VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Edīte Brikmane
LV portāls
09. maijā, 2021
Lasīšanai: 19 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Ģimene
1
27
1
27

Aivita Putniņa: mātes loma un bērni vairs nav privāta lieta

LV portālam: AIVITA PUTNIŅA, PhD asociētā profesore, Latvijas Universitātes Antropoloģijas studiju nodaļas vadošā pētniece

Aivita Putniņa: “Ir savādi, ka mūsu politika, izvirzot šo problēmu – “Mēs izmirstam, mums vajag vairāk bērnu!” –, atbalsta sistēmu koncentrē uz bērna piedzimšanas momentu. Tas ir neefektīvi. Vecāki, plānojot ģimenes pieaugumu, par to domā ilgtermiņā, nevis vienu, divus gadus uz priekšu. Tāpēc, manuprāt, arī politiķiem būtu jāmaina fokuss no dzimstības rādītājiem mazliet citā virzienā.”

FOTO: Paula Čurkste, LETA

Lai cik paradoksāli tas arī liktos, pēdējā gadsimta laikā pilnveidojoties sieviešu tiesībām, ir pieaugusi arī valsts iejaukšanās tik intīmajā procesā kā ģimenes veidošana, bērna plānošana un piedzimšana. Par to, cik ētiski ir veicināt dzimstību laikā, kad sieviete var izvēlēties, kam veltīt savu dzīvi, ņemot vērā, ka māte joprojām ir pakļauta daudz lielākam nevienlīdzības un nabadzības riskam, sarunā ar antropoloģi, Latvijas Universitātes asociēto profesori un četru bērnu māmiņu AIVITU PUTNIŅU.

īsumā
  • Viss, kas saistīts ar bērna piedzimšanu un audzināšanu, īpaši sākot ar 20. gadsimta otro pusi, arvien vairāk kļūst par sabiedrības kopīgo rūpju objektu.
  • No vienas puses, mātes loma savā ziņā tiek glorificēta, padarīta unikāla, bet, no otras puses, redzam arvien lielāku iejaukšanos tajā, kas notiek ar sievieti, kad viņa kļūst par māti.
  • Sieviete mūsdienās par vienu atvasi rūpējas daudz intensīvāk nekā agrāk par desmit bērniem. Proti, līdz ar bērna dzimšanu palielinājušās arī prasības pret pašu sievieti.
  • Tā nav gluži tikai individuāla un racionāla izvēle – es tagad kļūšu par māti. To vairāk vai mazāk ietekmē sociālā vide.
  • Pienākumi vairs netiek klusi pieņemti kā pašsaprotami, ģimenes locekļi vairāk savā starpā runā, vienojas. Cita lieta, ka daļai cilvēku vēl nav tādu prasmju, lai to varētu izdarīt.
  • Ģimenes modeļi kļūst arvien dažādāki. Starp citu, modelis, kuru piedāvā iekļaut Satversmē, jau labu laiku ir mazākumā, jo Latvijā vistipiskākās ģimenes ir bērni ar vienu vecāku.
  • Ir savādi, ka mūsu politika, izvirzot šo problēmu – “Mēs izmirstam, mums vajag vairāk bērnu!” –, atbalsta sistēmu koncentrē uz bērna piedzimšanas momentu. Tas ir neefektīvi.
  • Mūsu kapitālistiskajā sabiedrībā galvenā vērtība ir neatkarīgam, autonomam, pašuzturošam indivīdam. Sieviete, kas izvēlas sevi veltīt bērniem, neatbilst šim modelim.
  • Mūs var audzināt ne tikai mammas, bet arī vecmāmiņas, tēvi, vectētiņi, tantes. Fokusēties tikai uz mātes lomu ir ļoti ierobežojoši.

Ir maija otrā svētdiena, kad Latvijā tiek atzīmēta Mātes diena. Kā uztverat šos svētkus?

Kā daudzas sievietes Latvijā, esmu piedzīvojusi pāreju no Starptautiskās sieviešu dienas svinībām. Manā bērnībā mamma bija jāapsveic 8. martā. To darījām līdzīgi kā šodien, skolā zīmējot apsveikumus. Mātes diena, ko ieviesa pēc valsts neatkarības atjaunošanas, vairāk saistās ar tradicionālo mātes lomu, proti, māti, kas mājās audzina bērnus, ir mājsaimniece. Šie maija svētki tagad ir vairāk ideoloģizēti, jo sieviete tiek godināta par savu mātes lomu. Tādā ziņā 8. marts ir demokrātiskāki svētki, jo sievietes tiek novērtētas kopumā, neatkarīgi no tā, vai viņas ir mātes. Katrā ziņā tas netraucē vienus vai otrus svētkus ģimenēs uztvert personiski.

Mūsdienās nemaz tik daudz sieviešu nevar atļauties nestrādāt un pilnībā sevi veltīt bērniem, pat ja to vēlas. Vai, jūsuprāt, sociālekonomiskās, demogrāfiskās, tehnoloģiskās 20. un 21. gadsimta pārmaiņas ir ietekmējušas mātes lomu un sabiedrības attieksmi pret to?

20. gadsimts ir bijis kardināls pagrieziena punkts arī šajā ziņā, ja runājam par bērna dzimšanu un vecāku lomu. Varbūt tagad to ir grūti aptvert, bet tikai pagājušajā gadsimtā bērna piedzimšana kļuva tik cieši saistīta ar medicīnu. Pirms tam tas bija ģimenes notikums, jo bērns piedzima mājās. Turklāt tās nebija tādas mājas dzemdības, kādas tās iedomājamies šodien. Pirms simts un vairāk gadiem cilvēki dzīvoja paplašinātās ģimenēs, saimēs, kur bija klātesošas vecākās paaudzes sievietes, kuras zināja, kā palīdzēt. Tā nebija tikai personiska pāra pieredze. Vēl pirms Otrā pasaules kara lielākā daļa bērnu Latvijā piedzima mājās.

Grūtniecība un dzemdības arvien vairāk tiek medikalizētas, turklāt vienlaikus varam novērot, ka viss, kas saistīts ar bērna piedzimšanu un audzināšanu, īpaši sākot ar 20. gadsimta otro pusi, arvien vairāk kļūst par visas sabiedrības rūpju objektu, 20. gadsimta sākumā tiek izveidotas bāriņtiesas, kuras arī tagad uzrauga un var apšaubīt vecāku tiesības un pienākumu izpildi u. tml.

Līdz ar to pārmaiņas ir kardinālas. No vienas puses, mātes loma savā ziņā tiek glorificēta, padarīta unikāla, bet, no otras puses, redzam arvien lielāku iejaukšanos tajā, kas notiek ar sievieti, kad viņa kļūst par māti un audzina bērnus. Tas neizbēgami ietekmē arī to, kā pašas sievietes uztver mātes lomu. Piemēram, grūtniecība mūsdienās vairs netiek noteikta pēc sajūtām un pazīmēm, bet tiek iegādāts grūtniecības tests. Ar to nav pietiekami, lai apstiprinātu grūtniecību, ir jādodas pie ārsta. Savukārt ārsts ievēro vairākas vadlīnijas. Grūtniecība, bērna dzimšana un vecāku loma kļuvusi ne tikai par svarīgu valsts rūpi, bet arī kontroles objektu.

Vēl jāuzsver, ka atšķirībā no situācijas pirms simts un pat piecdesmit, trīsdesmit gadiem sieviete var brīvāk izvēlēties, vai kļūt par māti.

20. gadsimts ir ienesis vēl vienas pārmaiņas – tā ir efektīva kontracepcija, kas padara bērna dzimšanu par plānotu lietu. Ģimenes plānošana ļauj atdalīt šo atražošanas funkciju no seksuālās baudas gūšanas.

Tas nav tikai medicīnisks, fizioloģisks ieguvums – tas maina arī cilvēka domāšanu. Tagad seksuālo dzīvi varam nodalīt no tā, ko agrāk sauca par laulības dzīvi. Protams, tas ietekmē arī bērnu skaitu ģimenē. Vienlaikus redzam, ka sieviete mūsdienās par vienu atvasi rūpējas daudz intensīvāk nekā agrāk par desmit bērniem. Proti, līdz ar bērna dzimšanu palielinājušās arī prasības pret pašu sievieti.

Satraukums valstiskā līmenī par to, ka sievietes nedzemdē pietiekami daudz bērnu, pirmo reizi parādās jau ap Ulmaņa režīma laiku, kad pat grāmatās par dzemdībām var atrast tekstus, ka ikvienam Latvijas pilsonim ir jāsaglabā labā darba kārtībā savi reproduktīvie orgāni, lai spētu “atražot valsti”. Jāteic, ka arī tagadējais Seksuālās un reproduktīvās veselības likums nav tālu no tā. Tajā ir noteikts katra iedzīvotāja pienākums rūpēties par savu seksuālo un reproduktīvo veselību, jo valstij tā ir svarīga. Arī tas vēlreiz parāda, ka mātes loma vairs nav privāta lieta, tā ir visas sabiedrības rūpe. To apliecina arī politiskās diskusijas – mātes ir vajadzīgas, lai nodrošinātu dzimstības rādītājus.

Es gan šaubos, vai daudzas sievietes izvēlas kļūt par mātēm valsts dēļ. Manuprāt, tā ir individuāla izvēle, kura vairāk saistīta ar personiskiem apsvērumiem, izpratni par to, kas ir pilnvērtīga dzīve.

Tas tomēr nav tik viennozīmīgi, jo situācijas ir ārkārtīgi dažādas. Protams, neplānoto grūtniecību un abortu skaits ir ievērojami krities. Jā, no vienas puses, tā vairāk ir apzināta izvēle, bet, no otras puses, ir ļoti daudz citu faktoru. Tas var būt gan sabiedrības spiediens, gan partnera pieejamība, jo bērna radīšanai ir vajadzīgi divi cilvēki. Tā nav gluži tikai individuāla un racionāla izvēle – es tagad kļūšu par māti. To vairāk vai mazāk ietekmē sociālā vide.

Gatavojoties šai sarunai, biju pārsteigta, ka ir tik daudz literatūras par būšanu mātei 21. gadsimtā. Kāpēc dabiskais tiek padarīts tik sarežģīts? Kāpēc tas, kas pirms 100 gadiem bija pašsaprotams, tagad vairs tāds nav?

Kā jau minēju, agrāk grūtniecība un dzemdības bija ģimenes lieta, to nevarēja iznest ārpusē, paskatīties no malas. 19. gadsimtā jebkura jauna sieviete, kad izauga līdz precību vecumam, bija savās rokās turējusi mazus bērnus, redzējusi grūtnieces un piedzīvojusi, kā citām ģimenes loceklēm dzimst bērni. Ja sieviete dzīvoja lauku vidē, viņa bija redzējusi, kā dzimst lopiņi. Tā bija neatņemama ikdienas dzīves sastāvdaļa. Neviens nedomāja par to, vai grib vai negrib bērnus. Bērni bija neizbēgami jāpiedzemdē un jāuzaudzina. Tagad tā ir kļuvusi par speciālistu lietu. Grūtniecību konstatē un uzrauga ārsts. Iekšējas izjūtas ir apslāpētas, tāpēc pamācības, kā ko pareizi darīt, kļūst arvien svarīgākas.

Turklāt interesanti, kā šīs pamācības 20. gadsimta laikā attīstās, jo pieeja, kā pareizi zīdīt, barot un audzināt bērnu, ir kļuvusi gandrīz vai par modes lietu, kas mainās. Šie jautājumi ir nonākuši speciālistu kompetencē, kuri zina, kā sievietei pareizi iznēsāt, piedzemdēt, barot bērnu. Arī pašas sievietes zaudē iekšējo intuitīvo pārliecību, tāpēc informācija tiek piedāvāta no ārpuses un to ietekmē dažādas modes tendences.

Kas šobrīd ir modē?

Tagad modē ir dažādība. Taču vispārējas tendences jau ir redzamas kopš 20. gadsimta beigām – ir vērojama pāreja no autoritāra ģimenes attiecību modeļa, kurā vīrietis ir ģimenes galva, sievietei ir savas funkcijas un bērnam ir jāpakļaujas kā zemākajam hierarhijā, uz attiecībām, kas balstītas uz vienošanos, izrunāšanos. Proti, pienākumi vairs netiek klusi pieņemti kā pašsaprotami, bet ģimenes locekļi vairāk savā starpā runā, vienojas.

Pērn veicām iedzīvotāju aptauju par nevardarbību ģimenē1, kurā daļa dalībnieku pauda viedokli, ka bērni jāaudzina ar pozitīvu disciplinēšanu, runājot un vienojoties. Cita lieta, ka daļai cilvēku vēl nav tādu prasmju, lai to varētu izdarīt.

Vai, jūsuprāt, ir nepieciešams definēt skaidrus kritērijus, kas ir ģimene?

Pašiem cilvēkiem tas droši vien nav vajadzīgs. Es pieļauju, ka ir cilvēki, kam tas ir svarīgi politisku vai kādu citu motīvu dēļ, bet jautājums tomēr ir, cik tālu valsts var iejaukties cilvēka privātajā dzīvē. Redzam, ka vecāki arvien vairāk zaudē savu agrāko autonomiju, jo valsts jau kontrolē, kā jāuzrauga grūtniecība, kā jāiegūst obligātā izglītība, bāriņtiesas strādā.

Vienlaikus ģimenes modeļi kļūst arvien dažādāki. Starp citu, modelis, kuru piedāvā iekļaut Satversmē, jau labu laiku ir mazākumā, jo Latvijā vistipiskākā ģimene ir bērni ar vienu vecāku.

Šķiet, aptuveni ceturtā daļa bērnu Latvijā dzīvo viena vecāka ģimenē.

Jā, tādi ir Centrālās statistikas pārvaldes dati – 23,6% ģimeņu ir viens vecāks ar vienu vai vairākiem nepilngadīgiem bērniem.

Tomēr demogrāfija ir ļoti svarīga politiskā prioritāte, domājot ilgtermiņā. Kā, jūsuprāt, var mudināt sievietes un ģimenes laist pasaulē vairāk bērnu? Vai ar pabalstu palielināšanu vien ir pietiekami?

Jautājums pēc būtības ir kropļojošs. Brīvā valstī pilsoņus nevar piespiest vai veicināt kaut ko darīt. Ja sievietei nav bērnu, aicināt viņu vienkārši dzemdēt… Mēs neesam amēbas, kas vairojas ar dalīšanos. Šim nolūkam ir nepieciešams partneris un atbalsta tīkls. Pabalsti var būt viens no priekšnoteikumiem, kas var mudināt pāri izlemt par labu bērniņam, kad tā kā gribētos, bet apstākļi neļauj. Tādā brīdī, jā, pabalsts palīdzēs, bet tas ir īstermiņa risinājums, jo pēc gada efekts būs beidzies. Tāpēc viens pats pabalsts ir neefektīvs līdzeklis.

Ir savādi, ka mūsu politika, izvirzot šo problēmu – “Mēs izmirstam, mums vajag vairāk bērnu!” –, atbalsta sistēmu koncentrē uz bērna piedzimšanas momentu. Visaugstākais pabalstu līmenis ir tajā brīdī, kad bērns piedzimst.

Citās valstīs ir atšķirīga pieeja, jo šis jautājums tiek formulēts pavisam citādi. Nevis kā veicināt dzimstību, bet kas mums kā valstij ir jādara, lai vecākiem būtu viegli uzaudzināt bērnu? Kas mums ir jādara, lai visiem bērniem valstī būtu laba dzīves kvalitāte un iespējas? Ja mēs censtos meklēt atbildes uz šiem jautājumiem, politika izskatītos pavisam citādi. Tā būtu jāveido no bērnu viedokļa, sniedzot atbalstu ģimenei krīzes situācijās.

Mazs zīdainis nepatērē tik daudz resursu, kā, piemēram, pusaudzis vai jaunietis, kurš jāatbalsta studijās. Ja vēl bērns izvēlas studēt medicīnu, tad atbalsts būs nepieciešams vēl ilgāk, arī uzsākot rezidentūru. Ar to es gribu teikt, ka vecāki, plānojot ģimenes pieaugumu, par to domā ilgtermiņā, nevis vienu, divus gadus uz priekšu. Tāpēc, manuprāt, arī politiķiem būtu jāmaina fokuss no dzimstības rādītājiem mazliet citā virzienā.

Skandināvijas valstis lielu vērību pievērš dzimumu līdztiesības jautājumiem arī ģimeņu atbalsta politikā. Kā tas var ietekmēt demogrāfijas tendences?

Tas ir efektīvs līdzeklis, kas palīdz uzlabot gan bērnu, gan vecāku dzīves kvalitāti. Turklāt tas attiecas ne tikai uz vecākiem, bet arī, piemēram, vecvecākiem. Būsim atklāti, daudzās no tām ģimenēm, kas tikušas reģistrētas kā viena vecāka ģimenes, bērnu audzināšanā iesaistās vecvecāki. Divu sieviešu – mammas un vecmāmiņas – ģimenes Latvijā ir populāras vismaz trīs paaudzēs.

Tikmēr mūsu politikā dominē ārkārtīgi tradicionāls modelis, proti, ja viens no vecākiem dodas bērna kopšanas atvaļinājumā, tad tā ir ekskluzīva nodarbe, kas nepieļauj nekādas blakus ienākumus. Ja vecāks paralēli bērna kopšanas atvaļinājumam strādā, vecāku pabalsta apmērs automātiski samazinās. Kādam vecākam uz ilgu laiku ir jāatsakās no darba un savu profesionālo iemaņu uzturēšanas. Latvijā netiek piedāvāta iespēja abiem vecākiem vai mammai un vecmāmiņai, ja viņas abas iesaistījušās bērna audzināšanā, saglabāt gan nodarbinātību, gan rūpēties par bērnu. Proti, nodrošināt 24/7 aprūpi, saglabājot darbu.

Vai jūs runājat par plašāku bērnudārzu un aukļu tīklu?

Nē, arī par maiņu darba grafiku. Piemēram, no rīta strādā mamma, bet pēcpusdienā tētis. Vai trīs dienas strādā tētis, divas mamma. Mūsdienās visiem ir saldētavas un dažādas ierīces, kuras ļauj nodrošināt bērna barošanu arī mammas īslaicīgas prombūtnes laikā. Tāpat daudzās profesijās ir iespējams strādāt attālināti.

Latvijā šis ir nācis ārkārtīgi lēni. Es pati pirms vairākiem gadiem iesniedzu sūdzību Satversmes tiesā, jo bērna kopšanas atvaļinājuma laikā bija liegts strādāt un gūt pat nelielus papildu ienākumus. Manas kolēģes doktorantes nedrīkstēja rakstīt disertāciju, lai bērna kopšanas atvaļinājuma laikā turpinātu saņemt pabalstu. 20 latus liels honorārs par publikāciju bija iemesls, lai man atņemtu vecāku pabalstu. Valsts pārstāvji toreiz apgalvoja, ka īslaicīga mātes prombūtne var ietekmēt bērna veselību.

Tam sekoja vēl viena lieta par pabalstu bērna invalīda kopšanai, kas bija niecīgs, toreiz kādi 50 lati. To nedrīkstēja saņemt, ja bērna māte turpināja strādāt. Uz jautājumu, kā lai ģimene par tādu naudu izdzīvo, ja viens no vecākiem nestrādā, tika atbildēts – ja agrāk varēja, tad arī tagad jāvar.

Pie mums joprojām daudzos jautājumos netiek domāts kompleksi, ar kādām problēmām cilvēki saskaras reālajā dzīvē.

Kāda, pēc jūsu domām, ir sabiedrības kopējā attieksme pret kuplām ģimenēm – vai māte jūtas novērtēta un cienīta mūsu sabiedrībā?

Gan jā, gan nē. Ja paskatāmies ideoloģijas līmenī, tad redzam, ka cieņa pret māti ir ārkārtīgi liela. Taču, ja paskatāmies uz valsts finansējumu atbalstam ģimenēm, redzam, ka tas neatbilst ideālajai vērtību skalai. Vēl pretruna ir tajā, ka mūsu kapitālistiskajā sabiedrībā galvenā vērtība tomēr ir neatkarīgam, autonomam, pašuzturošam indivīdam. Sieviete, kas izvēlas sevi veltīt bērniem, neatbilst šim modelim. Ja sieviete iznēsā, dzemdē un audzina bērnu, viņa pakļauj sevi ne tikai veselības un sociālās atstumtības riskam, bet lielākoties arī nabadzības riskam.

Tikai pavisam nesen par bērna kopšanas atvaļinājuma laiku valsts maksā minimālo sociālo nodokli, taču, pat neraugoties uz to, bērna piedzimšana un audzināšana, visticamāk, ietekmēs sievietes ienākumu līmeni pensijas vecumā. Jo vairāk bērnu, jo teorētiski lielāks laiks ir pavadīts ārpus darba tirgus un mikroskopiskāka būs prognozējamā pensija vecumdienās. Šis ir viens no iemesliem, kāpēc līdzvērtīga abu vecāku iesaistīšanās bērna kopšanā jau no agriem bērna gadiem var mazināt šo nevienlīdzību, kas tik spilgti izpaužas tagad. Savukārt, ja vecāku attiecības ir nestabilas un dzīves ceļi šķiras, visbiežāk tā būs sieviete, kurai būs jāuzņemas lielākā rūpju nasta par bērnu.

Līdz ar to praktiskajā dzīvē redzam to, ka mātes loma nemaz tik novērtēta nav.

Ko jums pašai nozīmē Mātes diena?

Tā ir vēl viena jauka diena, lai satiktu savus tuvos cilvēkus un parunātos. Jebkuri svētki, kas ļauj veidot un svinēt attiecības, mums ir ne tikai vajadzīgi, tie ir veselīgi dzīves kvalitātei. Interesanti – ja mammas skatās uz saviem bērniem ar nemainīgu mīlestību, vienalga, vai tiem ir 6 mēneši vai 60 gadi, bērnu attieksme pret savu mammu dzīves laikā var ļoti mainīties. Līdz gada vecumam mamma ir gandrīz vai īpašums, pusaudžu vecumā varbūt pat traucēklis, bet tad, kad pašiem piedzimst bērni, paveras dziļāka izpratne par mammas lomu un tad arī savu mammu redzam citādi. Šie svētki nav statiski.

Turklāt mūs var audzināt ne tikai mammas, bet arī vecmāmiņas, tēvi, vectētiņi, tantes. Fokusēties tikai uz mātes lomu ir ļoti ierobežojoši. Viena no manām meitām bērnudārzā ļoti pārdzīvoja, kad par godu Māmiņdienai bija jāzīmē mamma, jo tobrīd viņai gribējās uzzīmēt tēti. Ir ārkārtīgi svarīgi, ka mēs respektējam dažādību, kas ir mūsu ģimenēs un personīgajās attiecībās. Ir svarīgi, lai šī diena nekļūst par ievainojumu cilvēkiem, kuriem ar mammu saistās sāpīgas atmiņas. 

 

1 Projekta “Stiprinot ģimenes, kopienas un attiecības: antropoloģiska pieeja vardarbības izpētē” ietvaros veiktās iedzīvotāju aptaujas rezultāti. Rīga, 2020. Pieejams šeit: https://www.antropologija.lu.lv/zinas/zina/t/57702/.

Labs saturs
27
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU