VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Ingrīda Veikša
Biznesa augstskolas “Turība” profesore
14. maijā, 2013
Lasīšanai: 9 minūtes
RUBRIKA: Komentārs
TĒMA: Uzņēmējdarbība
3
3

Jaunie grozījumi Autortiesību likumā un pirmie iespaidi par publiskā izpildījuma definīciju

Ingrīda Veikša: „Tiesību piemērotājiem ir vieglāk strādāt, ja jālieto iespējami mazāk interpretācijas metožu.”

FOTO: Māris Kaparkalējs

Beidzot, šķiet, ir noslēdzies vētraino diskusiju laiks, kas saistījās ar mūzikas klausīšanos izklaides vietās, kafejnīcās, veikalos, viesnīcās un citās sabiedriskās vietās. Diskusijas iemesls bija Autortiesību likumā iekļautā publiskā izpildījuma definīcija – tā it kā atļāva mūziku bez maksas klausīties tikai savas ģimenes lokā. Likuma piemērošanas rezultātā mazam puķu veikaliņam tika piemērots administratīvais sods 500 latu apmērā, un tas sabiedrībā izraisīja neviltotu sašutumu.

Kāda ir problēmas būtība?

Autortiesību likuma 1.panta 15.punktā bija noteikta "publiskā izpildījuma" definīcija – mūzika tika uzskatīta par publiski izpildītu, ja to atskaņo (tieši vai ar jebkuras tehniskas ierīces palīdzību) "ārpus ierastā ģimenes loka".

Tieši ģimenes loka apzīmējums izraisīja vislielāko neizpratni, jo Latvijas tiesību aktos termina "ģimenes loks" definīcija nav atrodama. Tātad - nav skaidrs, kuras ir vietas, kas atrodas ārpus šī loka.

Autortiesību likuma 63.panta piektās daļas 1.punkts vienīgi uzskaita dažas vietas, kuras tiek uzskatītas par publiskām – tās ir izklaides vietas, kafejnīcas, veikali, viesnīcas un citas tamlīdzīgas iestādes. Tomēr šis uzskaitījums nepalīdz precīzi saprast, kurās vietās un situācijās ir vai nav jāmaksā par mūzikas atskaņošanu.

Varbūt šeit būtu vietā atgādināt par tiesību normu interpretācijas metodēm, kuras neaprobežojas tikai ar gramatisko iztulkošanu vien, bet pastāv arī vēsturiskā, sistēmiskā un teleoloģiskā interpretācijas metode. Turklāt tad, ja interpretācijas metodes sniedz dažādus rezultātus, ir jālieto tā metode, ar kuru konkrētajā gadījumā iespējams sasniegt lietderīgāko un taisnīgāko rezultātu (Administratīvā procesa likuma 17.pants). Tomēr tiesību piemērotājiem ir vieglāk strādāt, ja jālieto iespējami mazāk interpretācijas metožu, tātad – ja likums nosaka visu pēc iespējas precīzāk.

Lai šo definējumu precizētu, Saeima šā gada 18.aprīlī Autortiesību likuma 1.panta 15.punkta normu grozīja, un "ierastais ģimenes loks" nomainīts ar "personiski saistītu personu loku", kas, protams, ir plašāks definējums.

Likuma grozījumu sagatavošanas gaita

Pērnā gada 24.maijā desmit Saeimas deputāti iesniedza Saeimas prezidijam priekšlikumu par grozījumiem Autortiesību likumā, kas mainītu publiskā izpildījuma definīciju. Kā rakstīts likumprojekta iesniedzēju sagatavotajā anotācijā, no esošās definīcijas izrietot, ka arī gadījumos, kad draugu kompānijā vai privātās darbinieku ballītēs tiek atskaņota mūzika, ir nepieciešams iegādāties licenci.

Grozījuma autori pārmet, ka Latvijā joprojām, neskatoties uz Eiropas praksi, netiek atsevišķi vērtēts, vai darba atskaņošana notiek komerciālā vai nekomerciālā nolūkā, tādēļ atlīdzība ir jāmaksā vienādi neatkarīgi no tā, vai persona tādējādi gūst kādu labumu vai ne.

Deputāti ierosināja veikt grozījumus Autortiesību likuma 1.panta 15.punktā, nosakot, ka izpildījums uzskatāms par publisku tikai tad, ja darba atskaņojums tiks veikts komerciālā nolūkā. Turklāt deputāti vēlējās noteikt, ka darbs netiks uzskatīts par publiski izpildītu, ja tas tiks atskaņots raidorganizācijas programmas ietvaros.

Vislielāko izbrīnu tiesību ekspertu vidū izraisīja tieši piedāvātais formulējums attiecībā uz raidorganizāciju programmām, kas piedāvāja radio vai televīzijas uztvērējus neiekļaut visu pārējo tehnisko ierīču (CD atskaņotājs, dators, DVD atskaņotājs u.tml.) sarakstā.

Šī nesaprotamā atruna drīz vien tika novērsta, jo jau otrajā lasījumā Izglītības kultūras un zinātnes komisija ierosināja piedāvāto grozījumu redakciju izmainīt, un Saeima to atbalstīja.

Līdz ar to tika piedāvāts vienkārši aizstāt 1.panta 15.punktā vārdus "ārpus ierastā ģimenes loka" ar vārdiem "kas paredzēts vairākiem ar izmantojuma veicēju vai savstarpēji personīgi nesaistītiem sabiedrības locekļiem".

Kā mēs redzam no Saeimas sēdes 14.marta stenogrammas, izskatot likumprojektu otrajā lasījumā, deputāti diskutēja, vai, pieņemot grozījums piedāvātajā redakcijā, tiks sasniegts izvirzītais mērķis.

Deputāts Vladimirs Reskājs uzskatīja, ka komisijas piedāvātais formulējums ir ļoti plaši interpretējams. Viņš norādīja, ka, pat analizējot konkrētus piemērus, kad vajag un kad nevajag iegādāties licenci, viedokļi darba devējiem, Saeimas deputātiem un autortiesības pārstāvošajām organizācijām joprojām atšķiras tieši atšķirīgās interpretācijas dēļ. Deputāts pieļāva domu, ka arī policijas darbinieki, veicot pārbaudi konkrētā uzņēmumā, var dažādi interpretēt apstākļus, kad vajag vai attiecīgi nevajag iegādāties licenci. Tādēļ mērķis, kādēļ likums tika atvērts, joprojām nav sasniegts, jo skaidri un saprotami kritēriji sabiedrībai tā arī nav izstrādāti.

Deputāts Raivis Dzintars turpretī norādīja, ka Eiropā un vispār pasaulē nav piemēru, kur būtu atrasta visaptveroša publiskā izpildījuma definīcija. Tas jebkurā gadījumā lielā mērā paliek interpretācijas jautājums.

Tomēr viņš uzskata, ka definējums, kas ir atrasts šobrīd, ir liels solis uz priekšu atšķirībā no iepriekšējā (kad kritērijs bija - ārpus ierastā ģimenes loka). Šim definējumam ir piekritusi arī Kultūras ministrija, un ar to ir samierinājušās autoratlīdzības organizācijas.

Neskatoties uz atsevišķu deputātu iebildēm, komisijas piedāvātais formulējums tika atbalstīts arī trešajā lasījumā, un nu panta jaunā redakcija skan šādi: "Publisks izpildījums ir darba vai cita ar šo likumu aizsargāta objekta priekšnesums, atskaņojums vai kā citādi tieši vai ar jebkuras tehniskas ierīces palīdzību vai procesa starpniecību veikts izmantojums, kas paredzēts vairākiem ar izmantojuma veicēju vai savstarpēji personīgi nesaistītiem sabiedrības locekļiem (aut. izcēlums – red.)."

Lai gan no juridiskās tehnikas viedokļa varētu vēlēties veiklāku formulējumu, tomēr publiskā izpildījuma definīcija ir precizēta.

Izpildījums tagad tiek uzskatīts par publisku, ja:

  1. izpildījums ir paredzēts konkrētiem sabiedrības locekļiem – tātad:
  1. iekļauj personas, kurām atskaņojums ir adresēts (konkrētās sabiedriskās vietas apmeklētājiem, klientiem u.tml.),
  2. izslēdz garāmgājējus, kaimiņus aiz sienas un citus nejaušus klausītājus;
  1. izpildījums ir paredzēts vairākiem sabiedrības locekļiem – tātad:
  1. iekļauj neierobežotu klausītāju loku,
  2. izslēdz individuālu klausīšanos;
  1. sabiedrības locekļi nav personiski saistīti ar izmantojuma veicēju (izklaides vietas, kafejnīcas, veikala, viesnīcas u.tml. īpašnieku vai valdītāju) – tātad:
  1. iekļauj sabiedrisko vietu apmeklētājus, klientus u.tml.,
  2. izslēdz darbiniekus, kas strādā šajā vietā (jo ir noslēgti darba vai cita veida līgumi, kas regulē personiskās attiecības);
  1. sabiedrības locekļi nav personiski saistīti savā starpā – tātad:
  1. iekļauj atskaņošanu publiskā pasākumā, kurā piedalās neierobežots apmeklētāju loks (kuri nav ne radinieki, ne draugi, ne darba biedri),
  2. izslēdz radu, draugu vai darba biedru slēgtu pasākumu, kaut arī tas notiek izklaides vietā, kafejnīcā, veikalā, viesnīcā vai citā sabiedriskā vietā.

Lai saglabātu vienotas juridiskās tehnikas izmantošanu Autortiesību likumā, publiskā izpildījuma definīciju varētu papildināt pēc analoģijas ar raidorganizāciju tiesībām, kas jau tagad ir noteiktas Autortiesību likuma 53.panta pirmās daļas 1.punktā. Attiecīgais punkts cita starpā nosaka, ka raidorganizācijām ir izņēmuma tiesības publiskot raidījumus vietās, kuru īpašnieki vai valdītāji izmanto raidījumus apmeklētāju piesaistīšanai.

Analoģiski, publiskā izpildījuma definīciju arī varētu papildināt ar nosacījumu par apmeklētāju piesaistīšanu.

Neskatoties uz iepriekš minēto, tomēr uzskatu, ka grozījumi ir sasnieguši savu mērķi un ir skaidrāk noteikuši vietas un situācijas, kurās ir vai nav jāmaksā par mūzikas atskaņošanu.

Apkopojot secināto: par mūzikas atskaņošanu ir jāmaksā izklaides vietu, kafejnīcu, veikalu, viesnīcu un tamlīdzīgu sabiedrisko vietu īpašniekiem vai valdītājiem, ja tie atskaņo mūziku ar mērķi izveidot patīkamu atmosfēru saviem klientiem vai apmeklētājiem, kas uz šo vietu nav nākuši ne strādāt, ne atpūsties radu draugu vai darba biedru lokā.

Savukārt – nav jāmaksā par mūzikas atskaņošanu slēgtos birojos, kuros pastāvīgi atrodas vieni un tie paši cilvēki; zobārstu kabinetos, kuros cilvēki ienāk pa vienam, vai darba biedru ballītēs, vai, protams, kāzās un kristībās, lai cik tās plaši tiktu organizētas.

Redakcijas piebilde. Grozījumi Autortiesību likumā (izņemot 66.1pantu, kas stāsies spēkā 2014.gada 1.janvārī) stājas spēkā 22.maijā.
Labs saturs
3
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU