Publicēts pirms gada. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Freepik
Nav pamata uzskatīt, ka kukuļdošana ir notikusi tikai tad, kad ir nodota vai saņemta kukuļa nauda, jo likumdevējs ir noteicis, ka atbildība par kukuļdošanu vai kukuļņemšanu iestājas jau par piedāvājuma izteikšanu vai pieņemšanu, vēl pirms kukulis tiek saņemts vai iedots. Turklāt sodu neietekmē kukuļa summa, bet tiesas vērtējums par konkrētā gadījuma apstākļiem.
Krimināllikuma 323. pants nosaka, ka par kukuļa, tas ir, materiālu vērtību, mantiska vai citāda rakstura labumu, došanu vai piedāvāšanu vai par kukuļa apsolīšanu pēc tā pieprasīšanas personiski vai ar starpnieku valsts amatpersonai, lai tā, izmantojot savu dienesta stāvokli, izdarītu vai neizdarītu kādu darbību, neatkarīgi no tā, vai nodotais, piedāvātais vai apsolītais kukulis domāts šai valsts amatpersonai vai jebkurai citai personai, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar probācijas uzraudzību, vai ar sabiedrisko darbu, vai ar naudas sodu.
Ja kukuļdošana izdarīta lielā apmērā vai ja to izdarījusi valsts amatpersona, vai arī ja to izdarījusi personu grupa pēc iepriekšējas vienošanās, tad soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz astoņiem gadiem, konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas un atņemot tiesības uz noteiktu nodarbošanos vai tiesības ieņemt noteiktu amatu uz laiku līdz pieciem gadiem.
Ja kukuļdošanu izdarījusi organizēta grupa, sods paredzēts ar brīvības atņemšanu uz laiku no diviem līdz desmit gadiem, konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas, atņemot tiesības uz noteiktu nodarbošanos vai tiesības ieņemt noteiktu amatu uz laiku līdz pieciem gadiem, un ar probācijas uzraudzību uz laiku līdz trim gadiem.
2016. gadā ceļu policijas ekipāža apturēja autovadītāju par atļautā braukšanas ātruma pārsniegšanu Rīgā. Autovadītājs brauca ar ātrumu vismaz 74 km/h vietā, kur atļautais maksimālais braukšanas ātrums ir 50 km/h.
Tā kā pēc policijas pieprasījuma autovadītājs neuzrādīja vadītāja apliecību un transportlīdzekļa reģistrācijas apliecību, autovadītājs tika aicināts uz policijas automašīnu, lai iepazīstinātu ar videoierakstu, kurā fiksēts izdarītais administratīvais pārkāpums.
Savukārt autovadītājs, vēloties, lai par viņa iepriekš minēto administratīvo pārkāpumu netiktu sastādīts administratīvā pārkāpuma protokols, tas ir, ar nodomu izvairīties no administratīvās atbildības, policijas darbiniekiem deva materiālu vērtību – kukuli –, noliekot divas 20 eiro nomināla banknotes policijas automašīnas salonā uz priekšējā pasažiera sēdekļa.
Ar Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas (pirmās instances tiesa) 2019. gada 19. jūnija spriedumu krimināllietā Nr. 11520055116 autovadītājs (Apsūdzētais) tika atzīts par vainīgu Krimināllikuma 323. panta pirmajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā un sodīts ar naudas sodu 25 Latvijas Republikā noteikto minimālo mēnešalgu apmērā, tas ir, 10 750 eiro.
Par pirmās instances tiesas spriedumu Apsūdzētais iesniedza apelācijas sūdzību, uzskatot, ka tiesa kļūdaini novērtējusi lietā esošās ziņas un nepastāv objektīvi pierādījumi, kas pierāda viņa vainu.
Piemēram, Apsūdzētais vērsa uzmanību tam, ka videoierakstā, kurā fiksēts, kā Apsūdzētais iet uz policijas automašīnu, Apsūdzētajam rokās nav naudas maka. Apsūdzētais uzsvēris, ka lietā nav pierādīts motīvs kukuļa došanai, jo viņš nav apstrīdējis administratīvā pārkāpuma protokolu un ir samaksājis viņam uzlikto sodu, kā arī to, ka pirmās instances tiesa atteicās noteikt papildu DNS ekspertīzi nolūkā noskaidrot, kam pieder ceļu policijas automašīnā izņemtās naudaszīmes. Saskaņā ar ekspertu atzinumu uz vienas no banknotēm konstatēts vismaz divu vai vairāku personu bioloģiskais materiāls, bet Apsūdzētā bioloģiskais materiāls nav starp tiem.
Tāpat Apsūdzētais apelācijas sūdzībā uzsvēris, ka nepastāv liegums ceļu policijas darbiniekiem dienesta transportlīdzeklī turēt pie sevis vai vadāt līdzi personīgo skaidro naudu, kā arī Valsts policija darbiniekus nenodrošina ar bezmaksas ēdināšanu, tāpēc policijas darbiniekiem pašiem sev jānodrošina ēdināšana par līdzi paņemto skaidro naudu, līdz ar to policijas automašīnas salonā atrastā nauda varētu būt nemanīti izkritusi pašiem policistiem.
2021. gada 15. decembrī Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija (apelācijas instances tiesa) pieņēma lēmumu lietā Nr. 11520055116, ar kuru atzina, ka pirmās instances tiesas spriedums atstājams negrozīts un Apsūdzētā apelācijas sūdzība noraidāma, uzskatot, ka pirmās instances tiesa ir pareizi novērtējusi lietā iegūtos pierādījumus un Apsūdzētā vaina viņam inkriminēto darbību izdarīšanā ir pierādīta.
Apelācijas instances tiesa noteica atkārtotu bioloģisko DNS ekspertīzi naudaszīmēm, un ekspertīzes atzinumā norādīts, ka uz naudaszīmēm nav konstatēts arī policijas darbinieku bioloģiskais materiāls.
Eksperti atzinumā skaidrojuši –, ja naudaszīmes rokās ir turējuši vairāki cilvēki, tad konkrēta cilvēka bioloģiskais materiāls uz tām ne vienmēr paliek. Bioloģiskā materiāla atstāšana ir ļoti individuāla, to ietekmē, kāds ir ādas tips, piemēram, sausa āda. Apstāklis, ka uz naudaszīmēm netika atrasts Apsūdzētā DNS, nenorāda, ka personai nav bijusi saistība ar konkrētajām naudaszīmēm.
Apstāklis, ka uz naudaszīmēm netika atrasts Apsūdzētā DNS, nenorāda, ka personai ar tām nav bijusi saistība.
Apelācijas instances tiesa, izvērtējot krimināllietā esošos pierādījumus, atzina, ka uz faktu, ka Apsūdzētais apzinājās, ka viņu apturēja policijas darbinieki par Ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumu, norāda tas, ka viņš nav vēlējies iekāpt policijas darbinieku automašīnā un noskatīties fiksētā pārkāpuma videoierakstu. Uz faktu, ka viņš nav vēlējies, lai tiku sastādīts administratīvā pārkāpuma protokols, norādīja apstāklis, ka viņš izvairījās no dokumentu uzrādīšanas policijas darbiniekiem, aizbildinoties, ka steidzas, nepakļāvās policijas darbinieku likumīgajām prasībām un nolika 40 eiro uz policijas automašīnas pasažiera priekšējā sēdekļa.
Tāpat apelācijas instances tiesa norādīja, ka apstāklis, ka Apsūdzētais nav apstrīdējis viņam uzlikto administratīvo sodu un ir to apmaksājis, nenorāda, ka viņam nav bijis nodoma izvairīties no administratīvās atbildības par izdarīto Ceļu satiksmes noteikumu 101. punktā minēto pārkāpumu. Soda apmaksu Apsūdzētais ir veicis jau pēc tam, kad ir konstatēts pārkāpums, par ko ir sastādīts protokols un noteikts naudas soda apmērs – 80 eiro –, bet laikā, kamēr tas vēl nebija sastādīts, viņš vēlējies izmantot iespēju izvairīties no administratīvās atbildības, jo viņam uzliktais sods divreiz pārsniedz kukuļa apmēru.
Par apelācijas instances tiesas lēmumu, ar kuru atstāts negrozīts pirmās instances tiesas notiesājošais spriedums, Apsūdzētais iesniedza kasācijas sūdzību, norādot, ka apelācijas instances tiesa ir pārkāpusi Kriminālprocesa likumu, jo pierādīšanas gaitā nav izslēgusi saprātīgas šaubas par Apsūdzētā vainīgumu viņam inkriminētajā noziedzīgajā nodarījumā, piemēram, tiesa nav pieļāvusi iespēju, ka banknotes pieder kādai citai personai un ka policijas darbinieks nepareizi novērtēja notikuma apstākļus un kļūdaini uzskatīja, ka notikusi kukuļa došana.
Tomēr Augstākās tiesas Senāts šīgada 14. jūnijā, izvērtējot Apsūdzētā kasācijas sūdzību, nolēma atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību krimināllietā apsūdzībā par kukuļa došanu policistam1, jo Senāts atzina, ka kasācijas sūdzībā norādītie argumenti ir saistīti ar atšķirīgu viedokli par lietā iegūto pierādījumu izvērtējumu.
Senāts lēmumā norāda, ka apelācijas instances tiesa, atstājot negrozītu pirmās instances tiesas spriedumu, atzinusi, ka pirmās instances tiesa ir pamatojusi spriedumu ar pieļaujamiem, ticamiem un attiecināmiem pierādījumiem, aplūkojot visus kriminālprocesā iegūtos faktus un ziņas par faktiem kopumā un savstarpējā sakarībā.
Kā arī Senāts lēmumā vērsis uzmanību uz judikatūrā nostiprināto atziņu, ka jautājuma izlemšana par pierādījumu pietiekamību un ticamību ir tiesas kompetencē, un vienīgi tiesa var noteikt, kuriem pierādījumiem ir nozīme lietā būtisku apstākļu noskaidrošanā, bet kuriem šādas nozīmes nav.
Kukuļdošana uzskatāma par pabeigtu nodarījumu, neatkarīgi no tā, vai valsts amatpersona kukuli vai tā daļu ir pieņēmusi vai ne.
Tāpat Augstākā tiesa jau iepriekš atzinusi –, ja persona ir izteikusi gan kukuļa piedāvājumu, gan devusi kukuļa priekšmetu amatpersonai, nodarījums uzskatāms par pabeigtu, neatkarīgi no tā, vai valsts amatpersona kukuli vai tā daļu ir pieņēmusi vai ne.2 Konstatējot, ka kukuļdevējs ir devis kukuli, viņa darbības kvalificējamas kā pabeigts noziegums.
Līdz ar Senāta lēmumu stājas spēkā Rīgas apgabaltiesas 2021. gada 15. decembra lēmums, ar kuru atstāts negrozīts Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas spriedums, atzīstot apsūdzēto par vainīgu viņam celtajā apsūdzībā par Krimināllikuma 323. panta pirmajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu, proti, par materiālu vērtību došanu personiski valsts amatpersonai, lai tā, izmantojot savu dienesta stāvokli, neizdarītu kādu darbību kukuļdevēja interesēs.
1 LR Senāta 2022. gada 14. jūnija lēmums lietā Nr. SKK-342/2022.
2 LR Augstākās tiesas Krimināllietu departamenta 2017. gada 6. jūnija lēmums lietā Nr. 11520034715.
Moneyval ceļvedis un pasākumu plāns 2019. gadam
Pasākumu plāns 2020.–2022. gadam
Pasākumu plāns 2022. gadam
