Ekonomiskās jeb mantiskās tiesības un to termiņš

Lai autors varētu dzīvot no sava amata augļiem, viņam ir jāsaņem atlīdzība par savu darbu. Jo vairāk viņa darbs tiek izpildīts, atskaņots, raidīts un citādi izmantots, jo lielāku atlīdzību saņem autors.

Mantisko tiesību veidi

Lai šo atlīdzību nodrošinātu, autoram tiek noteiktas mantiskās tiesības

1. publiskot darbu – jebkurā veidā tieši (dziedot, spēlējot) vai ar kādas tehniskas ierīces palīdzību – audio vai video atskaņotāju, televizoru, radio, datoru un tamlīdzīgi – padarīt darbu pieejamu sabiedrībai;
2. publicēt darbu – autortiesību objektu kopijas padarīt pieejamas sabiedrībai, ievērojot nosacījumu, ka eksemplāru skaits apmierina sabiedrības saprātīgu pieprasījumu atbilstoši konkrētā darba raksturam;
3. publiski izpildīt darbu – darbu izpildīt tieši vai ar jebkuras tehniskas ierīces palīdzību vai procesa starpniecību ārpus ierastā ģimenes loka;
4. izplatīt darbu – darba oriģinālu vai kopijas pārdot vai kaut kā citādi atsavināt;
5. raidīt darbu – iekļaut darbu televīzijas vai radio programmā un to pārraidīt (raidīšana ir programmu izplatīšana publiskai uztveršanai[1]);
6. retranslēt darbu – iekļaut darbu televīzijas vai radio programmā un to retranslēt (retranslācija ir Latvijā vai ārvalstīs izplatītas programmas uztveršana un tūlītēja pilnīga vai daļēja izplatīšana citā publiskā elektronisko sakaru tīklā, neizdarot programmā vai raidījuma saturā nekādus grozījumus[2]);
7. padarīt darbu pieejamu sabiedrībai pa vadiem vai citādā veidā tādējādi, ka tam var piekļūt individuāli izraudzītā vietā un individuāli izraudzītā laikā – šī ir visjaunākā tiesība, kas radusies līdz ar informāciju tehnoloģiju attīstību, kad skatītājs pats savā datorā vai citā sevis izvēlētā ierīcē var izvēlēties laiku un vietu, kad noklausīties dziesmu vai apskatīties fotogrāfiju vai filmu;
8. iznomāt, izīrēt vai publiski patapināt darba oriģinālu vai kopijas – padarīt darbu pieejamu uz ierobežotu laiku neierobežotam personu lokam bez mērķa gūt tiešu vai netiešu ekonomisku vai komerciālu labumu. Šī tiesība neattiecas uz trīsdimensiju arhitektūras darbiem un lietišķās mākslas darbiem, jo šo darbu izmantošanas režīms ir atšķirīgs tāpēc, ka šis darbs nav atdalāms no tā nesēja. Līdz ar to šādu darbu izmantošana tiek regulēta līdzīgi kā kustamu lietu izmantošana, papildus nosakot atlīdzību autoriem;
9. tieši vai netieši, īslaicīgi vai pastāvīgi reproducēt darbu – izveidot darba vienu vai vairākas kopijas ar jebkuriem līdzekļiem jebkādā formā un mērogā, pilnībā vai daļēji. Par reproducēšanu tiek atzīta arī darba īslaicīga vai pastāvīga uzglabāšana elektroniskā veidā (piemēram, datora atmiņā), kā arī trīsdimensiju kopijas izgatavošana no divdimensiju objekta vai divdimensiju kopijas izgatavošana no trīsdimensiju objekta. Šī tiesība aptver arī reprogrāfisko reproducēšanu jeb darba nokopēšanu fotokopēšanas ceļā un skenēšana gan palielinātā, gan samazinātā mērogā;
10. tulkot darbu – bez autora atļaujas nedrīkst darbu tulkot, izņemot gadījumus, kad tas tiek darīts tiesību ierobežošanai atļautajos gadījumos, piemēram, mācību procesā;
11. aranžēt, dramatizēt, ekranizēt vai citādi pārveidot darbu – jebkurš darba pārveidojums jāsaskaņo ar autoru, pretējā gadījumā var tikt uzskatīts, ka ir aizskartas ne vien autora mantiskās, bet arī personiskās tiesības.

Autortiesību likums noteic, ka autoram ir tiesības izmantot savu darbu jebkādā veidā, atļaut vai aizliegt tā izmantošanu, saņemt atlīdzību par atļauju izmantot savu darbu un par darba izmantošanu.

Autortiesību termiņš

Autortiesības ir tiesības ar ierobežotu ilgumu. Pretēji īpašumtiesībām uz fiziskiem priekšmetiem, kas turpinās tikpat ilgi, cik eksistē priekšmets, autortiesības ir tiesības ar ierobežotu ilgumu.

Bernes konvencijas 7.panta 1.daļa nosaka, ka konvencijā noteiktās aizsardzības termiņš ilgst visu autora dzīves laiku un 50 gadus pēc viņa nāves. Līdz 2000.gada Autortiesību likuma pieņemšanai likumā "Par autortiesībām un blakustiesībām" 28.panta 1.daļā Latvijā bija noteikts Bernes konvencijā prasītais minimālais termiņš, kas ir visu autora dzīves laiku un 50 gadus pēc viņa nāves. Taču EEK 1993.gadā pieņēma Direktīvu par autortiesību un dažu blakustiesību aizsardzības termiņu saskaņošanu jeb Termiņu direktīvu[3], kuras galvenais mērķis ir harmonizēt autortiesību aizsardzības ilgumu dažādās Eiropas valstīs.

"Autortiesības ir tiesības ar ierobežotu ilgumu."

Eiropas Komisija uzstāja, ka vienīgais veids, kā sasniegt tādu harmonizāciju saprātīgā laika posmā, ir pagarināt aizsardzības ilgumu autoriem, lai pieskaņotos visgarākajam aizsardzības ilgumam, ko piešķīrusi kāda no dalībvalstīm. Praktiski tas nozīmēja, ka direktīvā tika noteikts aizsardzības ilgums, kāds bija noteikts Vācijā, t.i., autora dzīves laiks plus 70 gadi[4]. Pēc minētā termiņa beigām darbs kļūst par sabiedrības īpašumu, un katrs var to brīvi lietot.

Latvijas Autortiesību likums tagad nosaka, ka autortiesības ir spēkā visu autora dzīves laiku un 70 gadus pēc autora nāves (36.pants), izņemot šādus gadījumus:

1. autortiesības uz audiovizuālu darbu – 70 gadus pēc tam, kad miris pēdējais no audiovizuālā darba autoriem;

2. autortiesības uz darbu, kas likumīgi kļuvis pieejams sabiedrībai anonīmi vai ar pseidonīmu – 70 gadus no brīža, kad tas likumīgi kļuvis pieejams sabiedrībai;

3. autortiesības uz vairāku līdzautoru veidotu darbu – 70 gadus pēc tam, kad miris pēdējais no audiovizuālā darba autoriem;

4. autortiesības uz darbiem, kuri Latvijā bija aizliegti no 1940.gada jūnija līdz 1990.gada maijam – no autortiesību noilguma termiņa tiek atskaitīti aizlieguma vai ierobežojuma gadi;

5. autortiesības uz darbiem, kuru autortiesību aizsardzības termiņš sākas no likumīgas publicēšanas brīža un kuri publicēti sējumos, daļās, laidienos vai epizodēs, ir spēkā katram sējumam, daļai, laidienam vai epizodei atsevišķi (37.pants).

Autortiesību likuma Pārejas noteikumu 2.pants nosaka, ka likumā noteiktie autortiesību un blakustiesību aizsardzības termiņi attiecas uz visiem darbiem un tiesību objektiem, kas 1995.gada 1.jūlijā bija aizsargājami vismaz vienā Eiropas Savienības dalībvalstī saskaņā ar attiecīgās valsts noteikumiem par autortiesībām vai blakustiesībām. Tātad šodien aizsardzības termiņš ir 70 gadi pēc autora nāves (Autortiesību likums, 36.panta 1.daļa). Līdz 2000.gada 6.aprīlim (Autortiesību likuma pieņemšanas datums) tas bija 50 gadi pēc autora nāves (likums "Par autortiesībām un blakustiesībām, 28.panta 1.daļa), bet līdz 1993.gada 15.maijam (līdz likuma "Par autortiesībām un blakustiesībām" pieņemšanai) – 25 gadi pēc autora nāves[5].

Kā novērtēt, vai darbs vēl ir aizsargāts?

Lai šodien novērtētu, vai interesējošais darbs vēl ir aizsargāts, ir jāveic diezgan sarežģīti aprēķini. Vispirms ir jāpārbauda, vai darbs ir bijis aizsargāts 1993.gada 15.maijā; pēc tam - vai bijis aizsargāts 2000.gada 6.aprīlī. Tad var sākt rēķināt 70 gadus no autora nāves gada 31.decembra[6]. Turklāt vēl ir jāraugās, vai šā autora darbi nebija aizliegti padomju varas laikā. Ja bija aizliegti, tad aprēķināmais termiņš jāpagarina par 50 gadiem[7]. Jānoskaidro arī, vai likuma "Par autortiesībām un blakustiesībām" spēkā stāšanās dienā Civilkodeksā noteiktais noilguma termiņš ir vai nav izbeidzies un vai jaunais likums nosaka ilgāku termiņu; attiecīgi jāaprēķina, vai piemērojams ilgākais termiņš, ieskaitot aizritējušo laiku, vai tiesību aizsardzība uzskatāma par atjaunotu uz atlikušo laika periodu, skaitot no tiesību rašanās dienas.[8]

"Neviens nevar īsti pamatot, kāpēc ir nepieciešams aizsargāt divas paaudzes pēc autora."

Vairāki intelektuālā īpašuma tiesību pētnieki uzskata, ka mūsdienās autortiesību termiņi ir absurdi gari. Pēdējie atpakaļejošie pagarinājumi līdz termiņam, kas jau piedāvāja 99% no bezgalīgas autortiesību vērtības, praktiski palīdzēja mazītiņam skaitam darbu, kas vēl ir drukāšanā vai apritē. Aplēses rāda, ka tie ir starp 1 un 4 procentiem. Tomēr, lai piešķirtu šo monopola varu saujai darbu, par kuriem sabiedrība "samaksāja" ar autortiesību termiņu, kurš acīmredzot bijis pietiekams oriģināla autoram un izdevējam, sabiedrībai tiek liegta pieeja atlikušajiem 96% autortiesību darbu, kas citādi būtu pārgājuši uz sabiedrisko jomu (iespēju piekļūt tiem bez atļaujas prasīšanas un bez maksāšanas).

Kāpēc nepieciešams aizsargāt divas paaudzes pēc autora?

"Pirmsinterneta" periodā šis zaudējums, lai arī reāls, vairākumam darbu būtu teorētisks. Izdevumi par senas grāmatas drukāšanu vai sabiedriskās jomas filmas kopēšanu un demonstrēšanu bija pārāk lieli. Bet, ja šim vienādojumam pievieno internetu, tad kļūst iespējams digitalizēt nacionālā mantojuma būtisku daļu un padarīt to pieejamu pasaulei. Tagad tas patiešām sasniedz autortiesību mērķi: mudina uz radošumu un nodrošina pieeju. Tas pozitīvi ietekmē izglītību, attīstību un radošumu. Bet starptautiskās harmonizācijas process turpinās, nemitīgi pagarinot autortiesību termiņus ar atpakaļejošu spēku, noslēdzot kultūras un izglītojošus materiālus, kuri varētu būt un kuriem jābūt pieejamiem pasaulē.[9]

"Bez autora atļaujas darbu tulkot nedrīkst."

Esošais autortiesību aizsardzības periods tika noteikts, pamatojoties uz nepieciešamību aizsargāt autoru, viņa bērnus un mazbērnus. Tomēr neviens nevar īsti pamatot, kāpēc ir nepieciešams aizsargāt divas paaudzes pēc autora. Vairākums izdoto grāmatu izzūd jau piecus gadus pēc to izdošanas. Savukārt Šekspīra darbi joprojām tiek iestudēti, un klasiskā mūzika joprojām tiek atskaņota, bet tie ir izņēmumi. Arguments, ka tiesības aizstāv izdevēju ieguldījumus, ir varbūt vienkāršākais skaidrojums šai ilgajai aizsardzībai. Autortiesību aizsardzības ilgums vairāk šķiet balstīts emocionālā laukā, bet tam nav loģiska pamatojuma, un tādēļ tas nevar tikt pilnībā attaisnots.[10] Naudas daudzums valstī nemainās no tā, kāds aizsardzības termiņš tiek noteikts, un tā pārdalīšana par labu veco autoru mantiniekiem nemodina jaunajos šodienas autoros radošo garu un radīšanas tieksmi.

[1] Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likums. 1.panta 23.daļa.

[2] Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likums. 1.panta 28.daļa.

[3] Padomes Direktīva 93/98/EEK (1993.gada 29.oktobris) par autortiesību un dažu blakustiesību aizsardzības termiņu saskaņošanu. Oficiālais Vēstnesis L 290, 24.1. 1993. 9.lpp.

[4] Termiņu direktīva. 1.panta 1.daļa: "Literāru darbu vai mākslas darbu autortiesības saskaņā ar Bernes konvencijas 2.pantu ir spēkā autora mūžu un 70 gadus pēc viņa nāves, neatkarīgi no tā, kad darbs ir likumīgi darīts pieejams publikai."

[5] Civilkodekss. 522.pants.

[6] Autortiesību likuma 38.pants nosaka, ka autortiesību termiņa tecējums sākas tā gada 1.janvārī, kas seko pēc tiesību rašanās brīža (juridiskā fakta), un beidzas tā gada 31.decembrī, kurā izbeidzas aizsardzības minētie termiņi.

[7] Augstākās Padomes 11.05.1993. lēmums "Par Latvijas Republikas likuma "Par autortiesībām un blakustiesībām" spēkā stāšanās kārtību". Ziņotājs, 10.06.93, Nr.22; 7. pants: "Noteikt, ka gadījumos, kad autors vai autortiesību pārņēmēji tiesas ceļā pierāda tā darba izmantošanas aizliegumu vai ierobežojumus, uz kuru attiecas likuma 4. un 5.pants, autortiesības uz šo darbu pagarināmas par šā aizlieguma vai ierobežojuma periodu."

[8] Turpat, 5. un 6.pants: "Ja likuma spēkā stāšanās dienā Latvijas civilkodeksā noteiktais noilguma termiņš nav izbeidzies, bet likums nosaka ilgāku termiņu, piemērojams ilgākais termiņš, ieskaitot aizritējušo laiku. Ja likuma spēkā stāšanās dienā Latvijas civilkodeksā noteiktais noilguma termiņš ir izbeidzies, bet likumā noteiktais noilguma termiņš nav izbeidzies, autortiesības un blakustiesības tiek atjaunotas uz atlikušo laika periodu, skaitot no tiesību rašanās dienas."

[9] Boyle J. A Manifesto on Wipo and the Future of Intellectual Property, p.9.

[10] Kilbey I. Copyright Duration? Too Long! European Intellectually Property Review, Sweet & Maxwell limited, 2003, Issue 3, p.105–110.