Viena no Tieslietu ministrijas šī gada darba prioritātēm ir bērniem draudzīga tiesiskuma veidošana, īpašu uzmanību pievēršot nepilngadīgajiem, kas pārkāpuši likumu. Sarunā ar LV portālu Valsts probācijas dienesta pārstāves dalās pieredzē, kā šobrīd veicas darbā ar dienesta uzraudzībā nonākušajiem bērniem un jauniešiem, ar kādiem izaicinājumiem ikdienā jāsaskaras un kādas problēmas valsts līmenī jāsakārto. Speciālistes uzsver: “Nav mūsu vai jūsu jauniešu – ir visas sabiedrības jaunieši.”
Ar kāda vecuma bērniem strādā Valsts probācijas dienests, un kā šie bērni nonāk pie jums?
Jana Mituza: Valsts probācijas dienests (VPD) strādā ar bērniem un jauniešiem no 11 līdz 25 gadu vecumam, izpildot bērniem piemērotus kriminālsodus un audzinoša rakstura piespiedu līdzekļus.
Vairākumam bērnu tiek izpildīts kriminālsods, ko var piemērot no 14 gadu vecuma.
Mazākajai daļai bērnu ir noteikts audzinoša rakstura piespiedu līdzeklis, ko var piemērot jau no 11 gadu vecuma.
Šobrīd jaunākajam bērnam, kas nonācis VPD redzeslokā, ir 12 gadi, savukārt vidējais dienesta uzraudzīto bērnu vecums ir 16 gadi.
Jāpiebilst, ka jau izsenis audzinoša rakstura piespiedu līdzeklis, kura izpildi nodrošina VPD, ir sabiedriskais darbs. Taču no 2023. gada kā audzinoša rakstura piespiedu līdzeklis ir piemērojama arī probācijas novērošana, kas ietver bērna uzvedības uzraudzību un iesaistīšanu vecumam, psiholoģiskajām īpašībām un attīstības līmenim piemērotos sociālās uzvedības korekcijas un sociālās rehabilitācijas pasākumos.
Kādu pārkāpumu dēļ bērni nonāk pie jums?
Kristīne Kunšteina: Lielākoties bērni izdara mantiska rakstura noziedzīgus nodarījumus – zādzības, retāk laupīšanas. Ļoti bieži zādzības tiek veiktas apreibinošo vielu ietekmē. Tāpat daudz jauniešu ir notiesāti tieši par narkotisko vielu glabāšanu, lietošanu, turēšanu un pārdošanu.
Smagākais segments ir bērni, kuri nāk no bērnu un jauniešu mājām un kuru likumiskais pārstāvis ir valsts. Tur nereti gadās, ka vienā institūcijā ir kādi septiņi desmit puikas, kas cits citu pavelk uz narkotisko vielu lietošanu.
Atkarības šiem bērniem ir ļoti spēcīgas, tāpēc bieži galvenais uzdevums ir censties viņus pasargāt pašus no sevis, lai viņi neaiziet bojā.
Tie ir tādi īpaši smagi gadījumi, ar kuriem strādā Līga Daugaviete.
J. M.: Varu piekrist Kristīnei par to, ka bērnu pārkāpumi nereti ir saistīti ar apreibinošajām vielām. Viņi bieži vien zog tā iemesla dēļ, lai tiktu, piemēram, pie alkohola. Arī līdz šim jaunākais mūsu klients – 12 gadus vecs bērns – kopā ar draugu bija mēģinājis nozagt alkohola pudeli, lai pēc tam to lietotu.
Mēs redzam, ka alkohola lietošana ir viena no problēmām, kas caurvij daudzus pārkāpumus.
Kādās ģimenēs ir auguši bērni, kas nonāk pie jums? Vai tās vienmēr ir nelabvēlīgas ģimenes?
K. K.: Diemžēl vairākums tomēr nāk no nelabvēlīgas vides, taču gadās arī bērni no ļoti labām ģimenēm.
J. M.: Ģimenei ir liela loma. Protams, situācijas ir dažādas, bet mēs nevaram neņemt vērā apstākli, ka bērns ļoti daudz mācās no ģimenes. Tieši tāpēc tad, kad izstrādājām audzinoša rakstura piespiedu līdzekļa – probācijas novērošanas – saturu, ļoti daudz pievērsām uzmanību tam, lai varētu strādāt ar ģimenēm, jo kriminālsoda izpildes laikā mēs sadarbojamies tikai ar bērnu, bet ar ģimeni – pastarpināti.
Līdz ar to likums “Par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu bērniem” paredz, ka mēs šī piespiedu līdzekļa ietvaros nepieciešamos pakalpojumus varam finansēt arī bērnu likumiskajiem pārstāvjiem. Piemēram, ja mamma pati norāda, ka savai 15 gadus vecajai meitai ik pa laikam dod pagaršot alkoholu, jo viņai tas liekas pilnīgi normāli, mēs uzreiz varam secināt, ka šim vecākam trūkst izpratnes par bērna vajadzībām un attīstību, un nodrošināt, piemēram, izglītojošas nodarbības vai citus pakalpojumus.
Kas ir probācijas programmas, un kādas prasmes tajās var apgūt?
K. K.: Bērniem var uzlikt pienākumu piedalīties probācijas programmās, kas tiek piemērotas atkarībā no viņa vajadzībām un riskiem.
Vairākumā gadījumu darbs notiek grupās, kur satiekas līdzīgu risku jaunieši. Bet var arī būt individuāls darbs, ja tas ir nepieciešams.
Kopumā mums ir astoņas sociālās uzvedības korekcijas programmas un divas sociālās rehabilitācijas programmas.
Pamatā probācijas programmās tiek iesaistītas personas no 18 gadu vecuma, ļoti retos gadījumos no 16 gadu vecuma.
Jaunieši visbiežāk tiek iesaistīti sociālās uzvedības korekcijas programmā “Motivācija izmaiņām”. Programmas nosaukumā jau ir iekodēta tās jēga – cenšamies palīdzēt mainīt līdzšinējos dzīves ieradumus, ieraudzīt, kāpēc līdz šim rīcība ir bijusi tāda un ne citāda.
Sociālās uzvedības korekcijas programma “Uzmanību! Gatavību! Starts!” ir VPD veidota programma specifiski bērniem un jauniešiem no 17 līdz 35 gadu vecumam. Tajā lielāka uzmanība tiek veltīta izdarītā noziedzīgā nodarījuma analīzei, tā ietekmei uz dzīvi, tuviniekiem, sabiedrību.
Palīdzam izprast savas emocijas un domāšanas kļūdas, lai atpazītu cēloņu un seku likumsakarības.
Ļoti bieži bērni un jaunieši nespēj atpazīt savas emocijas, nesaprot, kas ar viņiem notiek. Reizēm izjūtam arī ļoti lielu pretestību. Jaunietis saka: “Kam man to vajag? Es vienkārši izdomāju un daru.”
Savukārt sociālās rehabilitācijas programmā “Dzīves skola 2” iemācām organizēt savu ikdienas dzīvi, lai mazinātu sociālās atstumtības riskus, bet programmā “Vienkārši par sarežģīto” sniedzam iespēju iegūt uzticamu, aktuālu un izglītojošu informāciju saprotamā veidā, tādējādi uzlabojot sociālās prasmes.
Kā vērtējat bērnu un jauniešu atsaucību un motivāciju iesaistīties?
K. K.: Liels individuāls darbs veicams gan lietas vadītājam, gan arī mums – grupu vadītājiem.
Sastopamies ar milzīgu pretestību, jo tie ir pienākumi. Tu vari nebeidzami stāstīt, ka ir cilvēki, kas maksā lielu naudu, lai varētu piedalīties šāda veida grupu nodarbībās, bet bērns tik un tā turpinās šo visu uztvert kā sodu. Vismaz sākuma posmā viņu uztur tikai ārējā motivācija – bailes no stingrāka soda, kuru varam lūgt tiesai noteikt, ja netiek pildīti mūsu uzliktie pienākumi.
Pretestība reizēm ir arī no vecāku puses.
Tāpēc ļoti būtiski šim cilvēkam, un es gribu uzsvērt – nevis speciālistam, bet gan cilvēkam, kurš strādā ar bērnu, – nebūt soģim. Mums ir jāsniedz palīdzīga roka un visbiežāk arī pašiem jāpieņem, ka šis bērns noziedzīgu nodarījumu var paveikt atkārtoti, jo pēc tam viņš atgriežas mājās un visdrīzāk atkal nokļūst neveselīgā vidē.
Šajā gadījumā es nerunāju par bērniem, kas ir bīstami sev un sabiedrībai.
Diemžēl mums ir tādi bērni, kam ir ļoti augsts risks, piemēram, pārdozēt narkotikas un nomirt, bet vēl pirms tam viņi, visticamāk, izdarīs kaut ko ļoti sliktu arī citiem.
Ja situācija ir tik nopietna, tad mēs vēršamies tiesā un lūdzam sodu aizvietot ar brīvības atņemšanu.
Jūs pieminat pretestību un motivācijas trūkumu, bet kā ar veiksmes stāstiem? Vai to nemaz nav jūsu ikdienā?
Līga Daugaviete: Protams, ka ir. Tādi jo īpaši rodas, ja jaunietis pats apzinās savu situāciju un viņam ir vēlme kaut ko mainīt. Šādā gadījumā veiksmes stāsts ir daudz reālistiskāks. Mūsu grupās ir daži jaunieši, kā mēs sakām, – vilcējspēks. Tu redzi, ka jaunietis tiešām ņem pretī visu, ko viņam dod, pēc tam viņš mājās analizē, nākamajā reizē stāsta, ka sajutis pārmaiņas, tēmas spēj sasaistīt ar savu dzīvi. Veiksmes stāsti noteikti ir. Man liekas, daudz ko nosaka tas, cik ilgi jaunietis pie mums ir, kāds ir viņa vecums un cik sarežģītas un ielaistas ir problēmas.
J. M.: Man nāk prātā viens piemērs. Pie mums audzinoša rakstura piespiedu līdzekļa izpildei probācijas novērošanā nonāca 14 gadus vecs bērns. Viņš tikko bija nodots jaunam aizbildnim – tātad ārpusģimenes aprūpes iestādēs neviens nebija gatavs par šo bērnu uzņemties atbildību. Traģiskākais stāstā ir tas, ka šis puika bija tā saucamais “Origo” bērns, kurš, nevienu iestāžu nepamanīts, bija kaut kur pazudis.
Zinājām, ka viņš ir dzīvs, kaut kur klaiņo pa Rīgu, bet to, kur tieši viņš atrodas un kur dzīvo, neviena iestāde mums nevarēja pateikt.
Redzējām, ka bērns veic ļoti daudz pārkāpumu – zog pārtiku vai preces, kuras var viegli pārdot.
Pagāja ļoti ilgs laiks, līdz mums ar viņu izveidojās kontakts. Parasti tas notika tad, kad viņš kaut kur Rīgā tika aizturēts un nogādāts savā dzīvesvietā. Solīti pa solītim veidojām ar viņu kontaktu, un viņš redzēja, ka neesam gatavi padoties. Viņš bija uzaudzis nelabvēlīgā ģimenē, kur tika lietotas vielas un piedzīvota vardarbība. Viņa mamma deviņus gadus bija pavadījusi ieslodzījuma vietā, tāpēc viņam praktiski nebija piesaistes pie mammas, bet tēvs bija miris. Mūsu resursi bija ļoti ierobežoti, taču sadarbībā ar sociālā dienesta darbinieci mums izdevās pierādīt bērnam, ka šeit ir cilvēki, kuri par viņu pozitīvā ziņā interesējas.
Šobrīd, kad pagājis gads, kopš uzsākām darbu ar šo zēnu, redzam izmaiņas. Viņš vairs neklaiņo, uzturas dzīvesvietā ārpus Rīgas, ir ieguvis jaunus draugus no savas pilsētas, kā arī sācis apmeklēt skolu.
Šis bērns ir nopelnījis godalgu kādā konkursā, kurā vajadzēja spēlēt lomu spēles. Mēs ļoti daudz skatāmies uz sliktajām lietām, ko bērni ir izdarījuši, bet svarīgi arī redzēt, kādi resursi tiek izmantoti. Šis bērns iepriekš, veicot noziedzīgos nodarījumus, bija izpētījis, kurš varētu būt cietušais, un pēc tam notēlojis viņam kaut kādas etīdes, piemēram, paprasījis naudiņu un tamlīdzīgi. Iegūtās prasmes viņš var izmantot arī kaut kur citur savā dzīvē, ko pierādīja šis konkurss.
Bērnam bija arī vēlme nodarboties ar boksu, un mēs viņam to atļāvām, ievērojot stingrus nosacījumus. Jāpiebilst, ka viņš jau ir ieguvis vairākas medaļas, līdz ar to pierādījis, ka dzīvē var ļoti, ļoti daudz sasniegt. Bet svarīgākais – viņš ir drošībā un iemācījies uzvesties tā, lai drošībā būtu arī sabiedrība.
Kā vērtējat iespējas šiem bērniem nodrošināt visu, kas nepieciešams, lai mazinātu risku atgriezties pie likuma pārkāpšanas?
K. K.: Šobrīd laikam vislielākā problēma ir tā, ka nav pietiekami attīstīta iespēja veikt piespiedu ārstēšanu no atkarībām. Smagākajos gadījumos vienīgais, ko varam darīt, ir pēc iespējas ātrāk viņu nogādāt Cēsu Audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem.
Pieejama ir arī “Ģintermuiža”, taču no turienes daļa bērnu jau pirmajā dienā vienkārši aizbēg.
Vēl problēmas rada arī tas, ka, bērnam, sasniedzot 18 gadu vecumu, par daudziem pakalpojumiem jāsāk maksāt pašam.
Tāda sajūta, ka bērns tajā brīdī uzreiz top par pieaugušu cilvēku, kurš sāk citādi domāt un uzvesties.
J. M.: Vēl bieži vien nav veikts savlaicīgs darbs ar bērniem un jauniešiem. Bērnu tiesību aizsardzības likums paredz, ka pašvaldībām ir jāstrādā ar šiem bērniem, jāveic korekcijas darbs brīdī, kad ir izdarīts pārkāpums, bet mēs savā praksē redzam, ka nereti profilakses darbs netiek veikts. Ir arī gadījumi, kad pašvaldības nemaz nezina, ar kādām problēmām šis bērns saskaras, un tajā brīdī, kad mēs organizējam starpinstitūciju sadarbības sanāksmes, pašvaldību dienesti savā starpā nevar izšķirties, kas ar bērnu ir noticis vai kad problēmas sākušās.
Tāpat pašvaldībās pieejamo pakalpojumu klāsts ir ļoti atšķirīgs. Piemēram, Rīgā tiek sniegti daudzi dažādi pakalpojumi, bet citās pašvaldībās, kuras varbūt nav tik finansiāli spēcīgas, pakalpojumu klāsts ir krietni mazāks, nereti viņi nevar piedāvāt pat pamata programmas vai arī rindas uz tām ir nesamērīgi garas.
Tāpēc arī probācijas novērošanā mēs finansējam nepieciešamos pakalpojumus, lai tie tiktu saņemti uzreiz. Lai kāda arī būtu bērna problēma, ir jārīkojas ļoti ātri.
Ja bērns ir motivēts, tad mēs nevaram gaidīt vēl pusgadu, kamēr viņš tiek pie pakalpojuma, vai atrunāties ar formāliem ieganstiem.
Runājot par “Ģintermuižas” programmu: ja bērns ir saņēmies un ieradies pēc palīdzības, bet varbūt drosmei kaut ko iedzēris, tad būtu labāk viņu rosināt sākt kaut ko darīt, meklēt risinājumus, nevis palaist mājās, kur viņš var “norauties” pavisam un nekad vairs neatgriezties atpakaļ.
Vēl jāpiemin Nepilngadīgo personu atbalsta informācijas sistēma. Arī valsts pārvaldē runā par to, ka šī sistēma ir novecojusi un nepilda mērķi.
Mēs nevaram vienā vietā iegūt informāciju par bērnu un viņa ģimeni, lai saprastu, ar ko mums ir jāstrādā.
Rezumējot iepriekš teikto, jānorāda, ka problēmas ir ļoti daudzas un dažādas.
Kāda ir VPD sadarbība ar nevalstiskajām organizācijām (NVO)?
L. D.: Es paralēli strādāju Latvijas Samariešu apvienības programmā “Palēciens” jauniešiem. Kā es vienmēr saku, nav mūsu vai jūsu jauniešu, ir visas sabiedrības jaunieši. Līdz ar to daļa jauniešu, kas nonākuši VPD, tiek iesaistīti arī programmā “Palēciens”. Sadarbībai ir ļoti liela nozīme.
Lai arī VPD darbiniekiem ir ļoti plašas zināšanas, dažas lietas mēs nevaram sniegt. Tad talkā nāk NVO. Piemēram, nozīmējot sabiedrisko darbu, cenšamies ar NVO palīdzību iesaistīt bērnus jēgpilnos darbos.
Nebūs nekāda ieguvuma, ja viņš aizies uz kapiņiem, piecas minūtes pasēdēs pie grābekļa un darbs būs beidzies.
Mums ir laba sadarbība ar Resiliences centru. Stāstām jauniešiem, ka tur var apmeklēt dažādus neformālus pasākumus, saņemt speciālistu konsultācijas.
Kopā ir jāstrādā visu laiku. Mums citam citu ir jāpapildina.
K. K.: Piekritīšu, ka sarunās mēs mēdzam secināt, ka dažiem bērniem jēgpilnāka ir dalība “Palēciena” programmā.
Viņiem nepieciešamas aktivitātes dabā, trīs dienu pārgājieni pa mežu un tamlīdzīgi.
Būsim godīgi, daļa bērnu VPD amatpersonas sauc par inspektoriem. Viņiem šķiet – ja mēs esam saistīti ar soda izpildi, tad esam tādi mazliet sliktie.
Tāpat arī mēs, VPD darbinieki, nevaram, piemēram, aizvest jaunieti uz Žagarkalnu braukt ar sniegadēli, jo mums nav tāda finansējuma. Savukārt “Palēciena” mentors jaunieti aizved uz kalnu un parāda viņam citu dzīves realitāti, to, ka brīvo laiku var pavadīt citādi.
Vai var runāt par tendencēm pārkāpumu ziņā?
L. D.: Es VPD sāku strādāt 2019. gadā, un drīz pēc tam sākās Covid-19 pandēmija. Tobrīd bieži sastopami bija pārkāpumi saistībā ar narkotiku lietošanu un izplatīšanu. Tāda bija katra otrā lieta. Šobrīd, manuprāt, īsti nav tādas vienas tendences.
Aktuālas ir jau iepriekš pieminētās zādzības, laupīšanas, biežāki kļūst arī pārkāpumi ar maksājumu kartēm.
K. K.: Man šķiet, ka Covid-19 laikā un īsi pēc tam vairāk parādījās noziedzīgi nodarījumi interneta vidē, piemēram, pornogrāfisku materiālu pārsūtīšana. Sarunās šie jaunieši atzina, ka izjūt vajadzību pēc attiecībām ar pretējo dzimumu. Bet pandēmijas dēļ viņiem nebija tādas iespējas, līdz ar to neveidojās arī sociālās prasmes. Vienīgais, ko viņi varēja darīt, – veidot attiecības internetā, tādējādi, neapzinoties robežas, tika veikti šie noziedzīgie nodarījumi.
J. M.: Arī citu valstu pētījumi par Covid-19 pandēmijas laiku apstiprina tā ietekmi uz bērnu un jauniešu mentālo veselību. Viens ir tas, ka, būsim godīgi, 16 gadus vecam bērnam ir interese par otru personu un viņi vēlas veidot attiecības, bet pandēmija to liedza. Tobrīd nebija iespēju trenēt komunikācijas prasmes un risināt konfliktsituācijas.
Bet otra lieta, ko pieminēja arī Kristīne, – jauniešiem ir ļoti grūti saprast savas emocijas un runāt par tām. Tādēļ arī pēc pandēmijas bērni un jaunieši vairāk veica noziegumus, kuru pamatā ir nespēja apdomīgi atrisināt dažādas situācijas. Tas vien nozīmē, ka jauniešiem šis izolācijas periods apturēja sociālo prasmju attīstīšanu.
