Pieteikuma iesniedzējs vērsās Satversmes tiesā, lūdzot izvērtēt Publiskas personas kapitāla daļu un kapitālsabiedrību pārvaldības likuma (turpmāk – Kapitālsabiedrību pārvaldības likums) 37. panta ceturtās daļas 2. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 106. panta pirmajam teikumam, proti, tiesībām brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai.
Kāda ir lietas būtība
“Pieteikuma iesniedzējs, kurš strādājis vadošā amatā publiski privātā kapitālsabiedrībā un kuram bijusi atbilstoša izglītība un profesionālā pieredze, ticis atzīts par piemērotāko kandidātu kapitālsabiedrības valdes locekļa amatam. Tomēr pēc tam, kad saņemta informācija par pieteikuma iesniedzēja sodāmību, viņa virzīšana šīs kapitālsabiedrības valdes locekļa amatam apturēta, pamatojoties uz apstrīdēto normu,” lietas būtību skaidro tiesnese D. Rezevska.
Apstrīdētā norma noteic, ka atvasinātas publiskas personas kapitāla daļu pārvaldīšanas gadījumā par valdes vai padomes locekļa kandidātu nedrīkst izvirzīt personu, kura ir bijusi sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas.
Kā norāda tiesnese, pieteikuma iesniedzējs uzskatīja, ka apstrīdētā norma ierobežo Satversmes 106. panta pirmajā teikumā ietvertās tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos, kas aptverot arī valdes locekļa pienākumu pildīšanu publiski privātā kapitālsabiedrībā.
Ko šīs lietas ietvaros vērtēja Satversmes tiesa
Satversmes tiesa vērtēja, vai šāds ierobežojums – personai kandidēt par valdes vai padomes locekli ne tikai apstrīdētās normas tvērumā, bet arī Kapitālsabiedrību pārvaldības likuma tvērumā ietilpstošajās kapitālsabiedrībās, kurās kapitāla daļas pieder valstij vai atvasinātai publiskai personai, – atbilst Satversmes 106. panta pirmajā teikumā ietvertajām tiesībām brīvi izvēlēties nodarbošanos.
Kādi bija Satversmes tiesas galvenie secinājumi
Vispirms Satversmes tiesa secināja, ka izskatāmajā lietā ir pamats paplašināt prasījuma robežas.
“Kapitālsabiedrību pārvaldības likuma 31. panta un 37. panta tvērumā ietilpstošo kapitālsabiedrību, kurās kapitāla daļas pieder valstij vai atvasinātai publiskai personai (turpmāk – kapitālsabiedrības), valdes un padomes locekļu nominēšanas kārtība ir atzīstama par vienotu kapitālsabiedrības pārvaldes institūciju locekļu amatā iecelšanas sistēmu. Tāpēc Satversmes tiesa šajā lietā vērtēja ne tikai Kapitālsabiedrību pārvaldības likuma 37. panta ceturtās daļas 2. punkta, bet arī šā likuma 31. panta ceturtās daļas 2. punkta atbilstību Satversmes 106. panta pirmajam teikumam.
Satversmes tiesa secināja: ja personai ir spējas un kvalifikācija, kas nepieciešamas, lai kandidētu uz valdes vai padomes locekļa amatu kapitālsabiedrībā, bet persona ir bijusi sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, tad neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas apstrīdētās normas šai personai ierobežo Satversmes 106. panta pirmajā teikumā noteiktās tiesības,” uzsver tiesnese D. Rezevska.
“Tiesa secināja, ka apstrīdētajās normās ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis – sabiedrības labklājības aizsardzība un likumdevēja izraudzītais līdzeklis ir piemērots apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai,” skaidro tiesnese.
Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētajās normās ietvertais aizliegums kandidēt uz kapitālsabiedrības valdes vai padomes locekļa amatu attiecas uz visām personām, kas bijušas sodītas par tīšu noziedzīgu nodarījumu, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas. Apstrīdētajās normās ietvertais aizliegums neparedz katra konkrēta gadījuma izvērtējumu, tātad nepieļauj nekādus izņēmumus. Turklāt aizliegums ir noteikts uz mūžu, proti, ir spēkā neierobežotu laiku arī pēc sodāmības dzēšanas vai noņemšanas. Tādējādi apstrīdētajās normās ietvertais aizliegums ir absolūts.
Likumdevējs nepieciešamību apstrīdētajās normās ietvert absolūtu aizliegumu pēc būtības ir pamatojis ar to, ka persona, kas sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas ir zaudējusi savu reputāciju un tādēļ nevar efektīvi pārvaldīt kapitālsabiedrību.
Tomēr Satversmes tiesa secināja: izvērtējot apstrīdēto normu izstrādes materiālus, nav gūstams apstiprinājums tam, ka likumdevējs pēc būtības izvērtējis, kādas personu, sabiedrības vai valsts intereses apdraud noziedzīgie nodarījumi, kuru izdarītājiem tiek liegts kandidēt uz kapitālsabiedrības valdes vai padomes locekļa amatu. Tāpat nav izvērtēta arī noziedzīgā nodarījuma kaitīguma pakāpe,” norāda D. Rezevska.
Personai, kurai atbilstoši Krimināllikuma regulējumam sodāmība ir dzēsta vai noņemta, likumdevējs var noteikt papildu ierobežojumus vai juridiskas sekas tikai tad, ja tas nepieciešams būtisku interešu aizsardzībai un nodrošināšanai. Minētā institūta pastāvēšana pati par sevi apstiprina to, ka persona, kas agrāk izdarījusi tīšu noziedzīgu nodarījumu, dzīves gaitā var mainīties.
Tiesnese uzsver: Satversmes tiesa neguva apstiprinājumu tam, ka likumdevējs, nosakot absolūtu aizliegumu kandidēt uz kapitālsabiedrības valdes vai padomes locekļa amatu, būtu pēc būtības apspriedis iespēju, ka personas attieksme un rīcība laika gaitā var mainīties.
“Šāda individuālo apstākļu un individuālas personas izvērtēšanas iespējamība nebūt gan nenozīmētu to, ka personai automātiski tiks dota iespēja kļūt par kapitālsabiedrības valdes vai padomes locekli,” norāda Satversmes tiesas tiesnese.
Ko nosprieda Satversmes tiesa
Tiesnese D. Rezevska skaidro, ka apstrīdētajās normās ietvertā absolūtā aizlieguma mērķus līdzvērtīgā kvalitātē ir iespējams sasniegt ar alternatīviem līdzekļiem, proti, paredzot izņēmumus no šā aizlieguma, tomēr likumdevējs šādus izņēmumus nav apsvēris. Tādējādi apstrīdētajā normā ietvertais absolūtais aizliegums neatbilst samērīguma principam un nav noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu.
“Satversmes tiesa nolēma, ka šajā gadījumā ir nepieciešams un pieļaujams tas, ka Satversmei neatbilstošās normas vēl kādu laiku paliek spēkā, lai dotu iespēju likumdevējam, ievērojot šajā spriedumā izdarītos secinājumus, pieņemt jaunu tiesisko regulējumu, kas saskan ar Kapitālsabiedrību pārvaldības likuma sistēmu. Turklāt jaunā tiesiskā regulējuma pieņemšanai likumdevējam ir nepieciešams saprātīgs laika posms,” tā tiesnese.
Satversmes tiesa atzina apstrīdētās normas par neatbilstošām Latvijas Republikas Satversmes 106. panta pirmajam teikumam un spēkā neesošām no 2021. gada 1. jūnija.
Savukārt attiecībā uz pieteikuma iesniedzēju Kapitālsabiedrību pārvaldības likuma 37. panta ceturtās daļas 2. punkts ir atzīstams par spēkā neesošu no dienas, kad, pamatojoties uz to, tika apturēta viņa kandidatūras virzīšana uz valdes locekļa amatu publiski privātā kapitālsabiedrībā.
Kāda ir šā nolēmuma nozīme un ietekme uz sabiedrību
“Pēc šā nolēmuma attiecībā uz konstitucionālās sūdzības iesniedzēju tas vien, ka persona kādreiz bijusi sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas nenozīmē, ka personai nav tiesību kandidēt uz valdes vai padomes locekļa amatu kapitālsabiedrībā. Tomēr tas nebūt nenozīmē to, ka šādai personai automātiski tiks dota iespēja kļūt par kapitālsabiedrības valdes vai padomes locekli.
Savukārt Saeimai, ievērojot šajā spriedumā izdarītos secinājumus, ir jāpieņem jauns tiesiskais regulējums, kas saskan ar Kapitālsabiedrību pārvaldības likuma sistēmu. Turklāt jaunā tiesiskā regulējuma pieņemšanai likumdevējam ir nepieciešams saprātīgs laika posms, ko Satversmes tiesa ir noteikusi līdz 2021. gada 1. jūnijam,” uzsver Satversmes tiesas tiesnese Daiga Rezevska.
