Kas nepieciešams bērnam, un ko var piedāvāt sabiedrība
Adopcija ir trīspusējs process, kurā iesaistīti adoptējamais, adoptētājs un valsts, kas regulē procesu. Par to, ka tikai pilnvērtīga ģimene spēj nodrošināt bērna normālu attīstību, neviens nestrīdas. Tomēr vēl pagājušajā gadā aptuveni 8500 bērniem Latvijā šādas ģimenes nebija un viņi atradās tā dēvētajā ārpusģimenes aprūpē. Kā liecina Labklājības ministrijas (LM) informācija, 1267 no šiem bērniem iespējams adoptēt.
Pats traģiskākais – absolūtais vairākums no tiem ir dzīvu vecāku bāreņi. Visbiežāk mātes un tēvi nodzērušies un sociāli degradējušies tik tālu, ka viņiem atņemtas bērnu aprūpes vai aizgādības tiesības, vai viņi paši no saviem bērniem atteikušies. Vienlaikus tieši daļa no šīm ģimenēm visaktīvāk gādā par tautas genofondu. Sociālie un bāriņtiesu darbinieki zina teikt, ka nereti vecākiem jau atņemtas aizgādības tiesības uz diviem vai trim bērniem, bet rindā gaida vēl divi vai trīs vēlāk dzimušie bērni. Pēdējā laikā arī šie cilvēki apjautuši savas pilsoņu tiesības, tāpēc bērnus atņemt nemaz nav tik viegli, jo katrs no tiem ir dzīva nauda bērnu pabalsta veidā.
Turklāt pašvaldības, kas uztur bāriņtiesas, ir ieinteresētas šo procesu novilcināt, jo tieši tām vēlāk jāmaksā par bērniem, kuri nonāk sabiedrības aprūpē. Bet naudas pašlaik netrūkst tikai retajam. Un pat ja pietiek, tad pašreizējā sociālekonomiskajā situācijā likumsakarīgi rodas jautājums, kāpēc sabiedrībai būtu jāuztur to cilvēku bērni, kas paši sabiedrībai neko nevēlas un vairumā gadījumu arī nespēj dot.
"Vienīgais, kas nodrošina bērnu ar pilnvērtīgu ģimeni, ja savas ģimenes nav, ir adopcija."
Tomēr kādam šie bērni ir jāuztur un par tiem jārūpējas. Turklāt jārūpējas nevis abstrakta humānisma vai cilvēcības vārdā, bet gan šo bērnu un līdz ar to mūsu pašu – nācijas –nākotnes vārdā.
Un arī par to neviens nestrīdas. Domstarpības sākas, runājot, kā valsts, kas pati stāv uz nabadzības sliekšņa, var viņiem palīdzēt.
Izrādās, iespēju nav nemaz tik daudz. Jau minētās sociālās aprūpes iestādes, audžuģimenes, kurās pašlaik dzīvo nepilns tūkstotis bērnu, un aizbildņi, kas audzina ap 6000 bērnu. Īsti labs nav neviens no šiem variantiem. Tāpēc vienīgais, kas nodrošina bērnu ar pilnvērtīgu ģimeni, ja savas ģimenes nav, ir adopcija. Bet, lai tas notiktu, ir jābūt ne tikai juridiski brīvam bērnam, kuru iespējams adoptēt, un cilvēkiem, kas grib viņu adoptēt, bet arī likumdošanai, kas šo procesu vienlaikus gan regulē, gan veicina.
Likuma grozījumu nepieciešamība un mērķis
Gluži tāpat kā attiecībā uz bērniem, kuriem normālu attīstību var nodrošināt tikai ģimene, nav domstarpību par grozījumu nepieciešamību 1937. gada Civillikumā, kas regulē adopcijas procesu. Kā nekā rit jau astotais gadu desmits, kopš likums pieņemts, mēs dzīvojam XXI gadsimtā, un, kaut arī veikti atsevišķi labojumi, būtiskas izmaiņas likumā nepieciešamas jau sen.
Domstarpības sākas, runājot par to, ko ar šiem grozījumiem valsts vēlas panākt un ko tā reāli panāks. Runājot par šo tēmu gan ar ierēdņiem, gan audžuģimeņu vecākiem, aizbildņiem vai cilvēkiem, kas nesen adoptējuši bērnus, rodas sajūta par divām dažādām pasaulēm, kurās dzīvo katra no ieinteresētajām pusēm. Un katrā no tām ir ne tikai atšķirīgs skats uz problēmām, bet arī izpratne par to risinājumu. Kamēr pirmie uzskata, ka darbojas bērna interesēs un viņu labā, tikmēr otrie ik pa laikam nonāk situācijās, kas ir klajā pretrunā ar bērnu interesēm.
Kā stāsta LM Bērnu un ģimenes politikas departamenta direktore Līvija Liepiņa, valsts jau pirms laba laika citos normatīvajos aktos paudusi savu viedokli, ka tas, ko tā atbalsta un veicina, ir adopcija. „Lai gan arī tur var būt vairākas atrunas,” turpina L. Liepiņa. „Viena no tām, ja bērns atrodas kāda radinieka aizbildniecībā, tad adopcija nav mūsu mērķis. Otra, ja pats bērns negrib, lai viņu adoptē. Tomēr likuma labojumu pamatmērķis ir veicināt, lai aizbildņi adoptētu savus aizbilstamos un statuss tiktu mainīts, ja reiz izveidojušās bērnu un vecāku attiecības. Vienlaikus mērķis gan nav piespiest, bet dot iespēju bērnam tikt pie ģimenes. Tāpēc tiem aizbildņiem, kas ir radinieki, bet pēc mūsu 2008. gada aptaujas datiem 75% aizbildņu ir radinieki, satraukties nevajag. Mēs negrasāmies piespiest vecmāmiņu adoptēt mazbērnu, kas ir viņas aizbildniecībā, vai raut to ārā no šīs aizbildniecības un dot adoptēt citiem, ja viņa pati to nedara. Tas nav grozījumu mērķis. Savukārt tiem, kas nav šā bērna radinieki, jā, tur varētu būt stāsts par satraukumu. Pamatotu satraukumu.”
Tātad gribot negribot jāsecina, ka atsevišķu likuma labojumu mērķauditorija ir tie 25% (pēc ministrijas aprēķiniem), kas nav bērnu radinieki, bet kuri uzņēmušies par viņiem rūpes un kuriem izveidojušās bērnu un vecāku attiecības.
Problēmas risinājums ar šantāžas palīdzību
Biedrības „Zvannieku mājas” valdes priekšsēdētāja Sandra Dzenīte-Cālīte, kuras aizbildnībā ir 7 bērni un kura pirmo reizi ar aizbildnību saskārās 2001. gadā, kad tā bija vienīgā iespēja glābt svešu zīdaini, sauc to par šantāžu. Jo aizbildniecības jēga pašreizējā sociālekonomiskajā un demogrāfiskajā situācijā esot indivīda labprātīga sadarbība ar valsti. „Cilvēkam ir iespējas savā mājā izaudzināt bērnu, kas nozīmē gan to aprūpēt, gan būt viņa likumīgam pārstāvim. Savukārt valsts no savas puses garantē finansiālu atbalstu primārajām vajadzībām un, bērnam sasniedzot pilngadību, nodrošina ar dzīvesvietu,” savu viedokli skaidro S. Dzenīte-Cālīte.
Tagad iznāk, ka cilvēkam, kurš, neskatoties uz saviem materiālajiem apstākļiem, vēlējies palīdzēt bērnam un vienlaikus arī valstij risināt šo problēmu, valsts ar bāriņtiesu vai sociālo darbinieku muti vienā jaukā dienā pasaka: „Adoptē viņu vai mēs bērnu nodosim adopcijā citiem!”
„Bet atbildīgs cilvēks nekad neuzņemsies pienākumu, kuru nespēj pildīt,” saka S. Dzenīte-Cālīte.
Latvijas Nacionālās operas soliste Evita Zālīte, kuras aizbildniecībā ir četri – septiņus, astoņus, deviņus un vienpadsmit gadus veci – bērni, uzskata, ka tas ir kārtējais valsts mēģinājums nogrūst šo problēmu uz sabiedrības pleciem. Bet, tā kā Latvijas iedzīvotāji nav tik turīgi, lai to atrisinātu, tad bērni, kas atrodas aizbildnībā vai dzīvo audžuģimenēs, tiek padarīti pieejamāki ārzemju adoptētājiem. Jau tāpat pēdējos piecos gados (izņemot 2008. gadu) uz ārzemēm adoptēts vairāk bērnu nekā Latvijā. Arī no šā gada pirmajos piecos mēnešos adoptētā 101 bērna 50 ir adoptēti uz ārzemēm. Rēķinot uz iedzīvotāju skaitu, Latvija ir pirmajā vietā Eiropā savu bērnu adopcijā uz ārzemēm. Vēl to Eiropā praktizē tikai Čehijā, Ungārijā, Slovākijā, Lietuvā un Igaunijā.
Evita, atbildot uz jautājumu, vai viņa ir gatava šādā piespiedu situācijā adoptēt visus četrus bērnus, saka: „Jā, morāli tam esmu gatava, tā ir mana sirdsvēlme un domāju, ka agri vai vēlu to darīšu. Diemžēl materiāli, ņemot vērā, ka šobrīd esmu viena, neesmu tam gatava. Tas būtu pārāk grūti.”
"Bērnu un vecāku attiecības un savstarpējā emocionālā saikne, kas izveidojusies aizbildnības laikā, uzskatāma par pietiekami svarīgu iemeslu, lai nepiekristu adopcijai."
Šeit skaidrības labad nepieciešams piebilst, ka bērnam, kurš ņemts aizbildnībā, valsts maksā 32 latus uzturam mēnesī un 38 latus aizbildnim neatkarīgi no bērnu skaita. Audžuģimenē, kas ir īpaši apmācīta ģimene, izmaksas ir 80 latu (atlīdzība audžuvecākiem neatkarīgi no bērnu daudzuma) un vismaz 27 lati katra bērna uzturam mēnesī. Savukārt bērna uzturēšana bērnunamos maksā no 300 līdz 500 latiem mēnesī. Ļoti aptuveni rēķinot, gadā valstij tas izmaksā ne mazāk kā 10–15 miljonus latu.
Ir skaidrs, kāpēc par valsts prioritāti ir pasludināta adopcija, jo tad pietiek ar 1000 latiem, kas tiek izmaksāti kā pabalsts par katru adopciju. Savukārt, ja bērnus adoptē uz ārzemēm, tad mūsu bērni kā mūsu problēma vispār tiek aizvesti prom no valsts. Tomēr vienlaikus tiek apgalvots, ka tas tiekot darīts tikai un vienīgi pašu bērnu interesēs un viņu labā. Tieši šī divkosība visvairāk uztrauc cilvēkus, kas saistījuši savu dzīvi ar svešu un visbiežāk dzīvu vecāku bērnu glābšanu. Diemžēl šīs sabiedrības daļas viedoklis, likuma grozījumus izstrādājot, aizbildņu jautājumā tā arī netika ņemts vērā.
Vai tiešām bērnu interesēs?
Kā tas ir jaunajā, Saeimai piedāvātajā Civillikuma redakcijā?
169. pantā teikts:
„Ir nepieciešams, lai adopcijai dod savu piekrišanu visi tās dalībnieki:
1) adoptētājs;
2) adoptējamais, ja viņš ir sasniedzis divpadsmit gadu vecumu;
3) adoptējamā vecāki, ja viņiem nav atņemtas aizgādības tiesības;
4) aizbildnis.”
Tātad aizbildnim, kas ir likumīgais bērna pārstāvis, ir tiesības nepiekrist adopcijai, bet tūlīt pat un tajā pašā pantā šīs tiesības tiek ierobežotas:
„Adoptējamā dzīvesvietas bāriņtiesa var lemt par piekrišanu adopcijai, ja:
1) aizgādību īsteno tikai viens no vecākiem, bet otrs bez svarīga iemesla liedzas dot atļauju adoptēt;
2) adoptējamā vecāks ir nepilngadīgs vai pilngadīga rīcībnespējīga persona;
3) aizbildnis bez svarīga iemesla liedzas dot atļauju adoptēt.”
Tātad galavārds tiek dots bāriņtiesām, kuras tad arī izšķirs, kas ir svarīgs un kas nesvarīgs iemesls.
„Man šī norma lieka absurda, ja reiz aizbildnis ir bērna likumīgais pārstāvis. Te saskatu vienīgi mēģinājumu ierobežot aizbildņa tiesības,” saka S. Dzenīte-Cālīte.
E. Zālīte uzskata: „Terminu bez svarīga iemesla var ļoti plaši interpretēt. Kurš būs tiesīgs izlemt, pastāv šie svarīgie iemesli vai nepastāv? Bāriņtiesas lēmumu par bērna nodošanu adopcijai būs iespējams pārsūdzēt administratīvajā tiesā, jo šādu jautājumu izlemšana, kā, piemēram, ir vai nav svarīgs iemesls, ir tiesas, nevis bāriņtiesas kompetence.Šāda likuma norma strīdus situācijās vēl papildus noslogos Latvijas Republikas tiesu sistēmu, turklāt nevajadzīgi paildzinās adopcijas procesu, jo tiesāšanās var ilgt pat vairākus gadus.”
"Terminu bez svarīga iemesla var ļoti plaši interpretēt."
Savukārt ģimenes tiesību speciāliste, tiesību zinātņu maģistre, zvērināta advokāte Santa Lubgane uzsver – bāriņtiesām jautājums jālemj bērna, nevis aizbildņa interesēs un bez svarīga iemesla skaidro kā iespītēšanos: es negribu dot un viss! Viņa uzskata, ka bērnu un vecāku attiecības un savstarpējā emocionālā saikne, kas izveidojusies aizbildnības laikā, uzskatāma par pietiekami svarīgu iemeslu, lai nepiekristu adopcijai. (Kā atceramies L. Liepiņa no LM uzskata, ka tādā gadījumā aizbildnim pašam bērns jāadoptē un, ja viņš to nedara, tad aizbilstamo var nodot adopcijā citiem.) Tiesa, vienlaikus advokāte ir pārliecināta, lai šo emocionālo saikni fiksētu, jāveic diezgan sarežģīta ekspertīze, un šaubās, vai to Latvijā kāds veiks. Tomēr jebkurā gadījumā aizbildnim ir tiesības bāriņtiesas lēmumu pārsūdzēt. Un tiesnesis var taisīt spriedumu, vadoties no savas taisnīguma apziņas un pamatojoties uz Civillikuma 5. pantu, kas paredz izņēmumus.
S. Dzenīte-Cālīte ir pārliecināta, ka tas ir mēģinājums vienas institūcijas, konkrēti adopcijas, problēmas risināt uz otras, aizbildnības, rēķina. Pret adopciju Latvijā vēl kopš padomju laikiem ir dažādi aizspriedumi, bet, galvenais, sabiedrība tai nav gatava materiāli, aizbildnība līdz šim sekmīgi ir funkcionējusi, par ko liecina aizbildnībā esošais bērnu skaits. Vai ir jēga ārdīt to, kas darbojas, un cerēt, ka tad sāks funkcionēt tas, kas šobrīd vēl tik labi nedarbojas?
Vecuma cenzs un pusbrāļi, pusmāsas, kas obligāti jāadoptē
Civillikuma grozījumos, kas attiecas uz adopciju, nenoliedzami, ir arī labas lietas. Tā, piemēram, maksimāli atvieglota procedūra, kā aizbildnis var adoptēt aizbilstamos, un likvidētas līdz šim neloģiskās birokrātiskās procedūras. Likums atsakās arī no aizbildņu apliecībām, kas bija lieka formalitāte bez jebkāda praktiska seguma. Tomēr vienlaikus ir arī vēl diskutējami un strīdīgi jautājumi. Kaut vai 163. panta prasība jaunā redakcijā, ka „adoptētājs var būt ne vairāk kā četrdesmit piecus gadus vecāks par adoptējamo”.
S. Lubgane skaidro, ka tā esot starptautiski pieņemta norma un sākotnēji gribēts šo vecuma cenzu samazināt pat līdz 25 gadiem. Mērķis: lai bērns augtu starp jauniem cilvēkiem, kas nodrošinātu vecuma atbilstību un garantētu ne tikai psiholoģisku saderību, bet arī to, ka šie vecāki patiešām bērnu spēs izaudzināt.
E. Zālīte gan iebilst: „Mūsdienās ļoti daudzi pieaugušie, īpaši vīrieši, kļūst par tēviem pēc 45 gadiem. Arī sievietes spēj radīt veselus pēcnācējus pēc 45 gadiem. Turklāt bieži laulībā atrodas personas, kurām ir 15 un pat 20 gadu starpība. Tagad šīm ģimenēm praktiski tiek liegta iespēja adoptēt bērnus. Jāatceras, ka adoptēt var arī pilngadīgas personas un šādi var tikt ierobežotas jau divu personu grupu iespējas un vēlme nodibināt radniecīgas un ģimeniskas attiecības.” To, ka likums vecuma starpību attiecina uz abiem vecākiem, par problemātisku uzskata arī S. Lubgane. Bet, viņasprāt, šādos izņēmuma gadījumos tiesnesis atkal var taisīt spriedumu, pamatojoties uz jau minēto Civillikuma 5. pantu.
Tomēr atšķirībā no šī daudz tālejošākas un traģiskākas sekas nākotnē var radīt grozījumi 165. pantā, kas paredz, ka „adoptēt reizē var vairākus bērnus. Adoptējot brāļi (pusbrāļi) un māsas (pusmāsas) nav šķirami. Bērnu interesēs pieļaujama brāļu (pusbrāļu) un māsu (pusmāsu) šķiršana, ja kādam no viņiem ir neārstējama slimība vai ir šķēršļi, kas traucē brāļus (pusbrāļus) un māsas (pusmāsas) adoptēt kopā".
Nepieciešamība adoptēt brāļus un māsas kopā, kas saglabājusies no iepriekšējās redakcijas, vēl ir saprotama, taču no kurienes jaunajā redakcijā parādījušies pusbrāļi un pusmāsas, S. Lubgane nespēj izskaidrot. Tomēr advokāte ir pārliecināta, ka tas kopējo adopcijas procesu tikai apgrūtināšot.
S. Dzenīte-Cālīte ir daudz skarbāka un saka: „Tas tiek darīts tīšām, lai uzturētu valsts institucionālo aprūpes sistēmu un attaisnotu ilgstošo bērnu atrašanos tajā. Šis labojums ir pilnīgi pret bērna interesēm nonākt ģimenē, jo tas ir neizpildāms. Nosacījums neveicina ne vietējo, ne pat ārzemju adopciju, toties palīdz bērnam nonāk absolūtā strupceļā. Jo divu, vēl vairāk trīs, bērnu adopcija mūsu apstākļos esot izņēmums. Bet ja šiem diviem, trim vēl tiek piekabināti divi, trīs pusbrāļi vai pusmāsas...”
Piemēram, Zvanniekos ir palīdzējuši 7 bērniem no vienas ģimenes, lai viņi varētu augt kopā un neizjuktu brāļu un māsu attiecības. Bet pa to laiku bioloģiskajā ģimenē piedzimuši vēl divi bērni. Kādas izredzes iegūt normālu ģimeni ir šiem bērniem? Vai cits piemērs. Zīdaiņu aprūpes namā atrodas gadu veca meitenīte, kurai trīs pusbrāļi jau adoptēti. Izrādās, viņu tēvam, kuram ir 50 gadu, no iepriekšējām attiecībām vēl ir vairāki bērni, kas sasnieguši pusaudžu vecumu un atrodas dažādos bērnunamos. Kādas izredzes, atbilstoši pašreizējiem likuma labojumiem, ir meitenītei nonākt normālā ģimenē? Nekādas! Tāpēc S. Dzenīte-Cālīte uzskata, ka šī likuma norma ir absurda un atrauta no realitātes. Daudzi no vienas ģimenes bērniem jau sākotnēji ievietoti dažādās aprūpes iestādēs un patiesās radnieciskās saiknes starp tiem nav izveidojušās. Cilvēki, kas veikuši šos grozījumus, nezina vai izliekas nezinām patieso situāciju ar nelabvēlīgajām ģimenēm.
Bezgalīgā cīņa ar sekām
Latvijā dzimušo bērnu adopciju uz ārzemēm par bērnu tirdzniecību pavisam atklāti sauc bijušais Augstākās padomes deputāts, Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris un nu jau likvidētā Rīgas Bērnu tiesību aizsardzības centra direktors Jānis Gulbis. Turklāt, visticamāk, vārds tirdzniecība jāsaprot daudz plašāk nekā konkrētas personas vai personu grupas iedzīvošanās uz šo bērnu rēķina. Kā jau modernajā pasaulē – viss ir daudz komplicētāk.
Uz ārzemju adoptētāju rēķina pelna firmas, ar kuru starpniecību notiek šī adopcija, pelna advokāti, kas šeit pārstāv viņu intereses. Pelna apartamentu īpašnieki, kuros potenciālie adoptētāji spiesti dzīvot vairākas nedēļas vai pat mēnešus, iepazīstoties ar adoptējamo. Galu galā netieši pelna arī pati valsts, uz visiem laikiem tiekot vaļā no bezvecāku bērniem, kā arī izdevumiem un pienākumiem, kas saistīti ar viņu uzturēšanu. Šis process sākās ap 2003. gadu, kad toreizējā Saeimas Bērnu tiesību aizsardzības apakškomisijas vadītāja Inese Šlesere publiski paziņoja, ka tikai adopcija pēc būtības var atrisināt bērna problēmas un vienalga, kas tos adoptē. Bet visi pārējie ir pakalpojumi, par kuriem valstij jāmaksā. Tātad valstij – neizdevīgi. Lai panāktu šo adopciju uz ārzemēm, toreiz pat speciāli tika sakārtota likumdošana.
"Uz ārzemju adoptētāju rēķina pelna firmas, ar kuru starpniecību notiek šī adopcija, pelna advokāti, kas šeit pārstāv viņu intereses."
Tomēr, pat ja Saeimā nodotie Civillikuma grozījumi būtu tik ideāli, ka nevienam nebūtu nekādu pretenziju, problēmu tie vienalga neatrisinātu. Vecajā Eiropā tādu institūciju kā bērnunami nepazīst, taču Latvijā gandrīz 70 gadus pēc kara tajos joprojām dzīvo simtiem bērnu, lai gan šie bērnunami ir tiešs revolūciju, juku laiku un kara mantojums. Bet mēs, nespēdami ietekmēt patiesos problēmas cēloņus, diskutējam, kā labāk bērnu glābt – atdot adopcijā ārzemniekiem vai mēģināt saglabāt aizbildniecību tepat Latvijā.
Ir mainījušās paaudzes, politiskās iekārtas un sociālekonomiskā situācija, bet pilnīgi nekas nav mainījies attiecībā uz tādu fenomenu kā nelabvēlīgā ģimene Latvijā. Šai nācijas traģēdijai, par kuru jau 20. gadsimta 70. gados runāja rakstnieks un publicists Andrejs Dripe, nebija bīstams sociālisms un to nespēj izskaust arī kapitālisms. Drīzāk situācija ir kļuvusi vēl sliktāka. Ja sociālismā valdīja ļeņiniskais kas nestrādā, tad nebūs ēst, tad demokrātiskā sabiedrībā ir sociālo garantiju sistēma, uz kuras tamlīdzīgi cilvēki parazitē. Bet, kamēr sabiedrība nespēs atrisināt šo problēmu, tikmēr mēs nespēsim atrisināt arī problēmas, kas saistītas ar dzīvo vecāku bāreņiem.
Dzērāji un deklasēti elementi ir visur. Tomēr Rietumeiropā grūti iedomāties situāciju, ka tie vienu pēc otra ražotu pēcnācējus, kurus pēc tam nākas uzturēt sabiedrībai, jo viņiem pašiem šie bērni vairāk nozīmē naudu, ko saņemt pabalstos, nekā dzīvas būtnes. Ne velti bāriņtiesās zina stāstīt šķietami kuriozus gadījumus, kad ārzemnieki, kas grasās Latvijā adoptēt bērnus, ir šokā, uzzinot, ka tiem ir dzīvi vecāki un šie vecāki nebūt nav rīcībnespējīgi vai invalīdi.
Rietumeiropā un pat kaimiņos Skandināvijā dzīvu vecāku bērnus adopcijā nodod ārkārtīgi retos gadījumos, kad cita risinājuma tik tiešām nav. Bet Latvijā, kuras demogrāfiskā bilance 2010. gadā bija 19 220 jaundzimušo iepretim 29 970 mirušajiem, tas nav nekas ārkārtējs.
Vēl vairāk – kā liecina Saeimā iesniegtie grozījumi Civillikumā, ir cilvēki, kas domā: ja ne pilnībā, tad vismaz daļēji šo problēmu var atrisināt bērnu adopcija uz ārzemēm. Un ja reiz tā, tad faktiski mēs sevi kā nāciju jau šobrīd esam nolēmuši bojāejai.
