Ģimene. Dzimta. Saime. Ģints. Cilvēku grupa – vecāki un viņu bērni, kas dzīvo kopā, parasti ne plašāka par divām vai trim paaudzēm. Kopums, ko veido cilvēki, kurus saista radniecība, parasti liela ģimene. Asinsradniecīgu cilvēku kopa, kuri cēlušies no viena senča, viena indivīda pēcteču kopa. Pārnestā nozīmē – ļoti cieši saistītu, draudzīgu cilvēku grupa. Šādi skaidrojumi jēdzienam “ģimene” ir pieejami skaidrojošajā un sinonīmu vārdnīcā “Tēzaurs”.
Brīvajā enciklopēdijā “Vikipēdija” atrodams līdzīgs traktējums: “Ģimene (no lietuviešu: giminė – “paaudze, radi”) ir divu vai vairāku cilvēku kopums, ko saista laulība vai asinsradniecība. Vairākas, no viena kopīga senča cēlušās ģimenes veido dzimtu. Par pamatģimeni jeb nukleāro ģimeni sauc ģimeni, kurā ietilpst vecāki un viņu neprecētie bērni, bet paplašināto ģimeni veido radinieki no vairākām paaudzēm, ieskaitot vecvecākus, tantes, tēvočus, māsīcas, brālēnus un mazbērnus.”
Cilvēki, kas ir vai nav radinieki, bet kuriem ir personiskas attiecības un kopīga mājvieta, kura tiek uzturēta, kopīgi saimniekojot, veido saimi. LZA Terminoloģijas komiteja uzskata, ka angļu valodas termins household tulkojams kā “mājsaimniecība” tikai tad, kad runa ir par saimniecību, kas ir kopīga mājokļa iedzīvotājiem, un ar saimes aprūpi, mājokļa uzturēšanu saistīto darbu kopumu, savukārt cilvēku grupa kā sociāla vienība latviešu valodā dēvējama par “saimi”.
Nevis ģimenes definīcija, bet nosacījumu, tiesību un pienākumu traktējums ir atrodams arī vairākos mūsu valsts normatīvajos aktos, kas ir izstrādāti labticīgai piemērošanai. Balstoties uz regulējumu, valsts reģistros tiek atainota oficiālā statistika, piedāvājot “sausus” un pat izbrīnu raisošus skaitļus un kritērijus, pēc kādiem katrs no mums ir ierindots vienā vai otrā statistikas grupā.
LV portāla infografika, avots: Centrālā statistikas pārvalde.
Tomēr dzīve, kā tautā mēdz sacīt, ir dzīva un ne vienmēr likuma normās ietērpjama. Daudz patiesāka aina paveras, kad cieņpilnā sarunā iesaistās un tiek uzklausīta sabiedrība. Veidojot šo publikāciju, uzrunājām dažādas ģimenes Latvijā. Bijām patīkami pārsteigti par lielo atsaucību, vēlmi runāt par ģimenes tēmu un uzticēšanos LV portālam sava viedokļa publiskošanā.
Mēs visiem lūdzām atbildēt uz pieciem jautājumiem:
- Lūdzu, raksturojiet savu ģimeni (ģimenes locekļu skaits, vecums, nodarbošanās, dzīvesvieta)!
- Latvijas Republikas Satversmes ievadā ir noteikts, ka uzticība Latvijai, latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda, brīvība, vienlīdzība, solidaritāte, taisnīgums, godīgums, darba tikums un ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats. Lūdzu, paskaidrojiet, kā jūs saprotat jēdzienu “ģimene”!
- Kā jūsu ģimene jūtas, dzīvojot Latvijā?
- Ko jūs vēlētos sagaidīt no valsts, pašvaldības, lai kā ģimene Latvijā justos labāk? Lūdzu, miniet trīs, jūsuprāt, svarīgākās nepieciešamās pārmaiņas!
- Latvijā ilglaicīgi ir izteikta “demogrāfiskā bedre” (nomirst vairāk nekā piedzimst). Kāpēc?
16 ģimeņu atbildes, visticamāk, mudinās arī jūs aizdomāties par šiem jautājumiem, un, bijušās Satversmes tiesas priekšsēdētājas Sanitas Osipovas vārdiem runājot, mums visiem vienmēr jāatceras, ka, neņemot vērā mūsu atšķirīgo redzējumu, “Latvijai ir dārgas visas ģimenes”.
Lai uzaudzinātu bērnu, ir nepieciešams ciemats
Madara (39 gadi, rīdziniece)
Manā ģimenē esam pieci cilvēki – es, mans dzīvesbiedrs un mūsu trīs bērni (11, 7 un 5 gadus veci). Man ir 39 gadi, strādāju sabiedrisko attiecību jomā, dzīvesbiedrs (37 gadi) ir programmētājs, strādā finanšu jomā. Dzīvojam Rīgā, vecākais dēls mācās 4. klasē, abi jaunākie bērni apmeklē pašvaldības dārziņu.
Uzskatu, ka nav vienas īstās un pareizās ģimenes formulas. Ģimene – tie ir tuvākie cilvēki, kuri viens par otru rūpējas.
Mana ģimene Latvijā jūtas labi. Nekad neesam nopietni apsvēruši iespēju braukt prom un pārcelties uz dzīvi citā valstī. Protams, nav tā, ka nebūtu problēmu, taču, vai citur tādu nav? Uzskatu, ka problēmas, kas ir Latvijā, var risināt, tikai esot šeit, uz vietas, par lietām runājot un iestājoties. Tas nav ātrs process, tomēr, manuprāt, vienīgais veids, kā pašiem un nākamajām paaudzēm dzīvi Latvijā padarīt labāku un kvalitatīvāku.
Pirmā nepieciešamā lieta – izglītības pieejamība un kvalitāte. Mani bērni vēl ir diezgan mazi, tāpēc gribu uzsvērt pirmsskolas izglītības iestāžu pieejamību un tur sniegto pakalpojumu kvalitāti.
Domāju, ikviens vecāks vēlētos, lai viņa bērnu mācītu un pieskatītu pedagogi un personāls, kuri nav uz izdegšanas robežas un kuri par savu darbu saņem samērīgu samaksu. Šobrīd tā nenotiek.
Savukārt attiecībā uz izglītību pamatskolas un vidusskolas līmenī mani bažīgu dara drošības jautājums. Savstarpējs mobings, situācijas, kad jaunākie bērni neiet uz tualeti, jo viņiem ir bail, gadījums, kāds tikko notika Imantā, – šie ir jautājumi, kas būtu jārisina. Otrā lieta – veselības pakalpojumu pieejamība. Šajā kontekstā, pirmkārt, domāju par veselības izglītību, kas Latvijā ir ļoti zemā līmenī. Uzskatu, ka skolās būtu nepieciešams atjaunot veselības mācību, lai bērni un jaunieši varētu uzzināt korektu un viņu vecumam atbilstošu informāciju par veselību, ķermeni, veselīgu uzturu, atkarībām, seksuālo un reproduktīvo veselību, psihisko veselību un citiem būtiskiem jautājumiem. Šis aspekts šobrīd lielā mērā ir atstāts ģimenes un interneta ziņā. Otrkārt, veselības pakalpojumu pieejamība. Nav normāli, ka pie speciālista rindā ir jāgaida mēnešiem un pat gadiem. Trešā lieta – sabiedrības attieksme.
Kamēr sabiedrības attieksme pret lielām ģimenēm garāmgājēju, darba devēju, valsts iestāžu, kaut vai banku līmenī būs “kāpēc tev ir tik daudz bērnu?” un “pati vainīga, ka tik daudz piedzemdēji”, demogrāfiskā situācija Latvijā neuzlabosies.
Patlaban demogrāfiskā situācija lielā mērā ir saistīta ar to, ka reproduktīvajā vecumā ir paaudze, kas pati nāk no lielas “demogrāfiskās bedres”. Protams, ir arī vairāki citi iemesli, kā, piemēram, cilvēki pašreiz daudz rūpīgāk plāno, vai un kad laist pasaulē bērnus, daudzi vispirms grib iegūt labu izglītību, izveidot stabilu karjeru un tikai tad domāt par ģimenes paplašināšanu. Tāpat nereti tas ir saistīts ar problēmu atrast partneri, ar kuru būtu vēlme kopā radīt bērnus.
Saistībā ar to, kāpēc cilvēki nevēlas laist pasaulē vairāk par vienu vai diviem bērniem, viena no lielākajām problēmām ir atbalsta trūkums. Vecvecāki joprojām strādā, nevar palīdzēt, aukles ir grūti atrast, un tas ir samērā dārgs pakalpojums, bērnudārzos Rīgā ir garas rindas. Līdz ar to bērna pieskatīšana viņa dzīves pirmajos gados lielākoties ir sievietes–mātes pienākums, un tas nav ne fiziski, ne psiholoģiski vienkāršs uzdevums. Gribētu atgādināt teicienu –, lai uzaudzinātu bērnu, ir nepieciešams ciemats. Tomēr šodien tikai dažiem vecākiem ir “aizmugure” (radi, draugi, kaimiņi), kas ir blakus, gatavi atbalstīt un palīdzēt, kad ir nepieciešams. Tāpat arī ekonomiskais aspekts – ar četriem un pieciem bērniem, protams, var dzīvot arī divistabu dzīvoklī, taču tas ir jautājums par dzīves kvalitāti. Kad bērni pieaug, viņiem arī gribas vietu tikai sev. Tomēr bankas atbilde, ja šāda ģimene lūdz kredītu mājas vai lielāka dzīvokļa iegādei, visticamāk, būs noraidoša, jo “jums ir pārāk daudz bērnu”…
Mums katram ir trīs bērni, par abiem kopā – pieci
Liena (50 gadi), Gints (55 gadi), rīdzinieki
Liena: Atbildes uz jautājumiem ir veidotas, aprunājoties un apvienojot vairāku (ne visu) mūsu ģimenes locekļu viedokļus.
Raksturot mūsu ģimeni nav viegls jautājums. Esam divi pieauguši cilvēki skaistā briedumā 50+, mums katram ir trīs bērni, par abiem kopā – pieci. Zem viena jumta vēl nesen dzīvojām pieci: mamma, tētis, mammas meita (22 gadi) un dēls (19 gadi) no pirmās laulības, dēls (9 gadi), kurš dzimis pašreizējā laulībā. Vecākie bērni jau ir lieli: dēls tūlīt absolvēs 12. klasi, meita ir absolvējusi augstskolu un sākusi patstāvīgu dzīvi un darba gaitas. Jaunākais mācās 2. klasē. Tēta dēli no pirmās laulības jau sen ir pilngadīgi (32 un 35 gadi), strādā Latvijas uzņēmumos, vecākajam jau ir meitiņa. Mūsu ģimenes ikdiena rit starp Rīgu (skola un darbs) un lauku mājām Valmieras pusē.
Ģimene ir cilvēki, kuru dzīves rit kopā, kuri veido kopdzīvi. Pašsaprotami un sabiedrības akceptēti ir kopdzīves modeļi, kuru pamatā ir radniecība (vecāki un bērni), laulība. Taču ģimene var būt arī pāri, cilvēku kopums, kurus nesaista ne viens, ne otrs. Runa nav tikai par viendzimuma attiecībām, par kurām ģimenes kontekstā šobrīd tiek lauzti šķēpi. Ģimene tikpat labi var būt arī divas draudzenes vai kaimiņienes, kuras vecuma nogalē nolēmušas dzīvot kopā, ciešas ģimeniskas saites var vienot arī kādu vientuļu vīru un, piemēram, viņa brāļa bērnus.
Ģimene – tā primāri ir vēlēšanās būt kopā, rūpēties vienam par otru, uzņemties atbildību. Kopīgs mājoklis, saimniecība, statuss (precēti, neprecēti, pirmās, otrās vai citas pakāpes radinieki vai sveši) ir tikai šīs kopā būšanas formas un izpausmes.
Laikam nekļūdīšos un nemelošu, ja teikšu, ka kopumā jūtamies labi. Būtu negodīgi sūdzēties – nekad nav bijis domu, ka valsts būtu jāpamet vai jāmeklē laime vai kas labāks citur. Te un tikai te ir mūsu MĀJAS. Tomēr arī mūsu jaunieši nereti saka, ka nejūtas Latvijā tik labi tieši tāpēc, ka tradicionālais jēdziens par ģimeni kā savienību tikai starp vīrieti un sievieti ir ierobežojošs. Viņi vēlētos daudz atvērtāku un iekļaujošāku sabiedrību un valsti saistībā ar viendzimuma attiecību veidošanu un legalizēšanu.
Trīs, mūsuprāt, svarīgākās nepieciešamas pārmaiņas ir:
- Konkrēts un saprotams atbalsts mazu bērnu vecākiem – tieši posmā no viena gada līdz skolas vecumam (tas varētu būt arī trīs vai četri gadi, kā, piemēram, Anglijā). Patlaban tas ir posms, kad valsts atbalsts tikpat kā beidzas, bet strādāt, lai nodrošinātu ģimeni, nav iespējams, jo nav, kur bērnu likt.
- Konkrēta un saprotama atbalsta sistēma veciem, slimiem cilvēkiem – pieejams aprūpes personu un/vai pansionātu tīkls, atbalsts ģimenei, ja tā pati izvēlas aprūpēt tuvinieku.
- Beidzot pieņemt arī dzīvesbiedru likumu un ratificēt Stambulas konvenciju. Ieilgušās diskusijas par šīm tēmām tikai liecina par mūsu valsts, sabiedrības liekulību un mazdūšību.
Bērni šeit nedzimst tāpēc, ka cilvēki jūtas nedroši, baidās, vai tiks galā. Rīgā ir darbs, bet trūkst bērnudārzu, skolas ir pārpildītas, dzīve kopumā ir ļoti dārga, viss prasa laiku (elementāra nokļūšana no punkta A uz punktu B). Laukos ir mazāk darba iespēju, tikpat kā vairs nav skolu, bērnudārzu, trūkst cita veida infrastruktūras. Liela nozīme ir arī tradīciju maiņai – vairāk domājam par sevi, savām ērtībām. Lai gan šobrīd, man šķiet, ģimeņu ar vismaz trim bērniem kļūst arvien vairāk. Tātad tradīcijas mainās arī uz pretējo pusi.
Ģimenes kodols ir vecāki un bērni
Anastasija (27 gadi, rīdziniece)
Manā ģimenē ir četri cilvēki. Protams, ir arī attālie radinieki, tomēr savas ģimenes “kodolam” viņus nepieskaitu. Manai mammai ir 48 gadi, tētim – 53 gadi, viņi strādā preču loģistikas un akmens apstrādes jomā. Mans brālis ir 23 gadus vecs students, viņš algotu darbu šobrīd nestrādā. Savukārt es strādāju valsts iestādē. Visi ģimenes locekļi dzīvo Rīgas apkaimē, savukārt es – Rīgā.
Ģimene, manuprāt, ir vairāku cilvēku (divu un vairāk) kopiena, starp kuriem ir radnieciska (ģenētiska) saikne vai kuri izvēlējās būt kopā kā ģimene (bez radnieciskas saiknes), ņemot vērā tālāk minēto.
Tā vairumā gadījumu cilvēkam ir dota, jau piedzimstot. To veido mamma, tētis, vecvecāki, brāļi, māsas, tantes, tēvoči utt. Tomēr cilvēki dzīves laikā var veidot arī jaunu ģimeni, jūtot garīgu saikni iestāties laulībā, ja starp partneriem ir romantiskas jūtas.
Kaut arī ir pieņemts, ka ģimene tiek dibināta uz radniecības principa, manuprāt, tas nav noteicošais faktors, lai gan visbiežāk sastopamais. Galvenais, kas cilvēkus ģimenē saista, ir nevis asinssaites, bet garīgā saikne – kopīgas dzīves vērtības un mērķi, uzticība, atbalsts, godīgums un mīlestība.
Tāpēc ģimene, manuprāt, var būt arī tuvi cilvēki (piemēram, draugi), ja viņi vairāk nekā “dzimtā” ģimene atbilst vērtībām un izpratnei par īstu ģimeni.
Tātad es ar jēdzienu “ģimene” saprotu tādu cilvēku grupu, kurus saista iepriekš minētie faktori ar vai bez radniecības, esot vai neesot laulībā. Latvijas sabiedrības vienotības kontekstā vēlams, lai visas ģimenes būtu arī juridiski, oficiāli un dokumentāri atzītas, lai tiktu izdoti attiecīgie likumi.
Dzīvesvieta mūsu ģimenes gadījumā neietekmē mikroklimatu ģimenē un ģimenes locekļu savstarpējās attiecības. Visi ir piedzimuši un izauguši Latvijā. Tomēr dzīvesvieta būtiski ietekmē darba iespējas un ģimenes finansiālo stāvokli, tādēļ pirms nu jau 15 gadiem mūsu ģimene apsvēra pārcelšanos uz dzīvi Lielbritānijā, tomēr valodas barjera (ne visi ģimenes locekļi pārvalda angļu valodu), augstākās izglītības trūkums (bez labām valodas zināšanām nāktos strādāt fiziski smagu darbu) no šī lēmuma īstenošanas atturēja. Apzinājāmies, ka mums būtu grūti pielāgoties citas valsts likumiem, mentalitātei, tāpat arī draugu, paziņu trūkums Lielbritānijā bija faktori, kāpēc palikām Latvijā.
Kaut arī savulaik mūsu ģimene, kurai bija piešķirts maznodrošinātas ģimenes statuss, izjuta pārāk mazu valsts, pašvaldības iesaisti un atbalstu, cīnījās ar finansiālām grūtībām, tāpat nebija iespēju nodrošināt bērniem papildu (ārpusskolas) izglītību, sporta vai mākslas nodarbības, kā arī mamma aprūpēja savu veco tēvoci, tas viss ir pārvarēts. Lai gan saskaramies ar jaunām grūtībām un dažos jautājumos izjūtam neapmierinātību ar valsts varas pārstāvjiem, Latvija kā dzīvesvieta mums lielākoties patīk.
Ņemot vērā, ka mūsu ģimenē nav mazu bērnu, slimu cilvēku vai trūcīgas personas statusa, grūti spriest, kāds atbalsts šobrīd ir pieejams minētajām cilvēku grupām. Domāju, vairums Latvijā dzīvojošo cilvēku vēlētos vairāk atbalsta medicīnā, īpaši zobārstniecībā, kā arī nodarbinātībā. Domājot par bērniem kā Latvijas nākotni, būtu svarīgi rūpēties par viņu labklājību. Ģimenēm jābūt finansiāli pieejamiem sporta un radošajiem pulciņiem. Kad ir nodrošinātas būtiskākās eksistenciālās vajadzības, ģimene var parūpēties par garīgo labklājību. Tāpēc svarīgi, lai pašvaldībās ģimenēm būtu publiski pieejamas iespējas pavadīt laiku kopā, kā arī savlaicīgi tiktu saņemta informācija par rīkotajiem pasākumiem.
Daudz jauniešu uz ārzemēm aizbrauc labākas dzīves meklējumos un tur izveido ģimeni. Rezultātā bērni, kuri varēja piedzimt Latvijā, piedzimst citviet. Latvijā ir zemas algas, darba devēju piedāvājums ārzemēs ir izdevīgāks, šeit trūkst normālu sociālo garantiju, ir sarežģīta nodokļu sistēma, lieli nodokļi, kuru dēļ daudzi uzsāk biznesu kaimiņvalstīs.
Latvijā trūkst speciālistu, kuri strādā ar bērniem ar īpašām vajadzībām, piemēram, autismu, ilgstoši pastāv sabiedrības kopējā neapmierinātība ar valsts varas pārstāvjiem.
Tas viss darbojas abpusēji – jo vairāk cilvēku emigrē, jo mazāk nodokļu paliek valstī, kas var tikt piešķirti medicīnai, izglītībai un citām jomām. Tieši tāpēc vēl vairāk cilvēku emigrē.
Kā izkaltušai zemei lietus, Latvijā ir nepieciešami integrācijas pasākumi
Gunita (39 gadi, dzīvo Spānijā, Astūrijā)
Esam neliela ģimene – mamma un dēls. Esmu dārzniece, man ir 39 gadi. 12 gadus vecais dēls Kristofers mācās skolā. Šobrīd jau gandrīz gadu dzīvojam Spānijā, Astūrijā, pirms aizbraukšanas bijām rīdzinieki.
Ģimene, manuprāt, ir tuvu personu loks, kurus vieno kopīgas intereses, rūpes, tiek veidoti/apmeklēti kopīgi pasākumi, kurus vieno ikdienas pienākumi un kuri sniedz atbalstu, padomu un palīdzību dažādās situācijās. Ne vienmēr tie ir vienoti ar radnieciskām saitēm.
Kad dzīvojām Latvijā, ikdienā bija straujš multitaskings, garas darba un mācību stundas. Kopējais noskaņojums bija visai drūms gan, ņemot vērā virzienu, kurp virzās valsts politika, gan par veidu, kā tas tiek īstenots. Valdīja nepārejoša sajūta, ka ir ļoti daudz prasību, bet atdeves gandrīz nekādas. Es arī tagad, protams, sekoju līdzi notiekošajam Latvijā. Sabiedrībā valda agresijas līmenis, kas atspoguļojas arī skolā un bērnu savstarpējās attiecībās, tostarp ar pedagogiem. Atklāti sakot, tas pamatīgi nomāc. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc aizbraucām.
Šobrīd, kad dēls mācās skolā Spānijā, mums ir ar ko salīdzināt. Tāpēc, pirmkārt, Latvijā ir vajadzīga adekvāta vispārējā izglītība, nevis informācijas apjoma iekalšana/atprasīšana sistēmas prasību dēļ. Otrkārt, kā izkaltušai zemei lietus, Latvijā ir nepieciešami integrācijas pasākumi, turklāt ne tikai “uz papīra”, bet arī dzīvē. Treškārt, valsts varas pārstāvju un valsts iestāžu attieksmes maiņa pret saviem pilsoņiem, pārējiem iedzīvotājiem. Varas aprindās esošie dzīvo un uzvedas kā citā orbītā lidojoši kosmosa kuģi, kas nekad pa īstam nenolaižas uz zemes pie vienkāršā cilvēka. Tas cilvēkus pazemo.
Varbūt es kaut ko esmu palaidusi garām, bet mums kā ģimenei Latvijā nebija iespējas saņemt lielāko daļu atbalsta pasākumu ģimenēm. Šķita, ka tie ir tikai “uz papīra”, nevis realitātē. Ja neesi invalīds vai maznodrošinātais, vairāki valsts pakalpojumi nav pieejami. Piemēram, pēdējo piecu gadu laikā akūtās situācijās ne man, ne bērniem (otrs dēls ir pieaudzis un dzīvo Latvijā) Latvijā diemžēl nebija iespējams saņemt bezmaksas medicīnisko palīdzību. Rindas pie speciālistiem ir mēnešiem ilgas, ja neesi bezsamaņā, pieraksts bērnam pie kardiologa tiek piedāvāts pēc astoņiem mēnešiem! Atliek vien izmantot maksas medicīnas pakalpojumus. Man kā mātei, kura viena audzināja bērnus, tas nebūt nebija nieks. Covid-19 laikā vecāki kļuva par savu bērnu pedagogiem, kas diemžēl turpinājās arī pēc tam, kad bērni fiziski atgriezās skolā. Kā murgu atceros bērnudārzu rindas. Šo uzskaitījumu es varētu turpināt…
Ja man šobrīd kāds jautātu, vai vēlos vēl kādu bērnu, atbilde būtu noraidoša, jo es to nevaru atļauties vai arī riskēju ar totālu izdegšanu, apvienojot darbu, bērna vešanu uz/no bērnudārza, pulciņus, skolu, ārstus utt. Turklāt ir jāpalīdz arī vecākajai paaudzei.
Manuprāt, viss iepriekš minētais, kā arī vēl citi nenosaukti apsvērumi liek ne tikai gados jauniem pāriem, bet arī tiem, kuri atrodas reproduktīvajā vecumā, ļoti šaubīties, vai uzņemties nopietno pienākumu radīt un izaudzināt bērnu Latvijā. Diemžēl.
LV portāla infografika, avots: Centrālā statistikas pārvalde.
Senioru ģimene: Paziņu lokā esam vieni no retajiem, kam ir izdevies saglabāt laulību
Rudīte (70 gadi) un Jānis (75 gadi), taurenieši
Rudīte: Mūsu ģimenē ir pieci cilvēki – es un vīrs Jānis (70 un 75 gadi), dēls (35), vedekla (30) un vīramāsa (70). Ziemā dzīvojam Rīgā, bet gada silto laiku pavadām lauku mājā Cēsu novadā. Tagad esam pensionāri, iepriekš strādājām žurnālistikā un sabiedrisko attiecību jomā. Laulībā esam 47 gadus, bet, jāteic, paziņu lokā esam vieni no retajiem, kam tas ir izdevies. Dēls ir ieguvis labu izglītību inženierzinātnēs un strādā interesantu darbu, vedekla ir augsti kvalificēta speciāliste tirgzinībās. Viņiem nekad nav bijis domu par emigrāciju, kaut arī dēla profesija ārzemēs ir daudz labāk atalgota.
Jānis: Lai gan dzīvojamā platība atļautu, jaunie mīt atsevišķi (paši izvēlējās, ka dzīve jāveido patstāvīgi), bet viņi dzīvo ļoti tuvu un allaž ir klāt – ne tikai svētkos, bet arī palīdz abu māju uzturēšanā.
Rudīte: Es jēdzienu “ģimene” izprotu plašāk nekā tikai likumīgi reģistrētu savienību starp vīrieti un sievieti, pēc tam pieskaitot viņu bērnus. Tā bija klasiska izpratne senākos laikos, kad laulāto attiecības bija daudz stabilākas un šķiršanās bija daudz retāk. Tagad, kad gandrīz puse laulību tiek šķirtas, abiem partneriem dibinot jaunas attiecības un savstarpēji dalot bērnus, situācija ir krasi mainījusies. Jauni cilvēki daudzus gadus dzīvo nereģistrētās attiecībās, viņiem ir kopīgi bērni, īpašumi, un tas jau ir cits modelis. Tādējādi ģimene, manuprāt, ir cilvēki, kuri ir apvienoti vienā mājsaimniecībā un ir saistīti ar ciešām emocionālām saitēm, protams, arī kopīgām finansiālām saistībām. Tomēr var būt attālākas radniecīgas saites, kad, piemēram, krustmāte audzina savas māsas bērnus. Daudziem vecākiem ir atņemtas bērnu aprūpes tiesības, nelaimes gadījumu dēļ bērni kļūst par bāreņiem, un viņus var pieņemt audzināšanā kāds no vecāku draugiem vai tuvi kaimiņi. Ne vienmēr šādas attiecības juridiski noformē kā adopciju vai audžuģimeni, tomēr, manuprāt, tā ir ģimene.
Latvijā ļoti saasināti tiek uztvertas viendzimuma cilvēku attiecības. Es to uztveru neitrāli –, ja cilvēkiem tā vajag, lai dzīvo kopā, un būtībā tās arī ir ģimenes. Šādu dzīvesveidu nevajadzētu propagandēt, tomēr šiem cilvēkiem jāļauj dzīvot juridiski pilnvērtīgi.
Jānis: Kopumā visam piekrītu, nav ko piebilst.
Rudīte: Latvijā jūtamies labi un lepojamies, ka mums ir sava neatkarīga valsts, kuras tapšanā esam bijuši klāt un centušies ko derīgu izdarīt. Arī mūsu jaunieši ir izauguši ļoti patriotiski, lai gan kā vecāki īpašas pūles tam neesam veltījuši. Tomēr, tāpat kā vairums Latvijas iedzīvotāju, arī mēs bieži vien piedzīvojam lielu sarūgtinājumu valsts vadības nesaprātīgu lēmumu dēļ.
Jānis: Iespējams, tas ir tādēļ, ka vadībā nav augsti kvalificētu speciālistu attiecīgajās nozarēs, kuri spētu izstrādāt ilgtspējīgus risinājumus tautsaimniecības attīstībai.
Rudīte: Šeit būtu daudz jārunā, tāpēc īsumā par nepieciešamajām pārmaiņām:
- Plānošanas dokumentu un stratēģiju ministrijās ir saražots tonnām. Taču tas ir “uz papīra”, bet ik pēc četriem gadiem, mainoties parlamentam un valdībai, izgaismojas atsevišķu grupu intereses, kas ar elkoņiem grūstās par varu un naudu, ilgtermiņa rūpes par valsts nākotni stratēģiskā skatījumā atstājot novārtā.
- Izskaust korupciju un valsts naudas bezjēdzīgu izšķērdēšanu. Visās nozarēs būtu nepieciešams pamatīgs audits, lai konstatētu, cik lietderīgi nauda tiek tērēta.
- Mazināt birokrātiju, kas “noēd” iniciatīvu un bremzē uzņēmējdarbību.
Jānis: Šeit jāmin vecā patiesība: ko ievēlam, to dabūjam. Apbrīnojami, ka cilvēku atmiņa ir tik īsa un analītiskās spējas tik niecīgas.
Rudīte: Kopumā šāda tendence vērojama visās attīstītajās valstīs, tagad arī Ķīnā. Cilvēki vairs neļaujas dabiskajam instinktam radīt ģimenē bērnus, kaut arī maizes rieciens kļūtu plānāks un vaļasprieki – ierobežoti. Tagad jaunie cilvēki ir egoistiskāki – vairāk domā par sevi, karjeru, materiālo nodrošinājumu, tikai tad “atļaujas kādu bērnu”.
Jānis: Latvijā šis aspekts ir īpaši svarīgs, jo liela daļa jauno cilvēku nejūtas sociāli droši gan darba, gan mājokļa ziņā. Bērnu pabalsti mainās, nekas nav pastāvīgs. Ja būtu izstrādāta un īstenota stratēģiska demogrāfiskās situācijas uzlabošanas politika ar stabiliem jauno ģimeņu atbalstīšanas rīkiem, zināmu uzlabojumu pakāpeniski varētu sagaidīt.
SOLO mamma – ir tik labi un komfortabli, cik es pati to nodrošinu
Ruta (40 gadi, lubāniete)
Ģimenē dzīvojam divatā – es ar trīs gadus veco dēlu, kaķi un kāmīšiem. Strādāju par starptautisko projektu vadītāju, dzīvojam Lubānā, Madonas novadā. Dēls apmeklē pirmsskolas izglītības iestādi.
Manuprāt, ģimene ir cilvēki, kuri dzīvo kopā, kurus vieno radniecīgas saites un kuri rūpējas viens par otru. Tomēr Latvijā pārsvarā sabiedrība ģimenes jēdzienu saprot kā “sieviete, vīrietis un bērni”. Mana ģimene esmu es un bērns, ko sabiedrība uztver kā “vientuļā māte ar bērnu”, nevis ģimeni. Bieži tā domāju arī pati.
Mana ģimene jūtas tieši tik labi un komfortabli, cik es pati to nodrošinu. Kopumā par visu ir jācīnās, jāpierāda, jāapraksta dažādos iesniegumos. Ir daudz birokrātijas, maz pakalpojumu ģimenēm ar bērniem.
Ģimenes dienas kontekstā vēlētos stereotipu maiņu par ģimenes jēdzienu. Esmu vientuļā māte ar bērnu. Ģimenes pasākumus neapmeklēju, jo tie ir ģimenēm, nevis mātēm.
Reģionos ir nepieņemama situācija ar ārstniecības speciālistu pakalpojumu pieejamību vai vismaz kompensācijām par bērnu speciālistu/ārstu apmeklējumiem un degvielas izdevumiem, ja pašvaldība
šos pakalpojumus nespēj nodrošināt. Madonas novadā nav pieejams ne bērnu psihiatrs, ne bērnu neirologs, EEG miegā. Mans bērns ir invalīds, tomēr šeit nav pieejami diennakts atpūtas pakalpojumi, asistenta, auklīšu pakalpojumi, nemaz nerunājot par atbalstu ģimenēm, kurās ir tikai viens apgādnieks un aprūpētājs, kā tas ir manā gadījumā. Ir jāved uz terapijām un arī par tām jāmaksā.
Lai mākslīgi nenoslogotu tiesas, mainoties minimālajai algai, jāsakārto uzturlīdzekļu saņemšanas jautājums. Sagaidu arī Uzturlīdzekļu garantiju fonda un tiesu izpildītāju pārliecinošāku iesaisti naudas piedziņā no nemaksātājiem, vairāk sankciju, reālus cietumsodus par izvairīšanos no atbildības un nerūpēšanos par bērniem.
Demogrāfiskā bedre ir izveidojusies iedzīvotāju augstās emigrācijas dēļ, ko radījusi situācija, ka Latvijā ir zemas algas un, salīdzinot ar citām Eiropas Savienības valstīm, nav plaši pieejamu sociālo pakalpojumu: nenormālas rindas uz valsts apmaksātajiem ārstniecības pakalpojumiem, pieejama ir tikai maksas medicīna, pirmsskolas izglītības iestāžu nepieejamība, nesamērīgi augsts nodokļu slogs, neadekvāts neapliekamais minimums par apgādājamajiem. Tāpat nav saprotams, kādēļ ir dažādas IIN likmes, ja strādāju vairākās darbavietās, jo vienā darbavietā Latvijā reti maksā ģimenes iztikai pietiekamu atalgojumu. Iedzīvotājiem trūkst pārliecības, ka sev un bērniem varēs nodrošināt cilvēka cienīgus dzīves apstākļus.
Divas mammas burvīgai meitiņai un saimnieces sunītei: Mīlam Latviju un vēlamies, lai tā ir atvērta dažādām ģimenēm
Jana (36), Lilita (38), Amēlija (1,5) un Patija, ogrēnietes
Abas kopā esam septiņus gadus, no kuriem četrus esam precējušās. Audzinām vienu žiperīgu pusotrgadnieci un cenšamies no šīs mazās razbainieces glābt suni, kurš ik pa laikam tiek mīlēts mazliet par daudz. Dzīvojam mazpilsētā un esam laimīgas, ka kopumā esam izveidojušas sev ļoti atvērtu un patīkamu vidi, kurā aizmirstas ikdienas raizes, un sapņojam, ka dzīvojam saprātīgā un atvērtā sabiedrībā.
Mums šķiet, ka ir svarīgi ģimenes jēdzienu neielikt ļoti šauros rāmjos. Ģimene var būt mamma, tētis un bērns. Tāpat ģimene var būt vecmamma, mamma un bērns, kā arī tikai tētis vai mamma ar bērnu vai bērniem. Ģimene var būt divi viena dzimuma pārstāvji ar vai bez bērniem. Ģimeņu modeļi ir ļoti daudzveidīgi, un tieši šādi mums būtu jāskatās uz visām Latvijas ģimenēm, nevis jāšķiro un jāmeklē, kas ir ĢIMENE.
Ja mēs būtu tikai savā izveidotajā burbulī, tad viss būtu kārtībā, bet tad parādās realitāte – mūsu politiskā elite, kura LGBT kopienu turpina izmantot kā ienaidnieku, lai vairotu savu politisko kapitālu. Protams, ir jauki dzirdēt, ka kopumā sabiedrībai pret LGBT kopienu nav iebildumu un visdrīzāk “pa zobiem” varētu arī nedabūt. Ikviena vizīte, kur ir jārunā par to, ka esam viendzimuma ģimene, raisa bažas, jo pastāv iespēja, ka mums pateiks – Latvijā jūs viena otrai nekas neesat.
Ir ļoti skumji, ka politiķi tā vietā, lai saviem vēlētājiem skaidrotu, ka LGBT kopiena nav drauds, fantazē dažādas pretīgas lietas un tās stāsta kā absolūto patiesību. Realitātē mēs esam tikpat dažādi kā ikviena Latvijas ģimene. Mēs arī esam vienkārši cilvēki.
Ko mēs vēlētos sagaidīt no valsts, pašvaldības? Tā kā dzīvojam pilsētā, kurā viens no tiltiem, kad tika pieņemti pret LGBT kopienu vērstie likumi Ungārijā, tika nokrāsots šīs valsts karoga krāsā... Nu, jā! Kaut vai elementāru drošības sajūtu. Pārliecību un zināšanas par to, ka pilsētas galva nevis cilvēkus musinās pret LGBT kopienu, bet mudinās tos būt pieņemošus. Vēlamies, lai jūnijā, kad notiks praids, mēs varētu mierīgi izkārt karogu savā pagalmā un nebaidīties, ka pret mums varētu tikt vērsta agresija.
Diemžēl Latvijā daudzi cilvēki nejūtas droši par savu nākotni. Bērna ienākšana ģimenē ir liels solis. Jau heteroseksuālajās ģimenēs tas ir grandiozs pārbaudījums, taču viendzimuma pāru ģimenēs tas ir vēl izaicinošāk. Ir skaidrs, ka bērnam dokumentos varēs būt ierakstīts tikai viens vecāks. Būs ļoti daudz birokrātisko jautājumu, kuri būs jārisina, būs arī tādi, kas paliks neatrisināti. Tāpat mums jābūt gatavām savam bērnam skaidrot, ka diemžēl var būt kāds bērns, kurš savu vecāku iespaidā mēģinās viņu aizskart.
Mēs vienmēr esam uzskatījušas, ka Latvijā ir ļoti svarīgi rūpēties par visām ģimenēm un ir jāskatās plašāk, nekā to ir darījis Demogrāfisko lietu centrs. Ģimenes Latvijā ir ļoti dažādas, ikvienai no tām jābūt būtiskai. Redzot to, cik ļoti valstij rūp katra ģimene un ikviens cilvēks, tostarp tie, kuriem nav bērnu, bet kuri vēlētos tos vai nu radīt, vai adoptēt, izšķirsies par šādu soli, jo zinās, ka ir drošībā un pasargāti.
Jaunā ģimene: Latvijā dzīvojot, mēs jūtamies labi. Problēmas ir ikvienā valstī
Ilze (26 gadi), Artūrs (30 gadi), salaspilieši
Ilze: Man ir liela ģimene. Lai gan šobrīd dzīvojam divatā ar vīru Artūru un suni Salaspilī, par savu ģimeni uzskatu arī mūsu abu vecākus un radiniekus. Es strādāju LVĢMC par sinoptiķi, Latvijas Radio un Latvijas Televīzijā vadu laika ziņas.
Artūrs: Man ir 30 gadi, un es strādāju AS “Augstsprieguma tīkls” par informācijas sistēmu inženieri. Mēs pirms gada apprecējāmies un ļoti vēlētos atrast pastāvīgu dzīvesvietu tālāk no Rīgas.
Ilze: Ģimene manā ieskatā ir tuvākie asinsradinieki, citi radi un tie cilvēki, kuri ir kļuvuši tuvi, piemēram, vīra ģimene vai tuvākie draugi. Ģimene var būt gan divi cilvēki, gan kupls pulciņš, tomēr, lai cik liela tā būtu, tajā ir jāvalda mīlestībai, cieņai un sapratnei vienam pret otru.
Ilze: Latvijā dzīvojot, mēs jūtamies labi, priecājamies par iespējām, kuras šeit varam izmantot. Kā piemērs jāmin iespējas, ko mums sniedz daba. Ne visur Eiropā brīvi var doties mežos ogot un sēņot, nakšņot teltīs. Ne visur var izbaudīt gadalaiku dažādību. Ģimenē godājam arī kultūrvēsturisko mantojumu. Manuprāt, arī izglītības iespējas mums ir gana plašas un daudzveidīgas, kas attiecīgi ļauj atrast vēlamo darbu specialitātē. Protams, vienmēr var sūdzēties par zemām algām un lielām cenām, bet faktiski šādas problēmas ir ikvienā valstī.
Ilze: Uzskatu, ka lielāks atbalsts būtu jāsniedz pensionāriem, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un daudzbērnu ģimenēm. Mūsu valstī vairumā gadījumu pensijas un sociālie pabalsti ir niecīgi, tāpēc vecie cilvēki ir neapmierināti ar dzīvi, viņi ir daudzus gadu desmitus strādājuši, bet nespēj vecumdienās sevi nodrošināt. Tāpat būtu nepieciešams finansiāls atbalsts no valsts, ja cilvēkam nākas izmantot maksas medicīnas pakalpojumus. Bieži vien cilvēki saziedo citiem naudu. Ir skumji, ka valsts nespēj palīdzēt.
Artūrs: Priecātos, ja pilsētās būtu vairāk zaļo zonu. Dzīvojot Salaspilī, man tā pietrūkst. Šeit nav parku, tuvumā nav arī meža, tikai dambis un Daugava. Gribētu, lai pilsētā ir vairāk iekoptu vietu, kur varētu doties pastaigā vai skrējienā.
Ilze: Mūsdienās, kad ir tik daudz iespēju, cilvēki pārceļas uz dzīvi ārzemēs, jo tur tiek piedāvātas labākas darba vietas un sociālās garantijas. Jaunieši izvēlas studēt citās valstīs. Līdz ar to, ja ģimene pārceļas un bērni piedzimst ārvalstīs, visbiežāk viņi Latvijā vairs neatgriežas. Arī manā ģimenē vecākās māsas ir apprecējušās ar ārzemniekiem un savu ģimeni veido ārvalstīs.
Savu ģimeni, lai arī ko ar šo jēdzienu saprot, vēlas katrs normāls cilvēks
Gerda (27 gadi, rīdziniece)
Mūsu ģimene sastāv no četriem cilvēkiem – mammas, tēta un divām meitām. Mammai ir 56 gadi, viņa dzīvo Rīgas rajonā, strādā valsts uzņēmumā par vidējā līmeņa vadītāju. Tētim ir 60 gadi, viņa dzīvesvieta ir Vidzemē, viņš ir pašvaldības uzņēmuma daļas vadītājs. Pirmajai meitai ir 34 gadi, viņas dzīvesvieta ir Latgalē, viņa ir ārstniecības iestādes nodaļas vadītāja, otrajai meitai ir 27 gadi, viņa dzīvo galvaspilsētā, strādā privātā uzņēmumā par biroja vadītāju.
Ģimene manā ieskatā ir divu vai vairāku cilvēku savienība, kurā valda mīlestība, uzticība, paļaušanās vienam uz otru. Ģimeni izveido divi cilvēki, kuri ir nolēmuši saistīt savu dzīvi kopā un to apliecina ar laulību. Ģimene ir uz mūžu izveidota savienība, ja tajā ienāk pēcnācēji.
Man būs grūti izteikties citu vārdā, jo katram ir individuālas sajūtas par dzīvi Latvijā. Domāju, ka kopumā jūtamies labi, jo visi šeit esam attīstījuši karjeru, veidojam tālāk katrs savu ģimeni, radām pēcnācējus un ikdienā iesaistāmies arī valsts norisēs. Protams, vienmēr šķiet, ka kaut kur citur ir labāk nekā pie mums, taču es uzskatu, ka Latvija ar visiem trūkumiem, kādi pastāv, lai veidotu ģimeni, ir normāla valsts. Mums ir izglītības un karjeras iespējas, attīstīta kultūras dzīve, nemaz nerunājot par klimatu, kādā dzīvojam, un dabu, kura ir visapkārt. Ir jāgrib un jāspēj to izmantot! Jo vecāka es palieku, jo vairāk saprotu, ka ir jāspēj novērtēt pozitīvais savā dzimtenē, par ko citās pasaules valstīs var tikai sapņot.
Manuprāt, Latvijā būtu steidzami nepieciešams:
- Uzlabot un investēt veselības aprūpē.
- Tuvināt atalgojumu un pensijas Eiropas valstu vidējam līmenim, nepalielinot pensionēšanās vecumu.
- Mudināt cilvēkus attiekties pret dzīvi pozitīvi un optimistiski.
Demogrāfiskie rādītāji Latvijā ir bēdīgi tādēļ, ka daudzas sievietes sevī redz potenciālu un izvēlas veidot karjeru pirms ģimenes dibināšanas. Ja agrāk sievietes paļāvās uz vīriešiem kā ģimenes finansiālajiem apgādniekiem, savu lomu saredzot mājsaimniecē, kura audzina bērnus, tad mūsdienās vismaz manas paaudzes jauniešu vidū par normu tiek atzīts, ka gan vīrietis, gan sieviete spēj un vēlas līdzvērtīgi balstīt ģimeni.
Lomas ģimenē nu jau ir sadalītas attiecībā 50% pret 50%, kur abiem ir vienlīdzīgi pienākumi mājas darbos, finansēs, bērnu audzināšanā un, protams, pašattīstībā.
Lai radītu pēcnācēju, vīrietim un sievietei ir jāizveido stabili pamati. Vairumā ģimeņu pēcnācēji rodas tikai pēc tam, kad abiem ir atrasta laba darbavieta, ir regulāri ienākumi, stabilas partnerattiecības, savs īpašums u. tml.
Kaut arī valsts ar dažādiem, nereti apšaubāmiem instrumentiem cenšas ietekmēt un “izvilkt” sevi no demogrāfiskās bedres, ietekmēt pasaules izaugsmi un cilvēku vēlmi tai attīstīties līdzi nav iespējams. Savu ģimeni, lai arī ko ar šo jēdzienu saprot, vēlas katrs normāls cilvēks, taču ne visiem tas nozīmē arī radīt pēcnācējus.
Darbs, aizņemtība un karjera ir laika zagļi ģimenē
Dita (56 gadi) un Normunds (52 gadi), jelgavnieki
Dita: Laulībā ar vīru esmu vairāk nekā 20 gadus, mums ir trīs bērni. Vecākā meita Alise (36 gadi), kura ar savu otro pusīti dzīvo un strādā Anglijā, ir mana meita no pirmās laulības. Abi jaunākie bērni – Patrīcija Anna (23 gadi) un Artūrs (20 gadi) – ir mūsu kopīgās atvases. Viņi vēl meklē savu ceļu. Dēls pašlaik dzīvo un strādā fizisku darbu paku sūtījumu loģistikā Vācijā. Ceru, ka ar gadiem viņš atradīs savu vietu dzīvē, iegūs izglītību, iesākumā vidējo, pabeidzot 12. klasi, kā arī spēs saglabāt interesi par futbolu. Cita starpā viņš Vācijas mazpilsētā, nepārzinot vācu valodu, ir nodibinājis kontaktu ar vietējo jauniešu amatieru futbola komandu un piedalās gan treniņos, gan brīvdienās notiekošajās sacensībās. No otras puses, dēlam brīžiem iezogas prātā doma palikt Vācijā, kas ir drošāk jaunam cilvēkam. Vācija ir stabila, pārtikusi, liela valsts ar sakārtotu likumdošanu, sociālo atbalstu. Tur var normāli izdzīvot, nomaksāt rēķinus, paēst. Turklāt to visu var paveikt arī cilvēks, kurš strādā vienkāršā darbā. Meita Patrīcija Anna ir studente, tomēr arī viņa atzīst, ka neredz perspektīvu Latvijā un apsver iespēju doties prom pēc studiju pabeigšanas. Nevar noliegt, ka šobrīd ir ļoti sarežģīts laiks, turklāt ne tikai Latvijā. Jaunieši gan psiholoģiski, gan citādā ziņā ir atšķirīgi, viņi nav tādi, kādi bijām mēs.
Normunds: Manuprāt, mūsu ģimene ir vidējais šī brīža Eiropas rādītājs. Abi ar sievu kopumā pārāk daudz strādājam, mūsu juridiski pieaugušie bērni mēģina atrast savu ceļu. Mēs pārāk maz laika pavadām kopā, katrs vairāk ir pats par sevi, šī iemesla dēļ cieš mūsu kopējās vērtības. Darbs, aizņemtība, karjera ir laika zagļi. Mani sarūgtina, ka, esot ģimene, vairs neesam kopā latviskajos, personīgajos un valsts svētkos.
Normunds: Ģimeni es saprotu ar tradicionālo – vīrs, sieva, vismaz viens bērns, iespējams, vecvecāks vai vecvecāki.
Man nav pieņemama interpretācija par ģimenes jēdzienu, kas parādās sociālajos tīklos kā jauna un mūsdienīga norma, piemēram, homoseksuālisms. Es tiku audzināts ar klasiskajām vērtībām un neredzu pamatu tās mainīt.
Dita: Līdzīgi vīram Normundam, arī es piederu konservatīvo vērtību piekritējiem. Neesmu tik attīstīta un saprotoša, lai ģimeni pieņemtu kā homoseksuālu vai tādu, kurā kopā dzīvo vairāki pāri u. tml. Mūsu valsts Satversmē jau ir ierakstīts, ka valsts atbalsta ģimeni – savienību starp vīrieti un sievieti. Man pašai ir tuvas arī vēdiskās vērtības, tās atbalstu un izjūtu – jogas filosofiju, hinduistu un krišnaītu mācības. Tas nenozīmē, ka es spēju visas šīs mācības īstenot praksē, taču es tās atbalstu, priecājos, ka arī citi tās realizē. Vienlaikus saprotu, ka pasaule mainās, un tajā ir lietas, mācības, kas nenoveco.
Normunds: Manuprāt, mēs ar sievu Latvijā jūtamies labi. Latvija ir mūsu dzimtene, mēs jūtam un mīlam šo valsti. Esam dzīvojuši zem padomju karoga, tad piedzīvojām barikādes, neatkarības atgūšanu. Šo vēsturisko ceļu, izjūtu un izpratni mēs jaunajiem laikam nespējam ieaudzināt.
Dita: Man patīk Latvijā. Esmu daudz braukusi darba un doktorantūras komandējumos uz citām valstīm, pārsvarā Eiropā, man patīk iepazīt citus cilvēkus, redzēt ko jaunu, bet vienmēr gribu atgriezties Latvijā, mājās. Šeit ir skaista daba, tīrs gaiss, ir iespēja sportot, veselīgi un garšīgi paēst. Dzīvojot Jelgavā, jebkurā brīdī var paskriet krosiņu, peldēt ezerā vai Lielupē, ir pieejamas man svarīgas nodarbes, piemēram, kvalitatīvas jogas, fitnesa nodarbības. Ļoti novērtēju, ka dzīvojam privātmājā. Tas nozīmē, ka šo to ekoloģisku ir iespējams izaudzēt savā dārzā.
Normunds: Domāju, ka Jelgavā par pašvaldības aktivitātēm nevajadzētu sūdzēties, bet vienmēr var labāk! Problēma ir dzīvojamā fonda nepieejamība, Jelgavas tirgus un autoosta jau gadu desmitiem izskatās kā pēc Otrā pasaules kara, taču uzlabojumu nav. Tas mūsu ģimeni ietekmē pastarpināti, tomēr arī mums rūp sakārtota pilsētvide. Uzskatu, ka valstij jāiemācās apvienot cilvēkus. Mēs šeit dzīvojam, esam dažādu tautību pārstāvji, taču mums Latvijā ir jāiet kopīgs ceļš.
Nevaram atļauties, ņemot vērā etnisko piederību, cilvēkus nemitīgi šķelt un konfrontēt. Beidzot jādara sarežģītais darbs – jāveido vienota sapratne par valsti, vienota pieeja visiem Latvijā dzīvojošajiem cilvēkiem.
Dita: Es pat īsti nezinu, ko teikt. Ar gadiem esmu secinājusi, ka cilvēks var paļauties tikai uz sevi. Lai tu būtu vesels, lai tev viss būtu kārtībā, lai būtu darbs, kas patīk, lai būtu kaut cik naudas, par ko nomaksāt rēķinus, nopirkt ēst, lai paliktu pāri savām vajadzībām brīvā laika pavadīšanai.
Man ir sajūta, ka es neko vairs negaidu no valsts. Profesionāli, būdama izglītības jomā strādājoša persona, esmu vīlusies.
Mēs par daudzām lietām, pārmaiņām bezgalīgi runājam, pierakstām papīru kalnus, it kā mēģinām uzlabot un reformēt, bet nespējam vienoties un kā paliekam 90. gados, tā paliekam. Diemžēl 30 neatkarības gados neesam spējuši valsti sakārtot, lai gan politikā un valsts pārvaldē nomainījušies daudzi cilvēki, tostarp ļoti gudri, zinoši, izglītoti. Turklāt tieši valsts attīstībai un sakārtošanai bija pieejami Eiropas Savienības piešķirtie miljoni.
Normunds: Demogrāfija latviešu gadījumā pavisam noteikti ir valstiska lieta – mēs fiziski izmirsim, mums nevajag ne karu, ne pandēmiju. Uzskatu, ka tas ir liels akmens pašvaldību un valsts lauciņā. Jābūt motivācijai, lai gribētu uzņemties atbildību izaudzināt bērnus. Pārāk maz ir domāts par bonusiem jaunajām ģimenēm, piemēram, mājokļa pieejamību, bērnudārziem. Paziņām, kas ģimenē pamatā runā krievu valodā, ir divi mazi bērni, visi dzimuši Latvijā, abi vecāki strādā Latvijā, saskaras ar mājokļa pieejamības problēmu. Diemžēl pašvaldība nespēj palīdzēt ģimenei ar īres dzīvokli, atvieglotu kredīta pieejamību mājokļa iegādei vai citādā veidā.
Dita: Manuprāt, tā ir katra cilvēka, katras ģimenes darīšana, vai viņi vēlas vienu vai desmit bērnus vai nevienu. Piemēram, mana meita Anglijā ar draugu ir vienojušies, ka viņiem bērnu nebūs. Es to respektēju, nebrīnos par to un nenosodu, pieņemu. Ņemot vērā globālo samaitātību, vērtību zudumu, nestabilitāti, sabojāto klimatu utt., brīžiem liekas, ka viss iet uz galu. Vai arī viss iet uz galu, bet tam sekos atdzimšana – viss sāksies no jauna.
Latvijā būtu laimīgāka sabiedrība, ja mēs atzītu, ka realitātē ir dažādi cilvēki
Andris (40 gadi, rīdzinieks)
Esmu viens. Esmu gejs. Es to varu brīvi pateikt, es vairs neslēpjos. Tikai es vēl neesmu pats pateicis “jā” mīlestībai un dzīvei kopā ar otru cilvēku. Es ticu, ka tas notiks un arī man būs sava ģimene. Šobrīd mana ģimene ir arī mani vecāki, brāļi un citi radi.
Kad divi cilvēki salaulājas, ceremonijas vadītāja skaisti piesaka, ka Latvijā ir par vienu ģimeni vairāk. Ar šo aktu sākas ģimene. Bet vai pāris jau ir ģimene? Vai tikai pāris? Vai ģimene ir tikai tad, ja piedzimst bērni? Vai ģimene ir jaunā ģimene? Vai arī kopā ar iepriekšējo paaudzi veido lielo ģimeni? Vai vientuļā māte un bērns ir ģimene? Izrādās, ka robežas un definīcijas nav tik skaidras. Man ģimene nozīmē savienību starp cilvēkiem, kuri vēlas kopā pavadīt dzīvi, kuri mīl, ciena, atbalsta un paceļ viens otru, kuri kopīgi veido savu universu, kurā var justies droši un kopā augt.
Man ir sāpīgi klausīties, ka es un citi geji apdraud “dabiskās” ģimenes. Kā tas iespējams? Ja divu homoseksuālu cilvēku savienība iegūst tādas pašas tiesības kā heteroseksuālu cilvēku savienība, vai uzreiz izjūk visas tradicionālās ģimenes? Man tas ir neizprotams domu kalambūrs. Tieši pretēji –, ja divi cilvēki neslēpjas, nemāna radus un sabiedrību, atzīst, ka ir citādi, ieguvēji var būt visi.
Skumji atzīt, bet zinu vairākus gadījumus, kad geji apprecas ar sievietēm sabiedrības spiediena rezultātā, kaut arī to nevēlas, sabojā viņām dzīvi un beigās visi jūtas nelaimīgi.
Latvijā būtu laimīgāka sabiedrība, ja mēs atzītu, ka realitātē ir dažādi cilvēki, ir arī homoseksuāli cilvēki un arī viņiem ir tiesības būt laimīgiem, nevis visu mūžu slēpties.
Latvijā es jutīšos labāk, ja tiks pieņemts Partnerattiecību likums. Ja sabiedrība būs atvērtāka un labāk spēs pieņemt citādo, kas būtībā nozīmē spēju pārskatīt savus aizspriedumus un bailes. Par neērtiem jautājumiem ir jārunā, nevis jāizvairās no tiem. Izglītība un plašāka informācija sabiedriskajos medijos varētu palīdzēt.
Grūti pateikt, kāpēc Latvijā nomirst vairāk cilvēku, nekā piedzimst. Kopējā tendence – katrs vēlas vairāk dzīvot sev. Izaudzināt bērnus ir pats smagākais uzdevums dzīvē, vienlaikus – arī pats skaistākais.
Dzīvojam valstī, uz kuras aizsardzību nevaram pilnībā paļauties
Sniedze (39 gadi), sociālās saziņas vietnē Twitter pazīstama ar vārdu @Naktene
Ģimenē esam seši – trīs pieaugušie un trīs nepilngadīgi bērni. Pieaugušie esam atvērtās nemonogāmās attiecībās, bet ar sievu esam arī viendzimuma un laulātās attiecībās. Ar bērniem dzīvojam laukos, bet strādājam Rīgā. Ar sievu salaulājāmies pirms oficiāli nomainīju dzimumu. Tādējādi šobrīd esam viena no nedaudzajām viendzimuma ģimenēm Latvijā, kura šādā veidā saņem valsts aizsardzību, kas diskriminējoši liegta citām viendzimuma ģimenēm.
Ģimene ir sabiedrības pamatelements – tie ir cilvēki, kuri savstarpēji var viens uz otru paļauties, lai tur vai kas. Ģimenes veido ciemus, novadus, pilsētas, valsti. Tāpēc valstij ir jāaizsargā un jāatbalsta visas tās ģimenes, citādi valsts beigs pastāvēt.
Latvija ir mūsu zeme, mājas un valsts, par kuras neatkarību un demokrātiskajām vērtībām iestājamies, – mums rūp un ir dārga mūsu valsts. Vienlaikus ir sajūta, ka dzīvojam valstī, kas kļūst neiecietīgāka un vardarbīgāka, kurā tiek pieļauts izturēties vienaldzīgi un naidīgi pret sievietēm, LGBT kopienas pārstāvjiem un citām minoritātēm. Jūtamies tā, ka dzīvojam valstī, uz kuras aizsardzību pilnībā nevaram paļauties, jo kuru katru brīdi kāds politiķis var pateikt, ka mūsu ģimene nav ģimene, ka laulība nav laulība un ka transpersonas nav pieņemamas.
Lai gan varam paļauties, ka Latvijas un NATO sargās mūsu ārējās robežas, ir sajūta, ka tiesiskuma robežas valsts iekšienē noārdās vai tiek noniecinātas. Valsts līmenī cilvēktiesības vairs nav tik svarīgas, un savstarpējā cieņa ir privilēģija, kas pienākas tikai “pareizajiem” cilvēkiem.
Tomēr ikdienā jūtamies gana komfortabli, jo mūsu ģimeni pieņem gan radi, gan draugi, gan citi tuvi cilvēki un, piemēram, arī izglītības iestāžu personāls.
Trīs visnepieciešamākās pārmaiņas, lai mēs kā ģimene ikdienā savā valstī justos laimīgāka, būtu:
- t. s. Dzīvesbiedru likuma pieņemšana;
- programmas bulijinga mazināšanai izglītības iestādēs;
- Stambulas konvencijas ratifikācija, izvēršot pasākumus vardarbības pret sievietēm un ģimenēs apkarošanai.
Tie būtu ne tikai konkrēti praktiski soļi, bet arī skaidra valsts attieksme, ka tai rūp visi tās pilsoņi – Latvijai visi tās bērni ir mīļi.
Šobrīd šķiet, ka vairums politiķu nespēj uzņemties atbildību par savu tautu un ir gatavi “pamest zem vilciena” minoritātes, lai tikai saņemtu neiecietīgu un skaļu cilvēku balsis. Protams, šajos laikos ļoti būtisks apstāklis ir arī valsts iekšējā un ārējā drošība, līdz ar to būtu nepieciešams pietiekams finansējums tiesībsargājošajām iestādēm un jāstiprina visaptveroša valsts aizsardzība, kas ietver arī tiesiskuma, demokrātijas un pilsoniskās sabiedrības stiprināšanu.
Viens no demogrāfiju negatīvi ietekmējošajiem faktoriem ir valsts atbalsta primārā fokusēšana uz laulātām daudzbērnu ģimenēm, vienlaikus iztrūkstot atbalsta pasākumiem vecākiem, kuri bērnus audzina vieni vai šķirti, vai neesot laulībā, vai arī, ja vecāki ir viena dzimuma.
Tādējādi daudzām ģimenēm tiek sūtīts nepārprotams signāls, ka tās nav Latvijā vēlamas vai atzīstamas. Arī viendzimuma ģimenēs aug bērni, kuri veidos Latvijas nākotni. Valsts politika šobrīd nodala, ka vienas ģimenes ir vēlamas, citas nevēlamas, bet vēl citas vispār nav ģimenes, un tas nerada drošu vidi, kurā dzīvot un plānot nākotni.
Tā kā ģimenēm primārais pienākums ir parūpēties par savu un bērnu drošību un labklājību, trūkst pacietības gaidīt, kamēr valdība un deputāti nokāps no augstā zirga un paskatīsies uz Latvijas tautu, kāda tā ir, nevis kādu tā vēlas redzēt savā ideoloģijā un partiju programmās. Glābjot lozungus, tiek aizmirsti cilvēki, un šie cilvēki var pieņemt lēmumu pamest valsti un veidot savu ģimeni citur. Iespējams, jau patlaban tā notiek.
SOLO tētis: Visiem Latvijā vajadzētu justies labāk
Edgars (39 gadi, ropažnieks)
Man ir 39 gadi, esmu starptautisko projektu vadītājs ražošanas uzņēmumā. Dzīvoju divatā ar dēlu, kurš ir bērnudārza vecumā, privātmājā Rīgas apkaimē, 10 gadus precējies, tagad šķīries.
Ģimene ir tas, kas tev paliek, kad viss pārējais pasaulē sabrūk. Tā ir plaša, galvenokārt (bet ne tikai) radniecīgi saistītu cilvēku grupa, kas uztur sakarus, atbalsta un palīdz viens otram. Vērtējot no likumdošanas aspekta, negribu ģimenes definīcijā redzēt normu, ka vienas mājsaimniecības ietvaros par ģimeni būtu uzskatāms tikai pretējo dzimumu pāris (kur nu vēl kaut kur dzirdētais “ar mērķi radīt bērnus”). Ģimene ir cilvēki, kuri viens otram ļauj justies droši, mierīgi, uzklausa un atbalsta. Izvērstāk tas jau ir stāsts par vecvecākiem, brāļiem/māsām, paša un bērnu brālēniem, māsīcām.
Latvijā labi jūtamies. Domāju, tas ir attieksmes un prasību jautājums. Dēls ir vesels, un tas, šķiet, ļauj atbildēt pozitīvi uz šo jautājumu. Mums nav lielu saistību ar ārstniecības iestādēm, kas varētu būt būtiskākais kritērijs viedoklim par šo aspektu. Ropažu pašvaldībā visiem skolēniem un bērnudārzniekiem ēdināšana ir bez maksas, bērnudārzs ir viegli pieejams (traki klausīties paziņu stāstus par rindām uz dārziņiem Rīgā).
Visiem Latvijā vajadzētu justies labāk, neatkarīgi no tā, vai ir viens vai seši cilvēki. Kā jau minēju, tas ir attieksmes jautājums, un visu jau reiz ir pateicis Kenedijs: “Nevis ko valsts var dot tev, bet gan, ko tu vari dot valstij. Tad arī saņemsi pretī.” Nesagaidu daudz, daru, ko varu, neesmu vīlies un nesūkstos par situāciju, vienlaikus neapgalvoju, ka pie mums viss ir perfekti. Tālab ārpus nepieejamajiem un dārgajiem ārstniecības pakalpojumiem sarežģīti minēt vēl kādus aspektus.
Liels atspaids vecākiem būtu kaut kas līdzīgs nometnei vai aukļu servisam, kas ļautu atvaļinājuma laikā patiesi atpūsties un pabūt vieniem, ja nav pieejami vecvecāki vai citas aukles.
Bērnu radīšana ģimenē ir attieksmes jautājums. Cilvēki izvēlas mazākās pretestības ceļu. Emigrē, dzīvo sev, pašattīstās un izbauda dzīvi (kas būtībā nav peļamas nodarbes). Laikmeta iezīme ir rūpes par sevi un sevis neapkraušana ar papildu pienākumiem. Domāju, tas ir vides un vispārējās attieksmes jautājums, nevis īstermiņa reklāmas kampaņas vai speciālās sociālā atbalsta programmas. Piemēram, izslavētās Somijas bēbīšu lietu nodrošinājuma sākumkomplekta kastes, kas paredzētas sākotnējo jaundzimušā vajadzību nodrošināšanai, ir brīnišķīgs piemērs, kur jaunie vecāki jūt, ka par viņiem rūpējas.
Ģimenes standarts ir pamainījies, man nav iebildumu
Anda (49 gadi, jelgavniece)
Mana ģimene nav liela. To veido trīs cilvēki – es, mans dēls Reinis, kuram ir 26 gadi, un mans tēvs Leons, kuram ir 87 gadi. Mēs dzīvojam blakus esošās privātmājās Jelgavā, abi ar dēlu strādājam algotu darbu, tēvs ir pensionārs. Mūsu ģimenē ir arī taksītis Riko – viņš ir pilntiesīgs ģimenes loceklis. Ģimenei pieskaitu arī brāli Raivi (52 gadi) un viņa sievu Līgu (54 gadi), viņi dzīvo un strādā Rīgā.
Man ģimene visu dzīvi saistās ar vispārpieņemto, ko veido māte, tēvs un bērni. Mūsdienās ģimenes standarts ir pamainījies, bet funkcijas, ko pilda ģimene, paliek nemainīgas arī t. s. “netradicionālajās ģimenēs”. Man pret to nav iebildumu.
Domāju, ka manai ģimenei ir paveicies, jo visu mūžu esam spējuši dzīvot dzimtajā zemē, mums atšķirībā no daudziem citiem Latvijas iedzīvotājiem nav bijis jādodas sev nodrošināt iztiku uz citām valstīm. Mēs piedalāmies visās vēlēšanās, svētku un atceres dienās sētā vienmēr mastā tiek uzvilkts skaistais Latvijas valsts karogs. Man vienmēr ir bijis svarīgi saglabāt latvietību, runāt latviešu valodā. Jelgava ir attīstīta pilsēta, šeit ir pieejami visi primāri nepieciešamie pakalpojumi, ir daudzveidīgs kultūras pasākumu piedāvājums, ko atbilstoši interesēm apmeklējam. Protams, attīstība ir nebeidzams process – uzlabojumi ir iespējami visās jomās. Tomēr ģimenes vārdā varu teikt, ka mēs visi esam savas zemes patrioti un šeit labi jūtamies.
Es apzinos, ka valstī visu nevar sakārtot uzreiz. Ja atskatās pagātnē, ir redzamas gan kļūdas, gan kopš neatkarības atgūšanas paveiktais.
Piemēram, mūsu ģimene nesen izjuta atbalstu no valsts, ko nodrošināja izmaiņas tiesiskajā regulējumā pārdzīvojuša laulātā atbalstam. Visas ģimenes vārdā ceram sagaidīt vienīgā mājokļa nodokļa atcelšanu.
Latvijai ir jāiet kopsolī ar laikmetu – jaunajiem politiķiem jābūt drosmei pieņemt ilgi muļļāto kopdzīves likumu. Valsts pārvaldei un birokrātijai tajā vajadzētu kļūt ievērojami mazākai. Sekoju līdzi un ar pozitīvām emocijām gaidu Rail Baltica dzelzceļa atklāšanu. Mēs noteikti visi kopā kaut kur aizbrauksim Eiropā!
Demogrāfisko bedri Latvijā, manuprāt, ļoti ietekmēja emigrācijas vilnis 2008. gadā, kura sekas mēs redzam šobrīd. Domāju, ka cerēt uz demogrāfisko sprādzienu no etnisko latviešu jaunās paaudzes, plānojot maksāt tikai astronomiskus bērnu piedzimšanas pabalstus, ir naivi. Pasaule ir atvērta, tāpēc tā ir jāielaiž Latvijā, protams, neaizmirstot par pašu galveno – Latvijas valsts pamatiem. Iedzīvotāju augstā mirstība, īpaši vīriešiem, ir saistīta ar nerūpēšanos par savu veselību un ārkārtīgi augstu kaitīgo vielu lietošanas līmeni. Alkohola patēriņa regulēšana, neejot tik aklā pavadā alkohola biznesa interesēm, ir valsts uzdevums, ko mēs labi varam novērot ziemeļu kaimiņzemēs Skandināvijā.
Vēlos ticēt, ka sakoptā vidē arī sabiedrības vērtības aug
Jānis (35 gadi, rīdzinieks)
Ar sievu Agitu dzīvojam divatā. Esam 35 un 34 gadus veci. Abi strādājam, dzīvojam Rīgā. Bieži apciemojam manu vecāku māju, kas atrodas netālu no mūsu dzīvesvietas, kur jādara daudz darbu mājās un darbnīcā.
Primāri kā ģimeni es saprotu sievu. Šajā jēdzienā noteikti ietveru arī vecākus, tēta māsu (viena mājsaimniecība) un sievas vecākus. Jēdziens “ģimene”, manuprāt, ir sievietes un vīrieša savienība ar vai bez bērniem.
Lai gan vienmēr var vēlēties lielāku turību, dzīvei Latvijā ir daudz plusu. Mēs kā dabas un ceļošanas mīļotāji novērtējam iespēju, jau izbraucot ārpus Rīgas, nonākt patīkamos un maz apdzīvotos laukos.
Viena no aktuālākajām problēmām Latvijā ir ceļu stāvoklis. Kaut arī daudz kur tiek veikti remonti, ielu stāvoklis Rīgā ir briesmīgs. Jāturpina apkaimju sakopšana un attīstība – pašlaik jau ir manāmi rezultāti, daudz kur ir tīrs un kārtīgs, renovēti nami utt. Ļoti gribētu, lai apkārtējās vides sakārtošanā vairāk piedalītos visa sabiedrība, jo vēlos ticēt, ka sakoptā vidē arī sabiedrības vērtības aug.
Valsts mēroga problēma ir ēnu ekonomika, kas ietekmē uzņēmumu konkurētspēju, tautsaimniecības attīstību un valsts pakalpojumu pieejamību un kvalitāti. Mēs ar sievu strādājam uzņēmumos, kas korekti maksā nodokļus, tādēļ arī atskaitījums no algas ir liels. Tas nekādā gadījumā nav taisnīgi salīdzinājumā ar tiem, kuri nopelnīto saņem aploksnē, bet vēlas tādus pašus valsts pakalpojumus kā tie, kuri ar saviem nodokļiem ir samaksājuši.
Iespējams, tādēļ, ka mūsu paaudze cenšas vairāk izbaudīt pārlieku ieilgušo jaunību. Par bērniem sāksim domāt vēlāk, nekā vecākiem gribētos!
Pozitīva ģimenes pieredze ir stiprs pamats tiekties pēc savējās. Pārāk daudziem tādas nav
Agnese (41 gads, rīdziniece)
Mana ģimene ir mans vīrs, ar kuru esam laulībā jau 10 gadu. Ģimene ir arī mana mamma, kura dzīvo laukos, kā arī vīra mamma. Ar tēvu diemžēl man nav izveidojušās tēva–meitas attiecības. Kopš mazotnes par mani un mammu ir rūpējies cits vīrietis, ar kuru viņa apprecējās, kad man bija 9 gadi, arī viņš ir mana ģimene un faktiski tētis, pat ja valsts likumu izpratnē tā nav.
Ģimene ir tuvākie cilvēki pasaulē, kuri rūpējas un uzņemas atbildību viens par otru. Ne vienmēr tie ir tuvākie radinieki Civillikuma izpratnē. Šis jautājums nav aktuāls tikai viendzimuma pāriem.
Kā piemēru, cik sarežģītas mēdz būt situācijas, varētu minēt t. s. “Goda ģimenes” apliecību piešķiršanas kārtību, kad vīrietim, kuram ir trīs bērni, katram cita māte, tā pienākas, savukārt pārim, kuri nav oficiāli reģistrējuši laulību, bet kopīgi rūpējas par četriem bērniem, kuri dzimuši iepriekšējās attiecībās, ne. Kura ģimene ir “īstāka” un godājamāka? Vai ir svarīgi tā šķirot un tiesāt?
Mēs abi ar vīru ļoti mīlam Latviju. Ja ir vēlme mācīties un darīt, Latvijā ir plašas izglītības un karjeras iespējas, ko nodrošina arī tas, ka esam Eiropas Savienības dalībvalsts. Latvijā ir tīra un sakopta vide, skaista daba, kas mums ir tuva, ļoti daudzpusīgs un finansiāli pieejams pasaules līmeņa kultūras piedāvājums. Tomēr ir vēl daudz nesakārtotu jomu, kas vairo nedrošību, vilšanos un arī neapmierinātību ar to, kā tiek pārvaldīta mūsu valsts.
Piemēram, lai gan veselības aprūpe Latvijā ir augstā līmenī, organizatoriskā ziņā tajā valda bardaks, tāpēc nav pārliecības, ka tad, kad pašiem vai tuvākajiem ģimenes locekļiem būs nepieciešama nopietnāka medicīniska palīdzība, saņemsim kvalitatīvu un saprotamu pakalpojumu.
Empātijas trūkums un nihilistiskā attieksme pret pacienta tiesībām, par ko ik pa laikam nākas dzirdēt mūsu veselības aprūpes sistēmā, mani patiesi satrauc un reizēm pat satriec.
Tam varētu būt arī diezgan liela nozīme, runājot par to, kāpēc daudzas sievietes tā arī nesaņemas laist pasaulē otru bērnu. Nesen veiktais pētījums par vardarbības pieredzi dzemdībās to apliecina.
Tāpat satrauc acīmredzamā nespēja sakārtot izglītības sistēmu, ceļus. Korupcija, nekompetence vadošajos amatos, ēnu ekonomika un “aplokšņu algas” – tas viss vairo sociālo nevienlīdzību un nabadzību, kā arī biedējošu vienaldzību pret notiekošo valstī.
Bet vai tur ir vainojama valdība vien?
Tāpēc, manuprāt, būtu svarīgi runāt par savstarpējo attieksmi un cieņu.
Pazīstu vairākus jaunus cilvēkus, kuri ir aizbraukuši no Latvijas nevis ekonomisku apstākļu spiesti, bet emocionāli nospiedošās un pat agresīvās vides dēļ, kuru veidojam mēs kā sabiedrība.
Vienubrīd jau likās, ka kļūstam atvērtāki, bet pandēmijas ierobežojumi un Krievijas izraisītais karš Ukrainā ir sabiedrību vēl vairāk polarizējis. Vienmēr, kad atgriežos Latvijā no ārvalstīm un iekāpju sabiedriskajā transportā, mani pārņem skumjas, redzot, cik daudz drūmu, dusmīgu un nenovīdīgu cilvēku ir starp mums. Man apnicis klausīties lamāšanos krievu valodā un negācijas, kas saistītas ar savstarpējo neuzticēšanos un naidīgo attieksmi krievu un latviešu vidū. Es gribu izkāpt! Un politiskās partijas, kuras lauž šķēpus, kas ir un kas nav “pareiza” ģimene, un vārdos deklarē, ka aizstāv “tradicionālās” ģimenes, sola gāzt kaut kādus režīmus vai paģēr, ka Stambulas konvencija būs brīnumatslēdziņa uz laimi, šo sajūtu tikai vairo.
Ziniet, Latvijā daudzām ģimenēm ir reālas problēmas, kuras neviens nepalīdz risināt. Nesen notikusī traģēdija Jēkabpilī ir tikai viens spilgts piemērs.
Tāpēc svarīgākais jautājums –, vai ģimenes un bērni tiešām ir vērtība sabiedrībā, vai tie ir tikai skaisti vārdi? Tur arī meklējama atbilde, kāpēc Latvijā demogrāfiskā situācija ir tāda, kāda ir.
Dzīves novērojumi liecina, ka biežāk un agrākā vecumā par bērnu laišanu pasaulē lemj jauni cilvēki, kuri paši nāk no kuplām ģimenēm, kuriem ir pozitīva ģimenes pieredze. Viņi, iespējams, seko savu vecāku labajam piemēram. Vai Latvijā ir daudz tādu ģimeņu? Statistika liecina, ka šādu ģimeņu kļūst vairāk. Bet kādam piemēram sekot tiem desmitiem tūkstošiem bērnu, kuru tēvi (vai mātes) ir nodzērušies vai bēguļo no zvērinātiem tiesu izpildītājiem nenomaksātu uzturlīdzekļu parādu dēļ? Arī mēs ar vīru nākam no ģimenēm, kuras tēvi pameta drīz pēc tam, kad nācām pasaulē 1981. gadā. Arī mūsu tēvi nemaksāja uzturlīdzekļus. Mēs redzējām, kā 90. gados mūsu mammas “sitās” uz izmisuma robežas, lai varētu mūs apģērbt un izskolot. Tā bija un ir izplatīta realitāte, kas var ietekmēt nākotnes lēmumus.
Bieži mēdz teikt, ka jaunie mūsdienās vēlas dzīvot sev, baudīt dzīvi, nevis uzņemties rūpes par bērniem. Droši vien, kaut kādā mērā tā arī ir. Bet es teiktu, ka daudziem jauniem cilvēkiem mūsdienās ir lielāka atbildības sajūta pret ģimeni un bērniem, kas ironiskā kārtā nenāk par labu demogrāfijai.
Tāpēc es uzskatu, ka publiskā diskusija par to, kā veicināt dzimstību, ir virspusēja un pārlieku koncentrējas uz materiālām vērtībām – pabalstiem.
Materiālais nodrošinājums, protams, ir ārkārtīgi svarīgs. Vienlaikus dati rāda pretējo – jo pārtikušāka valsts, jo demogrāfijas tendences mazāk iepriecinošas. Nevienai valstij īpaši neveicas šajā jomā, lai cik dāsni būtu pabalsti. Tas nozīmē, ka ir jāmeklē inovatīvi, oriģināli risinājumi, kā reāli uzlabot vidi un dzīves kvalitāti ģimenēm. Varbūt jāsāk ar to, ka ģimenes, kuras vēlas pirmo, otro, trešo, varbūt pat ceturto vai vēl vairāk bērnu, tiek bez nosodījuma uzklausītas pašvaldību vai valsts līmenī, lai noskaidrotu, kas tām būtu nepieciešams, lai būtu vieglāk spert šo soli? Nevajag dārgus pētījumus! Pietiktu ar kādu platformu, kur uzrakstīt un diskutēt par bailēm un problēmsituācijām, ar kādām saskaras dažādas ģimenes, sākot ar bērnudārzu, atelpas iespēju un psiholoģiskā atbalsta trūkumu un beidzot ar nepieciešamību pēc palīdzības nodrošināt paliatīvo aprūpi, jo ģimene – tie nav tikai bērni, bet bieži vien arī veci un smagi slimi tuvinieki.
Ja valsts un sabiedrība savā attieksmē ik uz soļa parādīs, ka tai rūp ģimenes ar bērniem un tā ir gatava ieklausīties, meklēt un ieviest elastīgākus risinājumus dažādām problēmām un grūtībām, ar kurām tās saskaras, būs vairāk laimīgu pilsoņu, kuriem ir enerģija, spēks un vēlēšanās veidot kuplākas ģimenes.
