Perinatālo jeb t.s. pirms un pēcdzemdību depresiju lielā daļā sabiedrības uztver ar dalītām jūtām, jo tradicionāli bērna piedzimšanu saista ar grūtībām un negulētām naktīm, bet pāri visam – prieku un laimi. "Modes lieta un pilnīgas muļķības! Tas no vieglas dzīves," teiks viens, cits piebildīs: "Vienmēr ir bijis grūti. Ar to jātiek galā." Tomēr gan psihiskās veselības, gan dzemdību speciālisti atzīst, ka pēcdzemdību depresija ir pietiekami nopietna problēma un daļai jauno māmiņu bērna piedzimšana izvēršas par krīzi, no kuras grūti rast izeju, savukārt sabiedrībā valdošie aizspriedumi neļauj vērsties pēc palīdzības. Bez tam Latvijā valsts apmaksātu palīdzību, ja vien nav nepieciešamības pēc nopietnas ārstēšanas stacionārā, saņemt nemaz nevar.
Izaugsmes vietā izmisums
Attīstības un eksistenciālas krīzes ir nepieciešamas un neizbēgamas, lai sasniegtu jaunu, augstāku personības brieduma līmeni, piekrīt ārsts psihoterapeits Oļegs Plesunovs Nacionālā veselības dienesta sagatavotajā materiālā "Vai krīzi gaidījāt?".
Ģimenē, kurā gaidāms bērniņš, īpaši, ja tas ir pirmdzimtais, šāda attīstības krīze iestājas. Jaunajiem vecākiem ir jāmācās uzņemties atbildību un sadzīvot ar nebijušu situāciju. Savukārt individuāli gan tētis, gan mamma piedzīvo eksistenciālu krīzi – ir jāpieņem jaunā – vecāku loma. Ja cilvēkiem ar psihisko veselību viss ir kārtībā, tie spēj pilnveidoties un pārvarēt šķēršļus, sasniedzot jaunu pašapziņas un funkcionēšanas līmeni. Taču dažkārt attīstības krīze sakrīt vai pastiprina smagus traumatiskus pārdzīvojumus un kopējā emocionālā attīstības līkne tiek pavilkta uz leju, skaidro O.Plesunovs. Tad kritiens var būt dziļš, un, nesaņemot profesionālu palīdzību, sievietei ir grūtības nodrošināt bērnam veselīgu emocionālo vidi, pašai atgūt dzīvesprieku un atgriezties pilnvērtīgā dzīvē.
Pēcdzemdību depresija var sākties jau grūtniecības periodā vai gada laikā pēc dzemdībām. Sākotnēji tā var izpausties kā skumjas, sakāpināta emocionalitāte, raudulība, aizkaitināmība, traucēts miegs. Tā ir sievietes organisma reakcija, kas normāli izzūd dažu nedēļu laikā, taču daļai sieviešu šie simptomi ar laiku kļūst intensīvāki un pārvēršas depresijā, kas apgrūtina rūpes gan par bērnu, gan sevi pašu.
"Nesaņemot profesionālu palīdzību, sievietei ir grūtības nodrošināt bērnam veselīgu emocionālo vidi, pašai atgūt dzīvesprieku un atgriezties pilnvērtīgā dzīvē."
Izpausmes var būt dažādas, stāsta Rīgas Dzemdību nama Mātes un bērna aprūpes nodaļas vadītāja daktere Maija Petrovica. Sievietes izjūtas varētu raksturot kā absolūtu nespēju tikt galā ar jauno situāciju, mainās reakcija uz lietām, kas kādreiz iepriecināja vai apbēdināja. Sievieti var pārņemt apātija pret visu, kas notiek apkārt, kā viņa izskatās, kā reaģē. Var pazust apetīte vai pilnīgi otrādi – sieviete sāk ļoti daudz ēst, tādējādi mēģinot savu nedrošību "apēst".
Tas viss notiek uz ļoti lielu hormonālo izmaiņu fona. Papildus jāņem vērā, ka grūtniecība un dzemdības ir saistītas ar fiziskām izmaiņām. Dzemdībās iesaistās visi kauli, muskuļi, pat smadzeņu apvalks. "Līdz ar to grūtniecības un pēcdzemdību periodā kaut kāda līmeņa psihoemocionālie traucējumi ir lielākai daļai sieviešu," norāda Rīgas Dzemdību nama speciāliste. "Taču 10-15% sieviešu saskaras ar nopietnu depresiju."
Ja sievietei ir uzvedības izmaiņas, bet izguļoties viņa atkal ir smaidīga un apmierināta, tas ir normāls pēcdzemdību stāvoklis, ko speciālisti sauc par garastāvokļa maiņām vai skumjām. Depresija ir tad, ja nav šo gaišo brīžu un viņa no tā netiek ārā ilgāku laiku. Tās ir izmaiņas raksturā un uzvedībā, kuras partneriem un ģimenes locekļiem ir ļoti grūti pieņemt, bet tieši emocionāla un sociāla atbalsta trūkums apgrūtina trauksmes un baiļu sajūtu pārvarēšanu, un traucējumi var padziļināties.
Mazuļa dēļ psiholoģiskus traucējumus nedrīkst ignorēt
Neizbēgama ir mammas nomāktības, nervozitātes un nedrošības sajūtas ietekme uz bērniņa attīstību. Sievietēm, kurām ir emocionāli smagi, grūtāk audzināt bērnus psiholoģiski veselīgā vidē, skaidro psiholoģe un psihoterapeite Diāna Zande.
Milzīgu atbildības sajūtu un pastāvīgu satraukumu par nespēju pietiekami labi parūpēties par bērnu var pavadīt nevēlēšanās ņemt bērniņu rokās un rotaļāties, saasināti jūtīga reakcija pret kritiku. Šādu izjūtu nevēlamas sekas var būt bērna atstāšana novārtā vai, gluži otrādi, pārmērīga novērošana un kontrolēšana, kā arī nespēja uztvert bērna patiesās vajadzības. Smagākos gadījumos emocionālie traucējumi izpaužas kā agresīvas domas, kas var novest līdz nekontrolējamai panikai, aizkaitinājumam un naidam pret partneri vai pat bērnu, kurš "tīšām slikti uzvedas, brēc, neļauj gulēt", ir "grūts" bērns. Šādu izjūtu varā esoša māte ir spējīga mazuli atstāt vienu, purināt, kliegt un pat fiziski ietekmēt.
Lielākoties māmiņām, kuras saskaras ar šādām izjūtām, tās ir negaidītas, viņas par tām nerunā un palīdzību nemeklē. Visbiežāk sieviete jūtas vainīga, slikta māte un iekšēji cer, ka viss nokārtosies pats. Jaunie vecāki maldās, domādami, ka zīdainis ir pārāk maziņš, lai kaut ko saprastu. Patiesībā tieši šajā laikā veidojas bērna personības emocionālais kodols un mammas labsajūtai ir ārkārtīgi būtiska loma, norāda ārsts psihoterapeits O.Plesunovs.
Pēcdzemdību depresija - ne tikai bagāto valstu problēma
Pēc Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) statistikas datiem, 2013.gadā Latvijā tikai vienai pacientei ir uzstādīta diagnoze - pēcdzemdību depresija. Taču var teikt, ka statistikas datu par pēcdzemdību depresijas izplatību Latvijā nav, jo vai nu tie netiek izdalīti atsevišķi no citiem diagnosticētiem depresijas gadījumiem, kā norāda SPKC Komunikācijas nodaļas vadītāja Laura Sevčenko, vai cilvēks nemaz līdz palīdzības saņemšanai nenonāk.
"Taču tas neļauj mums teikt, ka šāda problēma nepastāv," uzskata D.Zande. "Pasaules pētījumi rāda, ka dažādās kultūrās pietiekami nopietni depresijas simptomi pēc dzemdībām ir 10-15% sieviešu. Latvijā nav paradīze, kurā kaut kādu iemeslu dēļ situācija būtu labāka."
Viņa nepiekrīt apgalvojumam, ka jauno māmiņu psiholoģiskām grūtībām var pievērsties tikai bagātās valstī. "Pēcdzemdību depresija ir stāvoklis, kurā var palīdzēt visai viegli," viņa norāda.
"Sievietēm, kurām ir emocionāli smagi, grūtāk audzināt bērnus psiholoģiski veselīgā vidē."
Tāpēc, pirmkārt, svarīga ir informācijas pieejamība, izskaidrošana – tas nomierina jauno māmiņu un liek saprast, ka izjūtas ir dabiskas un nenozīmē, ka viņa ir slikta māte. Otrkārt, jāizglīto ne tikai topošās māmiņas, bet arī tēti un citi ģimenes locekļi, kā arī sabiedrība kopumā.
Diemžēl mūsu valstī un sabiedrībā raksturīgi uzskatīt, ka palīdzību var meklēt tikai tad, ja ir nauda. Taču, ko mēs redzam? Piedzimstot bērnam, ierasti skaistiem ratiem, drēbītēm un rotaļlietām, kas nebūt nav pirmās nepieciešamības lietas, nauda kaut kur atrodas. Emocionālā veselība un labsajūta tiek atbīdīta pēdējā vietā, jo to neviens nevar ieraudzīt. Diemžēl saskatīt saikni starp emocionālu veselību un spēju efektīvāk strādāt un attiecīgi ieguldītos līdzekļus ar uzviju atpelnīt neizdodas ne valstiskā, ne individuālā līmenī, pārdomās dalās D.Zande.
Tāpēc, pēc D.Zandes domām, galvenais ir par to runāt, informēt, nebaidīties meklēt palīdzību. "Tas ir kā ar mazu zoba caurumiņu, kuru var ļoti viegli salabot, pat anestēzija nav vajadzīga. Bet vienā brīdī zobs ir sabojājies tā, ka pat anestēzija nelīdz un tas jāizrauj," līdzībās runā psihiskās veselības speciāliste.
Pasaules pieredze
Katrā valstī ir atšķirīga pieredze. Piemēram, Austrālijā visas jaunās māmiņas pēc dzemdībām tiek pārbaudītas, veicot Edinburgas pēcdzemdību aptauju. Uz jautājumiem var atbildēt piecu minūšu laikā, taču tas ļauj atklāt riska mammas, kurām varētu būt nepieciešama papildu palīdzība, stāsta D.Zande. Arī Anglijā ir pieejams labs atbalsta tīkls, pieredzē dalās Iveta Parravani, Lielbritānijā dzīvojoša latviete un pasaules perinatālās depresijas atbalsta tīkla Postpartum Support International (PSI) oficiālā koordinatora biedrības "Debessmanna" pārstāve Latvijā. Apmeklējot ārstu, ir pieejami informatīvi materiāli, aptauja, kas ļauj laicīgi noteikt šīs slimības sākumu. Ir gan valsts atbalsts, gan arī pieejama palīdzība no labdarības iestādēm, nevalstiskām organizācijām, tiek veiktas kampaņas ar mediju palīdzību. Var manīt, ka tiek strādāts pie tā, lai situāciju pakāpeniski uzlabotos.
Tepat kaimiņvalstī Igaunijā vecmātes tiek speciāli apmācītas strādāt ar māmiņām gan grūtniecības, gan pēcdzemdību periodā, stāsta Māmiņu kluba vadītāja Sandija Salaka. Šie cilvēki ir izgājuši nopietnu apmācību, kā palīdzēt sievietēm, kas nonākušas psiholoģiskas krīzes situācijā, piemēram, pēc smagām dzemdībām vai sarežģījumiem ģimenē. Tādā veidā iespējams vairot vecāku pašpaļāvību un mazināt spriedzi, savlaicīgi novērst vardarbības riskus, izvairīties no nelaimes gadījumiem un pat traģēdijām. "Latvijā diemžēl šāda palīdzība netiek sniegta," ar nožēlu secina S.Salaka.
Problēma, kuru nevar atļauties ignorēt
Runājot par pēcdzemdību depresiju, viens no biežākajiem skeptiķu pretargumentiem ir piebilde – jaunās māmiņas Latvijā vienkārši nevar atļauties pēcdzemdību depresiju. Taču drīzāk jājautā, vai mazā Latvija ar satraucošiem demogrāfijas rādītājiem maz var atļauties ignorēt problēmu, kas daudzām jaunām sievietēm pēc bērna piedzimšanas traucē pilnvērtīgi dzīvot, būt veselām, atgriezties darbā un – jā! – domāt par vēl vienu bērniņu? Uz brīdi aizmirsīsim gaušanos par ekonomisko situāciju, jo diemžēl ir acīmredzams, ka arī turība nav priekšnoteikums, lai latviešu ģimenēs dzimtu vairāk bērnu.
"Kaut uz brīdi iztēlosimies sievieti, kas ir gribējusi mazuli," aicina D.Zande. "Viņa ir stāvoklī un jūtas emocionāli ļoti slikti. Bet apkārtējie viņai nebeidz atgādināt: "Viss taču ir lieliski!" Viņa mēģina saņemties. Piedzimst bērniņš. Viņa joprojām jūtas draņķīgi, bet cenšas saņemties, jūtas vainīga un slikta māte. Viņa pirmo pusgadu vai pat gadu atceras kā pa miglu, kā nebeidzamu murgu un ir priecīga, ka beidzot tikusi tam pāri. Pēcdzemdību depresija pāriet, bet atmiņas paliek un sieviete var domāt "Nekad vairs!" un pieņem lēmumu "Viss! Vairāk es šo murgu negribu!"."
Pārdzīvotais lēmumu par nākamo bērniņu var padarīt grūtāku, piekrīt arī Dr.Petrovica. Viņa gan uzsver - katrs gadījums ir individuāls. Taču, ja sakrīt vairāki apstākļi – nestabilitāte ģimenē, smagas dzemdības, kurām sieviete nav tikusi pāri, viņu nomoka vainas sajūta, ka nav bijusi uzdevumu augstumos, domā, ka ir slikta māte, - tas var būt kā milzīgs bieds un bailes saņemties uz nākošo grūtniecību. Paiet gadi, un sieviete nespēj tam tikt pāri, un viņa par to arī nerunā. Iestājas nākošā grūtniecība, un tikai tad sieviete vairs nespēj apslēpt paniku, secina dzemdību speciāliste.
Šādā situācijā pat īsti nav kur vērsties pēc palīdzības. Piemēram, Rīgas Dzemdību namā ir pieejamas bezmaksas psihosomatikas speciālistu konsultācijas. "Mēs no malas redzam, ka māmiņai to vajag un viņa pati netiek galā, tad piedāvājam šādu konsultāciju," stāsta Dr.Petrovica. Bet, atgriežoties mājās, tālāk jātiek galā un palīdzība jāmeklē pašai.
Psiholoģiskā palīdzība nav pieejama
Ministru kabineta noteikumi Nr.611 "Dzemdību palīdzības nodrošināšanas kārtība" paredz, ka pēcdzemdību periodā (līdz sestajai dienai pēc dzemdībām) nedēļnieci ginekologs, dzemdību speciālists vai vecmāte informē par pēcdzemdību depresiju un tās profilaksi. Taču realitātē tas notiek garāmejot.
Ierasts, ka zīdaini pirmajā dzīves mēnesī divas reizes mājās vizītē apmeklē pediatrs, ģimenes ārsts vai vecmāte, kuras uzdevums ir pārliecināties, ka ar mazuļa veselību viss ir kārtībā, taču šo ārstniecības personu pienākumos neietilpst jaunās māmiņas psiholoģiskā stāvokļa elementāra pārbaude. Pat ja cilvēcīgi apvaicājas un aprunājas par ikdienišķām problēmām, kur sievietei pēc palīdzības vērsties pēc tam?
Atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem Nr.1529 "Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtība" no valsts budžeta līdzekļiem psiholoģisku un psihoterapeitisku palīdzību sievietei, kurai ir grūtniecības vai pēcdzemdību depresija, neapmaksā, izņemot, ja ārstēšanu nepieciešams veikt stacionārā, skaidro Nacionālā veselības dienesta sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Māra Āboliņa. "Depresijas gadījumā sieviete var vērsties pie sava ģimenes ārsta, kurš izvērtēs, kāda veida palīdzība sievietei ir nepieciešama, un nosūtīs pie attiecīgā speciālista, piemēram, psihiatra, ja nepieciešamā ārstēšana pārsniegs ģimenes ārsta kompetenci," skaidro NVD pārstāve.
Taču nereti paši ģimenes ārsti un pat ginekologi, īpaši vecāka gadagājuma, šo problēmu neatzīst un jaunās sievietes, kas saņēmušas drosmi par savām grūtībām runāt, tiek norātas un tādējādi iedzītas vēl dziļāk purvā, pieredzē dalās I.Parravani.
Tiesa, Latvijā ir pieejami krīzes centri, krīzes tālruņi, nevalstiskas organizācijas, kuras piedāvā atbalstu, taču reālu profesionālu palīdzību māmiņa, kura nonākusi sarežģītā psiholoģiskā stāvoklī, kamēr vēl nav nepieciešamības pēc nopietnas ārstēšanas, saņemt nevar.
Sabiedrības nosodījums
Biedrības "Debessmanna" idejiskā autore Iveta neslēpj, ka pati piedzīvojusi grūtības un nievājošu līdzcilvēku attieksmi grūtā brīdī pēc bērniņa nākšanas pasaulē. Viņa atzīst, stigma ap depresiju un jebkādu garīgu saslimšanu pie mums ir ļoti liela: "Sabiedrība vēlas šos cilvēkus neredzēt, izolēt. Tā vietā lai kaut nedaudz uzklausītu un atbalstītu, jāuzklausa lamas. Pār manu galvu ir nākuši pārmetumi, ka man būtu jāatņem bērns." Jaunā sieviete ar skumjām atzīst, ka to ir ļoti grūti pārdzīvot un dzīvošana ārpus Latvijas viņai palīdz noturēties virs ūdens.
Tas liek atkal atgriezties pie jautājuma, kā jūtas māmiņa ar mazuli Latvijā. Vai svarīgs ir tikai maternitātes un vecāku pabalsta apmērs, ko bezpersoniski ieskaita bankas kontā? Kā jauna sieviete ar mazuli jūtas viena ar ratiņiem pie tramvaja, kurā neviens nepalīdz iekāpt, vai grūtniece pārpildītā autobusā, kur neviens nepiedāvā apsēsties? Galu galā pat bērnudārza nodrošināšana visiem bērniem Latvijā arvien ir nepārvarams klupšanas akmens.
