tradicionālās intelektuālā īpašuma tiesības.[11]
Intelektuālā īpašuma radītāju un sabiedrības intereses būtu jānodrošina starptautiskajām organizācijām, tādām kā PTO un WIPO. Ieviešot globālo autortiesību sistēmu, kas atbalsta autordarbu legālos izplatīšanas kanālus, tām būtu jāpievērš uzmanība arī fundamentālajam principam par nepieciešamību nodrošināt līdzsvaru tiesību īpašnieku un sabiedrības starpā. Lai gan darbu radītāju tiesību aizsardzība ir jāpastiprina, nedrīkst aizmirst arī sabiedrības tiesības un vajadzības godīgi piekļūt darbiem, kas padarīti pieejami.[12]
Autortiesību materiālais nesējs
Tā kā intelektuālais īpašums nav taustāms, lai to, piemēram, varētu redzēt, dzirdēt, lasīt, tam parasti ir nepieciešams materiāls nesējs – audio vai video kasete, grāmatas eksemplārs, dators, kinofilma utt. Svarīga intelektuālā īpašuma iezīme ir tā, ka tas nekādā mērā (juridiski) nav saistīts ar šo nesēju un tā īpašuma tiesību pāreja no vienas personas otrai nekādā mērā nav saistīta ar autortiesību pāreju.
Ja jūs uzrakstāt vēstuli draugam Jānim, tad, saņemot to, viņš kļūst par īpašnieku fiziskajam materiālam, no kā vēstule sastāv – papīra lapām, kas aprakstītas ar tinti. Tas viss piederēja jums, un, nosūtot to Jānim, jūs esat to viņam uzdāvinājis. Tomēr Jānis nav kļuvis par jūsu vēstules intelektuālā īpašuma īpašnieku. Viņam ir tiesības šo vēstuli lasīt vai mācīties no galvas, bet viņam nav tiesību to publicēt, kopēt, pavairot, piedāvāt pārraidīšanai vai tamlīdzīgi. Šīs tiesības jūs viņam neesat nodevis, tās ir palikušas pie jums, un tas ir saistīts ar jūsu intelektuālā īpašuma tiesībām vēstulē.
Autortiesību norāde
Autortiesības pieder autoram, tiklīdz darbs ir radīts, neatkarīgi no tā, vai šis darbs ir pabeigts vai nepabeigts. Darbs kā radīšanā ieguldīts radošais potenciāls kļūst par aizsargājamu darbu tūlīt pēc tā radīšanas, turklāt nav svarīgi, vai tas ir liels vai mazs, vērtīgs vai nevērtīgs, neatkarīgi no tā, kādā formā vai veidā tas ir izpausts.
Autortiesību piederības apliecināšanai nav nepieciešama reģistrācija, darba speciāla noformēšana vai kaut kādu citu formalitāšu ievērošana. Tomēr, ja autors grib, lai citas personas būtu informētas, ka tieši viņš ir šā darba autors, tad viņš var to apliecināt ar autortiesību aizsardzības zīmi, ko atveido ar tādu paņēmienu un tādā vietā, lai tā būtu nepārprotami redzama. Šī zīme ietver trīs elementus: burtu "C" aplītī – ©; autortiesību subjekta vārdu (nosaukumu) un darba pirmpublicējuma gadu.[1] Autortiesību likums. 14.panta 2.daļa.
[2] Turpat. 16.panta 2.daļa.
[3] Turpat. 27.lpp.
[4] Grūtups A., Kalniņš E. Civillikuma komentāri. Trešā daļa. Lietu tiesības. Īpašums. Otrais papildinātais izdevums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2002, 20.lpp.
[5] Rivers T. Referāts par Raidorganizāciju blakustiesībām. WIPO organizētās reģionālās konsultācijas raidorganizāciju tiesību uzlabošanai. Bukareste: 2005. gada 18. jūlijs. (Autores tulkojums).
[6] Jacob R., Alexander D. A Guidebook to Intelectual Property, Fourth Edition. London: Sweet & Maxwell, 1993. p.640.
[7] Tina Hart, Linda Fazzani. Intellectual Property Law. 4 edition, Maximillan Law Masters, 2006.
[8] Stephen M. Stewart LLD. International Copyright and neighbouring rights. London: Butterworths, 1983. p.3.
[9] Weber D. Intellectual Property – Challenges for the Future. European Intellectually Property Review, Sweet & Maxwell limited, 2005, Issue 10, p.345.
[10] Grudulis M. Ievads autortiesībās. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2006. 18.lpp.
[11] Lessig L. Free Culture, p.128.
[12] Weber D. Intellectual Property – Challenges for the Future, p.347.
