Ko tev nozīmē Tēva diena? Vai jūsu ģimenē tā tiek atzīmēta?
Pirms pieciem gadiem, kad bērni vēl nebija apzinīgā vecumā, kad paši var uztaisīt pārsteigumus, es pat mazliet apvainojos, ka neviens neatceras Vīriešu vai Tēva dienu. Vēlāk man sāka likties nedaudz smieklīgi, ka šiem svētkiem ir tāda propagandas pieskaņa, bet tagad četrdesmitgadnieka krīzes ietvaros un sevis meklējumu rezultātā esmu sapratis, ka taisnība visiem tiem, kuri saka, ka šajā sabiedrībā pietrūkst vīrišķības.
Mamma mani audzināja viena, viņa ar tēti izšķīrās, kad man bija trīs gadi. Arī mans tēvs bija audzis bez tēta. Tā ir tipiska Latvijas sabiedrības problēma – džeki, kuri auguši ar mammām, netiek galā ar normālām vīrišķības izpausmēm. Viņi nezina, kas jādara tētim. Manā dzīvē ir bijuši vairāki mirkļi, kad es nemaz nenojaušu, kāda ir mana loma. Es to izjūtu praktiski – bērnībā biju skuķu puika, un arī tagad esmu gatavāks izklaidēt meitas, nekā ar dēlu izdarīt to, kas viņam ir svarīgi, jo man bērnībā nebija ar ko to darīt. Caur savu personīgo, ne pārāk ideālo pieredzi varu sajust, ka sabiedrībai vajadzīgs risinājums, ka pietrūkst vīrišķā elementa. Tas nav pārmetums. Matriarhāta sabiedrība ir daudz iejūtīgāka, empātiskāka. Ja Tēva dienu nepārvērš par prastu šovu, tad dziļāka saruna par vīrišķību ir ļoti vajadzīga.
Man liekas, ka Tēva dienā būtu tikai godīgi izcelt vēl vienu tēmu – šausmīgo egocentrismu būt vienam. To, ka cilvēki savus seksa partnerus tur drošā attālumā, lai zinātu, ka nedabūs lipīgu slimību, bet nepadara viņus par savas mājsaimniecības sastāvdaļu. Man liekas, ka mēs kā sabiedrība iemācāmies, ka katrs var dzīvot vienatnē. Protams, ka var, bet vai tā līdz galam sevi piepildām? Es nevarētu bez sievietes sev blakus.
Mūsu sabiedrībai lielākoties ir raksturīgs parādes svētku princips, arī šogad plānots gājiens un koncerts Vērmanes dārzā. Diskusijas paliek otrajā plānā.
Ir labi, ka portāls "mammāmuntētiem.lv" iesāk šo tradīciju. Sākumā to var izdarīt tikai ar bezmaksas saldējumu dalīšanu, braukšanu ar riteņiem ap Brīvības pieminekli un koncertu.
Esmu gājis uz tētu grupām "Dardedzē", un tur var redzēt, ka Latvijas vīrieši iesaistās sarunās un atbrīvojas tikai tad, ja zina, ka neviens no klātesošajiem nav "pareizais" tētis. Šī programma mēģina iedibināt to, ka vīrieši var sarunāties savā starpā, ka nav jāraud vai jāizrāda savs vājums, bet, respektējot vienam otru, varam dalīties pieredzē, mācīties, nebūt tik kautrīgi, runāt par izaicinājumiem. Man kā žurnālistam vienmēr ir bijis interesanti vērot, kā šie superīgie, pašpārliecinātie puiši, kuri principā ir hipsteru karaļi Rīgā, pirmo reizi kļuvuši par tētiem, piedzīvo tādas pašas atklāsmes kā es pirms desmit gadiem. Mūsdienu sabiedrība ir ļoti pieradusi pie ārišķīgiem veiksmes stāstiem, tāpēc Tēva dienai vajadzīgs tas patoss - mēs varam, mēs ejam, mēs darām, mēs cīnāmies. Tomēr palikt tikai pie tā ir bezjēdzīgi, jo būt tēvam nenozīmē piedalīties Tēva dienā. Tas nozīmē ikdienā uzņemties atbildību, atzīt, ka ir lietas, ko neproti, bet vari iemācīties. Līdz brīdim, kamēr vairs nav elpas un jābrauc debesīs, visu var apgūt, mainīt uzlabot, uzņemties atbildību, kļūt godīgam.
Man, piemēram, izaicinājums bija izvēle būt labajam tēvam, kurš aizstāv savu dēlu, vai atzīt, ka mans dēls, iespējams, ir kļūdījies, mēģinājis manipulēt ar saviem draugiem. Viņš bija atbraucis mājās ar salauztu riteni un apgalvoja, ka draugi to izdarījuši, bet sarunas gaitā es uzzināju, ka patiesībā manējais visu ir sācis. Man kā katram vecākam gribas aizstāvēt savu bērnu, mammai uzreiz ir emocijas - kā šitie švaļi var manam puisītim! Ejam uz policiju! Man liekas, ka vīrišķība ir nostāties pa vidu un situāciju atrisināt bezkaislīgi, jo vīrietis spēj strukturētāk paskatīties uz lietām, citreiz pat neatrodot risinājumu, tikai mēģinot izrādīt labo gribu vai iedodot rāmi, kuru pēc tam ir jāpiekrāso ar puņķiem, asarām un citām lietām, tomēr saglabājot vēso saprātu. Daudzās situācijās veselais saprāts un miers noderētu arī sabiedrībā, piemēram, kad parādās apgalvojumi, ka visi bēgļi ir slikti, visi krievi ir stulbi. Mums pietrūkst vīrišķības attieksmē, atbildībā, ko uzņemamies, rīcībā gan pret apkārtējiem, gan bērniem.
Kā varētu risināt diskusiju par vīrieša lomu sabiedrībā?
Atklāti runājot. Sieviešu tiesības pasaulē tiks atrisinātas tikai tad, kad par tām iestāsies vīrieši. Pēc šī paša principa – vīrišķība sabiedrībā būs tikai tad, kad par to iestāsies sievietes. Ja Tēva dienas gājienā ies tikai veči un viņu dēli, tad labāk lai viņi iet makšķerēt, būs vismaz ģimenei ko ēst. Tāpat arī Sieviešu dienā – nevis vīrietis reizi gadā nopērk to novītušo lakstu un uzdāvina, bet regulāri kaut ko dara, lai sieviete jūtas kā puķe. Man liekas, ka vīrišķības spēks ir spēja runāt par lietām, pat ja tās nav patīkamas.
Minēji sarunas "Dardedzē". Parasti Latvijā cilvēki šādās programmās piedalās tikai tad, kad jau atrodas krīzes situācijā.
Es gāju mirklī, kad man jau bija četri bērni. Vecākajai meitai sāka parādīties "radziņi", un es gribēju šim posmam sagatavoties. Tas ir vēl viens jautājums - vai vīrišķība ir lūgt palīdzību? Es, piemēram, baidos no pedofiliem, mani šausmīgi uztrauc šī parādība. Gāju uz "Dardedzi" atzīstot, ka netieku galā. Tur ir tāda Džimbas skola. Ar sievu gribējām, lai mūsu bērniem interaktīvā veidā iemāca, kā novērtēt, kurš pieaugušais ir draugs un kurš viltnieks. Ieraugot, ka vedu bērnus uz Džimbas skolu, man piedāvāja piedalīties pirmajā tēvu grupā. Tā ir mācīšanās būt vecākam.
Manai vecākajai meitai ir 12 gadi, es tikai 12 gadus esmu tētis. Ir svarīgi saprast, ka neviens nav ideāls, visi aug un attīstās. Man ir bijis mirklis, kad domāju – kāpēc visi bērni kaut kādā vecumā automātiski līp klāt mammai? Man arī ir greizsirdība - hallo, es te arī sēžu galda galā, kurš te ir ģimenes galva? Domāju, ka kaut ko neesmu izdarījis, bet izrādās, ir vecuma posms, kad arī mani mīl. Esmu laimīgs par atgūto tēta statusu, ka mazie vairs nav atkarīgi tikai no mātes pupa, bet arī kaut kādām lietām, ko var tētis.
Mācies un saproti, ka visam savs laiks?
Jā, iegūsti sirdsmieru un stabilitāti, ka esi uz pareizā ceļa. Vīrišķīgi ir nenolaist ļekas. Vienmēr esmu domājis par tiem puišiem, kuri aizlaižas no attiecībām. Nu labi, viņi dabū sev otras, trešās, septiņpadsmitās. Viņi patiesībā izķēpā savu laiku tā vietā, lai izkoptu sevi, ieskatītos… Man ļoti patīk Jura Rubeņa teiktais, ka mēs viens otram esam spogulis. Es esmu spogulis savai sievai, viņa - man.
Vīrišķība ir stāvēt un skatīties arī uz nepatīkamām lietām. Manuprāt, Tēva diena pašlaik sabiedrībā ir arī stāsts par attiecībām, vīrišķīgu spēku un mieru pārvarēt situācijas, kur liekas - vieglāk taču ir izmest veco, nodot atkritumos, sašķirot pa sastāvdaļām un radīt jaunu. Dzirdot, ka puse no bērniņiem piedzimst nereģistrētās attiecībās, es domāju – no kā tad tas vīrietis īsti bēg? Arī sev šo jautājumu esmu uzdevis – kāpēc trīs gadus neprecēju meiteni, kuru ļoti mīlēju? Tā arī bija mana bērnības trauma, mans vīrišķības trūkums pateikt – es tevi mīlu tik ļoti, ka tev jākļūst par manu sievu. Klausoties, kas notiek apkārt, es ļoti daudz redzu bēgšanu, nevis risināšanu.
Tas nav patērētājsabiedrības pamatprincips? Nav labs, ņemu nākamo.
Man patīk vecas lietas. Es tās pat izvelku no miskastes, noņemu krāsu un restaurēju. Es zinu, ka vecumdienās būšu kašķīgs, pretīgs, uz radio brīvo mikrofonu zvanošs, jo es esmu piekasīgs centienos uzlabot sabiedrību. Pēdējo piecu gadu laikā esmu nomainījis trīs dzīvesvietas un katrā no tām no manis mantojumā ir palicis atkritumu šķirošanas konteineris. Kas ir tava vīrišķīgā rīcība? Gudri bakstīt degunu vai iet un sakārtot sabiedrību?
Man liekas, ka mums sabiedrībā ir vairāk jārunā par vērtībām - stabilitāti, ilgtspējību. Mēs dzīvojam mierā. Pēc Otrā pasaules kara savās brīvības cīņās pret komunismu esam izlējuši tikai krūzīti asiņu, bet esam iemantojuši kaut kādu attaisnojumu visam. Vīrišķība būtu nomierināties, atmest visas putojošās emocijas par to, ka bēgļi sagandēs Latviju un atšķaidīs latviskumu. Tu vari lepoties ar to, ko esi paveicis, vienlaicīgi atceroties, ka esi daļa no sabiedrības, ka cīnies par ko labāku. Mūsdienās pieaugošais egocentrisms ir bīstams arī vīrišķības aspektā.
Pēdējā laikā līdz ar pieaugošo militāro spriedzi valstiskā retorika mēdz ieslīgt patosā – mēs iesim un cīnīsimies…
Es domāju, ka runātāji būtu pirmie, kas aizmuktu, ja būtu reāli draudi. Es sev esmu nodefinējis, ka taisos maksāt nodokļus un cīnīties, lai šī sabiedrība ir tik iekļaujoša, paštaisna, spējīga un gudra, ka spētu propagandas un "troļļu" uzbrukumus izvērtēt ar izpratni par pamatvērtībām. Viena no tām, manuprāt, ir vēlēšanas - aktīva rīcība, kas saistīta ar valsts stabilajiem, demokrātiskajiem pamatiem. Ja esi balsojis, maksājis nodokļus, vari kritizēt. Tomēr tad, visdrīzāk, valsts tev būs tik mīļa, ka to nepametīsi. Man varbūt ir viegli teikt, jo tūlīt būs 40 gadi, un pēc astoņiem darba gadiem Beļģijā un citur pasaulē esmu sapratis, ka man vairs nav jāmeklē mans "es".
Atgriežoties pie ģimenes vērtībām, tās, protams, ir skaistas idejas, bet Latvijas realitātē viena no apspriestākajām tēmām ir alimentu nemaksāšana.
Es ļoti ilgi meklēju savu otro pusīti, un uzskatu, ka tā ir nopietna lieta. Negribu kā vecs onkulis moralizēt, ka sekss ir slikti, bet man liekas, ka hiperseksualizācija nozīmē tikai to, ka cilvēki ātri uzsāk attiecības, viļas, vilšanās sāpju dēļ nevar atrast jaunas attiecības, kļūst aizvien prasīgāki viens pret otru, un tad sievietes kļūst vīrišķīgas un vīrieši - sievišķīgāki. Man ir žēl skatīties uz tām gudrajām, skaistajām, strādīgajām meitenēm, kuras vai nu aizbrauc uz ārzemēm, vai izmisušas staigā pa pasākumiem ar vīna glāzi. Vīrieši mēdz būt tādi ņuņņas, viņiem nav iemācīts saķemmēties un nomazgāt rokas, pirms iet pie meitenes. Viņi neciena otru cilvēku un sevi. Latvijas sabiedrībā var redzēt, cik daudz ļaunuma nodara tas, ka šīs lietas nav balansā.
Izvēloties dēlam skolu, man viens no kritērijiem bija tas, vai tur ir kaut daži skolotāji vīrieši, un diemžēl nav. Mana meita mācās Žila Verna Rīgas franču skolā, kur puse no skolotājiem ir jauni vīrieši. Pirmais, ko latviešu vecmāmiņa padomātu: "Mums jānoskaidro, vai viņi nav pedofili. Kā jauns vīrietis var strādāt skolā? Ja vēl bērnudārzā ar maziem bērniem, tad jau skaidrs, ka pedofils! Nav variantu… Vai arī homoseksuāls. Tas nav apspriežams!"
Slimīgā veidā piekarinot birkas, mēs patiesībā sabojājam ļoti skaistas, lielas lietas. Es arī esmu piedzīvojis līdzīgu situāciju. Manai meitai bija vīruss, un mēs palikām pa nakti slimnīcā. Viņa jau bija aizmigusi, bet redzu, ka blakus palātā ir viens bērniņš no bērnunama, kurš ir satraukts, mēģina pats sevi aijāt un mierināt. Domāju - varu viņam palasīt pasaku, parunāties, jo skaidrs, ka tā māsiņa, kura ir atbildīga par desmit palātām, ar visu netiek galā. Beigās viņa turēja mani aizdomās, ka bērnam gribu nodarīt pāri. Ja manā vietā būtu sieviete, tas būtu normāli, bet vīrietis noteikti ir pedofils, pat ja viņam blakus palātā guļ meita. Mēs dzīvojam stereotipos. Ir jāatrisina ikdienas aizspriedumi. Vai mūsu vērtības ir balansā? Es atvainojos par stulbu jautājumu, bet kāpēc mums Latvijā ir vairāki cietumi, no kuriem tikai viens ir sieviešu? Kas ir ar večiem? Ko viņi nevar izturēt?
Mēdz teikt, ka tās ir karu sekas.
Tas ņuņņisms izpaužas vīriešos, bet, piedod, sievietes tajā ir līdzdalībnieces. Jārunā par abām pusēm. Man arī laiku pa laikam patīk paņuņņāties. Jebkuram patīk, ka viņu uzklausa, samīļo, mēģina izprast viņa vēlmes, intereses. Varbūt tās ir pēckara atliekas, bet es piekrītu tiem, kuri apgalvo, ka katrai paaudzei sava neatkarība ir jāizcīna no jauna. Pašnoteikšanās ir dabiskas augšanas process. Mums iekšā ir neskaidrība, bailes. Paskatieties uz tām konvulsīvajām, pretdabiskajām reakcijām, kas normālai sabiedrībai ir slimīgas, piemēram, luterāņu baznīca nevarot pieļaut, ka sieviete ir mācītāja, vai, tiklīdz kāds puisis uzvelk meiteņu drēbes, viņš automātiski ir pilnīgi traks, kā sanāk pēc diskusijas par grāmatiņu "Kad Kārlis bija Karlīna". Viss uzreiz tiek pasludināts par uzbrukumu sabiedrības pamatvērtībām. Dabā mēdz būt individuālas izpausmes, bet tas nenozīmē, ka tās vajag pārvērst par ko ekstremālu.
Šajā ziņā man negribētos piekrist baznīcas tēviem, kuru piedāvātie risinājumi ir konservatīvi, tomēr ģimenes vērtības - iecietība un cieņa - ir daļa no tā, ko sabiedrībā jāveicina. Piemēram, vai Latvijas sabiedrība varētu akceptēt, ka ģimenisku vērtību dēļ sestdienās un svētdienās bērniem mājasdarbus neuzdod? Nē, uzreiz izglītības ministrs tiek nosaukts par stulbu. Es nezinu, kāpēc mums pret visu jauno, loģisko ir automātiska pretreakcija. Kad sastopamies ar izaicinājumu, izvēlamies pakāpties vai nu soli atpakaļ un ierakstīt likumā, ka sieviete nevar būt mācītāja luterāņu baznīcā, vai palikt pie savām konservatīvajām vērtībām. Mēs apturam savu izaugsmi un, ja neaugam, neieraugām savas kļūdas.
Varbūt jaunas idejas tiek uzņemtas ar pretestību, jo rodas iespaids, ka tās tiek uzspiestas "no augšas"?
Sešus gadus esmu vadījis nodarbības ar politikas ievirzi 3x3 nometnē un saticis vidējo aizspriedumaino latvieti. Pirmā lieta, ko secināju - ne katrs ir gatavs līdz galam noklausīties otra cilvēka viedokli. Mums trūkst vēlmes iedziļināties tajā, kam nepiekrītam. Beigās izrādās, ka nevis nepiekrītam visam, bet pirmajam, trešajam, ceturtajam teikumam, un pārējās domas ir labas. Ja par dažām idejām varam vienoties, citas var palikt iesaldētas, jo katram ir tiesības saglabāt savu viedokli. Mums ir jāiemācās, ka demokrātija ir garš process, daudz kas jārespektē. Noteikumi jau nav absolūti, nākamajā desmitgadē tie tāpat būs jāreformē. Bailēs no kaut kāda zaļā pūķa mēs citreiz gribam sevi strikti noregulēt ar "augstāko varu". Es jūtos kā daļa no Latvijas valsts, un kā žurnālists gribu palīdzēt citiem apzināties, ka viņiem kā vēlētājiem ir vērtība. Mums vajadzētu būt līdzdalīgiem un atzīt vienam otru.
Pastāstīšu nesenāko gadījumu, kad kā vīrietis jutos valsts varas aizskarts. Man "Rīgas satiksmei" bija jānes zīme, ka sieva patiešām grib atteikties no mēneša biļetes, kas viņai pienākas kā daudzbērnu mammai. Principā tā pienākas jebkuram no vecākiem, bet mammai vairāk, jo vīrieši mēdz būt cūkas un aiziet no mammām un, ja viņi vēl ir dubultcūkas, tad nemaksā alimentus un pazemo savu daudzbērnu māti, atņemot viņai braukšanas talonu. Savas aizdomas, ka es arī varētu būt tāds cūka, jo interesējos par atlaidēm, izteica nogurusi, nostrādājusies sieviete "Rīgas satiksmes" birojā. Sanāk, ka mēs pieņemam - visi vīrieši ir cūkas. Piedod, bet nav! Man kā vecim tas iedzēla. Sociālās palīdzības programmās tiek automātiski pieļauts, ka ar bērniem paliek sieviete. Kāpēc? Es domāju, ka mums jāizaicina vērtības.
Tomēr situācija pamazām mainās – vīrieši ņem bērnu kopšanas pabalstus…
Es arī ņēmu. Ir lietas, kurās mēs esam hipermoderna valsts. Piemēram, tai pašā sieviešu iesaistē politikā un biznesā – mums ir labākie rezultāti Eiropā. Bet, piemēram, velosipēdu veikalā mani automātiski ved pie vīriešu riteņu stenda. Es saku, ka negribu mocīties ar to rāmi, es neredzu jēgu šķērskokam. Izrādās, ka vīrieši mēdzot nebraukt ar sieviešu riteņiem. Mēs kā sabiedrība mēģinām pašapliecināties ārišķīgi.
Dzejniekam Kārlim Vērdiņam ir ļoti jauks dzejas krājums "Tētis", kurā parādīts, ka tētim ir tiesības būt gan nogurušam, gan dusmīgam.
Jā, viņš drīkst, viņam vajag savu telpu, vajag apmierināt savu "es". Viņam nav jābūt Supermenam, lai gan mūsdienās no vīrieša tas tiek prasīts. Kārlis Vērdiņš ir rīkojies supervīrišķīgi, jo no saldā humora viedokļa parādījis šīs paaudzes vīriešu iekšējo sāpi. Man liekas, ka viņi ir mazliet neuzklausīti, nesamīļoti. Pēdējo divu nedēļu laikā filmas uzņemšanas ietvaros esmu bijis Liepājas un Jelgavas cietumos un saticis puišus, kuri ir narkomāni. Es viņiem jautāju – kāpēc? Viens ir bijis ielu bērns, otrs – vecmāmiņas izlutināts. Abi attapušies cietuma kamerā un mēģina tikt ārā no savas dzīves likstām. Viņiem šausmīgi pietrūkst iespējas tikt samīļotiem un būt vājiem. Mierinājumu abi atrod narkotikās. Mēs varam viņiem pārmest, bet, lūk, cik liela loma sievietei ir vīrieša izaugsmē, bet mēs sakām – ko tu pinies mammas brunčos, ko tu pinkšķi kā skuķis? Vīrietis drīkst būt arī emocionāls, viņā var uzjundīt jūtas. Varbūt mēs arī esam ņuņņiki. Varbūt mums ir pārāk viegla dzīve, iespējams, tehnoloģiskā progresa dēļ mums vairs nav vajadzīgs vīrietis kā lietu sakārtotājs.
Sieviete jau arī var naglu sienā iesist.
Protams, un tas ir ļoti labi, bet tu nevari iedomāties, kā es pārdzīvoju, kad mana sieva iedrošinājās pielikt pie sienas manu jau mēnesi nepielikto plauktiņu. No sākuma likās: "Skaidrs! Viņa ir ragana un to izdarījusi aiz dusmām, viņa grib mani pārmācīt." Tomēr tad es sapratu, ka viņai ne tikai diezgan labi padodas, bet arī patīk tas, ka viņa var man vairs nelūgt ko izdarīt. Es sāku nervozēt, ka zaudēju savu sociālo lomu. Sievietes, lūdzu, saprotiet arī veču izmisumu! Nu pasakiet trīsreiz, pat ja mēs esam bremzes un nesaprotam, ka to plauktiņu vajag tūlīt. Mums drusciņ jāpadomā – vai tiešām tā vieta būs labākā? Ja nebūs pareizi, sanāks dubults darbs, un paliks caurumi. Mums ir cita veida loģika, un es nedomāju, ka par to vajag kautrēties. Mums savā starpā ir jāsarunājas vairāk un iejūtīgāk.
