Tēva diena Latvijā tiek atzīmēta visai neilgu laiku – kopš 2009. gada tā ir oficiāla svētku diena, kurā tiek godināta un akcentēta tēva nozīme ģimenes stiprināšanā un bērnu audzināšanā. Kā, jūsuprāt, šī diena tiek uztverta Latvijā? Vai varam runāt par tradīcijas veidošanos?
Tēva dienas atzīmēšana ir labs veids, kā aktualizēt un akcentēt svarīgo vīrieša lomu un funkcijas sabiedrībā, tostarp atgādināt abām pusēm, arī šķirtajām sievām un mātēm: pat ja viņām pašām ar bijušajiem partneriem nav tās labākās attiecības, tēvs tomēr ir ārkārtīgi būtisks bērna dzīvē. Īpaši svarīgi tas ir Latvijā, kur ir diezgan liels šķirto laulību skaits un ne visi tēvi dzīvo kopā ar ģimeni.
Svētkus svinam tāpēc, ka tie apliecina zināmas vērtības. Un tradīcijas veidojas, ja cilvēki, izjūtot iekšēju pamudinājumu, saskata vajadzību pēc tām. Jā, izskatās, ka Tēva diena jau kļūst par jaunu, pozitīvu tradīciju. Tikai, dod Dievs, lai ap to nesāktos pārāk pārspīlēta iesaistīto ideoloģisko pušu aktivitāte, kad kādas ideoloģiski tendētas institūcijas, sākot ar politiskajām partijām un beidzot ar visām iespējamajām reliģiskajām konfesijām, sāktu šo kūrēt kā savu īpašo lietu. Tas ir labākais veids, kā šādas patiesībā diezgan dabiski radušās iniciatīvas kā Tēva diena sacūkot. Tā drīzāk ir nevalstisko organizāciju un individuālās aktivitātes lieta – rūpēties par konkrētu vērtību un prakšu iedzīvināšanu un aktualizēšanu sabiedrībā.
Latvijas sabiedrībā tēvus uzskata galvenokārt par atbalsta funkciju veicējiem, apgādniekiem, kamēr ģimenes kodols ir māte un viņas bērni. Tā secina sociālantropologi Kristīne Rolle un Klāvs Sedlenieks pēc nodibinājuma “Tēvi” pasūtījuma 2016. gadā veiktajā pētījumā par tēva lomu Latvijā. Kādiem vajadzētu būt tēva uzdevumiem? Kāds ir labs tēvs?
Pats apzīmējums “labs tēvs” vai “laba māte” ir bīstams tāpēc, ka pretendē uz kaut kādu “pareizo” standartu ieviešanu, aizmirstot, ka ikviena ģimene atrodas savā unikālajā situācijā, ka ikviens cilvēks atrodas individuālā dzīves situācijā. Diezin vai it visas tēva lomas izpausmes, ko ir spējīgs īstenot viens vīrietis, ir automātiski piemērojamas citam. Manuprāt, ir jāizvairās no centieniem uzspiest kaut kādus paraugus, tiem, kuri tā nedara, pasakot: tu neesi labs tēvs, tev pat nav ko mēģināt.
Drīzāk ir jāfokusējas nevis uz to, kas ir labs tēvs, bet gan uz to, kas ir gana labs tēvs. Ar to domāju, ka ideāls tu nebūsi nekad nedz cilvēciski, nedz savā vecāka lomā. Cenšoties būt ideālam vecākam, var ļoti traumēt bērnu tieši ar koncentrēšanos uz perfekciju, mēģinājumiem būt perfektam sabiedrības acīs: kā tās instagrama mammas. Vēl tas ir saistīts ar “bērna kultu”, kad ģimenes centrā ir bērns, nevis pāra attiecības, – tas arī ir deformētas uztveres rezultāts.
Aizmirstam, ka vecākam nav jābūt nevainojami labam, bet vienkārši gana labam. Gana labam, lai bērns izaugtu un būtu pietiekami labi ekipēts, un spētu stāties pretī dzīves izaicinājumiem. Ir svarīgi pateikt: “Mīļais bērns, tevī ir viss, lai tu izaugtu par lielisku vīrieti, lielisku sievieti, lai tu piepildītu sevi cilvēciski un profesionāli, atrastu un īstenotu savus talantus un partneri un kādu dienu pats kļūtu par vecāku. Tas viss tevī ir. Es tevi ļoti mīlu un novēlu, lai tev izdotos!”
Ar šo es cenšos pateikt, ka būt gana labam tēvam nozīmē veidot alternatīvu mammai, savu audzināšanas stratēģiju, komunikāciju ar bērnu. Tēvi bieži vien no tā baidās, saka: es to nemāku. Viņi baidās, ka savas nezināšanas vai neprasmes dēļ varētu pieļaut kļūdas. Un jāatzīst, ka tās pārcentīgās mammas, kurām patīk kritizēt visu, ko tēvs dara kaut kā citādi, pa savam, laupa drosmi mācīties to darīt. Izvairīties no traumām bērnu audzināšanas procesā nav praktiski iespējams. Kā jau teicu, cenšoties būt izcilam vecākam, var gadīties izdarīt nodarīt lielāku ļaunumu, nekā pārāk par to neiespringstot. Un vienlaikus tā mēs zaudējam arī savu autentiskumu. Cenšoties būt labs tēvs, tu pārstāj būt labs tāds, kāds esi, tu upurē savu personību, to reducējot uz vienu sociālo lomu, kas patiesībā tevi nebūt neizsmeļ. Centies būt labs autentisks cilvēks, tad tēva loma būs viena no izpausmēm, kurā arī būsi pietiekami labs.
Priekšstats, ka tēvs ir tikai materiālā atbalsta sniedzējs, noteikti ir pārāk šaurs un neatbilstošs. Kur tad paliek emocionālā labklājība? Kur paliek šīs ārkārtīgi būtiskās attiecības, kurās tēvs palīdz bērnam iegūt patstāvību un pārliecību par sevi, lai normālā, dabiskā attīstības procesā attālinātos no mātes un pēc tam vispār aizlidotu no ģimenes ligzdas? Jebkura bērna attīstības uzdevums taču ir iemācīties dzīvot patstāvīgi, aiziet meklēt sevi pasaulē, lai pēc tam atgrieztos ģimenes apritē jau pieauguša cilvēka statusā. Un tad bērnu un vecāku saikne pāriet jaunā kvalitātē, pāraugot vienlīdzīgas mīlestības attiecībās: iepretim subordinācijas attiecībām, kādas ir bērnu un vecāku attiecības laikā, kad bērni vēl ir mazi un vecāki ir tie, kas pieņem visus lēmumus attiecībā uz viņiem.
Šajā procesā var kļūdīties, neiedodot bērnam pietiekami daudz brīvības telpas, kurā viņš mācās patstāvīgi pieņemt lēmumus un to radītās sekas. Bērna bezatbildība ir tiešas sekas tam, ka lēmumus viņam ļaujam pieņemt pašam, bet neveiksmes gadījumā bēdīgās sekas uzņemas “sakopt” vecāki. It kā doma laba – pasargāt bērnu no dzīves grūtībām –, taču tā veidojas iluzora pasaule, kurā bērns jūtas visspēcīgs un bieži pat nenojauš, cik sāpīgi viņa rīcība skar apkārtējos un ka viņa bezrūpīgā dzīve notiek uz citu rēķina. Bērna audzināšana ietver sevī kontrolētu saskari ar grūto un nepatīkamo, proti, visu to, no kā mīļās un gādīgās mātes parasti cenšas savus bērnus pasargāt. Tēva uzdevums ir parūpēties par bērna psiholoģisko un fizisko gatavību sastapties ar dzīves izaicinošākajām daļām, piemēram, iemācīt viņu peldēt, nebaidīties doties mežā, paņemt rokā āmuru un asu nazi.
Daudzi teiktu, ka priekšstats par tēvu galvenokārt kā atbalstu un apgādātāju atbilst “pareizajai lietu kārtībai”. Cik adekvāti būtu šo ieskatu lauzt? Lai arī bieži tiek apspriesta nepieciešamība mainīt paradigmu ģimenes attiecībās par labu tēva un mātes lomu līdzsvarošanai, ja ne vienādošanai, iespējams, vidusmēra vīrietis, būdams objektīvu arhetipisku iespaidu varā, to uzlūko kā traumējošu, neadekvātu faktoru viņa kā vīrieša statusam.
Vīrieša statusam visvairāk kaitē neadekvāts priekšstats par to, kas ir vīrišķība. Tas pārsvarā sakņojas šauri izprastās tradīcijās. Izpratni par vīrišķību tradicionālajās reliģijās un uzskatu sistēmās primāri noteica vīrieša kā karotāja loma. Viņam bija ātri jāiemācās rīkoties ar ieroci un darbarīkiem, jākļūst par aizstāvi un apgādnieku. Tradicionālā izpratne par vīrišķību būtībā nozīmē arī gatavību mirt jaunam, ejot cīņā, bet miera laikā – no rīta līdz vakaram strādāt, lai ģimenei būtu ko ēst. Un te arī sakņojas tā vīrieša psihosociālā un emocionālā aprobežotība. Kam gan karavīram un smaga darba darītājam vajadzīgas smalkas jūtas?! Jāteic, šis primitīvais priekšstats par tradicionālo vīrišķību ir vardarbīgs pret pašiem vīriešiem, jo tas balstās uz viņu autentisko jūtu noliegumu.
Vīrietis ar aprobežotu emocionālo dzīvi un nespēju paust jūtas nevar atvērt sirdi savai ģimenei un bērniem. Tie ir vīrieši bez iztēles, kuri ar bērniem neprot spēlēties. Tāpēc tas, ka vīrietis piedalās dzemdībās, mācās mainīt pamperus, dziedāt šūpuļdziesmas, ir vajadzīgs ne tikai bērnam, bet arī pašam vīrietim. Un tas viņam arī dod izpratni par to, kas ir sievietes pasaule. Pretējā gadījumā iegūstam Latvijas tradicionālo modeli, kurā mamma “strādā” gan par mammu, gan par tēti. Savukārt tētis galu galā šajā vienādojumā kļūst it kā nebūtisks un lieks, jo mamma taču tiek galā ar visu, kļūstot par supermammu un tā kropļojot izpratni par sevi kā sievieti un personību, kā arī deformējot attiecības ar bērniem, kuri nepiedzīvo līdzsvarotas attiecības ģimenē.
Modernā vīrišķība nozīmē to, ka vīrietis ir labās attiecībās ar savu emocionālo un iztēles pasauli un ir iedziļinājies arī bērna psiholoģijā. Visu nevar atrisināt ar radikālām, vienkāršām metodēm. Nevar uzskatīt, ka bērns ir kaut kas līdzīgs automobiļa karburatoram, kam pietiek ar vienkāršām tehniskām iemaņām. Bērns ir pārsteidzoša, unikāla, reizēm nesaprotama būtne, kura bieži vien izgaismo mūsu pašu rakstura nepilnības, to, kas mūsos pašos nav pietiekami attīstīts. Audzinot bērnu, vienlaikus audzinām paši sevi, attīstāmies. Sadarbībā ar mammu tētim jāveido sava individuālā pieeja bērna audzināšanai, kurā viņš izmanto un īsteno savu vīrišķību. Cits jautājums – kā vīrietis ir ticis galā ar savas vīrišķības jautājumu.
Esat runājis par vīrišķības krīzi. Kā tā izpaužas, kādi ir tās cēloņi?
Cēloņi ir gan vēsturiski, gan sociālpsiholoģiski. Vēsturiski nākam no ļoti grūtas situācijas – Latvijā ir vairākas vīriešu paaudzes, kuras ir gājušas bojā karā vai laikmetu maiņas dēļ zaudējušas savu satvaru un orientāciju – nodzērušās, nospēlējušās un arī nostrādājušās: darbaholisms ir ne mazāk postošs par citām atkarībām. Šīs disproporcijas dēļ Latviju varētu dēvēt par “stipro sieviešu zemi”, kurā mātēm nereti bijis jāaizvieto tēvs viņa fiziskās un arī psiholoģiskās prombūtnes situācijās. Tāpēc daudziem zēniem nav bijis tēva vai attiecības ar viņu bijušas atsvešinātas. Līdz ar to šie zēni izaug par vīriešiem, kuriem sveša tēva loma.
Vīrišķība 21. gadsimtā ir saistīta ar vairākām ļoti negatīvām lietām. Pirmkārt, ar šo diezgan brutālo aicinājumu “būt par vīrieti”. Kādam pasakot: “Kad reiz tu būsi vīrietis?”, tiek anulēts tas, kāds šis cilvēks ir bijis līdz šim, – nav bijis īsts vīrietis. Un tas arī neko nepasaka par to, ko nozīmē būt vīrietim. No sievietes puses tas bieži vien nozīmē pavēstīt: esi man ērts vīrietis, tāds vīrietis, kāds man vajadzīgs. Vīrieša uzdevums nav izpildīt sievietes pasūtījumus, pakārtot sevi viņai. Vīrieša un jebkura cilvēka uzdevums ir būt autentiskam, sev pašam. Tas, vai šis autentiskums ir tāds, kas pieļauj attiecības ar konkrēto sievieti, jau ir cits jautājums.
Vīrišķība ir garīgs uzdevums, kuru katrs vīrietis savā dzīvē risina. Viņš meklē atbildes uz fundamentāliem jautājumiem – ko darīt ar savu fizisko spēku, intelektu un intuīciju, jūtām un jutekliskumu, ar sev uzticēto atbildību un varu. Atbildes uz šiem četriem jautājumiem arī ir iemesls jautājumam par četriem vīrieša arhetipiem – karotāju, mīlnieku, viedo un valdnieku. Tas, kā vīrietis sevī šos arhetipus realizē 21. gadsimta situācijā, arī ir viņa privātā atbilde uz jautājumu: kas man ir vīrišķība. Taču, ņemot vērā, ka lielākā daļa vīriešu savā attīstībā apstājas pusaudža vecumā un psiholoģiju uzskata par kādu vīrieša cieņai neatbilstošu sieviešu būšanu, padara šo jautājumu daudz sarežģītāku. Ja vīrietim piemīt veselīga, godīga attieksme pret sevi, ir pašsaprotami pateikt: man ar sevi ir jāstrādā. Jebkura pieauguša, adekvāta, pašapzinīga cilvēka vēlme ir būt pēc iespējas labākai sevis versijai.
Latvijas tiesiskais regulējums kopumā vīrietim nodrošina līdzvērtīgas tiesības, pienākumus un atbildību attiecībā uz bērnu audzināšanu un aprūpi. Tomēr šķiršanās gadījumā bērni galvenokārt tiek atstāti pie mātes pat tad, ja vecākiem ir strīds par aprūpes tiesībām, secināts jau minētajā pētījumā. Cik lielā mērā ir pamats uzskatīt, ka sievietei uz bērniem ir kādas īpašākas neformālās tiesības?
Man ir sajūta, ka šie tiesu lēmumi atspoguļo neuzticēšanos vīrietim, neticību tam, ka vīrietis tiks ar to galā, ja viņam atstās bērnus: pats nepazudīs darbos, uzticot bērna “audzināšanu” tālrunim un datoram. Jā, protams, tajā ir nolasāms arī tradicionālais ieskats, ka bērnam jābūt kopā ar māti. Vai mātēm uz to ir kādas īpašas priekšrocības? Jā, pirmajos dzīves gados dabiski bērna saikne ar māti ir lielāka nekā ar tēvu. Taču tas nenozīmē, ka tētis nav svarīgs. Viņš ir ļoti svarīgs, ārkārtīgi svarīgs! Jo vairāk bērns pieaug, jo vairāk tēva loma palielinās, bet mātes loma samazinās. Tur tēvam būtu jāspēj piedāvāt savā personā adekvātu alternatīvu; ar savu vīrieša ieguldījumu līdzsvarot šo mātēm bieži raksturīgo apsēstību ar rūpēm, vajadzību visu kontrolēt. Ja vīrietis nespēj neko tur likt pretī – un mēs bieži redzam šo hiperaktīvo māti, kas visos veidos cenšas apliecināt, ka tikai viņa ir tā, kas prot audzināt bērnus, – tad nav jābrīnās, ka tiesu lēmumi tiek pieņemti gan vīrieša pasivitātes, gan arī aizspriedumu un sabiedrībā kultivēto mītu dēļ.
Taču vietā ir arī jautājums, cik tad vīriešu būtu gatavi bērnu paņemt pie sevis un uzņemties par viņu atbildību. Situācija vispār ir traģiska, ja tiesai ir jādala bērns starp vecākiem. Tā ir traumējoša gan bērniem, gan vecākiem. Un es nezinu, vai tur ir kādi labi risinājumi. Vecāku karš, kurā šķiršanās ir tikai sākums, ir cīņa uz savstarpēju iznīcināšanu, kas nevienam neko labu nevar dot.
Latvijā 40% bērnu dzimst ģimenēs, kurās vecāki nav laulājušies. Cik svarīga ir laulība kā noteiktu vērtību un garantiju apliecinātāja ģimenē? Un kas vispār nodrošina ģimenes ilgtspējību?
Es negribētu fetišizēt ģimeni. Man patīk stipras ģimenes, taču manis paša dzīves pieredze nav ideāla – esmu šķīries. Uzskatu, ka ģimenes institūts tajā nozīmē, kāds tas bijis kādreiz, noteikti vairs nepastāv. Un arī neuzskatu, ka ģimenes dzīve sniegtu kādas garantijas, jo ģimenes dzīvē var būt brīži, kad kopdzīve izrādās savstarpēji degradējoša. Šādā vidē vecākiem palikt kopā tikai bērnu dēļ nozīmē radīt viņiem pamatīgu traumu. Ja vecāki savstarpēji ķildojas, viens otru apkaro un melo, tad bērnā nostiprinās pārliecība, ka ģimenes dzīve ir viens liels teātris. Jēdzīgi būtu, ja vecāki, pat ja viņi šķiras, saprot, ka arī šādā gadījumā bērni paliek kopīgi, un savu vecāku uzdevumu risina katrs atsevišķi, taču bez bērniem kaitējošas konfliktējošas atmosfēras. Jāsaprot, ka vecāki paliek vecāki arī tad, ja ir izšķīrušies.
Pieļauju, ka cilvēki, kuri gadiem dzīvo kopā bez laulības, spēj būt pat autentiskāki nekā tie, kuri dzīvo kopā tikai tāpēc, ka ir precējušies. Formāli fiksētas attiecības var nebūt autentiskas – un otrādi. Autentiskas attiecības var formāli noformēt, taču var to arī nedarīt. Ideālā gadījumā tās sakrīt – cilvēki ir kopā ar sirdi, un to vēl papildus apliecina ar laulību baznīcā. Taču nevajadzētu to padarīt par paraugu un imperatīvu visiem pārējiem. Manā skatījumā nav lielākas izlikšanās kā apprecēties, bet patiesībā nebūt kopā ar šo otru cilvēku. Un liela daļa cilvēku, būdami precēti, tikko iziet no mājas, uzvedas kā neprecēti. Pavērojiet, cik daudziem laulātā statuss darbojas tikai apprecētās personas tiešā klātbūtnē!
Runājot par laulību, neticu, ka kādi rituāli vien spēj padarīt kopdzīvi stiprāku. Laulība ticīgam cilvēkam pamatā ir Dieva priekšā. Dievs ir vienīgais patiesais liecinieks šim notikumam. Tas, ka šo ceremoniju redz arī citi cilvēki, ir sekundāri. Ja esi to otru cilvēku savā sirdī apprecējis, tad tas, vai par to esi dabūjis papīru, ir sekundāri. Lai piedod man tradicionālo vērtību aizstāvji, šie rituāli ir skaisti, taču, ja tie neizriet no cilvēka sirds tiekšanās laulības virzienā, ir pilnīgi vienalga, ar kādiem krustiem un zelta ķēdēm tas rituāls ir izgreznots.
Laulība pirmām kārtām ir dvēseles kustība uz savienību ar otru cilvēku, no “tu” un “es” izveidojot “mēs”. Laulība un kopdzīve ģimenē ir milzīgs psiholoģisks pārbaudījums. Dzīvot kopā ar otru cilvēku, ar kuru jārēķinās, ir grūtāk nekā dzīvot vienam. Kad parādās bērni, tas ir nākamais pārbaudījums. Ļoti bieži laulātie kā pāris pazaudē sevi vecāku lomās, pārstāj izrādīt viens otram mīlestību, un beigu beigās šīs jūtas arī apdziest, pazūd. Laimīgi un ar sevi apmierināti bērni var izaugt tikai laimīgiem vecākiem, tātad ģimenes saglabāšanas vārdā vecāku uzdevums ir veltīt pietiekami daudz laika darbam ar sevi un savām pāra attiecībām.
Sociālo zinātņu pārstāvji jau kopš 20. gadsimta pirmās puses runā par ģimenes lomas mazināšanos un pat šī jēdziena degradāciju.
Uzskatu, ka ģimeni visvairāk degradē ģimenes formalizācija, kāda Latvijā notika brīdī, kad oficiāli tika pasludināts: vīrietis plus sieviete, plus bērni ir mūsu sabiedrības pamatu pamats! Te ir ļoti svarīga nianse – ja kaut ko pasludina par politisku prioritāti, politiķu interese patiesībā nav ne par ko citu kā tikai nodokļu maksātāju atražošanu. Ģimene ir brīnišķīgs kontroles instruments, lai cilvēks, kurš ir radījis bērnus, paņemtu hipotēku, turētos stabilā darbā un visu laiku dotu ekonomisko pienesumu valstij un valdībai, kuras patiesībā neinteresē tas, cik šis cilvēks tajā brīdī ir laimīgs.
Ģimene tiek degradēta, kad to padara par materiālo labumu un iedzīvotāju atražošanas instrumentu. Ģimenes veidošana, it īpaši pirmajos gados, uzliek milzīgu slodzi un prasa milzīgus laika un enerģijas resursus, tāpat arī materiālos resursus. Labumu no ģimenēm gūst visa sabiedrība, taču smagums jāiznes konkrētajam pārim, kurš cenšas savu bērnu vārdā. Visizdevīgākais ģimenes institūts ir tieši valsts pārvaldei, kura iekasē nodokļus, sagaidot, ka turpmākos 40 gadus cilvēks strādās galvu nepacēlis un pats uzskatīs, ka tas ir pareizi. Lai gan valdība ar politiķu mutēm dažādās deklarācijās vēsta, cik nozīmīgi mēs visi tai esam, valsts no mums primāri grib nodokļus. Diemžēl. Valdība jeb “komunālvalde” uz mums raugās tāpat kā gans uz savām govīm, kuras mēģina vest uz zaļāku pļavu, lai dabūtu vairāk piena. Valdību neinteresē cilvēka privātā laime un arī nekad neinteresēs.
Jāatzīmē, ka ģimene ir ieinteresēta valdības vadītas valsts pastāvēšanā, tās nodrošinātajā aizsardzībā, sociālajās garantijās, valstī kā nācijas ietvarā. Ģimenes un valsts attiecībās pastāv acīmredzama simbioze.
Jā, valsts ir kaut kas tāds, ko mēs visi kopīgi radām tāpēc, ka mums ir griba to darīt. Šajā ziņā piekrītu formulējumam “valstsgriba”. Cilvēkiem ir jāgrib, lai viņiem ir tāda lieta kā Latvijas valsts, par kuras materiālajiem un nemateriālajiem atribūtiem viņi ir gatavi maksāt ar saviem nodokļiem. Taču valsts ideja ir jānošķir no valdības aparāta, kas ir tikai “komunālvalde”, kura nodrošina dzīves apstākļus: izglītību, drošību, veselības aprūpi un visu pārējo infrastruktūru. Jā, to visu var uzlūkot kā valsts rūpes par cilvēkiem, bet patiesībā ne jau valsts to piegādā, bet paši iedzīvotāji to nodrošina ar nodokļiem. No saimnieciskā viedokļa valsts ir tikai komunāls projekts: kopīgi apmaksāts rezultāts mūsu uzskatam, ka, visiem kopīgi dzīvojot, ir vieglāk nodrošināt augstu saimnieciskās labklājības līmeni. Taču kas paliek, ja no šī vienādojuma izņemam ārā “komunālvaldi”? Paliek tikai abstrakta valsts ideja – valsts kā vērtība, kuru simboliski izsakām ar karogu, himnu un citiem valsts atribūtiem un kuras svarīgākā daļa ir mūsu valoda un kultūra. Tātad valsts principā ir kultūras projekts, kas vajadzīgs, lai mēs varētu veiksmīgi saglabāt un attīstīt savu kultūru un valodu. Tas ir ļoti romantisks projekts, kura uzturēšanai mēs visi esam gatavi kaut ko ziedot.
Un tas mūs atgriež atpakaļ pie Latvijas valsts tēviem dibinātājiem, kuri savu romantisko ideju par neatkarīgu valsti piepildīja dzīvē – ziedojot savu laiku un enerģiju, viņi kļuva par gana labiem tēviem, lai dāvātu mums šo valsti! Tas parāda, ka tēva loma var paplašināties arī ārpus ģimenes robežām. Tādēļ Tēva dienā novēlu mums visiem iemācīties būt gana labiem tēviem gan saviem bērniem, gan savai tautai un zemei.
