Kā ir būt daudzbērnu ģimenei Latvijā?
Nodalāms daudzbērnu ģimeņu standarts – ģimenes ar trim bērniem no tām ģimenēm, kurās ir pieci un vairāk bērni, jo minēto ģimeņu vajadzības un iespējas atšķiras.
Ja runājam par ģimenēm ar trim bērniem, tad, vērojot dzimstības statistiku, varu apgalvot, ka ir novērtēts valsts atbalsts trešā bērna politikai. Stabilas ģimenes ar diviem bērniem gandrīz vairs nav jāpierunā uz trešo bērnu, jo līdz ar vēl viena bērna ienākšanu ģimenē tai tiek piešķirta diezgan liela atbalsta pakete gan no valsts, gan pašvaldības.
Sadzīviski šīm ģimenēm trūkst laika. Taču, ja vecākiem izdodas vienoties, kā sabalansēt ambīcijas karjerā, respektēt abu hobijus un nepieciešamību atpūsties, kādā proporcijā uzņemties pienākumus ikdienā, es teiktu – nav grūti būt par ģimeni ar trim bērniem.
Turpretī, ja runājam par lielākām ģimenēm, problēma ir saistīta ar sievietes iespējām sevi realizēt citās jomās. Līdzko bērni ir pieci vai vairāk, mājsaimniecības solis paliek ievērojami smagāks. Reti kurā ģimenē abi vecāki var atļauties strādāt pilna laika darbu, un visbiežāk sieviete paliek mājās rūpēties par bērniem, kamēr vīrietis dodas uz darbu. Tomēr, vai sieviete ar labu prātu atsakās no pilnvērtīgas karjeras, savu hobiju un brīvības izbaudīšanas? Kas var kompensēt atteikšanos no citiem mērķiem savā dzīvē?
Daļa sieviešu to kompensēs tikai un vienīgi ar iekšējo motivāciju kļūt par daudzbērnu māti, bet, plānojot valsts ģimeņu ilgtermiņa atbalsta politiku, jāsaprot, ka laiki ir mainījušies, – lielākā daļa sieviešu mātes misiju vairs nevērtē tik augstu, lai atteiktos no realizēšanās citās dzīves jomās. Mēs, Latvijas Daudzbērnu ģimeņu asociācija, uzskatām, ka valsts atbalsts jāpielāgo tā, lai mātes loma vairs neatturētu no citu mērķu sasniegšanas un lai bērna laišana pasaulē neliktu savilkt ciešāk jostas ne tikai 18 gadus, kamēr bērns izaug, bet arī vecumdienās.
Kādi ir jūsu piedāvātie risinājumi stāvokļa uzlabošanai?
Vispirms nedaudz plašāk atainošu situāciju. Patlaban pensijas vecumam ir pietuvojušās tās sievietes, kuras laidušas pasaulē bērnus atjaunotās neatkarības laikā. Viņas pensiju aprēķinā ieraudzīs netaisnību, kuras iemesls ir trīsdesmit gadu īstenota nevienlīdzība pret sievietēm, proti, līdz pat 2022. gadam sociālās iemaksas par bērna kopšanas laiku tika aprēķinātas no bērna kopšanas pabalsta lieluma – 171 eiro.
Turklāt 2014. gadā stājās spēkā izmaiņas vecāku un bērna kopšanas pabalsta izmaksas kārtībā, kas noteica, ka bērna kopšanas pabalsts jāsaņem vienlaikus ar vecāku pabalstu. Realitātē tas nozīmē, ka liels skaits daudzbērnu mammu, kuras bērnu daudzuma dēļ nestrādā algotu darbu, bet rūpējas par mājsaimniecību, nevar uzkrāt darba stāžu par mazuļa aprūpi viņa pirmo 18 dzīves mēnešu laikā, jo konkrētos pabalstus ģimenēs parasti noformē tēvam – vienīgajam strādājošajam ģimenes apgādniekam.
Mums ir zināmas daudzas septiņu un vairāk bērnu mammas vecumā pēc 50 gadiem, kuras tikai tagad ir apzinājušās netaisnīgās sociālās apdrošināšanas sistēmas sekas.
Viņas sāk interesēties, vai varēs agrāk pensionēties, jo piecu bērnu vecākiem ir iespēja doties pensijā piecus gadus ātrāk, taču izrādās, ka viņas to nevar izdarīt, jo, lai agrāk pensionētos, minimālajam darba stāžam jābūt par pieciem gadiem ilgākam, tas ir, 25 gadiem standarta 20 gadu darba stāža vietā.
Paradoksāli, bet šo pašu bērnu tēviem iespēja pensionēties ātrāk ir nodrošināta.
Tāpēc steidzami jādomā, kā situāciju atrisināt un mazināt nevienlīdzību. Turklāt, ja mums izdodas to panākt, izmaiņām jāietekmē ne tikai tie vecāki, kuri šobrīd laiž bērnus pasaulē, bet arī vecāki, kuriem tuvojas pensijas vecums.
Mēs pensiju aprēķinā vēlamies redzēt izaudzināto bērnu nodokļu maksāšanas ietekmi. Ja esam izaudzinājuši bērnus un viņi ir kļuvuši par nodokļu maksātājiem, tad kāds procents no viņu pašreiz maksājamajām valsts sociālās apdrošināšanas iemaksām jāatspoguļo vecāku pensiju aprēķinā. Domājam, ka tas būtu godīgi.
Kā norit attiecīgās idejas virzība?
Par to tiek runāts ar Labklājības ministriju, problēmu atkārtoti aktualizējam. Vārdos ierēdņi pauž situācijas izpratni, politiķi fragmentāri uzmetas par interešu aizstāvjiem, bet darbi neseko.
Dažreiz labu ideju virzību izjauc portālā ManaBalss.lv impulsīvi ievietoti pieteikumi, kas vienkāršoti pauž: ļaujiet priekšlaikus doties pensijā ne tikai piecu bērnu, bet arī trīs bērnu vecākiem! Ko iniciatīva patiesībā nozīmē? Tā ir iespēja vecākam aiziet ātrāk pensijā, saņemot vēl mazāku pensiju. Mēs atbalstām agrāku pensionēšanos arī trīs bērnu vecākiem, bet tikai ar nosacījumu, ka līdz ar to tiek mainīta pensijas aprēķina formula. Piemēram, lai koeficients G jeb plānotais pensijā nodzīvoto gadu skaits ātrākas pensionēšanās gadījumā tiktu aprēķināts, neņemot vērā minēto faktu [agrāku pensionēšanos].
Kā vērtējat likumdevēja izpratni par daudzbērnu ģimeņu situāciju Latvijā?
Valsts budžets divos pēdējos gados bijis pilnīgi bez jebkāda papildu atbalsta vecākiem ar bērniem. Tas bija situācijā, kad visstraujāk pieauga inflācija.
Sadārdzinājuma apstākļos nevar staigāt pa mākoņiem un teikt, ka bērnu skaitu ietekmē kopējais labklājības līmenis valstī. Dažreiz tas ir atkarīgs no iespējas materiāli nodrošināt ģimeni, bērnus. Atbildīgi cilvēki, ja nevar atļauties bērnus, tos nedzemdē, kaut arī gribētu.
Tādēļ nemitīgi atgādinām: pabalsti ir jāpalielina un jāiestrādā to indeksēšana, līdzīgi kā tas ir pensijām, kuru indeksēšana ir piesaistīta esošajai inflācijai. Pretējā gadījumā, ja pabalsti netiek indeksēti un celti līdzīgi kā pensijas, tad tie ir pabalsti, kas sarūk.
Vēl viena problēma – šobrīd pastāv progresīvais ģimenes valsts pabalsts, proti, summa par katru nākamo bērnu pieaug. Tiklīdz bērns sasniedz 20 gadu vecumu, par viņu ģimenes valsts pabalstu vairs nemaksā un arī par pārējiem bērniem sāk maksāt mazāku summu. Piemēram, ģimene ar četriem bērniem, kamēr visi bērni jaunāki par 20 gadiem, saņem 400 eiro pabalstu. Līdzko vienam bērnam paliek 20 gadu, ģimenes pabalsts samazinās līdz 225 eiro. Tas ir ievērojams zaudējums ģimenes budžetā, jo izmaksas uzreiz nesarūk. Turklāt nosacīti pieaugušais bērns, kurš nupat sasniedzis 20 gadu vecumu, iespējams, vēl mācās vidusskolā vai nupat sācis studēt augstskolā.
Labklājības ministrija, vērtējot mūsu priekšlikumus, ir gatava 2025. gadā palielināt bērna kopšanas pabalstu. Ministrija arī piekrīt tam, ka ļoti sen nav indeksēts piedzimšanas pabalsts, tomēr OECD 2024. gada Ekonomikas pārskatā par Latviju norādīts, ka Latvijai nepieciešams samazināt budžeta deficītu. Kā to panākt? Kuras būs tās izdevumu pozīcijas, kam finansējums tiks samazināts? Vai pietiks ar fiskālās telpas līdzekļiem, lai ievērojami paaugstinātu atbalstu ģimenēm ar bērniem?
Pašlaik izjūtam trauksmi, jo paredzam solījumu nepildīšanu. Iespējams, paaugstinās piedzimšanas pabalstu, bet ko vienreizēja pabalsta palielinājums dos? Neko!
Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka Latvijā aizvien pieaug mātes vidējais vecums, ģimenē ienākot mazulim. Kā jūs to vērtējat?
Šī ir tendence, kuru mēs laikam nevaram apstādināt. Dzimstība vecumposmā līdz 25 gadiem ir ļoti strauji samazinājusies, kritums ir arī vecumposmā no 25 līdz 30 gadiem. Turpretī vecumā no 30 līdz 40 gadiem vēlme radīt bērnus ir tikpat liela, kā tas bija pirms desmit un divdesmit gadiem.
Taču mums ir potenciāls veicināt dzimstību vecumposmā no 40 līdz 45 gadiem.
Protams, pastāv lielāki riski veselībai, tomēr mūsdienās sieviete līdz 45 gadiem gan fiziski, gan emocionāli vēl ir spējīga laist pasaulē bērnu.
Jāsaprot, ka vecāki attiecīgajā vecumā būs ļoti motivēti un atbildīgi.
Kā veicināt dzimstību pēc 40 gadu vecuma? Pirmkārt, mainot sabiedrības attieksmi, tāpat arī palielinot un uzlabojot veselības aprūpi un uzraudzību grūtniecības laikā. Otrkārt, piedāvājot mākslīgās apaugļošanas atbalstu, kas patlaban attiecas uz sievietēm vecumā līdz 40 gadiem.
Vienlaikus domāju, ka mums noteikti vajadzētu rūpēties, lai pirmais bērns ģimenē tomēr ienāktu līdz sievietes 30 gadu vecumam. Minētais gadu slieksnis ir svarīgs arī no medicīniskā aspekta, jo pēc 30 gadu vecuma strauji samazinās sievietes reproduktīvās spējas.
Kā veicināt jauno sieviešu gatavību kļūt par mammām?
Šīs sievietes saskaras ar vairākām grūtībām. Viens no izaicinājumiem ir finansiālais nodrošinājums, pie kura pieskaitāms arī mājoklis, kas ir fundamentāla problēma ģimenēm ar bērniem. Līdztekus pastāv sievietes vēlmes, audzināšana, kā arī tiekšanās saglabāt brīvību. Sievietei ir daudz alternatīvu bez bērnu laišanas pasaulē, tāpēc ir jādomā, kā viņai dot iespēju maksimāli no tām neatteikties.
Būtiski, lai tiktu piedāvāti elastīgi bērnu pieskatīšanas pakalpojumi.
Pašvaldību bērnudārziem jābūt garantētiem jau no bērna viena gada vecuma, ja sievietei tas ir nepieciešams. Tāpat jānodrošina iespēja jau no bērna pirmās dzīves dienas dalīt uz pusēm ar vīrieti laiku, kas pavadīts kopā ar mazuli. Piemēram, pusi dienas sieviete ir darbā, pusi dienas – vīrietis. Tādējādi tas ir arī elastīgi dalāms vecāku pabalsts.
Vecuma grupā līdz 30 gadiem arvien vairāk ir māmiņu, kuras nav paguvušas būt sociāli apdrošinātas, nav bijušas darba attiecībās. Ja iepriekš 25 gados cilvēki jau strādāja, tad šobrīd daudzi konkrētajā vecumā joprojām studē vai studijas nupat ir pabeigtas. Līdz ar to nav sociālās apdrošināšanas uzkrājuma un, nākot bērnam pasaulē, labākais, uz ko māmiņa var pretendēt, un, iespējams, tādā pašā situācijā ir arī bērna tēvs, ir bērna kopšanas pabalsts 171 eiro apmērā. Tādēļ es domāju, ka šādās situācijās būtu jānodrošina iespēja vecāku pabalstu saņemt avansā.
Jūs pieminējāt mājokļa problemātiku, to nodēvējot par fundamentālu. Vai paskaidrosiet?
Savulaik veicām ģimeņu ar bērniem aptauju, lai noskaidrotu, kādos mājokļos tās dzīvo. Aptaujā piedalījās 1000 respondentu un tika noskaidrots, ka 2/3 daudzbērnu ģimeņu dzīvo sev nepiederošos mājokļos. Daži dzīvo vecāku mājās, tās viņiem nepieder, bet tur viņi vismaz var dzīvot un apstākļi ir labi, savukārt puse aptaujāto norādīja, ka mājokli īrē. Vairums īrē no pašvaldības par ļoti zemu cenu, bet trešdaļa – par tirgus cenu.
Pētījumā arī atklājās, ka 25% respondentu dzīvo mājokļos, kuros uz vienu ģimenes locekli ir mazāk nekā 10 kvadrātmetru, jo viņi nevar atļauties savām vajadzībām atbilstošu dzīves telpu. Vai tas ir pieņemami? Kamēr visi bērni ir mazi, varbūt viņi var dzīvot vienā istabā, bet pienāks diena, kad viņi būs tīņu vecumā, turklāt, ja bērni ir dažāda dzimuma…
Netaisnība veidojas tajā, ka ģimenes, kuras var paņemt kredītu, ikdienā par mājokli samaksā mazāk, nekā tās ģimenes, kurām nepietiekamo ienākumu dēļ kredītu nepiešķir, tāpēc viņas ir spiestas mājokli īrēt. Tā ir sabiedrības “neredzamā” daļa, kas nav ne vidusmēra turīgie, ne trūcīgie, kam būtu tiesības vērsties pašvaldībā, lai saņemtu palīdzību. Attiecīgās ģimenes atrodas nabadzības slazdā, no kura nevar izbēgt, jo izmaksas ikdienā var veidoties lielākas nekā tiem, kam ir iespēja iegādāties mājokli kredītā.
Jāpiebilst, ir notikusi neliela virzība uz labo pusi. Mēs vairākus gadus rakstījām Ekonomikas ministrijai, kas ir atbildīga par noteikumu izstrādāšanu, par “Altum” programmu, lūdzot palielināt valsts garantiju mājokļu kredītiem. Nezinu, cik liela bijusi mūsu ietekme, bet nesen pieņemti Ministru kabineta noteikumu grozījumi, kas noteic, ka valsts garantijas tiek palielinātas līdz 50% no kredīta summas mājokļu iegādei ārpus Rīgas un Pierīgas.
Plašāk par tēmu >>
Tāpat liels ieguvums daudzbērnu ģimenēm ir programma “Balsts”, kas ir valsts subsīdija jeb dāvana tām daudzbērnu ģimenēm, kuras pērk mājokli. Atbalsts tiek piešķirts 8–12 tūkstošu eiro apmērā, ņemot vērā bērnu skaitu un to, cik energoefektīvs ir izvēlētais mājoklis. Vēlamies panākt, lai tiktu paplašināts cilvēku loks, kuri var saņemt minēto atbalstu, un atcelts ierobežojums, ka tas ir paredzēts tikai kredītņēmējam, kurš ir jaunāks par 35 gadiem.
Problēma ir arī mājokļu trūkums tirgū. Aizvadītā gada decembrī Latvijas Daudzbērnu ģimeņu apvienība bija viens no žūrijas locekļiem Sabiedrības integrācijas fonda ik gadu rīkotajā konkursā “Ģimenei draudzīgā pašvaldība”. Mēs apmeklējām finālistus – desmit pašvaldības. Visi kā viens atzina: tām pašvaldībām, kuras atrodas tālāk par 100 kilometriem no Rīgas, nav ko piedāvāt cilvēkiem, kas vēlas tur dzīvot. Nav nekā ko īrēt vai pirkt. Tā ir milzīga problēma.
Ekonomikas ministrija šobrīd runā par Eiropas naudu, ar kuru pašvaldībām būs iespēja būvēt ekonomiskus mājokļus. Tas ir piliens jūrā!
Nepieciešams, lai privātajam sektoram būtu interese būvēt mājokļus reģionos. Pašvaldības vienas nastu uz saviem pleciem neiznesīs.
Ne mazāk svarīga ir sabiedrības izglītošana. Daļa cilvēku apzināti neņem kredītus, tādējādi spīdzinot sevi, bērnus un dzīvojot vajadzībām neatbilstošos mājokļos, jo viņi baidās uzņemties kredītsaistības. Tādēļ ir jādomā, kā sabiedrību izglītot un vienlaikus nodrošināt ar mehānismiem krīzes situācijā, – ja tiek zaudēts darbs, sākas veselības problēmas u. tml. Kaut kādi instrumenti patlaban tiek piedāvāti, bet parasti tie saistās ar kredītsaistību apdrošināšanu, kā rezultātā kredītmaksājums teju divkārši pieaug.
Kāda ir sabiedrības attieksme pret daudzbērnu ģimenēm?
Pēdējos desmit piecpadsmit gados tā ir izteikti mainījusies. Domāju, par to jāpateicas trešā bērna politikai. Tika ieviests goda ģimenes statuss un to apliecinošās Goda ģimenes apliecības, kas kļuvušas prestižas. Sabiedrība uz konkrētajām ģimenēm skatās kā nedaudz priviliģētākām, bet labvēlīgā veidā – ar izpratni, ka minētās ģimenes to ir pelnījušas.
Pirms kļuvu par Latvijas Daudzbērnu ģimeņu apvienības vadītāju, man nebija kontaktu ar ģimenēm, kurās aug ļoti daudz bērnu. Pieredze, kas gūta pēdējos gados, šādas ģimenes iepazīstot, ir fantastiska. Mums ir ģimenes ar astoņiem, deviņiem, desmit un pat vienpadsmit bērniem. Lielās ģimenes visbiežāk ir kristīgas. Viņas paļaujas uz Dievu, tic, ka dzīvē viss, kas saistīts ar vajadzībām un problēmām, nokārtosies. Tomēr attiecīgās ģimenes ir arī ļoti strādīgas, rūpējas viens par otru un ir atvērtas palīdzēt citiem.
Protams, starp daudzbērnu ģimenēm ir arī nelabvēlīgas ģimenes, bet tādas gadās gan bezbērnu, gan viena, gan piecu bērnu ģimeņu vidū.
Kā Latvijas Daudzbērnu ģimeņu apvienība atzīmē Starptautisko ģimenes dienu?
Starp citu, minētos svētkus Latvijā ieviesa tieši Daudzbērnu ģimeņu apvienība. Mēs esam Eiropas Lielo ģimeņu konfederācijas (ELFAC) biedrs. ELFAC biedri – 24 valstu nacionālās daudzbērnu ģimeņu biedrības – 1993. gadā aizsāka Starptautiskās ģimenes dienas atzīmēšanas tradīcijas. Tas notika uzreiz pēc ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijas pieņemšanas, kurā tika nolemts: katra gada 15. maijs būs Starptautiskā ģimenes diena.
Katrai ELFAC nacionālajai biedrībai bija uzdevums konkrēto tradīciju ieviest un uzturēt savā valstī. Latvijā to aizsāka apvienības ilggadējais vadītājs Leonīds Mucenieks. Viņš katru gadu 15. maijā Zaķusalā pulcēja daudzbērnu ģimeņu biedrībās esošās ģimenes, lai iekurinātu lielo ģimeņu ugunskuru.
Mēs joprojām šo tradīciju turam augstu un 15. maijā parasti sazvanāmies ar citām ģimenēm Eiropā, kā arī aicinām daudzbērnu ģimenes novados kurināt ugunskuru, kas simbolizē ģimenes pavardu.
Šāda īpaša diena ir nepieciešama, lai ik gadu aktualizētu jautājumus, kas saistīti ar ģimeni. Starptautiskās ģimenes dienas tēma 2024. gadā ir klimata pārmaiņas – tas, kā klimata izmaiņas ietekmē ģimeņu dzīvi un kā ģimeņu mājsaimniecības paradumi ietekmē klimatu.
Jāpiebilst, ka pirms trim gadiem radās ideja, ka mums, daudzbērnu ģimenēm, vajag savu īpašo dienu. Šogad jau trešo gadu 1. maijā svinējām Daudzbērnu ģimeņu dienu. Svētki otro gadu norisinājās Rīgas Zooloģiskajā dārzā. Pērn mums izdevās sapulcināt 734 daudzbērnu ģimenes no visas Latvijas. Šogad provizoriskie dati liecina par 5000 apmeklētāju.
Svinībās otro gadu godinājām Latvijas goda ģimenes – daudzbērnu ģimenes, kuras ne tikai audzinājušas bērnus, bet arī iemācījušās sabalansēt darba un sabiedrisko dzīvi. Tāpat otro gadu cildinājām vecvecākus, kuri izaudzinājuši vismaz trīs bērnus.
Ļoti ceram, ka Latvijā iesakņosies tradīcija katru gadu 1. maijā svinēt Daudzbērnu ģimeņu dienu. Daudzbērnu vecāki ir pelnījuši kaut reizi gadā izjust pateicību par grūto, bet svētīgo misiju. Esmu pārliecināta – attiecīgajā dienā vienkopus tik kuplā skaitā redzēt priecīgas daudzbērnu ģimenes ir arī iedvesmojoši. Tā ir Latvijas nākotne. Arī es šajos svētkos smeļos milzīgu enerģiju, kas stiprina cīņas sparu turpināt iestāties par daudzbērnu ģimeņu interesēm.
