Publicēts pirms 12 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Padomju varas gados nevienam autoram nenāca prātā, ka viņš kādreiz nākotnē vēl saņems jebkādu atlīdzību.
FOTO: Māris Kaparkalējs, LV
Ikvienā līgumā, lai arī kādā formā un starp kādām pusēm tas tiktu slēgts, ir skaidri jāatrunā, kādas tieši tiesības tiek nodotas. Visas tiesības, kas nebūs nodotas, paliks autoram.
Darba līgums un autortiesības
Slēdzot darba līgumu par tādu darba pienākumu veikšanu, kas saistīti ar autordarbu radīšanu, nepietiek tikai aizpildīt standarta darba līguma veidlapu, neparedzot autortiesību pāreju no darbinieka darba devējam. Ja tiks noslēgts darba līgums, kurā nebūs atrunāta tiesību pāreja, tad var notikt tā, ka darba devējs ilgu laiku maksā darbiniekam algu par kāda projekta izveidi, bet, beidzoties darba attiecībām, šā projekta autors aiziet ar visu projektu un izmanto to saviem mērķiem.
Tāpēc, gan slēdzot darba līgumus, gan jebkuru citu līgumu par autordarba izveidi pēc pasūtījuma, ir ļoti svarīgi skaidri noteikt autortiesību pāreju un tās apjomu. Darbiniekiem skaidri jāsaprot, ka darba devējam pienākas tiesības uz darbu, kas radīts, pildot viņa darba līgumā nolīgtos pienākumus neatkarīgi no tā, kā un kur darbs tiek radīts. Par to darbinieks saņem regulāru darba algu un sociālās garantijas.
"Var notikt tā, ka darba devējs ilgu laiku maksā darbiniekam algu, bet autors aiziet ar visu projektu un izmanto to saviem mērķiem."
Autordarba veidotājam pēc pasūtījuma ir skaidri jāsaprot, ka visas tiesības, kuras viņš nodod darba pasūtītājam, viņam pašam vairs nepiederēs. Par to viņš saņem līgumā noteikto autoratlīdzību.
Tāpat arī līgumos par jau izveidotu darbu izmantošanu, kas parasti tiek saukti par atļaujas jeb licences līgumiem, skaidri jānorāda, kādas tiesības ar šo līgumu tiek nodotas izmantotājam.
Kad slēdz autorlīgumu?
Autorlīgumu parasti slēdz pats autors ar darba izveides pasūtītāju, un tas tiek slēgts pirms darba izveides. Galvenie nosacījumi, kas jāietver šādā līgumā:
Ja darbs tiek veidots ilgākā laika posmā, tad parasti autors vēlas saņemt avansa maksājumus, tādā gadījumā konkrēti jānorāda, cik bieži un kādā apjomā šie maksājumi tiks izmaksāti. Jānoteic, ka gadījumā, ja darbs noteiktajā termiņa netiek iesniegts, autora pienākums ir samaksātos avansa maksājumus pasūtītājam atmaksāt.
Autortiesību likums noteic, ka autoram ir tiesības saņemt atlīdzību par katru sava darba izmantošanas veidu, un izmantotājam ir pienākums samaksāt atlīdzību. Taču likums nenosaka, kādā laikā, kādos termiņos šī atlīdzības samaksa jāveic. Tāpēc ir racionāli paredzēt līgumā vienreizēju samaksu par darba izveidi un turpmāko izmantošanu visos līgumā noteiktajos veidos, jo tas būtiski atvieglo darba izmantošanu nākotnē.
Licences jeb atļaujas līgums
Ja darbs jau ir izveidots, tad parasti tiek slēgti licences jeb atļaujas līgumi tā izmantošanai. Lielo tiesību darbu (piemēram, opera, balets) licences līgumu ar darba izmantotāju var slēgt arī pats autors, bet mazo tiesību (atsevišķu dziesmu) licences līgumu autors pats nevarēs noslēgt ar visiem viņa darba izmantotājiem. Tāpēc ir noteikta kārtība un izveidojusies prakse, ka līgumus par jau izveidotu darbu izmantošanu pārsvarā slēdz mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācija.
Licences līgums ir līgums, ar kuru viena puse – autortiesību subjekts – dod atļauju otrai pusei – darba izmantotājam – izmantot darbu un nosaka darba izmantošanas veidu, vienojoties par izmantošanas noteikumiem, atlīdzības lielumu, tās izmaksāšanas kārtību un termiņu.
Licences līgums ir savstarpēja vienošanās, kas satur atļauju darba izmantošanai. Tā kā autoru tiesības ir visai daudzveidīgas un aizsargāti darbi un to izmantojuma veidi ir atšķirīgi, pastāv atšķirīgi līgumu tipi, piemēram, izdevniecības līgums, līgums par darba izmantošanu publiskam izpildījumam, līgums par darba raidīšanu radio vai televīzijā, līgums par darba tulkošanu, tulkošanas līgums utt.
Saskaņā ar Autortiesību likuma 42.pantu pastāv vienkārša licence, izņēmuma licence un vispārēja licence.
"Autorlīgums tiek slēgts pirms darba izveides."
Vienkārša licence dod licences saņēmējam tiesības veikt tajā norādītās darbības vienlaikus ar autoru vai citām personām.
Izņēmuma licence dod tiesības veikt tajā norādītās darbības vienīgi licences saņēmējam.
Vispārējo licenci izsniedz kolektīvā pārvaldījuma organizācija, un šī licence dod tiesības izmantot visu to autoru darbus, kurus pārstāv šī organizācija.
Licences līgumā noteikti jānorāda, kāda veida licence uz darbu izmantošanu tiek piešķirta, jānosaka atlīdzības lielums, kā arī jāiekļauj garantijas, ka mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācija apņemas nokārtot visas pretenzijas ar tiesību īpašnieku, ja tas vēršas pie izmantotāja ar pārmetumiem.
Ieteicams līgumā precīzi definēt, uz kādiem darbiem attiecas, uz kādiem darbiem neattiecas līgums ar autortiesību organizāciju, jo ne par visu darbu izmantojumu izmantotājs maksā ar autortiesību organizācijas starpniecību. Jānorāda, ka ar attiecīgo līgumu autortiesību organizācija piešķir izmantotājam atļauju izmantot darbus, izņemot:
Līgumā jāietver nosacījums, ka autortiesību organizācija nodrošina iespēju iepazīties ar informāciju par autoriem, kā arī iepazīties ar informāciju attiecībā uz izmantotāja samaksātās autoratlīdzības sadali starp autoriem.
Autortiesību pāreja
Mūsdienās visi autortiesību un blakustiesību izmantotāji (raidorganizācijas, izdevniecības u.c.) rūpējas, lai iegūtu tiesības izmantot intelektuālo īpašumu ikdienas darbībai nepieciešamajā apjomā, un par katru tiesību nodošanu tiek slēgti līgumi.
Bet ko darīt ar tām tiesībām, kas tika radītas padomju varas gados un praktiski tika nodotas darbu pasūtītājam atbilstīgi tā laika likumiem un parastajai pieņemtajai praksei, bet par to nav noslēgti līgumi?
Pirms 1993.gada Civilkodekss nenoteica, ka jābūt rakstiskam līgumam, kurā autors nodod visas tiesības darba devējam vai autordarba pasūtītājam. Ja arī par šo darbu veidošanu kādreiz tika noslēgts līgums, tad tas noteikti neparedzēja darbu izmantošanu tādā veidā, kas līguma noslēgšanas brīdī vēl nebija izdomāts (satelīti, kabeļi, internets utt.). Latvijā gadu desmitiem ilgi audiovizuālie ieraksti tika veidoti praktiski bez jebkādiem līgumiem, jo visi autori parasti bija televīzijas vai kinostudijas darbinieki, kuri tika pieņemti darbā uz pavēles pamata.
Ja arī tika slēgti līgumi, tad tie bija vienīgi darba līgumi, kur nekas nebija minēts par autortiesību pāreju. Autori saņēma atlīdzību, pamatojoties uz autoratlīdzības izmaksu lapām, kur bija noteikta tikai honorāra summa, bet nebija atrunāta tiesību pāreja.
Te jāatceras Civillikuma 3.pants, kurš noteic, ka katra civiltiesiska attiecība apspriežama pēc likumiem, kas bijuši spēkā tad, kad šī attiecība radusies, pārgrozījusies vai izbeigusies, un neskartas paliek jau iegūtās tiesības.
"Ja darbu grib izmantot reklāmā, tad pastāv īpaši nosacījumi."
Ja autors ir bijis darba attiecībās ar filmas, fonogrammas vai raidījuma producentu un saņēmis atlīdzību par konkrētā darba veidošanu (tostarp – piekritis veidot darbu bez atlīdzības), tad tiesības uzskatāmas par nodotām. Padomju varas gados nevienam autoram, kurš veidoja filmas, skaņu ierakstus vai raidījumus (scenārija autori, režisori, skaņu režisori, operatori utt.) nenāca prātā, ka viņš kādreiz nākotnē vēl saņems jebkādu atlīdzību. Ja autors saņēma algu vai honorāru, tika saprasts, ka tā ir galīga atlīdzība par darba izveidi un izmantošanu, un abas puses tiesības uzskatīja par nodotām. Tāda rīcība bija atbilstīga tā laika praksei un tiesību izpratnei.
Te var saskatīt analoģiju ar padomju varas gados pārdotu nekustamo īpašumu – ja tas bija legāli pārdots, īpašniekam nebija iespējas saņemt par to vēl kaut kādu atlīdzību vai saņemt to atpakaļ laikā, kad notika denacionalizācija.
Darbu izmantošana reklāmā
Ja darbu grib izmantot reklāmā, tad pastāv īpaši nosacījumi. Reklāmas likums (4. panta 2.daļas 4.punkts) noteic, ka reklāmā aizliegts attēlot, izmantot vai citādi minēt fizisko personu (kā privātpersonu vai kā amatpersonu) vai tās īpašumu bez šīs personas piekrišanas.
Īpašums ietver arī intelektuālo īpašumu: mūziku, dzejoli, fotogrāfiju u.tml. Reklāmas veidotājam vienmēr jāsaņem autora atļauja izmantot darbu vai tā fragmentus reklāmā un jāvienojas par atlīdzību. Turklāt par darba izmantošanu reklāmā, kas ir atklāti komerciāls izmantošanas veids, samaksa būs daudz augstāka nekā, piemēram, koncertā vai citā līdzīgā pasākumā, kur darba izmantošana nebūs saistīta ar pārāk lielas peļņas iespējām.
Autors var atteikt izmantot savu darbu, lai reklamētu preci vai pasākumu, kas viņam kaut kāda iemesla dēļ liekas nepieņemami vai kaitē autora tēlam publikas acīs. Tāpēc mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijas neuzņemas administrēt autora tiesības atļaut vai aizliegt izmantot darbu reklāmās, un par to ar autoru vai viņa pilnvaroto pārstāvi ir jāvienojas individuāli.
