Tiesībsardze: piedāvāšu jaunu bāriņtiesas darbības modeli

Tiesībsardzes amatā Saeimā jūs apstiprināja pērn, 18. septembrī. Vienā no savām pirmajām intervijām teicāt, ka bāriņtiesu institūts ir novecojis un tas, iespējams, būtu jālikvidē. Kāpēc šādi secinājumi? Kā nonācāt pie tik skarba vērtējuma? 

Ar bāriņtiesu darbu esmu saskārusies jau iepriekš savā profesionālajā darbībā, gan strādājot par juristi, gan vēlāk par zvērinātu advokāti.  

Neilgi pēc tam, kad tiku apstiprināta tiesībsardzes amatā, ieviesu regulāras konsultācijas, kuru laikā pati tikos ar iedzīvotājiem.  

Gandrīz katrā konsultāciju dienā kāds vērsa uzmanību uz problēmām bāriņtiesu darbā. Tas lika man padziļināti analizēt šo jautājumu. 

Es palūdzu kolēģiem apkopot informāciju par to, ko Tiesībsarga birojs līdz šim ir darījis bērnu tiesību aizsardzības jautājumā bāriņtiesu kontekstā. Izpētot šo informāciju, kļuva skaidrs, ka pastāv problēmas. Tās ir saistītas gan ar bāriņtiesu institucionālo modeli, gan ar darba organizāciju, gan arī ar spēkā esošo regulējumu.  

Šobrīd normatīvais regulējums būtiski pārslogo bāriņtiesu darbiniekus, kuri atbild par ļoti plašu funkciju loku, kas bieži vien neatbilst svarīgākajam uzdevumam – aizsargāt bērnu intereses. Līdz ar to pašreizējais bāriņtiesu darbības modelis vairs pilnvērtīgi nespēj nodrošināt galveno mērķi, proti, efektīvi aizsargāt bērnu tiesības un viņu labākās intereses. Citā starpā, Bāriņtiesu likumā nav skaidri definēts bāriņtiesu mērķis.  

Tāpēc diskusija nav par kritiku kā pašmērķi. Diskusija ir par to, kā veidot modernāku un profesionālāku sistēmu, kas patiešām kalpotu bērnu tiesību aizsardzībai. 

Esat izteikusies, ka nevienā citā Eiropas valstī neeksistē bāriņtiesas un ideālā gadījumā būtu jāveido jauna institūcija. Kādu jūs redzat šo jauno iestādi? Vai tā atrastos tiesu sistēmā? 

Eiropas valstu pieredze rāda, ka bērnu tiesību aizsardzības sistēmas vislabāk darbojas tad, ja tās ir skaidri specializētas un orientētas tieši uz bērna interesēm. Daudzviet Eiropas Savienībā pēdējos gados ir attīstīta pieeja, ka bērnu aizsardzības jautājumus risina institūcija, kuras galvenais uzdevums ir darbs ar nepilngadīgo tiesību aizsardzību, ģimenes stiprināšanu un atbalstu bērniem, kuri nonākuši ārpusģimenes aprūpē.  

Šādas institūcijas neuzņemas funkcijas, kurām nav tiešas saistības ar bērna interesēm, jo tas ļauj koncentrēt resursus uz kvalitatīvu darbu ar bērnu un ģimeni.  

Būtiska nozīme šādā sistēmā ir arī profesionālajiem standartiem. Vairākās Eiropas valstīs darbinieku kvalifikācijas prasības ir vienādas visā valstī, neatkarīgi no pašvaldības. Tas nodrošina, ka bērnu tiesību aizsardzības kvalitāte nav atkarīga no pašvaldības finansiālajām iespējām vai vietējās prakses. Līdztekus tam tiek veidots vienots atalgojuma modelis speciālistiem, kas strādā bērnu aizsardzības sistēmā, tādējādi veicinot profesionāļu piesaisti un sociālo stabilitāti šajā jomā.  

Eiropas praksē daļa juridisko funkciju, īpaši tās, kas saistītas ar procesuāliem lēmumiem, tiek uzticētas tiesu sistēmai. Savukārt bērnu aizsardzības institūcija koncentrējas uz sociālo darbu, ģimenes atbalstu un bērna interešu pārstāvību. Šāda pieeja palīdz novērst institucionālo pārslodzi un ļauj sistēmai darboties daudz mērķtiecīgāk.  

Šobrīd bāriņtiesā var strādāt cilvēki, kuriem nav juridiskās izglītības, bet viņu funkcijas prasa veikt darbu, kura izpildei tiesību jomā ir liela nozīme.  

Saskaņā ar Bāriņtiesu likumu šobrīd vismaz vienai personai no bāriņtiesas sastāva jābūt ar otrā līmeņa augstāko akadēmisko izglītību tiesību zinātnē vai tiesību zinātnes nozarei atbilstošu profesionālo maģistra grādu tiesību zinātnē vai profesionālo maģistra grādu tiesību zinātnē un piektā līmeņa profesionālo kvalifikāciju (jurists). Savukārt citi darbinieki var būt ar kvalifikāciju pedagoģijā, psiholoģijā, medicīnā, sociālajā darbā, izglītības vadībā vai sabiedrības vadībā.  

Cik precīzs pēc pienākumu veikšanas ir pats nosaukums “bāriņtiesas”? 

Vēsturiski bāriņtiesas parādījās jau 16. gadsimtā un tolaik bija institūcijas, kas strādāja ar nepilngadīgiem bērniem, personām ar garīga rakstura problēmām, izšķērdētājiem, sievietēm, personām, kas nepārnāk mājās, bez vēsts pazudušajiem utt. Tātad bāriņtiesu būtība tolaik un tagad krietni atšķiras.   

Mūsdienās bāriņtiesas nepieder pie tiesu sistēmas, taču pats vārds “tiesa” rada priekšstatu, ka tā ir tiesu varas institūcija.  

Tas ir maldinoši gan cilvēkiem, kuri meklē palīdzību, gan arī profesionālajā vidē.  

Ja paskatāmies uz citām jomām, skaistumkopšanas salonu taču nesaucam par slimnīcu tikai tāpēc, ka tur rūpējas par cilvēka labbūtību. Tāpat arī sociālo vai administratīvo institūciju nevajadzētu saukt par “tiesu”, ja tā nepilda tiesu varai raksturīgās funkcijas.  

Tādēļ ir pamats pārdomāt gan institūcijas funkciju saturu, gan arī tās nosaukumu, lai tas skaidri atspoguļotu galveno uzdevumu –palīdzēt bērniem un ģimenēm, aizsargāt bērnu intereses un sniegt atbalstu ģimenēm –, nevis radītu iespaidu par tiesu institūciju.   

Kā šo jautājumu risina citas valstis? 

Citās Eiropas valstīs šo institūciju nosaukumi skaidri atspoguļo to primāro mērķi, proti, atbalstīt bērnu un ģimeni. Piemēram, Norvēģijā darbojas Bērnu labklājības dienests (Child Welfare Services – Barnevernet), kura uzdevums ir nodrošināt bērniem drošu vidi un nepieciešamo palīdzību ģimenēm.   

Igaunijā ar bērnu aizsardzības jautājumiem strādā pašvaldību bērnu aizsardzības speciālisti (lastekaitse spetsialist) sociālajos dienestos.  

Lietuvā darbojas Valsts bērnu tiesību aizsardzības un adopcijas dienests (Valstybės vaiko teisių apsaugos ir įvaikinimo tarnyba), kura galvenais uzdevums ir bērnu tiesību aizsardzība un palīdzība ģimenēm.  

Savukārt Zviedrijā ar šiem jautājumiem strādā pašvaldību sociālie dienesti (Socialtjänsten), kuru uzdevums ir atbalstīt ģimenes un aizsargāt bērna intereses.  

Tātad ar bērnu tiesību aizsardzību nesaistītās funkcijas var tikt sadalītas starp sociālo dienestu un tiesu.  

Vai Latvija ir gatava kardināli mainīt pieeju?  

Nedomāju gan. Tāpēc no savas puses piedāvāšu modeli, kas var uzlabot bērniem un bērnu ģimenēm sniegtās palīdzības kvalitāti, ņemot vērā un respektējot gan pašvaldību, gan tiesas resursus.  

Manis pieminētie piemēri parāda, ka mūsdienu pieeja Eiropā balstās uz bērna labklājību un ģimenes atbalstu, nevis uz vēsturiski mantotu institucionālu modeli.  

Tāpēc arī Latvijā ir pienācis laiks pārskatīt pieeju gan pēc būtības, gan arī institucionālajā līmenī, lai sistēma skaidri atspoguļotu savu patieso uzdevumu, kas, man gribas ticēt, ir palīdzēt bērniem un stiprināt ģimenes.  

Līdz 30. janvārim iedzīvotājiem bija iespēja sniegt informāciju par sadarbības pieredzi ar bāriņtiesu. Kādas ir iedzīvotāju atziņas?  

Saņemtās atbildes kopumā iezīmē izteikti kritisku attieksmi un norāda uz būtisku uzticēšanās deficītu šai institūcijai. Aptaujas rezultāti rāda, ka 61% respondentu sadarbību ar bāriņtiesām vērtē negatīvi, tostarp 42% to raksturo kā “ļoti sliktu”. Bet ir arī pozitīvas atsauksmes par dažu bāriņtiesu darbu, īpaši par atsevišķu darbinieku pozitīvu un empātisku attieksmi.  

Protams, esmu reāliste un apzinos, ka situācijās, kurās tiek pieņemti sarežģīti un bieži vien sāpīgi lēmumi par bērna interesēm un ģimenes dzīvi, vienmēr būs arī neapmierinātā puse. Tomēr aptaujas dati liecina, ka negatīvā pieredze ir līdzīga visos Latvijas reģionos. Tas ļauj secināt, ka problēma nav saistāma tikai ar noteiktiem gadījumiem vai konkrētām pašvaldībām, bet drīzāk norāda uz sistēmisku raksturu.  

Līdz ar to jautājums nav par individuālu darbinieku vainu, bet gan par sistēmas pārslodzi un institucionālā modeļa nepilnībām.  

Analizējot negatīvās pieredzes saturu, iedzīvotāji visbiežāk norāda uz objektivitātes, taisnīguma un profesionalitātes trūkumu. Tāpat bieži tiek minēta nepietiekama bērna drošības risku izvērtēšana, kā arī problēmas saistībā ar procesuālo tiesību ievērošanu un komunikāciju ar ģimenēm.  

Lai uzlabotu bērnu tiesību aizsardzības sistēmu, pērnruden Saeimā tika iesniegti Bāriņtiesu likuma grozījumi, kurus izstrādājusi Labklājības ministrija. 

Ar likumprojektu paredzēts no Bāriņtiesu likuma izslēgt tiesību normas, kas paredz izveidot kvalifikācijas komisiju un ieviest bāriņtiesu darbinieku sertifikāciju. Tiesību normas par kvalifikācijas komisiju un vajadzību izvērtēt Bāriņtiesu amatpersonu (darbinieku) profesionālo darbību un tālākizglītības programmu saturu Bāriņtiesu likumā tika iestrādātas jau 2021. gadā, pamatojoties uz informatīvo ziņojumu “Par bērnu tiesību aizsardzības sistēmas pilnveidi”. 

Kvalifikācijas komisijas izveide bija paredzēta institucionālās pārraudzības ietvaros, lai rūpētos par bāriņtiesu darbinieku kvalifikācijas un tālākizglītības jautājumiem, kā arī ieviestu sertifikāciju. Bija plānots, ka kvalifikācijas komisija novērtēs bāriņtiesas priekšsēdētāja, bāriņtiesas priekšsēdētāja vietnieka un bāriņtiesas locekļa profesionālo darbību – veiks sertifikāciju –, izstrādās bāriņtiesas speciālistu tālākizglītības programmu saturu un šo programmu apguves rezultātu novērtēšanas sistēmu. Mērķis ir veicināt profesionālo izaugsmi, lai uzlabotu bāriņtiesas darba kvalitāti. 

Labklājības ministrijas rosinātās izmaiņas ir attiecināmas uz bāriņtiesas darbinieku izvērtēšanu katras pašvaldības līmenī. Proti, atbilstoši pašvaldības izvirzītajam mērķim, kurš katrā pašvaldībā atšķirsies, plānots izvērtēt bāriņtiesas darbinieka ieguldījumu mērķa sasniegšanā.  

Darbinieku novērtēšana tiek plānota pēc vienotiem kritērijiem, bet par dažādu mērķu sasniegšanu. Tādēļ ar piedāvāto modeli nav iespējams panākt vienotu bāriņtiesas darbinieku izvērtēšanu, lai kāpinātu darbinieku profesionalitāti un kopīgu izpratni par bērna tiesību jautājumiem.  

Pirms trim gadiem Saeimā bija iesniegti Bāriņtiesu likuma grozījumi, kas paredzēja atslogot bāriņtiesas no tām netipisku uzdevumu pildīšanas, samazinot to kompetenci tā saukto notariālo funkciju izpildē, t. i., grozot 61. pantu. Izmaiņas netika pieņemtas.  

Tieslietu ministrija rosināja samazināt bāriņtiesu kompetenci apliecinājumu izdarīšanā un citu Bāriņtiesu likuma VII un VIII nodaļā noteikto uzdevumu izpildē. Izmaiņu mērķis bija stiprināt bāriņtiesu kapacitāti tās pamata funkciju izpildē, no bāriņtiesu kompetences izslēdzot tādas notariālās darbības, kuru izpildei ir nepieciešamas padziļinātas juridiskas zināšanas un prasmes, un saglabājot tādas notariālās darbības, kurām citstarp ir sociāls raksturs (piemēram, pilnvaru sagatavošana pensiju, uzturlīdzekļu saņemšanai, paraksta īstuma apliecināšana dokumentos, kas saistīti ar bērnu tiesību aizsardzību, utt.) un kuras neprasa padziļinātas zināšanas tiesību zinātnē.  

Lai arī attiecīgais likumprojekts nesasniedza otro lasījumu Saeimā, tomēr būtiski vērst uzmanību uz likumprojektā norādītajiem apsvērumiem, kādēļ bāriņtiesām minētās darbības nebūtu jāveic, un šie apsvērumi nav zaudējuši savu aktualitāti.  

Bet es ietu vēl tālāk un skatītos, piemēram, vai tiešām bāriņtiesām pēc tiesas pieprasījuma būtu jāsagatavo atzinums?

Iespējams, pietiek ar to, ka bāriņtiesa tiesai iesniedz tikai faktiskas ziņas, nevis vērtējošu rakstveida atzinumu, kas tiek pieņemts un sniegts tiesai koleģiāla lēmuma veidā. Jo bāriņtiesas atzinums nav pārsūdzams un tiek izmantots kā viens no pierādījumiem tiesā.   

Tāpat, manuprāt, institūciju, kas strādā ar bērnu jautājumiem, vajag atbrīvot no aizgādņa iecelšanas mantojumam, promesošas vai pazudušas personas mantas un testamenta izpildīšanas jautājumiem. Šādos gadījumos dominē mantiskās un komerctiesiskās attiecības, kuru regulēšana prasa specifiskas zināšanas mantojuma, uzņēmējdarbības un finanšu jomā, kas neietilpst bāriņtiesas primārajā kompetencē.  

Un šādi var iet cauri katrai Bāriņtiesu likuma funkcijai.  

Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas (NILLTPFN) jomā jau sen tiek runāts par to, ka teorētiski bāriņtiesas var apstiprināt arī aizdomīgus līgumus. Vai esat ar to saskārusies un šī sistēma būtu jāmaina? 

Paldies par šo jautājumu, tas ir patiešām būtisks. NILLTPFN jomā ilgstoši tiek diskutēts par risku, ka ar bāriņtiesu starpniecību teorētiski var tikt noformēti arī ļoti neparasti vai pat aizdomīgi darījumi, kuru parakstus apliecinājusi bāriņtiesa. Un te rodas būtisks jautājums, proti, vai institūcija, kuras galvenais uzdevums ir aizsargāt bērnu un ģimeņu intereses, vispār būtu jāiesaista darījumos, kas potenciāli var skart finanšu drošību un noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju? 

Bāriņtiesas attiecībā uz noteiktiem darījumiem, tostarp nekustamo īpašumu jomā, veic līdzīgas darbības kā zvērināti notāri, piemēram, apliecinot parakstus.  

Taču, atšķirībā no notāriem, bāriņtiesas nav pilnvērtīgi integrētas NILLTPFN sistēmā kā šā likuma subjekti.  

Tas nozīmē, ka personām, kas vēršas bāriņtiesā, var rasties iespēja apiet daļu no mehānismiem, kas paredzēti noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanai.  

Jāņem vērā arī tas, ka nekustamā īpašuma darījumi vēsturiski ir bijuši viens no biežāk izmantotajiem veidiem noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijai. Nepietiekama pārraudzība šajā jomā var radīt iespējas līdzekļu “noslāņošanai” un integrēšanai legālajā ekonomikā, kā arī atvieglot līdzekļu pārvietošanu starp vairākām personām vai iesaistītām grupām.  

Vienlaikus jāatzīmē, ka sistēma pakāpeniski tiek stiprināta. Finanšu izlūkošanas dienests (FID) ir izstrādājis risku novērtējumu, un kopš 2024. gada darbojas mehānisms, kura ietvaros Zemesgrāmatu nodaļu tiesneši ziņo FID par darījumiem ar paaugstināta riska indikatoriem. Tomēr tas vēlreiz liek uzdot konceptuālu jautājumu: vai bāriņtiesām vispār būtu jāpilda funkcijas, kas pēc būtības ir finanšu darījumu kontroles un juridiskās drošības joma, vai arī šīs funkcijas būtu jāatstāj profesionālajām institūcijām, piemēram, zvērinātiem notāriem? 

Labklājības ministrijas Bērnu un ģimenes politikas departamenta direktore ir atzinusi, ka pirms trijiem gadiem ik dienu no ģimenes tika izņemti vidēji trīs bērni, bet 2024. gadā – jau četri bērni. Pēc tam, kad bērni ir izņemti no ģimenes, viņi lielākoties nonāk ārpusģimenes aprūpes iestādēs vai bērnunamos. Šie skaitļi ir diezgan šokējoši. Kā situāciju mainīt? 

Šī statistika ir jāvērtē ļoti uzmanīgi, jo aiz katra skaitļa ir konkrēts bērns un konkrēta ģimene. Starptautiskajās cilvēktiesībās, tostarp ANO Bērnu tiesību konvencijas preambulā, ir uzsvērts: “[..] bērniem, lai viņi varētu pilnīgi un harmoniski attīstīties kā personības, jāaug ģimenē, laimes, mīlestības un sapratnes gaisotnē”. Tas ir mērķis, uz kuru valstij jātiecas. Tāpēc svarīgākais uzdevums vienmēr ir stiprināt ģimenes un palīdzēt vecākiem, lai bērni no ģimenes vispār nebūtu jāšķir. Bērna izņemšana no ģimenes ir ārkārtējs un galējs līdzeklis, ko izmanto tikai tad, ja bērna drošību citādi nav iespējams nodrošināt. 

Šobrīd praksē redzu satraucošu tendenci, proti, pārāk bieži uzmanības centrā nonāk aizgādības tiesību pārtraukšana vai atņemšana vienam no vecākiem, lai gan daudzos gadījumos primāri būtu jāvērtē nevis aizgādības jautājums, bet gan droša un samērīga bērna saskarsmes tiesību organizēšana.  

Latvijas Civillikums jau paredz elastīgākus risinājumus: tiesa var ierobežot saskarsmes tiesības, noteikt uzraudzītu saskarsmi, tikšanos konkrētā vietā vai pat uz laiku atņemt saskarsmes tiesības, ja saskarsme kaitē bērna interesēm un kaitējumu citādi nav iespējams novērst. Savukārt Bāriņtiesu likums rāda, ka aizgādības tiesību pārtraukšanai un it īpaši atņemšanai ir jābūt saistītai ar konkrētu bērna apdraudējumu, nevis jāizpaužas kā “automātiskai reakcijai” uz vecāku konfliktu. Likums arī uzsver pienākumu vispirms strādāt ar riska novēršanu un sadarbību, lai sekmētu bērna atgriešanos drošā ģimenes vidē. 

Tieši tādēļ aizgādības tiesības nedrīkst kļūt par sava veida instrumentu, ar kuru “pārvaldīt” vecāku savstarpējos strīdus.  

Aizgādības tiesību pārtraukšana neatrisina bērna un vecāka attiecību jautājumu, un tā automātiski nenozīmē, ka būtu izzudušas bērna tiesības uz attiecībām ar abiem vecākiem.  

Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) judikatūrā uzsvērts, ka ģimenes lietās jāpanāk taisnīgs līdzsvars starp bērna interesēm un vecāku tiesībām, tomēr īpaša nozīme vienmēr piešķirama tieši bērna labākajām interesēm.  

ECT prakse ir ļoti skaidra, proti, vecāka un bērna saišu saraušana vai ļoti smagi ģimenes dzīves ierobežojumi ir ārkārtējs līdzeklis, nevis ikdienas pieeja.  

No ECT skatpunkta izriet ļoti svarīga atziņa: ja bērna drošību iespējams aizsargāt ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, tad tieši tiem jādod priekšroka. Tas var nozīmēt uzraudzītu saskarsmi, pakāpenisku kontakta atjaunošanu, terapiju, mediāciju, sociālā dienesta iesaisti vai precīzi strukturētu saskarsmes grafiku. Tikai tad, ja šie līdzekļi objektīvi nespēj bērnu pasargāt, var runāt par daudz smagākiem aizgādības ierobežojumiem.  

Salīdzinošā skatījumā – citās Eiropas valstīs redzams, ka uzsvars bieži tiek likts uz saskarsmes noregulēšanu un bērna viedokļa nozīmi, nevis uz automātisku vecāka “izslēgšanu” no bērna dzīves.  

Igaunijas Ģimenes likums skaidri noteic, ka bērnam ir tiesības uzturēt personisku kontaktu ar abiem vecākiem un ka tiesa var ierobežot saskarsmi, tostarp paredzēt to trešās personas klātbūtnē.  

Norvēģijā likums paredz, ka bērnam ir tiesības uz saskarsmi ar abiem vecākiem un bērna viedoklim no 12 gadu vecuma piešķirama būtiska nozīme, tomēr tas automātiski nenozīmē, ka bērns viens pats formāli izvēlas savu dzīvesvietu.  

Tādēļ mana tēze būtu šāda: aizgādības tiesību pārtraukšana vai atņemšana nav instruments, ar kuru risināt katru vecāku konfliktu. 

Pirmais jautājums vienmēr ir par bērna drošību un par to, vai šo drošību iespējams panākt ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Tikai tad, ja tas objektīvi nav pietiekami, var lemt par smagākiem aizgādības ierobežojumiem.  

Savukārt pusaudža vecumā, īpaši no 16 gadiem, jaunieša viedoklim par dzīvesvietu un attiecībām ar vecākiem jāpiešķir ļoti augsta nozīme. No citu valstu pieredzes redzu: mūsdienīga bērnu tiesību aizsardzība nozīmē nevis steigšus atņemt, bet gan precīzi, savlaicīgi, samērīgi un gudri aizsargāt. 

Kādā intervijā esat atzinusi, ka 2026. gadā bāriņtiesu darba kvalitāte būs viena no jūsu prioritātēm. Ko esat plānojusi darīt, lai sistēmu mainītu? 

Šobrīd notiek intensīvs darbs ar pašvaldībām un bāriņtiesu pārstāvjiem, analizējot pašreizējo situāciju un meklējot risinājumus sistēmas pilnveidei. Balstoties gan uz iedzīvotāju pieredzi, gan profesionāļu viedokļiem, Tiesībsarga birojs gatavo atzinumu par bāriņtiesu darbību un jaunu modeli, kas var palīdzēt uzlabot šo jomu.  

Tuvākajā laikā plānota arī saruna ar tiesu varas pārstāvjiem un notāriem, lai kopīgi izvērtētu bāriņtiesu darbības praksi un tās mijiedarbību ar citām institūcijām. 

Tas, ko sagaidu, ir daudz aktīvāks Bērnu aizsardzības centra atbalsts cilvēkiem, kuri ikdienā strādā bāriņtiesās. Šim atbalstam nevajadzētu aprobežoties tikai ar metodisko vai konsultatīvo materiālu izstrādi. Ir nepieciešama arī praktiska rīcība, vienota pieeja sarežģītās situācijās un reāla palīdzība speciālistiem, kuri pieņem ļoti atbildīgus lēmumus par bērnu nākotni.  

Kādiem vēl jautājumiem plānojat pievērst pastiprinātu uzmanību un kāpēc?  

Šogad primāri mans darbs būs vērsts uz cilvēktiesību aizsardzību ikdienas situācijās, kurās iedzīvotāji visbiežāk saskaras ar prettiesisku, nesamērīgu vai nepamatotu valsts vai pašvaldību rīcību vai bezdarbību.   

Strādāšu ar bērnu tiesību aizsardzības jautājumiem, tai skaitā bērna tiesībām uz drošu un emocionāli labvēlīgu vidi izglītības iestādēs, bērnu aizsardzību pret vardarbību un kibervardarbību, kā arī uz savlaicīgu un pieejamu veselības aprūpi. Īpašu uzmanību pievērsīšu arī pieaugušo tiesībām uz savlaicīgu un pieejamu veselības aprūpi, jo tās ir cilvēka pamattiesības.  

Tāpat svarīga prioritāte būs to cilvēku tiesību aizsardzība, kuri atrodas institucionālajā aprūpē – pansionātos, sociālās aprūpes centros, bērnu aprūpes iestādēs un citās institūcijās. 

Kopā ar Valsts kanceleju šogad īpaši atgādināsim par labas pārvaldības nozīmi valsts un pašvaldību darbā, uzsverot, ka iedzīvotājiem ir tiesības saņemt saprotamus, caurskatāmus un taisnīgus publiskos pakalpojumus.