Mammas pret valsti. Sabiedrība pret mammām?

1. decembrī Saeima pieņēma grozījumus Uzturlīdzekļu garantiju fonda (UGF) likumā, kas nosaka: no 2010. gada 1. janvāra līdz 2012. gada 31. decembrim tiks samazinātas uzturlīdzekļu summas, kas tiek izmaksātas no UGF līdzekļiem. Turpmākos trīs gadus gan uzsāktajās uzturlīdzekļu izmaksas lietās, gan lietās, kas tiek sāktas pēc 2010. gada 1. janvāra, izmaksājamais uzturlīdzekļu apmērs bērniem no piedzimšanas brīža līdz septiņu gadu vecumam maksimāli būs 30 latu, bet ne vairāk par tiesas nolēmumā noteikto, savukārt bērniem no septiņu gadu vecuma līdz 18 gadu vecumam - 35 lati, bet ne vairāk par tiesas lēmumā noteikto.

Minimālo uzturlīdzekļu minimums

UGF likuma 2. pants nosaka, ka likuma mērķis ir nodrošināt, lai tiktu īstenotas bērna tiesības uz sociālo nodrošinājumu, izveidojot fondu minimālo uzturlīdzekļu izmaksai. Tai pašā likumā ir noteikts, ka uzturlīdzekļi ir bērna uzturēšanas izdevumi, kurus nodrošināt bērnam ir katra vecāka pienākums neatkarīgi no viņa mantas stāvokļa un kuru minimālo apmēru nosaka atbilstoši Civillikumam. Tajā teikts, ka vecāku pienākums ir samērā ar viņu mantas stāvokli uzturēt bērnu. Šis pienākums gulstas uz tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt. Pienākums gādāt par bērna uzturēšanu neizbeidzas, ja bērns nedzīvo kopā ar vienu no vecākiem vai abiem vecākiem. Civillikuma 179. panta 5. daļa nosaka: “Minimālo uzturlīdzekļu apmēru, kuru bērnam nodrošināt ir pienākums katram no vecākiem neatkarīgi no viņa mantas stāvokļa, nosaka Ministru kabinets, ņemot vērā valstī noteikto iztikas minimumu un bērna vecumu.”

Saskaņā ar 2003. gada 1. jūlija Ministru kabineta (MK) noteikumu Nr. 348 "Noteikumi par minimālo uzturlīdzekļu apmēru bērnam" 2. punktu, katra vecāka pienākums ir ik mēnesi nodrošināt saviem bērniem minimālos uzturlīdzekļus: katram bērnam no viņa piedzimšanas līdz 7 gadu vecuma sasniegšanai - 25% apmērā no MK noteiktās minimālās mēneša darba algas, bet katram bērnam no 7 gadu vecuma sasniegšanas līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai - 30% apmērā no MK noteiktās minimālās mēneša darba algas. Rēķinot no tagadējās minimālās algas - 180 latiem, bērnam mēnesī jāatvēl attiecīgi 45 un 54 lati.

"Ja mājās ir trīs bērni, bet maz ēdiena, tad, visticamāk, vecāki šo ēdienu tomēr sadalīs uz visiem, nevis teiks: divi šodien ēdīs, bet viens neēdīs."

Līdz šim viss tā arī bija: UGF likums noteica, ka fonda administrācija uzturlīdzekļus par katru bērnu izmaksā tādā apmērā, kādu noteicis MK, bet ne vairāk par tiesas nolēmumā noteikto. Līdz šim fonds maksāja tieši šo summu - minimālos uzturlīdzekļus, rēķinot procentus no minimālās algas: jaunākajiem bērniem mēnesī 45 latus, bet vecākiem bērniem - 54 latus. No 1. janvāra par katru bērnu līdz septiņu gadu vecuma sasniegšanai no UGF vecāki saņem 30 latus, bet par bērniem no septiņu līdz 18 gadu vecumam - 35 latus.

UGF fonda direktors Edgars Līcītis stāsta, ka fonds šogad saņem ļoti daudzus neapmierinātu vecāku zvanus un jautājumus par uzturlīdzekļu samazinājumu. „Tāda ir situācija valstī,” fonds atbild, uzsverot, ka samazinājums piemērojams tikai uz laiku.

Redz pretrunas arī ar Satversmi

Apmēram 97% uzturlīdzekļu nemaksātāju ir vīrieši. Tātad – lielākā daļa valsts garantēto uzturlīdzekļu saņēmējas ir sievietes. Vienkāršāk izsakoties, valsts maksātos līdzekļus pārsvarā saņem mammas. Saņemot janvāra UGF fonda samazināto maksājumu, mammas sasparojās un dažādos portālos, kur apgrozās vecāki, sāka organizēt parakstu vākšanu prasības iesniegšanai Satversmes tiesā (ST). UGF fonda direktors E.Līcītis neko nosodāmu mammu rīcībā nesaskata: „No tiesiskā viedokļa raugoties, jebkuram pilsonim, kas uzskata, ka viņa tiesības ir aizskartas, ir iespēja tās aizstāvēt.”

Kā uzsver prasības iniciatore Marika Skulte, viņasprāt, šāds uzturlīdzekļu samazinājums ir pretrunā ar Satversmes 110. pantu. Tas skan: „Valsts aizsargā un atbalsta laulību — savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības. Valsts īpaši palīdz bērniem invalīdiem, bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības vai cietuši no varmācības.” Valdības un vēlāk arī Saeimas pieņemtajos likuma grozījumos viņa saskata pretrunas arī ar 91. pantu, kas paredz visu cilvēku Latvijā vienlīdzību likuma un tiesas priekšā, kā arī to, ka cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.

Šobrīd ir izveidojusies situācija, ka daļa neapzinīgo vecāku ir nonākuši nepelnīti priviliģētā situācijā. Kamēr tiem, kas uzturlīdzekļus maksā labprātīgi, ik mēnesi bērnam jāatvēl MK noteikumos noteiktais uzturlīdzekļu minimums, nemaksātājiem pienākušas vieglākas dienas. Proti, līdz ar UGF maksājuma samazināšanu arī no nemaksātājiem piedzenamās summas par ikmēneša maksājumu samazinās. Teiksim, ja Jānis uzturlīdzekļus maksā labprātīgi, tad viņam mēnesī jāmaksā 54 lati, savukārt Andrim, kas nemaksā, UGF vēlāk pieprasīs tikai 35 latus.

Cilvēki baidās parakstīties

Prasību iesniegt tiesā paredzēts februāra vidū, visticamāk – 17. februārī. Latvijas pilsētās notiek parakstu vākšana ST iesniedzamajai prasībai. Rīdziniece Iveta Valdmane, kas aktīvi vāc parakstus, atzīstas: viņa bija gaidījusi daudz, daudz lielāku atsaucību. Daļa uzrunāto sakot: uz mani tas neattiecas, tādēļ neko neparakstīšu. „Šādi atteikumi mani nepārsteidz. Toties esmu ļoti izbrīnīta par tiem, kas atsakās parakstīties, jo baidās norādīt savu personas kodu. Cilvēki jautā: kas man par to būs, vai tiešām to vajag, vai tas ir tik nopietni? Viņi baidās, ka viņus vēlāk atradīs, ka pret viņiem kāds vērsīsies. Nebiju pat iedomājusies, ka cilvēki baidās no valsts represijām un nav aizmirsuši pat izsūtījumus uz Sibīriju, kur nu vēl aizvadītā gada 13. janvāra demonstrācijas sekas.” Viņai pašlaik izdevies savākt vien 30 parakstus.

"Esmu ļoti izbrīnīta par tiem, kas atsakās parakstīties, jo baidās norādīt savu personas kodu. "

ST skaidro: prasība tiek izskatīta pēc būtības, un nav nozīmes, to parakstījis viens vai tūkstoš cilvēku. Protams, parakstu vākšana ir zināma iniciatīvas un savas nostājas paušana, bet parakstu skaits nepalielina vai nesamazina iesnieguma nozīmīgumu. ST pieņemtais lēmums attieksies ne tikai uz iesniedzēju vai iesniedzējiem. Kā nosaka ST likuma 32. panta 2. daļa, Satversmes tiesas spriedums un tajā sniegtā attiecīgās tiesību normas interpretācija ir obligāta visām valsts un pašvaldību institūcijām (arī tiesām) un amatpersonām, kā arī fiziskajām un juridiskajām personām.

Pārsteidz naidīgie viedokļi

„Nezinu, kas īsti pie vainas: cilvēku neinformētība, terminu un likumu nezināšana vai kas cits, bet tik klajš nicinājums mani pārsteidza,” atzīst M.Skulte, pārlasot interneta komentārus, kuros vērtēta mammu apņemšanās iesniegt prasību Satversmes tiesā.

„Pārsvarā šīs, savulaik vieglas uzvedības būtnes, nav strādājušas ne dienu vai ir saņēmušas algas aploksnē. Un bērns, ko viņas audzina, nebūs nekāds nodokļu maksātājs, bet kārtējais pabalsta diedelētājs.” „Un kāpēc viņas ir vientuļas!? Ja jau gribēja palikt vienas, tad lai audzina savus piedzīvotos bērnus un neprasa no valsts pabalstus!” „Kādreiz atradeņi un bezlaulībā dzimušie nevarēja ieņemt cienījamu vietu sabiedrībā. Tagad ir savādāk. Morāles nav- ir aprēķins un likumsakarības. Novēlu šīm māmiņām tiešām būt vientuļām! Valstij jāatbalsta tikumība un normālas ģimenes.” „Kad likās zem cūkām, tad neprasīja valsts palīdzību!”

Atgādinot sev un citiem vecākiem, ka suņi rej, bet karavāna iet tālāk, M.Skulte saka: „Mūsu valstī nav tāda likuma, kas noteiktu, ka valsts ar saviem uzturlīdzekļu maksājumiem atbalsta vieglas uzvedības sievietes, kurām aiz pārliekas miesaskāres sagadījies tikt pie neplānota bērna. Valsts ir uzņēmusies atbalstīt vecākus (kā mātes, tā tēvus, kā šķirtus, tā nešķirtus un arī tos, kas nekad nav bijuši precējušies), kuriem ar tiesas spriedumu ir noteikti uzturlīdzekļi bērnam no bērna otra radītāja, bet kurš šo savu bērna uzturēšanas pienākumu (aiz nevarēšanas vai negribēšanas) nepilda. Tādējādi tam nav nekāda sakara ar netiklību.” Viņa saka: „Tās un tie, kas klaigā par šādu vecāku bezkaunību, – piebremzējiet! Iespējams, ka šodien jūsu ģimenēs viss ir labākajā kārtībā (no sirds vēlu, lai tā būtu vienmēr) un attiecīgā problēma šķiet absurda, taču neviens no mums nevar droši zināt, kādu pārsteigumu mums dzīve var sarūpēt rīt un kāda vajadzība pēc atbalsta un palīdzības var kļūt par nepieciešamību visskaļākajiem nopēlējiem...”

Naidīgā attieksme pret vecākiem, kam valsts maksā uzturlīdzekļus, nav pārsteigums arī UGF direktoram E.Līcītim. Viņš saka: „Kamēr sabiedrība būs naidīgi noskaņota pret tiem, kas saņem uzturlīdzekļus, nevis pret tiem, kas tos nemaksā, nekas nemainīsies. Mūsu fonds patiesībā cīnās ar sekām.” Ļaunprātīgo uzturlīdzekļu nemaksātāju skaits pieaug, un tas ir galvenais iemesls, kādēļ valsts vairs nevar samaksāt tik, cik iepriekš solījusi. Kā stāsta E.Līcītis, patiesībā valsts naudu uzturlīdzekļu izmaksai šogad nav samazinājusi, bet ir pieaudzis nemaksātāju skaits. Lai varētu palīdzēt iespējami vairāk bērniem, valsts izlēma samazināt maksājuma apmēru, nevis saņēmēju skaitu. Fonda direktors šo lēmumu salīdzina ar situāciju ģimenē: „Ja mājās ir trīs bērni, bet maz ēdiena, tad, visticamāk, vecāki šo ēdienu tomēr sadalīs uz visiem, nevis teiks: divi šodien ēdīs, bet viens neēdīs. Pašreizējā ekonomiskajā situācijā ir samazināti vairāki pabalsti. Kā izšķirt, kuram vajag vairāk un kuram mazāk?” E.Līcītis atturas prognozēt Satversmes tiesas lēmumu, tomēr uzskata, ka uzturlīdzekļu samazinājumu nevar tieši salīdzināt ar pensiju samazinājumu, jo uzturlīdzekļu izmaksa tomēr ir valsts labā griba. Tā kā tiesa, izskatot jautājumu, vērtē sistēmu kā tādu, iespējams, zināmus aizrādījumus varētu saņemt tas, cik efektīvi notiek fonda izmaksāto uzturlīdzekļu piedziņas no ļaunprātīgajiem nemaksātājiem, un tas varētu ietekmēt arī tiesas lēmumu.