Ko nosaka likums
Civillikuma 188.pants paredz bērnu pienākumu apgādāt vecākus un vajadzības gadījumā arī vecvecākus, turklāt šis pienākums gulstas līdzīgās daļās uz visiem bērniem. Ja bērnu mantas stāvoklis ir nevienlīdzīgs, tiesa var noteikt apgādāšanas pienākumu samērā ar katra bērna mantas stāvokli.
Savukārt Civillikuma 188.panta trešā daļa paredz iespēju atbrīvot bērnu no pienākuma apgādāt vecākus, ja tiek konstatēts, ka vecāki bez dibinātiem iemesliem izvairījušies pildīt vecāku pienākumus. Atsevišķi un bez atbrīvošanas iespējām ir norādīts mazbērnu pienākums apgādāt katru no vecvecākiem, ja to nespēj attiecīgā vecvecāka laulātais un bērni.
Adopcija radniecību pārrauj
Civillikums nepārprotami nosaka bērnu pienākumu nodrošināt savus vecākus, līdzīgi kā tas liek vecākiem uzturēt savus bērnus, līdz tie spēs paši sevi apgādāt. Šajās attiecībās nav nozīmes tam, vai bērna vecāki ir oficiāli laulājušies, vai un kad viņu laulība ir šķirta. Svarīga ir tieši saikne "bērns un vecāks", kas radusies bioloģiskās radniecības (dzimšanas) vai adopcijas rezultātā.
"Ir vērts apsvērt iespēju atņemt aizgādības tiesības tam no vecākiem, kas par bērnu nerūpējas."
Saskaņā ar Civillikuma 173.pantu adoptētajam bērnam pēc adopcijas izbeidzas radniecības attiecības ar bioloģiskajiem vecākiem un viņu radiniekiem. Līdz ar to šim bērnam turpmāk būs pienākums palīdzēt tieši adoptētājiem un viņu vecākiem, bet bioloģiskie vecāki un vecvecāki nebūs tiesīgi pieprasīt uzturu no šī bērna. Tādēļ tik ļoti svarīgi ir laikus un pienācīgi noformēt bērna tiesisko statusu un attiecības ar cilvēkiem, kas par viņu faktiski rūpējas. Adopcija ir arī vienīgā iespēja personai, kas ir audzinājusi un uzturējusi svešus bērnus, vēlāk pieprasīt no šiem bērniem palīdzību pēc Civillikuma 188.panta.
Vecāku pienākums nepazūd
Ja tomēr māte vai tēvs audzina savu bērnu vienatnē vai kādu iemeslu dēļ nevēlas, lai jauns dzīvesbiedrs bērnu adoptē, ir vērts apsvērt iespēju atņemt aizgādības tiesības otram vecākam, kas par bērnu nerūpējas. Ja jau tāpat ir skaidrs, ka tēvam vai mātei bērns ir vienaldzīgs un tādēļ netiek doti līdzekļi uzturam, nav intereses par viņu vai pat tēvs vai māte apdraud bērnu ar savu uzvedību un dzīvesveidu, šādai personai aizgādības tiesības labāk atņemt, nevis likt bērnam pēc gadu desmitiem pierādīt, ka viņš neko nav parādā tādam tēvam vai tādai mātei.
Svarīgi noskaidrot, kā aizgādības tiesību atņemšana var ietekmēt uzturlīdzekļu izmaksāšanu bērnam. Civillikuma 178.1.panta trešajā daļā ir noteikts, ka tam no vecākiem, kura atsevišķā aizgādībā bērns atrodas, ir visas no aizgādības izrietošās tiesības un pienākumi, bet otram ir tikai saskarsmes tiesības. Savukārt Civillikuma 177.pants nosaka, ka bērna uzturēšana ir aizgādības sastāvdaļa. Tādējādi varētu secināt, ka bērna uzturēšana līdz ar aizgādības tiesībām nu gulsies tikai uz viena vecāka pleciem, bet tam, kuram ir atņemtas aizgādības tiesības pār bērnu, vairs nav pienākuma šo bērnu uzturēt.
"Aizgādības tiesību atņemšanas ļauj vecākam, kura aprūpē bērns paliek, saņemt palīdzību uzturlīdzekļu piedziņas procesa vai Uzturlīdzekļu garantijas fonda ietvaros."
Tomēr praksē bērna uzturēšanas pienākums tiek uzskatīts par absolūtu vecāku pienākumu un tas nepazūd pilnībā pat tad, ja bērns atrodas valsts apgādībā. Saskaņā ar Latvijā izveidojušos tiesu praksi aizgādības tiesību atņemšana vienam no vecākiem neatbrīvo to no pienākuma gādāt par bērna uzturēšanu un maksāt uzturlīdzekļus. Lai gan tie vecāki, kuriem tiesa atņem aizgādības tiesības, jau tāpat parasti par bērnu nerūpējas un neko tam nedod, tomēr uzturlīdzekļu došanas pienākums arī pēc aizgādības tiesību atņemšanas ļauj vecākam, kura aprūpē bērns paliek, saņemt palīdzību uzturlīdzekļu piedziņas procesa vai Uzturlīdzekļu garantijas fonda ietvaros.
Krājiet dokumentus pierādījumiem
Līdz 2002.gada beigām bērnu pienākums apgādāt savus vecākus netika saistīts ar vecāku attieksmi pret bērniem viņu bērnībā vai ar kādiem citiem nosacījumiem. 2003.gada 1.janvārī spēkā stājās Civillikuma 188.panta grozījumi, kas paredz, ka bērnu var atbrīvot no pienākuma apgādāt vecākus, ja tiek konstatēts, ka vecāki bez dibinātiem iemesliem izvairījušies pildīt vecāku pienākumus.
Strīdus par to, vai bērnam ir vai nav jāuztur vecāki, katrā konkrētajā gadījumā izšķir tiesa, izvērtējot pušu pierādījumus un argumentus. Ar bērna apgalvojumiem par nepienācīgām vecāku rūpēm tiesā var nepietikt, tāpat kā ar vecāku apgalvojumiem par pretējo. Strīda gadījumā abām pusēm būs jāuzrāda pēc iespējas vairāk dokumentu vai citādu neapšaubāmu pierādījumu par faktiskajiem apstākļiem. Tā, uzturlīdzekļu maksājums bērnam, ko var apliecināt ar maksājumu dokumentiem un bankas izdrukām, būs viens no apstākļiem, kas norādīs, ka vecāks nav izvairījies no savu pienākumu pildīšanas. Savukārt spriedumi par aizgādības tiesību atņemšanu, griešanās pie tiesu izpildītāja vai Uzturlīdzekļu garantijas fonda sakarā ar uzturlīdzekļu nemaksāšanu, bāriņtiesas, sociālā dienesta protokoli un lēmumi, kas apliecina faktisko situāciju ģimenē attiecīgajā laikā, var palīdzēt pierādīt tiesai, kas un kā patiesībā rūpējies par bērnu.
"Latvijā nav noteikts uzturlīdzekļu apmērs, kādā bērnam būtu pienākums uzturēt vecākus, laiks, cik ilgi tas darāms, vai arī vecums, no kura vecāki var prasīt tādu palīdzību no bērniem."
Jāņem vērā, ka pierādīšanas pienākums šajā gadījumā gulsies tieši uz to pusi, kas apgalvos, ka vecāki bija izvairījušies no savu pienākumu pildīšanas. Līdz ar to ir ļoti svarīgi laikus fiksēt izvairīšanos vai pat atņemt aizgādību. Savukārt personām, kas izvairās no uztura došanas saviem bērniem, ir jāapzinās, ka vēlāk šie bērni tāpat var atteikties sniegt tiem savu palīdzību.
Ja tomēr būs jāmaksā, tad cik?
Pienākums apgādāt vecākus līdzīgās daļās gulstas uz visiem bērniem: gan miesīgajiem, gan adoptētiem. Ja bērnu mantas stāvoklis ir nevienlīdzīgs un pastāv strīds, tad tiesa nosaka apgādāšanas pienākumu samērā ar katra bērna mantas stāvokli.
"Likumā ir paredzēts arī mazbērnu pienākums apgādāt vecvecākus, ja to nespēj vecvecāka laulātais vai bērni. "
Latvijā nav noteikts uzturlīdzekļu apmērs, kādā bērnam būtu pienākums uzturēt vecākus, laiks, cik ilgi tas darāms, vai arī vecums, no kura vecāki var prasīt tādu palīdzību no bērniem. Strīdus gadījumā to visu nosaka tiesa, ievērojot konkrēto situāciju un pušu mantisko stāvokli, to ienākumi un saistības, kas apgrūtina puses (kredīti, ķīlas u.c.).
Mazbērniem jāapgādā vecvecāki
Jāatceras, ka Civillikums paredz vecvecāku pienākumu uzturēt bērnu, ja to nespēj bērna vecāki vai arī ja vecāku bērnam nav. Līdz ar to likumā ir paredzēts arī mazbērnu pienākums apgādāt katru no vecvecākiem, ja to nespēj vecvecāka laulātais vai bērni.
Likums neparedz izņēmumus no šī pienākuma vai iespēju izvairīties no tā sakarā ar vecvecāka nepienācīgu rūpēšanos par bērnu iepriekš. Tomēr strīda gadījumā tiesai tāpat kā jau minētajos gadījumos ir jāvērtē: pušu mantiskais stāvoklis, iespēja vecvecāka laulātajam vai bērniem pašiem uzturēt šo personu, jānosaka uztura apmērs un jāsadala tas visu mazbērnu starpā.
