Pirms sarunas teicāt, ka nav pētījumu, uz kuriem atsaukties, lai spriestu, kāpēc dzimstība Latvijā ir tik zema. Šajā sakarībā atminējos 2013. gadā veiktu daudzbērnu ģimeņu aptauju. Uz jautājumu, kāds atbalsts tām noteikti būtu nepieciešams, 73% aptaujāto ģimeņu atbildēja – pozitīva sabiedrības attieksme. Tā bija trešā visbiežāk minētā prioritāte pēc nodokļu atlaidēm un brīvpusdienām skolā. Acīmredzot kuplās Latvijas ģimenes ikdienā mēdz saskarties ar negatīvu sabiedrības attieksmi, kas dažkārt ir grūtāk pieņemama realitāte nekā materiālās grūtības.
Manuprāt, šādi aptaujas rezultāti aplieca to, ka mēs kā sabiedrība daudzos jautājumos esam ļoti krasi, strīdīgi un kašķīgi – tādas ārgrupas veidojoši, nodalām citādi domājošos. Šeit esam mēs, un tad ir tie citi. Tas jau attiecas ne tikai uz daudzbērnu ģimenēm, bet citādi domājošajiem vispār. Arī jautājumi par homoseksualitāti parāda, ka ne vienmēr esam labvēlīgi pret citādo. Un ģimenes ar daudziem bērniem bieži vien iekrīt šajā citādo, atšķirīgo statusā.
Jā, viss, ko teikšu, ir manis pašas gūta pieredze un pārdomas. Nav noslēpums, ka man ir pieci bērni, un domāju, ka nekas jau diži nav mainījies no tā laika, kad ar trīs maziem bērniem mēģināju iekāpt autobusā – viens bērniņš sešgadīgs, otrs divgadīgs un vēl trešais – pusgadīgs. Regulāri kāds man teica: "Kur tu brauc ar tiem bērniem? Kur tu lien? Piedzemdējusi! Pati gribēji! Sēdi mājās!" Daudz retāk dzirdēju: "Cik jauki! Trīs bērniņi! Lūdzu, māmiņ, ejiet pa priekšu!"
Droši vien arī šodien daudzi vecāki, kam ir trīs, četri un vairāk bērnu, ikdienā jūt, ka kāds nosodoši paskatās, kaut ko pasaka, un, iespējams, viņi jūtas, ka dzīvo vidē, kur no sabiedrības ir ļoti mazs atbalsts. Kaut gan realitāte jau tā nav – noteikti ir ļoti daudz cilvēku, kuri priecājas par bērniem. Taču tad, kad kāds pasaka ko labu, tas neatsver to, ka trīs citi pasaka: "Nu ja, sadzemdējusi." Cilvēki ātrāk uztver tos nepatīkamos signālus. Neapšaubāmi, bērni bieži vien rada jucekli, haosu un traucē citiem cilvēkiem. Tad tie, kam tas bērns kādā brīdī komfortu patraucē, varbūt nepadomājot kaut ko nicīgu arī pasaka. Tie tādi mazie knābieniņi.
Ikdienā bieži var novērot situācijas, ka sabiedriskajā transportā iekāpj grūtniece vai māmiņa ar bērnu ratiņiem. Brīvu sēdvietu nav, pilns tramvajs ar jauniem studentiem, vīriešiem, bet neviens nepieceļas un nepiedāvā palīdzību. Tādi sīkumi, kas tomēr liek aizdomāties, kas mums kā sabiedrībai ir svarīgs un godājams.
Tiec pati galā, vai ne? Protams, mēs esam tāda dzimumlīdzvērtīga sabiedrība – sievietes strādā, brauc ar auto. Pati gribēji grūtniecību, pati tiec galā! Dažreiz var būt tā, ka pārējie neievēro. Arī tā var gadīties. Bieži vien esam tā pārņemti ar savām domām, iegrimuši savā telefonā, ka neieraugām. Tomēr, vai tā ir vienmēr? Es domāju, ka daudz biežāk visu redzam, bet neuzskatām, ka tam cilvēkam būtu jāpalīdz.
Man spilgti palicis prātā manas mammas stāstītais par kāda Tadžikistānas režisora iespaidiem, apmeklējot Latviju. Viņa sacīja: "Jūs par daudz mīlat kapus, bet par maz mīlat bērnus." Nepārprotiet, es uzskatu, ka pagātne ir jāgodā. Taču mēs pārāk maz domājam par rītdienu bērniem, tā vietā vairāk par to, kas ir bijis – pāridarījumi, ciešanas. Mūsu valstī ir vairāk atceres dienu nekā prieka dienu, svētku par godu ģimenēm un bērniem.
Nāk prātā kādas citas Kaukāzu tautas – azerbaidžāņu – teiciens: "Mājas rota ir bērni, bet galda rota – viesis." Šīs tautas nebūt nedzīvo bagātībā un pārticībā, bet bērniem un viesiem vienmēr atradīsies gan laiks, gan vieta, gan cienasts.
Jā, uz cilvēku vairāk orientētas vērtības. Varbūt tā kaut kādā ziņā drusku ir arī mūsu mentalitāte. Tomēr, ja runājam par to, kāpēc bērni nedzimst, tendences Latvijā īpaši neatšķiras no situācijas Eiropā. Es neesmu socioloģe, taču ir zināms, ka šobrīd bērni vecākiem dzimst lielākā vecumā. Tas ir normāli. Padomāsim loģiski – pirms 100 un vairāk gadiem ģimenēm bērni bija nepieciešami, lai nodrošinātu darbaspēku. Bērni dzima agros gados, spēka gados. Šodien situācija ir mainījusies un cilvēks pieaug vēlāk. Psiholoģijā pat ir ieviests t.s. agrā pieaugušā vecuma posma jēdziens. Pirms 40 gadiem par tādu vēl nerunāja – bija pusaudzis un pieaugušais. Tagad pa vidu vēl agrs pieaugušā vecums jeb jauns pieaugušais.
Kas tad raksturo pieaugušu cilvēku? Darba identitāte, ģimene un bērni. Jauno pieaugušo raksturo profesionālās identitātes meklējumi, nenoteiktība, viņš pastāvīgu partnerību neveido. Un bieži vien, pat ja cilvēks dzīvo labos sociālos apstākļos, bērnu radīšana tiek atlikta uz vēlāku laiku, lai nostabilizētos. Tā tas ir visā Eiropā, un to var novērot arī citviet pasaulē, kur vecāki salīdzinoši ilgi atbalsta savus jaunos pieaugušos bērnus. Tas agrāk nebija tik raksturīgi. Sabiedrība mainās, un lēmums par bērniņu tiek pieņemts vēlāk. Arvien vairāk ir cilvēku, kuri pieņem lēmumu, ka viņu ģimenē bērnu nebūs. Arī tas ir cienījams un adekvāts lēmums. Tāpat nevar aizmirst, ka ir ģimenes, kurās ir grūtības tikt pie bērniņa. Un vēl, man šķiet, ir diezgan sarežģīti un grūti atrast dzīves partneri. Jauno vīriešu, kas vēlētos uzņemties atbildību, nav nemaz tik daudz ...
Ja agrāk bērni bija nepieciešamība, tad tagad izvēle kļūt par vecākiem saistās ar personisku izaugsmi, prieku, turklāt ļoti dārgu prieku, un sabiedrības attieksme dažkārt ir - ja jau esi ko tādu atļāvies, tad nevajag pīkstēt, ka ir grūti.
Bērns vairs nav nepieciešamība, lai izdzīvotu un varētu uzturēt saimniecību. Es pieļauju, ka vecāki domā tādās kategorijās, cik bērniņus viņi vēlas, nevis cik vajag, lai apstrādātu zemi. Bērns ir tas, ko es vēlos, tāpēc, ka es gribu bērnu, nevis tāpēc, ka bez viņa mājas aizies postā, nebūs mantinieka. Jā, un tā ir dārga atbildība. Sabiedrība, kultūra, ekonomika ir mainījusies, un tas ir normāli, ka ģimenē aug tikai viens vai divi bērni. Lūk! Kaut vai ģimenes biļetes Zooloģiskajā dārzā. Ģimene skaitās divi pieaugušie un divi bērni. Tas ir vēl viens mazais piliens, uz ko daudzbērnu ģimenes tik bieži norāda – ja es ar pieciem bērniem eju uz Zooloģisko dārzu un ģimene ir tikai četri cilvēki, kas tad ir tie pārējie? Attieksme, mazās lietiņas ir ļoti svarīgas, jo skaidrs, ka, dzemdējot bērnu, būtu aplam gribēt, lai valsts apmaksā visus tēriņus.
Valdības deklarācijā iekļauta apņemšanās mērķtiecīgi virzīties uz "trešā bērna politiku", pakāpeniski palielināt "ģimenes valsts pabalstu tādā apmērā, kas veicinātu otrā un īpaši trešā un nākamā bērna dzimstību". Ministru prezidenta padotībā ir izveidots Demogrāfisko lietu centrs. Tas viss ir apsveicami, bet veids, kā tas tiek pasniegts sabiedrībai ... Šī brīžiem histēriskā ņemšanās par un ap demogrāfiju, šķiet, ja ne gluži pretestību raisoša, tad vismaz kaitinoša.
Nevienam nav tiesību jaunam pārim pateikt – jums gan vajag bērniņu. Tas ir ģimenes lēmums, kad viņiem būs bērns un cik. Visi šie jautājumi – "Vai tad jums tiešām vajadzēja to trešo?" vai "Kad tad būs trešais?" vai "Kad tad būs pirmais?", "Ko tad jūs gaidāt?" – pulkstentiņš tik, tik, tik ... Tas ir tāds liels spiediens par absolūti intīmiem jautājumiem. Dažreiz, patiešām, tāda presējoša uzruna var izraisīt pretestību. Tā vietā būtu vērts piesaistīt antropologus, ekonomistus, dažādus speciālistus un diskutēt, kā sekmēt demogrāfiskos jautājumus, nevis vienkārši iet un taurēt emocionālā stabulītē.
Es domāju, ka svarīgi būtu domāt par to, ko mēs varētu darīt, lai cilvēki Latvijā justos labi. Visi cilvēki: latvieši, krievvalodīgie, iebraucēji, izbraucēji, veci cilvēki, bērni, cilvēki ar atšķirīgu seksuālo orientāciju. Par to jau ir tas stāsts, kā mēs visi kopā šeit emocionāli jūtamies. Protams, ka materiālais nodrošinājums ir svarīgs. Taču ir dabiski, ka cilvēks tur, kur ir lielāka stabilitāte – gan ekonomiskā un politiskā, gan drošības ziņā, vēlas laist pasaulē bērnus un par to pat nav īpaši jārunā.
Nodokļu atvieglojumi, pabalsti, bērnudārzi – tie visi ir ārkārtīgi svarīgi jautājumi, taču es patiešām neesmu dzirdējusi, ka kāds valstiskā līmenī runātu par to, kā vecāki šeit jūtas un kādā veidā nodrošināt psihoemocionālo atbalstu, ja tāds ir nepieciešams.
Jā, tas ir briesmīgi. Tas ir jautājums, par ko patiešām ļoti uztraucos. Piemēram, grūtnieču, topošo vecāku sagatavošanas nodarbības aptver tikai dzemdības, krūts barošanu. Nav nevienas nodarbības par psiholoģisko sagatavošanos vecāku lomai. Par to, ko tā no tevis prasīs, par partnerattiecībām, kad piedzimst bērniņš. To jau skolā īsti nemāca. Vecāki sagaida to prieku, ko redzam idealizētajos plakātos, bet tā vietā bieži vien izjūt ārkārtīgu spriedzi, jo lielākoties tai emocionālajai slodzei jauni cilvēki nav gatavi. Mēs sabiedrībā izvairāmies runāt par nesmukām lietām, ka var būt grūti un ir nepieciešams atbalsts. Arī par to jaunie vecāki raizējas – viņi ar savām emocionālajām grūtībām paliek vieni.
Zinu, ka doktora disertāciju aizstāvējāt par pēcdzemdību depresiju. Procentuāli cik sievietes saskaras ar šo problēmu?
Pasaules metanalīzes, kas ir pētījumi par pētījumiem, kuri kopumā aptver 30-40 tūkstošus respondentu, norāda uz to, ka aptuveni 15% sieviešu visā pasaulē pirms un pēcdzemdību periodā izjūt nozīmīgu depresiju. Aptuveni ceturtā daļa meklē palīdzību. Tie, visticamāk, ir smagākie gadījumi. Savukārt vieglākos gadījumos, kas arī ir traucējoši, palīdzību parasti nemeklē, jo baidās no stigmas, nosodījuma vai nemaz nav zināšanu, kā šādus sarežģījumus atpazīt un kāda ir to ietekme. Gandrīz 11% tēvu piedzīvo šos simptomus. Tas ir ļoti daudz.
Ja šie cilvēki neapzinās, ka viņu izjūtas ir normālas un ir iespējams saņemt palīdzību, bet tā vietā jūtas slikti un nekam nederīgi vecāki, tad bērns aug ģimenē, kurā vienam vai abiem vecākiem ir nopietni sarežģījumi. Viņiem ir grūti tikt galā ar sevi, bet vēl bērns ir jāaprūpē. Tā ir ļoti negatīva pieredze, kas var sekmēt arī izjūtas – nekad vairs, es vairāk bērnus negribu!
Un vieglākais ceļs bieži vien ir šķiršanās, jo partneris vispār nesaprot, kas ar otru cilvēku notiek.
Jā, tas rada arī attiecību problēmas.
Labi, bet daudzi to tomēr sauks par izlaidību. Bērnus audzināt nekad nav bijis viegli. Ar ko tad mūsdienu vecāki tā atšķiras no iepriekšējām paaudzēm?
Ja mēs paraugāmies uz mūsdienu sabiedrību Latvijā, tad šobrīd jaunās ģimenes dzīvo ļoti norobežoti no saviem vecākiem un plašākas ģimenes kopienas. Kā tad bija agrāk? Piedzima bērniņš – ģimenē jeb dzimtā visapkārt tuvumā bija citas sievietes, pieejama palīdzība, proti, visi viens otram palīdzēja. Šobrīd vecāki visbiežāk vēlas un faktiski ir vieni paši. Un ir tā, ka citi saka: "Jums taču ir veļasmašīna, autiņbikses, kas tad jums par problēmām? Mums gan bija grūti!" Tiek uzsvērts materiālais nodrošinājums, bet emocionālais atstāts novārtā.
Tādējādi tās mammas un tēvi paliek ļoti izolēti. Viņi dažkārt nesaņem pat pašu tuvāko cilvēku - savu vecāku – atbalstu, jo mamma pasaka: "Man bija vēl grūtāk. Saņemies!" Savukārt plašākā sabiedrībā, ja uzraksti internetā – man ir smagi, es nespēju ar bērniņu tikt galā, sieviete dabū ar dūrēm. Tas ir tas, ko sākumā teicu – mēs kā sabiedrība esam ļoti uzbrūkoša, nosodoša pret citiem, kas nejūtas tā, kā mums šķiet viņiem vajadzētu justies.
Plašāka sabiedrība neaizdomājas arī tad, kad kārtējā sieviete kopā ar bērniņu nolec no tilta upē. Traka, psiha, būtu par bērniem padomājusi ... Taču mediķi uzsver, ka no pēcdzemdību depresijas vai pat psihozes nav pasargāta neviena sieviete.
Iztēlosimies situāciju, ka pēc avārijas cilvēks guļ uz ielas. Vai mēs iesim garām un teiksim: "Skat, cik bezatbildīgs idiots guļ uz ielas. Tas taču nav normāli! Lai taču saņemas un ceļas." Nē, mēs saprotam, ka dzīvība ir briesmās un ir jāizsauc ātrā palīdzība. Tad, kad ir emocionālas ciešanas, tas ir tas pats, tikai cilvēks ārēji neasiņo. Taču šajā gadījumā mēs sakām – ai, nojūdzies. Arī vecāki pretēji sabiedrības priekšstatiem var justies vientuļi, nedroši un apjukuši no sabiedrības spiediena. Nu, paskatāmies, ko sabiedrība no sievietes prasa - vispirms tev ir jādzemdē, bet pēc tam jābūt super mammai, kura vienlaikus arī strādā, veido karjeru, ir skaista un sapucēta. Ha! Cik tādu vispār ir un var būt?
Pieņemsim, ka ar grūtībām vecāki kaut kā ar laiku tiek galā. Taču kādu iespaidu ilgstoši ignorētas mammas vai tēva emocionālās problēmas atstāj uz mazuli?
Ja mammai ir pēcdzemdību depresija, viņa, mēģinot savākt pati sevi, nespēj emocionāli pieslēgties mazulim. Jā, tehniski viņa mazo aprūpē, taču bērniņam ir nepieciešama emocionāla tuvība. Mazulim ir svarīgi, lai mamma būtu emocionāli stabila. Ja sievietei ir šie traucējumi, viņa tāda nevar būt. Tādā gadījumā bērnam ir t.s. deprivācija. Tas var būt cēlonis tam, ka bērns ir raudulīgāks, kašķīgāks, kas, neapšaubāmi, mammas stāvokli vēl vairāk pasliktina. Vai, gluži otrādi, mazulis kļūst apātisks. Ja šāda situācija ieilgst, var prognozēt, ka bērnam būs uzvedības traucējumi un attīstīties t.s. eksternalizētās uzvedības problēmas – agresivitāte, nepaklausība, kauslīgums, tādas sociāli nevēlamas lietas. Iespējamas arī internalizētās problēmas. Arī mazuļiem var būt depresijas simptomi – tad ir tāds sevī ierāvies divgadnieks, kam var attīstīties trauksmes traucējumi. Tas nenozīmē, ka vienmēr tā notiek. Bet tas ir risks.
Iedomāsimies divas ģimenes. Pirmajā, kā jebkurā ģimenē, vecāki saskaras ar grūtībām, taču viņi zina un saprot, kur meklēt atbalstu, sapratni un palīdzību. Viņi tiek galā un dzīvo tālāk. Bērns iemācās, ka grūtības mēdz būt, bet tām var rast risinājumu. Un tad ir otra ģimene, kura grūtībās sabrūk, jo vecāki katrs pats par sevi mēģina cīnīties, kā nu prot, viņiem tas neizdodas, un tā viņi pinas uz izmisuma robežas. Bērns, dzīvojot šādā vidē, redz, ka ģimenē valda bezpalīdzība un grūtos brīžos neviens neatbalstīs. Ilgtermiņā diez kas nav.
Emocionāls atbalsts ģimenēm Latvijā faktiski netiek nodrošināts. Arī dzemdību nodaļā slimnīcā it kā ir pieejama psihologa konsultācija, taču pēc tam ar visu jātiek galā pašai.
Palīdzība nav pieejama. Arī tad, ja bērniņš ir nomiris vai grūtniecība pārtraukusies, ko piedzīvo tik daudzas ģimenes, tie ir ļoti, ļoti sāpīgi pārdzīvojumi. Taču cilvēks ar savu sāpi paliek viens – tiec galā pats! Ārsti speciālisti nezina, kā runāt ar vecākiem, kam ir sāpju zaudējumi. Galu galā traumējošu dzemdību pieredze. Ja ir šāda pieredze, tad bieži vien tas arī var būt viens no iemesliem, kāpēc sieviete pieņem lēmumu: "Viss! Vairāk šo murgu negribu!" Tātad faktiski viņa pasaka, ka viņa gribētu bērnus, taču nevēlas piedzīvot to, kā viņš dzima. Te nav runa par sāpēm, bet emocionālo attieksmi. Es negribu teikt, ka mums ir sliktas vecmātes, bet kādreiz gadās traumējoša pieredze un dzemdību speciālisti pat neprot noteikt risku – jā, šai mammai varētu būt grūtības, kas būtu jāizrunā. Savukārt vecāki nezina, kur saņemt psiholoģisku palīdzību, lai tiktu tam pāri.
Iespējams, izvēli laist pasaulē bērnus apgrūtina arī tas, ka daļa jaunās paaudzes nav pieredzējusi, ko vispār nozīmē skaists, pozitīvs ģimenes modelis?
No vienas puses, jauni cilvēki nevēlas agri laist pasaulē bērnus, jo vēlas priecāties. It īpaši, ja cilvēks ir pats uzaudzis kā vienīgais bērns, kurā viss viņam ticis nodrošināts. Nu skaidrs, kāpēc lai viņš gribētu apkrauties ar mazu bērnu? Viņš negrib to atbildību. Viņš grib pagarināt prieka vecumu, izbaudīt, nostabilizēties un tad pieņemt lēmumu, vai un cik būs bērnu. Un ir OK! Taču var būt arī tā, ka pieaugušā vecumā cilvēks saka: "Mamma bija nomākta. Tēvs dzēra. Es jutos nevajadzīgs. Kāpēc vajag bērnus? Es negribu."
Ikdienā savā praksē, saskaroties ar vecākiem vai vecvecākiem, secinu, ka pēriens joprojām tiek uzskatīts par ļoti nevainīgu lietu. Dakteris Bērziņš mūsu kultūrā ir ļoti izplatīts. Pat Ziemassvētku vecītis var atnest žagarus. Strikta audzināšana un redzot, kā vecākiem ir gājis, cilvēkam pieaugot, var radīt nevēlēšanos atkārtot savu vecāku kļūdas un laist pasaulē bērnus.
Tad ielās ir jāliek plakāti, kas attēlo idealizētu, tradicionālu ģimeni – smaidīga mamma, gādīgs tētis un divi bērni – puika un meitene. Re, cik tas ir brīnumjauki un skaisti! Tikai, kā redzot šādus plakātus, jūtas noskrējusies, pārstrādājusies vientuļā mamma? Valstī 35% bērnu aug nepilnā ģimenē, oficiāli reģistrēti ap 30 tūkstoši vecāku, kuri nemaksā uzturlīdzekļus. Kā uz šāda fona vērtējat šādas tradicionālo ģimeni popularizējošas akcijas?
Kam tradicionāla? Kur tradicionāla? Latvijā, kur liela daļa četrdesmitgadnieku paaudzes ir izaugusi šķirtās ģimenēs vai ģimenēs, kur viens no vecākiem, tipiskāk tēvs, ir alkoholiķis, ģimenēs, kur bērnus neņēma rokās un nemīļoja – vai tā ir tradicionālā ģimene? Vispirms definēsim, kas ir tradicionālā ģimene! Kad? Pirms cik gadiem - padomju laikā, pirms 150 gadiem? Kurā sabiedrībā? Protams, tradicionāli mūsu kultūrā ir vīrs, sieva un kaut kāds skaits bērnu. Parasti nekontrolēts skaits – cik Dievs deva, tik piedzima. Pirms vairākiem simtiem gadu izplatīts bija infanticīds, kad māte zīdaiņus nogulēja, jo nevarēja pabarot pārējos. Ja mēs paskatāmies vēsturē uz dažādām sabiedrībām, kopdzīves formas bijušas un joprojām ir tik dažādas.
Un, patiesi, Latvijas kultūrā ģimenes, kurās mammas vienas audzina bērnus, ir ļoti izplatītas. Agrāk iemesls bija karš. Tagad ... Varbūt tas izklausās skarbi, bet, ja mēs tā vienkārši paņemam idealizētu priekšstatu, jājautā, cik procentuāli ir bijis to tradicionālo ģimeņu? Un vēl jautājums, kas man šķiet ļoti svarīgs, cik procentu no šīm tradicionālajām ģimenēm bija emocionāli stabilas un veselas? Jā, tas ir skaists ideāls, protams! Bet atkal – kāpēc tikai divi bērni?
Ikdienas novērojumi liecina, ka bieži vien vīriešu nevēlēšanās iesaistīties mājas darbos un bērnu aprūpē attur sievietes no lēmuma laist pasaulē otro, trešo, nerunājot par vairāk bērniem. Bet dzimumu līdztiesība laikam neiet kopā ar tradicionālajām vērtībām...
Šis ir stāsts par to, kā kultūra mainās straujāk par stereotipiem. Sievietes jau sen brauc ar auto, ir līdzvērtīgas darba tirgū, uzņemas lielu atbildību, bet rūpes par mājas soli mūsu kultūrā joprojām lielākoties uzņemas sievietes. Tātad sieviete strādā dubultu slodzi, kamēr vīrietim ir karjera, draugi, hokejs. Te nu ir tas, ko redzam – ja rūpes par bērnu ir un būs mana atbildība, tad es vairāk negribu. Iedomāsimies tipisku situāciju – vīrietis strādā, paņem dzīvokli kredītā, viņš pelna un maksā par dzīvokli, sieva pērk bērniem autiņbiksītes, pārtiku, sedz mazos ikdienas izdevumus, un tad, kad pāris šķiras, vīrietim paliek dzīvoklis, bet viņai – bērni. Tātad viņam ir ieguvumi, bet viņai – atbildība.
Mūsu kultūrā ir tradicionāli, ka, vecākiem šķiroties, bērni paliek pie mātes, turklāt bieži vien tēvs var mierīgi nemaksāt uzturlīdzekļus. Mana vecmāmiņa, kura viena izaudzināja trīs dēlus, jo vīrs nomira, mēdza teikt tā: "Sievietei drīkst būt tik bērnu, cik viņa viena pati var izaudzināt." Sievietei vienmēr jābūt gatavai tam, ka viņa paliks viena. Mūsdienās, kad nav karu, tam tā nevajadzētu būt, taču joprojām lielā daļā gadījumu sieviete, dzemdējot bērnu, uzņemas risku, ka viņa par visu būs atbildīga viena. Piemēram, Skandināvijā, kur ģimenē bērnu audzināšana un rūpju dalīšana starp abiem vecākiem ir līdzvērtīga, tas nav iedomājams. Jā, arī pie mums tēva loma pamazām mainās un vīrieši cenšas iesaistīties, taču viņiem visbiežāk nav parauga, jo viņa tēvs to nav darījis. Savā ziņā esam skarbā pārejas periodā, kad jaunie tēvi vēlas iesaistīties, bet nezina, kā to darīt, bet sievietes gaida, ka tas notiks pats no sevis.
Manuprāt, mūsu vecvecmammas, kuras izaudzināja četrus, piecus vai vairāk bērnus, un mūsdienu sievietes atšķir arī izvēles brīvība. Bieži vien to nosaka materiāli apsvērumi, bet arī šīs it kā mazās lietas var ietekmēt viņas lēmumu.
Jā, mums ir izvēle, plašas kontracepcijas iespējas un zināšanas. Taču mēs runājam par apzināto bērnu laišanu pasaulē, tai pat laikā Latvijā ļoti daudz bērniņu dzimst neplānoti. Daba spēj apiet visas kontracepcijas metodes, citādi mēs būtu izmiruši.
Ja tā raugāmies, ko valsts varētu darīt, lai vecāki ne tikai varētu atļauties, bet arī vēlētos laist pasaulē vairāk bērnu?
Pirmkārt, nevis cīnīties par tikumības jautājumiem un līmēt plakātus, kas ir ģimene, bet skolā izglītot bērnus par attiecībām. Jauniešiem ir jāsaprot, ka ģimene un bērni ir dzīves joma, kurā arī ir jāapgūst zināšanas – kā plānot budžetu, kā pārvarēt grūtības, strīdu komunikāciju, par seksuālo atbildību un daudziem citiem praktiskiem jautājumiem. Arī puikām nenāktu par ļaunu mājturībā apgūt ēst gatavošanas prasmes. Faktiski vienīgā profesija, kuras sekas ir paliekošas un turpina staigāt pa pasauli, ir vecāku loma. Paradoksāli, bet tā ir arī profesija, kurā praktiski nav izglītības. Kā māku, tā maunu! Ir nepieciešama izglītība, ģimenes mācība, taču ar sakarīgām programmām, kas ir reālas, pētījumos, nevis kaut kādos ideālos balstītas.
Otrkārt, jaunajiem vecākiem, kad viņi gatavojas laist pasaulē bērniņu, ir jābūt pieejamām psiholoģiskā atbalsta apmācībām. Piemēram, Austrālijā ir desmit nodarbības topošajiem vecākiem, lai palīdzētu emocionāli sagatavoties bērna piedzimšanai. Desmit nodarbības! Tas jau ir kaut kas! Mums oficiāli nav nevienas. Tātad domāt ilgtermiņā, lai tie bērni, kas tagad piedzimst, būtu emocionāli veselīgāki.
Materiālais atbalsts jau tomēr arī ir svarīgs, vai ne?
Noteikti. Taču es domāju, ka tās mazās lietas, tie sīkumiņi ļoti daudz ko var ietekmēt. Tos mainīt ir mūsu pašu ziņā.
Ja domājam tikai matemātiski, tad ir loģiski, ka katrs bērns samazina iespējas. Piemēram, lai sapelnītu naudu piecām mutēm un vēl pieaugušajiem, ir jābūt ļoti labam darbam, vai ne? Un arī no tā ļoti labā darba, apgādājot piecus bērnus, paliek pāri ļoti maz. Turpretī, ja ģimenē ir viens bērns, strādājot to pašu darbu, vecākam ir daudz vairāk brīvā laika un līdzekļu. Šeit ir tas ieguvums, un ir saprotams, ka cilvēks grib dzīvot labāk un nodrošināt savam bērnam labākus apavus, labāku mitekli, izglītību, kas a priori ar pieciem un vairāk bērniem ir sarežģītāk. Jā, ekonomiskais jautājums ir svarīgs!
Atklāti sakot, gaidot ceturto bērnu, mēs arī sēdējām un rēķinājām, cik izmaksā bērns un kas tagad notiks. Bet tam ir arī otra puse. Pateicoties tam, ka mums ir pieci bērni, esmu pilnībā nomainījusi profesiju, izveidojusi karjeru. Esmu tajā visā laimīga. Tas ir noticis, pateicoties pārmaiņām, ko ieviesa ceturtais un piektais bērns. Protams, ne vienmēr tā notiek, taču tas atbalsts, ko viens otram ģimenē spēj sniegt bērni, ir milzīgs spēks.
