SKAIDROJUMI
>
Zini savas tiesības un iespējas!
TĒMAS
24. aprīlī, 2012
Lasīšanai: 7 minūtes
1
1

Intelektuālais īpašums: darba izmantošanas tiesības

Datorprogrammas nereti aizsargā gan autortiesības, gan patenti.

FOTO: Māris Kaparkalējs, LV

Autortiesību likums noteic: lai iegūtu darba izmantošanas tiesības, darba izmantotājiem ir jāsaņem autortiesību subjekta atļauja, un ir aizliegts izmantot darbus, ja šāda atļauja nav saņemta. Tā var tikt izsniegta gan licences līguma, gan licences veidā. Turklāt atļauja jāsaņem pirms darba izmantošanas uzsākšanas.

Šāda likuma prasība ir pilnīgi pareiza un pamatota, bet diemžēl praksē ne vienmēr ir iespējams saņemt darba izmantošanas atļauju pirms tā izmantošanas.

Tiesības nodod ar līgumu

Autors savas tiesības var nodot tikai ar līgumu; tāpat arī autortiesību organizācija, atbilstīgi autora pilnvarojumam, tiesības izmantot darbu var nodot tikai ar līgumu. Saskaņā ar Civillikumu, līgums ir vairāku personu ar vienošanos pamatots gribas izteikums, kura mērķis ir nodibināt saistību tiesību. Pie katra saistību līguma būtības pieder savstarpējs apsolījums un tā pieņemšana no abām pusēm, bet vienpusējs solījums, kuru vēl nav pieņēmusi otra puse, nenodibina nekādu saistību (Latvijas Republikas Civillikums, 1511.–1513.pants).

Autortiesību likums noteic, ka mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijas vienojas ar darbu un blakustiesību objektu izmantotājiem par atlīdzības lielumu, maksāšanas kārtību un citiem noteikumiem, ar kādiem izdod licences. Līdz ar to tiek izslēgta jebkāda iespēja vienpusēji diktēt savus noteiktos tarifus, kas praksē diemžēl diezgan bieži tiek īstenota.

Tā šķiet neapstrīdama patiesība, ka katram būtu jāsaņem atlīdzība par savu veikto darbu. Tomēr šī aksioma tiek pieņemta kā neapstrīdama līdz tam brīdim, kamēr nesākas runa par intelektuālā darba rezultātā izveidota īpašuma aizsardzību un tā izmantošanas atlīdzināšanu. Ne vienmēr šā darba izmantotājs apzinās, ka viņam būtu jāmaksā darba autoram jebkāda atlīdzība, un pat gadījumos, kad apzinās, ne vienmēr piekrīt šo atlīdzību maksāt, jo ir taču tik vienkārši lietot darbu vai uz darba bāzes izveidoto produktu bez atļaujas un bez maksāšanas.

Intelektuālais īpašums ir īpašuma tiesību paveids, kas regulē tiesības uz bezķermeniskām lietām – garīgās darbības produktiem, piešķirot īpašniekam monopoltiesības uz tiem. Šādas tiesības izpaužas kā aizliegums izmantot kāda cilvēka intelektuālo īpašumu jebkurai citai personai. Tās ir, piemēram, skaņu ierakstu vai videoierakstu kompānijas tiesības aizkavēt citu personu izgatavot neatļautu pirātisku kopiju no audioieraksta vai videoieraksta.[1] Intelektuālo īpašumu var raksturot arī kā tiesības uz lietām, kuras rodas cilvēka intelektuālās darbības rezultātā, – idejas, izgudrojumi, literārie sacerējumi, dizaini utt.[2]

Kur ir šo intelektuālā īpašuma tiesību daļas – autortiesību - vieta dažādo tiesību kopumā?

Rūpnieciskā īpašuma un autortiesību relatīvais pretstatījums

Tradicionāli divi intelektuālā īpašuma veidi – rūpnieciskais īpašums un autortiesības – tiek pretstatīti. Taču, jo tālāk attīstās tehnoloģijas un ekonomika, jo skaidrāk iezīmējas šā pretstatījuma relatīvais raksturs. Ņemot vērā, ka autortiesību jaunradei vajadzīgi aizvien lielāki ieguldījumi, turklāt darbu laišana klajā un izplatīšana aizvien vairāk globalizējas, arī pretstats starp rūpniecisko īpašumu, no vienas puses, un autortiesībām kā "nerūpnieciska" jaunrades produkta aizsardzības metodi, no otras puses, kļūst nosacīts. Spilgts piemērs šai atšķirības nonivelēšanai ir datorprogrammu aizsardzība.

Atbilstoši tradicionālajam uzskatam datorprogrammas aizsargā autortiesības, tomēr aizvien biežāk datorprogrammu aizsardzībai lieto arī patentus.[3] Līdzīga tiesību konverģence jeb saplūšana vērojama arī raidorganizāciju darbībā – kad, piemēram, raidījums ir aizsargāts ar Autortiesību likuma normām, bet paralēli tam šā raidījuma nosaukums, logotips un varbūt pat tēli tiek reģistrēti kā preču zīmes.

"Atbilstoši tradicionālajam uzskatam datorprogrammas aizsargā autortiesības, tomēr aizvien biežāk datorprogrammu aizsardzībai lieto arī patentus."

Latvijas Civillikumā jēdziens "intelektuālais īpašums" netiek lietots, ir tikai teikts, ka lietas var būt ķermeniskas vai bezķermeniskas un ka bezķermeniskas lietas ir dažādas personiskas, lietu un saistību tiesības, ciktāl tās ir mantas sastāvdaļas (841.pants).

Tā kā autortiesības ir privāttiesības un vērtējamas saskaņā ar Civillikuma noteikumiem, tajās abas puses ir līdzvērtīgas, un atšķirībā no publisko tiesību imperatīvā rakstura civiltiesiskās attiecības var veidot, tikai savstarpēji vienojoties. To apliecina arī Autortiesību likuma 2.pantā noteiktais princips, ka autortiesības tiesiskā režīma ziņā pielīdzināmas tiesībām uz kustamu mantu Civillikuma izpratnē.

Līgumu jeb kontraktu veidi

Dažādu valstu tiesību sistēmās pastāv dažādi nosacījumi par līgumu jeb kontraktu veidiem. Vispirms tos iedala mutiskajos un rakstiskajos kontraktos. Vispārējā tiesību sistēmā izšķir vēl vairākus kontraktu veidus. Vienkāršie kontrakti aptver gan mutiskos kontraktus, gan arī tādus, kam jābūt rakstiskā formā. Vienkāršo kontraktu piemērs ir tā dēvētais neformālais kontrakts, kuram nav ar likumu stingri noteiktas formas. Mutiskie kontrakti tiek atzīti un izpildīti tiesās ar dažādiem nosacījumiem.

Vispirms jānoskaidro, vai starp pusēm ir bijusi rakstiska vienošanās. To var pierādīt ar jebkuriem pierādīšanas paņēmieniem, tajā skaitā pieaicinot lieciniekus. Rakstisks kontrakts ir rakstiska saistība, kura tiek īstenota ar likuma spēku, ja tā ir noformēta likumā noteiktā veidā. Šim kontraktu veidam ir līdzība ar "korborācijas nepieciešamību", kad iegūst lietu tiesības saskaņā ar Civillikuma 1477.pantu.[4]

Autortiesību jomā tomēr ieteicams vienmēr noslēgt līgumu rakstiskā formā. Ņemot vērā autortiesību aizsardzības ilgo periodu, 69.gadā pēc autora nāves viņa darba izmantotāju mantiniekiem var būt lielas grūtības pierādīt, ka darba izmantošanas tiesības kādreiz ir tikušas nodotas viņu senčiem. Ja ķermeniskas lietas īpašuma tiesību gadījumā šī tiesību ieguve varētu tikt apliecināta ar reālo valdījumu, tad bezķermenisku lietu īpašuma tiesības šādā veidā parasti nevar pierādīt.

Autors savas tiesības var nodot tikai ar līguma palīdzību, tāpat arī autortiesību organizācija atbilstīgi autora pilnvarojumam tiesības izmantot darbu var nodot tikai ar līgumu. Autortiesību likuma 40.panta 1.daļā ir teikts: "Lai iegūtu darba izmantošanas tiesības, darba izmantotājiem attiecībā uz katru darba izmantošanas veidu un katru darba izmantošanas reizi jāsaņem autortiesību subjekta atļauja."


 

[1] Rozenfelds, J. Intelektuālais īpašums. Rīga: Zvaigzne ABC, 2004. 9.lpp.

[2] Philips, J., Firth, A. Introduction to Intellectual Property Law. Second edition. London: Butterworths, 1990. p.3.

[3] Rozenfelds, J. Intelektuālais īpašums. 18.lpp.

[4] Bojārs, J. Starptautiskās privāttiesības. Rīga: Zvaigzne ABC, 1998. 136.lpp.

Labs saturs
1
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU