Sievietei un vīrietim ne tikai jārada bērni, bet arī jārūpējas par viņiem. Ja vecāki to nespēj izdarīt, palīgā jānāk valstij.
FOTO: Boriss Koļesņikovs, LV
Februārī, pārbaudot visu parādnieku mantisko stāvokli, konstatēts, ka 31 parādniekam pieder nekustamais īpašums, kuram nav reģistrēts apgrūtinājums. Fonda administrācija nosūtījusi paziņojumus zvērinātiem tiesu izpildītājiem par piedziņas atzīmes reģistrēšanu nekustamajiem īpašumiem, lai parādniekiem nebūtu iespējams ar tiem brīvi rīkoties. Februārī fonda administrācija publiskajos reģistros konstatēja vienu gadījumu, ka parādniekam pieder transporta līdzeklis, kam nav reģistrēts apgrūtinājums. Vēl fonda administrācija konstatēja, ka 36 parādnieku īpašumā ir reģistrētas uzņēmumu kapitāldaļas, kuras nebija apķīlātas. Šajās lietās fonda administrācija nosūtījusi lūgumus zvērinātiem tiesu izpildītājiem tās apķīlāt.
Februārī fonda administrācija uzturlīdzekļos izmaksājusi 726 000 latu, bet fonda kontā ieskaitīto uzturlīdzekļu apjoms bija 70 174 lati (nepilni 9% no februārī izmaksātajiem uzturlīdzekļiem). Kam un kas jādara, lai piedzītu uzturlīdzekļus no vecākiem, kuri tos ļaunprātīgi nemaksā?
Marika Skulte, sūdzības par uzturlīdzekļu samazinājumu
iesniedzēja Satversmes tiesā:
Foto: no Marikas Skultes personīgā arhīva
„Padomju laikos uzturlīdzekļu nemaksātājiem bija jāstrādā sabiedriski derīgi darbi. Viņu portreti bieži vien tika izlikti darba un citās publiskās vietās pie ''kauna dēļa'', viņus varēja pat zināmu laiku turēt ieslodzījumā.
Mūsdienās šāda rīcība sastopama vien to laiku filmās, par ko visi (arī paši uzturlīdzekļu nemaksātāji) gardi smejas un ar milzīgu aizrautību citē šo filmu tekstus. Īpaši iecienīta ir filma ''Šurika piedzīvojumi'', kur visi ''гражданы –алкоголики, хулиганы, тунеядци'' (tulk. pilsoņi - alkoholiķi, huligāni, liekēži) tiek nostādīti vienā garā, garā rindā un nosūtīti sabiedriski derīgajos darbos.
Šobrīd visi vienā mutē piemin cilvēktiesības un privātās dzīves aizsardzību. Tādēļ šāda rīcība mūsdienās nešaubīgi tiktu traktēta kā cilvēktiesību pārkāpums un diskriminācija. Mūsu likumi ir sakārtoti tā, ka viens no vecākiem, kas lielākoties tomēr ir vīrietis, var mierīgu sirdi klejot no sievietes pie sievietes, bezatbildīgi ražot bērnus un pamest tos, kad vien labpatīkas, neuzskatot par vajadzīgu šīs savas atvases arī uzturēt.
Šādai lietu kārtībai par iemeslu, manuprāt, kalpo pārāk iecietīgā likumdošana un arī sabiedrības saudzējošā attieksme, kas visdrīzāk radusies no pārāk lielās sieviešu kārtas feminizācijas. Nereti ir sastopamas sievietes, kuras visu var pašas, kurām vīrietis kā suga nav nepieciešams un kuras nosoda tās sievietes (kā mani, piemēram), kas tomēr tā nedomā, uzskatot, ka arī vīrietim ir jāatbild par savu bērnu. Vismaz es nevēlos būt sieviete - bumbvedējs, kas uz saviem pleciem viena stieps visu smago bērna audzināšanas un uzturēšanas smagumu.
"Vismaz es nevēlos būt sieviete - bumbvedējs, kas uz saviem pleciem viena stiepj visu smago bērna audzināšanas un uzturēšanas smagumu."
Agrāk valsts nemaksāja uzturlīdzekļus vecāku vietā, bet gan deva priekšroku vīriešu pāraudzināšanas metodēm un pat šī procesa laikā no saviem līdzekļiem pabaroja likuma pārkāpēju. Savukārt sieviete varēja aiziet uz vīra kunga darbavietu un nokārtot tā, lai zināmu vīra algas daļu saņemtu viņa - tā teikt, bērnu uzturam.
Šodien sievietei tādu iespēju nav, jo, pirmkārt, tas nav paredzēts likumdošanā, otrkārt, vīrietis visai bieži strādā neoficiāli, tādēļ skaitās maksātnespējīgs. Taču šodien uzturlīdzekļus vecāka vietā maksā valsts un secīgi cīnās par šo naudas līdzekļu piedziņu no personas, kam tie izmaksāti.
Lieki piebilst, ka šis piedziņas process ''neoficiālās nodarbinātības" dēļ valstij ir gana apgrūtinošs un var ievilkties daudzu gadu garumā vai vispār kļūt par neiespējamu, ja vaininieks nolemj pamest valsti uz neatgriešanos.
Morāle - nav jāatklāj jauna Amerika cīņā ar uzturlīdzekļu nemaksātājiem, jo viss jaunais ir labi aizmirsts vecais! Tātad - jāatgriežas pie pārbaudītām publiskajām pāraudzināšanas metodēm un „kauna dēļiem”, šīs metodes modernizējot un piemērojot mūsdienu apstākļiem. Piemēram, neļaujot nemaksātājam izbraukt no valsts - pat ne ārzemju ceļojumā, bet tā vietā likt vākt atkritumus stacijas laukumā vai lidostā. Iespējams, tad vaininiekam daudz labāk patiks labprātīgi nodrošināt savu bērnu ar uzturam nepieciešamo, nevis piespiedu kārtā mēzt mēslus tuvējā apkārtnē!”
Ginters Hmeļevskis, Latvijas Zvērinātu tiesu izpildītāju
padomes priekšsēdētājs:
Foto: Boriss Koļesņikovs, LV
„Tiesu izpildītāji sabiedrības acīs parasti ir sliktie. Ir tikai divi gadījumi, kad viņu darbu atbalsta – nodokļu un uzturlīdzekļu piedziņas lietās. Būtībā parāds ir parāds, un parādus nevajadzētu dalīt labajos un sliktajos. Tomēr es nevaru teikt, ka visi uzturlīdzekļu parādnieki ir tikai labi vai tikai slikti. Situācijas ir dažādas.
Sabiedrībā ir bijis daudz diskusiju par to, kā varētu piespiest maksāt uzturlīdzekļus tiem, kas to nedara. Izdomāt jau var visu ko: sākot no aizlieguma izbraukt no valsts, kā tas ir Krievijā, un beidzot ar nemaksātāju vārdu un uzvārdu drukāšanu uz piena pakām. Var pat nonākt līdz absurdam – uzturlīdzekļu parādniekam aizliegt veikalā iepirkties vairāk par pieciem latiem vai pat aizliegt viņam elpot.
Manuprāt, šobrīd Latvijā ir atrasts saprātīgākais risinājums. Nedomāju, ka ir daudz cilvēku, kas uzturlīdzekļus nemaksā ļaunprātīgi. Galu galā - par to draud kriminālatbildība. Lai samaksātu bērnam, ir vajadzīgi ienākumi pašam. Lūk, divas krasi atšķirīgas situācijas. Cilvēks, kas sevi uzskata par miljonāru, kam ir ļoti lieli īpašumi, iekrājis uzturlīdzekļu parādu – 2000 latu. Valstī ir izveidota kārtība, kā šo parādu atgūt, un tiesu izpildītājs parādu atgūst.
"Izdomāt jau var visu ko: sākot no aizlieguma izbraukt no valsts, kā tas ir Krievijā, un beidzot ar nemaksātāju vārdu un uzvārdu drukāšanu uz piena pakām."
Un otra situācija. Cilvēks saņem tā dēvēto simtlatnieku stipendiju. Kā lai viņš no šīs naudas samaksā 54 latus bērnam? Vai var teikt, ka cilvēks nemaksā ļaunprātīgi? Nenoliedzami, bērns grib ēst, un situācija patiešām ir neapskaužama! Protams, var ieteikt meklēt papildu darbus un papildu ienākumu avotus, bet situācija valstī ir tāda, kāda tā ir.
Ja vecāki nespēj samaksāt minimālos uzturlīdzekļus savam bērnam, visai pārējai sabiedrībai ir jāgādā par to, lai bērni nemirtu badu. Brīdī, kad ekonomiskā situācija ir sliktāka, valstij jāgādā par vairāk bērniem. Kad situācija uzlabosies, vecāki varēs par viņiem gādāt un arī gādās paši. Tāpat vienmēr būs vecāki, kam nekad nav bijis un arī nebūs naudas savu bērnu uzturēšanai. Tieši tāpēc mums ir valsts.”
Edgars Līcītis, Uzturlīdzekļu garantiju fonda
administrācijas direktors:
Foto: Māris Kaparkalējs, LV
„Uzturlīdzekļu garantiju fonds šajā ķēdē ir pēdējais – tas maksā uzturlīdzekļus tad, ja tiesu izpildītājs atzinis: no vecāka uzturlīdzekļus piedzīt nav iespējams. Pašlaik valsts garantētos uzturlīdzekļus maksājam apmēram 21 tūkstotim bērnu – tie ir apmēram pieci procenti no visiem Latvijas nepilngadīgajiem bērniem.
Piekrītu, ka vecākiem ir pienākums apgādāt savus bērnus, tādēļ būtu jādara viss, lai viņi šo pienākumu pildītu. Zinu pāris gadījumu, kad vecāki izmanto Civillikumā noteikto un uzturlīdzekļus piedzen no vecvecākiem, tomēr joprojām ir pārāk daudz bērnu, kuriem uzturlīdzekļi jānodrošina valstij.
"Vēl pirms diviem gadiem, kad cilvēki bija maksātspējīgi, nemaksāšanas problēma nebija tik saasināta."
Manuprāt, ne ar kādām likuma normām vai represijām problēmu pilnībā atrisināt neizdosies. Patiesībā dažādas represijas pret nemaksātājiem jau ir iespējamas un noteiktas pat Krimināllikumā, tomēr pašreizējā situācijā tas nekādu būtisku efektu nedod.
Atrisinot valsts ekonomiskās problēmas un uzlabojot ekonomisko situāciju, liela daļa uzturlīdzekļu nemaksātāju problēmu atrisinātos pašas no sevis. Vēl pirms diviem gadiem, kad cilvēki bija maksātspējīgi, nemaksāšanas problēma nebija tik saasināta. Pat ja cilvēks negribēja maksāt, no viņa bija ko piedzīt un valstij uzturlīdzekļi bērnam nebija jāmaksā. Pašlaik uzturlīdzekļu parādniekiem darba nav, ienākumu nav un arī viņiem piederošajai mantai vienkārši nav pircēju.”
1922. gada 15. februārī Satversmes sapulce pieņēma Latvijas Republikas pamatlikumu – Satversmi.
Tā stājās spēkā 1922. gada 7. novembrī, uz pirmo sēdi sanākot 1. Saeimai.
Uzzini vairāk >>
Vienkārši par konstitucionālā ranga aktiem >>
Filma "Atver Satversmi"
Žurnāls "Jurista Vārds" – 51 eseja par Latvijas konstitūciju