Fiktīva darījuma deklarēšanas rezultātā “ietaupītie” PVN maksājumi atzīstami par noziedzīgi iegūtiem līdzekļiem

Ar fiktīviem darījumiem nodara valstij nodokļu zaudējumus lielā apmērā

Pret personu (apsūdzētā) tika uzsākts kriminālprocess, jo tika konstatēts, ka apsūdzētā uz saviem kontrolētajiem uzņēmumiem noformēja ar pievienotās vērtības nodokli (PVN) apliekamus realizācijas darījumus, par kuriem izrakstīja rēķinus un kurus norādīja savu kontrolēto uzņēmumu PVN deklarācijās, par šiem pakalpojumiem saņemot samaksu savu kontrolēto uzņēmumu kontos, no kā maksājami nodokļi valstij. Nolūkā nemaksāt valstij PVN, proti, ar mērķi izvairīties no nodokļu nomaksas, apsūdzētā noformēja PVN priekšnodokļa darījumus ar fiktīviem uzņēmumiem un ieguva tiesības uz valstij piederošo PVN daļu no darījumu apliekamās PVN summas.

Lietas materiāli apstiprināja, ka apsūdzētā, kura pēc izglītības bija juriste un sniedza grāmatvedības pakalpojumus, ļoti labi orientējās un pārzināja grāmatvedības un nodokļu maksāšanas jomu.

Tas nozīmē, ka apsūdzētā apzinājās savu darbību noziedzīgo raksturu un to, ka šādu darbību rezultātā tiek veikta izvairīšanās no nodokļu nomaksas, lai naudas līdzekļus iegūtu sev vai tos saņemtu citas personas.

Tāpat apsūdzētā, veicot noziedzīgi iegūto naudas līdzekļu legalizāciju, pēc to pārskaitīšanas caur vairākiem fiktīvu uzņēmumu banku kontiem uz fiktīvu darījumu pamata lielu daļu naudas līdzekļu pati arī izņēma no ārzonu kompāniju banku kontiem, ko apliecināja no bankām iegūtie pierādījumi – bankas kontu izdrukas, kases izdevumu orderi par skaidras naudas izmaksām apsūdzētajai un citām personām.

Konstatēts, ka laika periodā no 2003. gada 14. marta līdz 2006. gada 15. jūnijam, izvairoties no nodokļu nomaksas, valstij tika nodarīti zaudējumi lielā apmērā, t. i., 1 018 302,24 eiro.

Tiesa atzīst, ka ir veikta izvairīšanās no nodokļu nomaksas un noziedzīgu līdzekļu legalizācija

Ar Rīgas apgabaltiesas 2021. gada 12. maija spriedumu krimināllietā Nr. 12507000710 (apelācijas instances tiesa) apsūdzētā tika atzīta par vainīgu un sodīta:

• pēc Krimināllikuma 218. panta otrās daļas par ar nodokli apliekamo objektu samazināšanu, slēpšanu un izvairīšanos no nodokļu nomaksas, ar ko valstij nodarīti zaudējumi lielā apmērā;
• pēc Krimināllikuma 195. panta trešās daļas par noziedzīgi iegūtu finanšu līdzekļu legalizēšanu personu grupā pēc iepriekšējas vienošanās un lielā apmērā;
• pēc Krimināllikuma 275. panta otrās daļas par dokumentu, kas piešķir tiesības un atbrīvo no pienākuma, viltošanu mantkārīgā nolūkā, radot būtisku kaitējumu pārvaldības kārtībai un ar likumu aizsargātām personas tiesībām un interesēm.

Apsūdzētajai piemērots sods – brīvības atņemšana uz trim gadiem nosacīti, valsts labā no apsūdzētās piedzenot 1 010 620,85 eiro.

Vai var sodīt par izvairīšanos no nodokļu nomaksas par fiktīviem darījumiem

Par apelācijas instances tiesas spriedumu apsūdzētā iesniedza kasācijas sūdzību Senāta Krimināllietu departamentā, lūdzot atcelt tiesas spriedumu un nodot lietu jaunai izskatīšanai apelācijas instancē, norādot, ka:

• tiesa nepamatoti atzinusi apsūdzēto par vainīgu Krimināllikuma 218. panta otrajā daļā paredzētajā noziedzīgajā nodarījumā, jo izvairīties no konkrētu nodokļu nomaksas persona var tikai tad, ja tai bijis pienākums tos maksāt, bet, lai apsūdzētajai rastos pienākums maksāt PVN, nepieciešams konstatēt, ka viņa ir veikusi saimniecisko darbību, kuras ietvaros notikusi preču piegāde vai pakalpojumu sniegšana, taču no lietā esošajiem pierādījumiem secināms, ka konkrēti uzņēmumi saimniecisko darbību nav veikuši, bet tikuši sastādīti tikai darījumus apliecinoši dokumenti;
• nav pierādīta apsūdzētās vaina Krimināllikuma 195. panta trešajā daļā paredzētajā noziedzīgajā nodarījumā (noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācija), jo tiesa ir konstatējusi, ka visas darbības, ar kurām īstenota noziedzīgi iegūto finanšu līdzekļu legalizēšana, noslēgušās ar finanšu līdzekļu saņemšanu skaidrā naudā. Tālākās darbības ar naudu nav noskaidrotas, tādēļ nav pamata konstatēt, ka darbību mērķis ir bijis finanšu līdzekļiem piešķirt legālu statusu. Jebkuru finanšu līdzekļu pārskaitīšanu, pamatojoties uz fiktīvu darījumu apliecinošiem dokumentiem, nav pamata uzskatīt par Krimināllikuma 195. pantā paredzēto noziedzīgo nodarījumu, jo līdzekļu, kurus tikai plāno iegūt noziedzīgā ceļā, pārskaitīšana neveido Krimināllikuma 195. panta objektīvo pusi;
• tiesa kļūdaini atzinusi, ka PVN deklarācijas izskatāmajā lietā ir dokuments Krimināllikuma 275. panta otrās daļas izpratnē, jo tiesības uz priekšnodokļa atskaitījumiem rodas tikai faktiski notikuša darījuma rezultātā. Nepatiesas ziņas saturošu PVN deklarāciju noformēšana un iesniegšana izskatāmajā lietā bija tikai veids, kā samazināt valstij maksājamo PVN.

Fiktīvu darījumu rezultātā uzņēmuma rīcībā esoša legāla nauda var kļūt par noziedzīgi iegūtu

Senāts, izskatot kasācijas sūdzību, konstatēja1, ka izskatāmajā lietā ir jāizvērtē, kā norobežot Krimināllikuma 218. panta otrajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu par izvairīšanos no nodokļu nomaksas no Krimināllikuma 195. panta trešajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, ja šīs darbības izdarītas vienlaikus.

Tātad izšķirams, kurā brīdī gadījumos, kad, izvairoties no nodokļu nomaksas, tiek slēgti fiktīvi darījumi, uzņēmuma rīcībā esoša legāla nauda kļūst par noziedzīgi iegūtu.

Senāts paudis šādas atziņas:

• izvairīšanās no nodokļu un tiem pielīdzināto maksājumu nomaksas ir vienots process, kas ietver manipulācijas ar grāmatvedības datiem, iegrāmatojot nepatiesas ziņas, šīs nepatiesās informācijas pārnešanu uz nodokļu deklarācijām un to pielikumiem, to iesniegšanu nodokļu administrācijai;2
• par izvairīšanās no nodokļu un tiem pielīdzināto maksājumu nomaksas tiešo izdarītāju atzīstams un pie kriminālatbildības saucams reālais juridiskās personas vadītājs, kurš īsteno juridiskās personas finansiāli saimniecisko darbību;3
• ja uzņēmums, kas ir reģistrēts kā PVN maksātājs, ne tikai slēdz fiktīvus darījumus, bet arī reāli veic saimniecisko darbību, taču deklarācijās norāda priekšnodoklī atskaitāmās summas saistībā ar fiktīviem darījumiem, tad, lai pareizi izlemtu par nodarījuma kvalifikāciju, jāņem vērā arī likumā “Par pievienotās vērtības nodokli” noteiktās normas par to, kas ir PVN, priekšnodoklis un nodokļu pārmaksa. Priekšnodokļa atskaitīšanas būtība ir savu ar nodokli apliekamo darījumu nodrošināšana. Tādējādi, ja uzņēmums veic saimniecisko darbību un slēdz reālus darījumus, turpmāk iespējama izvairīšanās no nodokļu nomaksas uz tā rēķina, ka priekšnodoklis atskaitīts par nenotikušiem darījumiem;4
• Krimināllikuma 195. panta trešajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma subjektīvā puse ir konstatējama, ja pārskaitījumu mērķis bijis radīt noziedzīgajā nodarījumā neiesaistītajām trešajām personām, tai skaitā bankām un VID, maldīgu priekšstatu, ka šie darījumi faktiski notikuši un ka legalizējamie naudas līdzekļi iegūti tiesiski;5
• konkrētajā lietā fiktīvo uzņēmumu PVN deklarācijas atzīstamas par Krimināllikuma 275. pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma priekšmetu. Šie dokumenti piešķir tiesības uz PVN priekšnodoklī nepamatoti norādītajām summām. Ņemot vērā, ka konkrētajā gadījumā viltotas arī fiktīvo uzņēmumu PVN deklarācijas, tiesa atzinusi, ka labumu šajā gadījumā guvuši reālu saimniecisko darbību veicošie uzņēmumi, ar kuriem tika noslēgti fiktīvie darījumi.

Līdz ar to Senāts norādīja6, ka fiktīvu priekšnodokļa darījumu noslēgšana notiek, apzinoties, ka tie tiks izmantoti, lai samazinātu par reāli notikušajiem darījumiem valsts budžetā maksājamo PVN summu. Proti, lai nodrošinātu, ka reālu saimniecisko darbību veicošā nodokļu maksātāja rīcībā esošie naudas līdzekļi fiktīvajā darījumā norādītajā PVN apmērā tiek paturēti sev un netiek iemaksāti valsts budžetā.

Tādējādi secināms, ka finanšu līdzekļi – fiktīva darījuma deklarēšanas rezultātā ietaupītie izdevumi – ir iegūti prettiesiski, un tie ir atzīstami par noziedzīgi iegūtiem līdzekļiem.

Senāta ieskatā apelācijas instances tiesa pamatoti atzinusi par pierādītu, ka naudas līdzekļi, kas iegūti, izvairoties no nodokļu nomaksas, no apsūdzētās kontrolē esošo uzņēmumu kontiem tika pārskaitīti uz fiktīvu darījumu pamata kā naudas līdzekļi, kas tiek pārvietoti uz legāla darījuma pamata.

Tādējādi, veicot naudas pārskaitījumus, tika maskēta un slēpta šo līdzekļu noziedzīgā izcelsme, mainot naudas līdzekļu atrašanās vietu un piederību, lai tos nevarētu identificēt. Tiesa pamatoti atzinusi, ka apsūdzētā veica minēto finanšu līdzekļu legalizēšanu, novirzot šos līdzekļus uz reāli nestrādājošu jeb fiktīvu uzņēmumu banku kontiem, slēpjot šo līdzekļu noziedzīgo izcelsmi un piederību aiz fiktīviem darījumiem, mainot to atrašanās vietu un tos izņemot skaidrā naudā.

Pamatojoties uz izklāstīto apsvērumu kopumu, Senāts atzina, ka apelācijas instances tiesas spriedums ir atstājams negrozīts, savukārt kasācijas sūdzība ir noraidāma.

1 Skatīt: Senāta 2023. gada 1. februāra lēmumu lietā Nr. SKK-1/2023.

2 Skatīt: Senāta 2022. gada 20. janvāra lēmumu lietā Nr. SKK-12/2022, 2015. gada 21. maija lēmumu lietā Nr. SKK-126/2015, 2014. gada 19. jūnija lēmumu lietā Nr. SKK-77/2014.

3 Skatīt: Senāta 2021. gada 15. janvāra lēmumu lietā Nr. SKK-74/2021, 2019. gada 22. oktobra lēmumu lietā Nr. SKK-77/2019.

4 Skatīt: Senāta 2013. gada 30. aprīļa lēmumu lietā Nr. SKK-11/2013, 2013. gada 26. marta lēmumu lietā Nr. SKK-3/2013.

5 Skatīt: Senāta 2021. gada 15. decembra lēmumu lietā Nr. SKK-153/2021.

6 Skatīt: Senāta 2023. gada 1. februāra lēmumu lietā Nr.SKK-1/2023.