Publicēts pirms 3 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Freepik
Ja pirms dažiem gadiem jautājumi, kas skar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu, galvenokārt nodarbināja bankas un tiesībsargājošās iestādes, tad tagad tas skar gandrīz ikvienu – gan uzņēmumu, gan privātpersonu. Ko darīt, lai nerastos šaubas par darījuma tiesiskumu? Kādu darījumu var uzskatīt par aizdomīgu?
Uz šiem jautājumiem seminārā 27. oktobrī atbildēja zvērinātu advokātu biroja “Sorainen” zvērināta advokāta palīdze Agneta Rumpa, akcentējot, kāpēc AML (noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas) jautājumi ir būtiski ne tikai bankām.
Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas (NILLTFN) likuma 1. panta 17. punktā aizdomīgs darījums tiek definēts kā “darījums vai darbība, kas rada aizdomas, ka tajā iesaistītie līdzekļi ir tieši vai netieši iegūti noziedzīga nodarījuma rezultātā vai saistīti ar terorisma un proliferācijas finansēšanu vai šādu darbību mēģinājumu”.
LV portāls jau rakstīja, ka Finanšu izlūkošanas dienests ir publicējis vadlīnijas ziņojumu sniegšanā par aizdomīgiem darījumiem un atturēšanos no šāda veida darījumu veikšanas, kā arī izstrādājis noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas tipoloģijas un pazīmes.
Gandrīz ikvienam ir pamatotas bažas, kā nenonākt zem izmeklējošo iestāžu lupas, piemēram, juridiskai personai, atverot bankas kontu, savukārt privātpersonai, kad ir jāpierāda finanšu līdzekļu izcelsme, ja tā vēlas ņemt hipotekāro kredītu.
A. Rumpa minēja, kādas sekas varētu būt uzņēmumiem, ja tie nonāktu tiesībsargājošo iestāžu redzeslokā saistībā ar AML jautājumiem. Tās būtu:
“Sorainen”, strādājot kopā ar bankām un uzņēmumiem, ir izveidojies priekšstats, kādu darījumu finanšu iestāde var uzskatīt par aizdomīgu.
Ko banka redz, kad uzņēmums veic darījumu? A. Rumpa skaidroja: “Bankai ir zināms maksājuma veicējs vai saņēmējs, maksājuma summa, valūta, banka, no kuras tiek veikts maksājums, maksājuma saņēmēju ģeogrāfija. Pats par sevi nekas no šīs informācijas nevar būt aizdomīgs, taču problēmas var sākties brīdī, ja darījums kādā no aspektiem atšķiras no tā, ko uzņēmums finanšu iestādei iepriekš ir stāstījis. Piemēram, ja klients ir apgalvojis, ka ikdienā pārskaitīs vai saņems līdzekļus tikai no/uz Latvijas uzņēmumiem, bet pēkšņi kontā ienāk summas no citām valstīm, sliktākajā gadījumā no valstīm, kuras nav Eiropas Savienībā. Tad, protams, bankai var rasties aizdomas par šādu darījumu. Bet katrs konkrētais darījums ir jāvērtē atsevišķi.”
Jautājumi, kādus bankas uzdod, ja ir aizdomas par neskaidru darījumu, mēdz būt šādi:
Seminārā plašs jautājumu loks bija saistīts ar konkrētām biznesa darījumu situācijām –, līdz cik lielai pakāpei būtu jāpārliecinās par saviem darījumiem un sadarbības partneriem.
Jautājums: Preču imports/eksports
Uzņēmums nodarbojas ar preču importu un eksportu. Līdz kādai robežai no darījuma partneriem ir jāprasa dokumentācija, lai bankai varētu pierādīt, ka darījumi ir patiesi un nav nekā aizdomīga?
Atbilde: Darījumi, kas saistīti ar reālu preču importu/eksportu ir visvieglāk pamatojamie darījumi, jo tiem gandrīz vienmēr komplektā ir virkne pavadošo dokumentu – sadarbības līgumu, preču saņemšanu/nosūtīšanu apliecinošo dokumentu, rēķinu u. c.
Jautājums: Patiesā labuma guvējs zema riska pakalpojumu sniegšanā
Ja tiek sniegti zema riska pakalpojumi, vai būtu nepieciešams klientam pieprasīt uzrādīt personas pārstāvja identificējošu dokumentu jeb patiesā labuma guvēja (PLG) identificējošu dokumentu? Vai PLG identifikācija būtu jāpārbauda tiešsaistē, video formātā?
Atbilde: Ja pakalpojums ir zema riska, tad sākotnēji šķiet, ka nav nepieciešams pārliecināties par personas pārstāvi un PLG identificējošiem dokumentiem tiešsaistes režīmā.
Atsevišķos gadījumos ir vajadzīgi daudz detalizētāki pierādījumi, skaidroja A. Rumpa. Nereti bankas vai iestādes izmeklēšanas posmā uzņēmumam tiek pieprasīts atklāt e-pasta saraksti ar saviem sadarbības partneriem. Tas ir gadījumos, kad ir daudz grūtāk pierādīt uzņēmuma darbību, piemēram, pakalpojumos, kas nav fiziski taustāmi, – starpnieku pakalpojumos, interneta vidē veiktajos pakalpojumos.
Dokumentu apjoms, kas ir nepieciešams par darījumu un savu darījumu partneri, ir plašs, un rodas jautājums: vai tiešām par savu sadarbības partneri un viņa uzņēmējdarbības detaļām ir jāzina pilnīgi viss? A. Rumpa apgalvo, ka nav, bet ir vajadzīga papildu informācija, ja tiek pamanīti tā saucamie “sarkanie karogi”:
“Sorainen” praksē ir bijis gadījums, kad banka sāka interesēties par uzņēmumu, kuram nebija algotu darbinieku un bankas kontos neparādījās informācija par darbinieku algām. Konkrētajā situācijā bija loģisks izskaidrojums – darbinieki tika noalgoti ar ārpakalpojuma uzņēmuma starpniecību, un maksājumi tika veikti.
A. Rumpa uzsvēra, ka ir jāņem vērā, – bankai var rasties papildu jautājumi, ja iepriekš sniegtā informācija par uzņēmuma parametriem – apgrozījumu vai citiem finanšu parametriem – vairs nesaskan ar uzņēmuma rīcībā esošajiem resursiem vai mantu.
Uzņēmumiem ir svarīgi pievērst uzmanību arī savai mājaslapai. Nereti tā ir informācijas avots uzņēmuma reālās darbības noskaidrošanai.
“Sorainen” praksē ir bijis gadījums, kad klients bankai apliecināja, ka ir sniedzis pakalpojumu caur konkrētu mājaslapu, taču izrādījās, ka pakalpojumi ir sniegti agrāk, nekā tika izveidota mājaslapa (pēc tajā redzamās informācijas). Tas radīja aizdomas, ka mājaslapa ir izveidota tikai skata pēc, lai radītu priekšstatu par it kā notiekošu uzņēmējdarbību.
“Nav vienas atbildes, kāds darījums noteikti būs un kāds nebūs aizdomīgs,” norāda A. Rumpa. “Svarīga ir katra konkrētā situācija. Bet ir jābūt drošam, ka saskan informācija, kuru sniedz bankai un savam sadarbības partnerim.”
Svarīgi ir atcerēties, ka bankām kā NILLTFN likuma subjektiem ir jāziņo par aizdomīgiem darījumiem. Pretējā gadījumā sodi par neziņošanu ir bargi.
Lai novērstu banku un darījuma partneru šaubas jau sākotnēji, vienmēr vajadzētu ievērot noteikumus un rīkoties atbilstoši NILLTFN likuma prasībām, kā arī nodrošināt caurskatāmību komunikācijā, laikus sniedzot prasītās atbildes.
Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas, terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas (NILLTPFN) sistēma
Nacionālais NILLTPF risku novērtēšanas ziņojums par 2020.–2022. gadu (NRA 2023)
Nacionālā finanšu noziegumu novēršanas un apkarošanas stratēģija (apstiprināta 10.01.2024.)
NILLTPFN pasākumu plāns 2024.–2026. gadam (spēkā no 02.05.2024)
12 rīcības virzieni:
1. Riski, politika un koordinācija
5. Juridiskās personas un veidojumi
7. Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas izmeklēšana un kriminālvajāšana
8. Konfiskācija
9. Terorisma finansēšanas izmeklēšana un kriminālvajāšana
10. Terorisma finansēšanas preventīvie pasākumi un finanšu sankcijas
ĪSUMĀ
Finanšu noziegumi un noziedzīgi iegūtu līdzekļu atrašanās civiltiesiskajā apritē ne tikai ļauj noziedzniekiem gūt labumu no izdarītajiem noziedzīgajiem nodarījumiem, bet kropļo tirgu un likumīgu uzņēmējdarbību, apdraud nacionālo un starptautisko drošību, kā arī valsts starptautisko reputāciju.
Eiropas Padomes noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas ekspertu komiteja “Moneyval” 2018. gada 23. augustā publicēja 5. kārtas ziņojumu, kurā novērtēti Latvijā īstenotie NILLTFN pasākumi. No 11 vērtētajām jomām astoņās rādītājs tika novērtēts kā viduvējs, bet divās – zems.
Atbilstoši “Moneyval” novērtēšanas procedūras noteikumiem Latvijai tika piemērota pastiprināta uzraudzība.
