VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
30. aprīlī, 2018
Lasīšanai: 15 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Valsts vērtības
1
17
1
17

Aivita Putniņa: Ideāli nodzīvot dienu, domājot citam par citu

LV portālam: AIVITA PUTNIŅA, sociālantropoloģe

Aivita Putniņa: “Raugoties bioloģiski, cilvēks ir sociāls dzīvnieks. Viņam vajag, lai kāds viņu mīlētu un viņš varētu kādu mīlēt. Ja, naudu tērējot, tās kļūst arvien mazāk, tad ar mīlestību ir pretēji – jo vairāk to dodam, jo vairāk tās kļūst.”

FOTO: Ieva Čīka, LETA

Latvija savas pastāvēšanas 100. gadā ANO veidotajā laimes indeksa reitingā ierindota 53. vietā no kopumā pētījumā iekļautajām 156 valstīm, un mūsu laimīguma pieaugums patlaban ir otrais straujākais šo valstu vidū. Kā vērtēt šādu ziņu, ko saprotam ar laimi un kas to spēj sniegt pa īstam, skaidro sociālantropoloģe LU asociētā profesore AIVITA PUTNIŅA.

īsumā
  • Laime ir pārāk subjektīva sajūta, lai to varētu izteikt zinātniski.
  • To, cik esam laimīgi, nereti nosakām, salīdzinot sevi ar līdzcilvēkiem.
  • Cilvēki nerēķinās ar valsti, ja valsts nerēķinās ar cilvēkiem.
  • Jēdziens “sabiedrība” ir mākslīga konstrukcija. Realitātē pastāv kopienas un starppersonu attiecības.
  • Pastāvīgu laimi sniedz nevis manta, bet cilvēciskās attiecības.

Kā var secināt no ANO pētījuma, dzīvojam pasaules laimīgāko valstu trešdaļā un kļūstam arvien laimīgāki. No otras puses – joprojām ierindojamies starp vismazāk laimīgajiem Eiropas mērogā. Vai, jūsuprāt, šī kopaina atspoguļo to, cik laimīgiem mums objektīvi vajadzētu būt?

Laime nav tikai cilvēka individuāla, iekšēja lieta, bet tā ir arī attiecību lieta, kas ietver ne tikai sevis pašvērtējumu, bet arī mūsu vērtējumu citu cilvēku acīs.  Zinātniski raugoties, šie laimes indeksi ir tāda vairāk izklaides lieta, jo cilvēka laimes izjūta ir ārkārtīgi subjektīva.

ANO, nosakot minēto indeksu, izvēlas ļoti pragmatiskus, izmērāmus parametrus – iekšzemes kopproduktu uz vienu iedzīvotāju, sociālo nodrošinājumu, vidējo dzīves ilgumu, iedzīvotāju izvēles brīvību lēmumu pieņemšanā par savu dzīvi, korupcijas uztveri.  

Jā, taču ir jautājums, vai tie visi norāda uz laimi. Vai tas, ka valstī ir zema korupcija, automātiski visus tās iedzīvotājus padara laimīgus? Ziemeļkorejā droši vien korupcijas iespējamība ārpus partijas struktūras ir diezgan minimāla, taču tas nenozīmē, ka šīs valsts iedzīvotāji ar to jūtas ārkārtīgi laimīgi. Paņemot vairākus sociāli ekonomiskus indikatorus un saliekot tos kopā, rezultāts ne vienmēr atspoguļos cilvēku subjektīvās izjūtas.

Laime ir labs nosaukums, lai piesaistītu mūsu uzmanību jautājumiem par dzīves kvalitāti, par apmierinātību ar dzīvi, kas vairāk ir socioloģiski rādītāji.

Laime ir labs nosaukums, lai piesaistītu mūsu uzmanību jautājumiem par dzīves kvalitāti, par apmierinātību ar dzīvi, kas vairāk ir socioloģiski rādītāji. Latvijā savulaik veikts socioloģisks dzīves kvalitātes pētījums atklāja, ka dzīvi par labu te uzskata tad, ja cilvēks dzīvo ne sliktāk par savu kaimiņu. Proti, tā ir tāda diezgan relatīva sajūta, kuru veido cilvēka viedoklis par to, kā viņu redz sabiedrībā un kā viņš pats redz citus.

Tas liek secināt, ka esam laimes gūšanai īpaši nelabvēlīgā pozīcijā, jo Latvija labklājības rādītājos hroniski ir vienā no pēdējām vietām Eiropas Savienībā, bet liela daļa bagātāko valstu, kas ar Somiju priekšgalā ierindojas arī ANO laimes indeksa līderos, atrodas tepat ap Baltijas jūru. 

Tā tas noteikti ir. Taču jautājums par laimi ir ārkārtīgi relatīvs. Skatoties uz igauņiem, droši vien jūtamies mazāk laimīgi. Taču varam paraudzīties arī, piemēram, uz Krieviju. Ja skatāmies uz savu kāpņu telpas kaimiņu, kuram klājas sliktāk par mums, paši lielākoties jūtamies laimīgāki.

Kā jau sacījis viens no “Mērnieku laiku” personāžiem: “Uz savu nelaimi saraujies, uz citu izstiepies.” Vai tas ir kas latviešiem īpaši raksturīgs?

Domāju, ka tā ir pietiekami universāla attieksme, kas saistīta ar sevis un savas grupas apzināšanos. Ir pat tāds termins “etnocentrisms” – kad cilvēks ir uz savu grupu centrēts.

Salīdzinājumus vienmēr mēs izvēlamies paši. Ir pesimisti, kuri izvēlas neveiksmīgus salīdzinājumus – kuriem ūdensglāze ir pustukša, un optimisti, kuriem tā ir līdz pusei pilna. Salīdzināšanās ir diezgan universāla parādība, taču jautājums – ar ko salīdzināmies un kādas ir mūsu vērtības?

No sešiem ANO laimes indeksa veidošanā izmantotajiem kritērijiem pieci ir saistīti ar valsts funkcijām un tās ekonomisko labklājību. Cik lielā mērā cilvēka laimes pakāpi nosaka valsts faktori, cik – personīgie?

Te atkal ir atšķirības starp valstīm. Latvijai ir vairāk kopīga ar postsociālisma nometni – cilvēki šeit uz valsti paļaujas daudz mazākā mērā nekā vecajās Eiropas valstīs. To redzam pēc izdevumu apmēra Latvijā tādām jomām kā izglītība, veselības aprūpe. Tās ir jomas, kuras citur lielā mērā nosedz valsts, bet Latvijā, sevišķi attiecībā uz veselību, – galvenokārt cilvēki paši. Šeit lielākais drauds ir, ja cilvēkam vai viņa tuviniekam radīsies veselības sarežģījumi, jo šādos gadījumos ir jāmobilizē resursi, ir jāņem kredīti, jālūdz ziedojumi. Šī ir situācija, kurā mūs nereti glābj sociālā solidaritāte.

Sabiedrības solidaritāte ārpus valsts ietvara…

Jā, ārpus tā. Pētījumos ar studentiem esam konstatējuši, ka Latvijā mājsaimniecības labi spēj izdzīvot autonomi. Kāpēc cilvēki Latvijā negāja un neprotestēja kā Grieķijā, kad bija krīze un taupības pasākumi? Tāpēc, ka valstij ir tik maza loma sabiedrības sociālajā drošībā, ka ar to tāpat sevišķi nerēķinājās. No otras puses – ja valsts neatbalsta cilvēkus, viņi neatbalsta arī valsti. Nodokļu nemaksāšana lielā mērā ir saistīta ar to, ka cilvēki rēķinās, ka šeit viņiem pašiem nākas finansēt klasiskos citviet valsts nodrošinātos sociālos sektorus. Tādējādi valsts loma laimes kontekstā Latvijā ir salīdzinoši mazāka.

Rodas absurda situācija – Latvija ir republika, kas, tulkojot no latīņu valodas, nozīmē – sabiedriska, kopīga lieta. Kādi līdzekļi, priekšnoteikumi nepieciešami, lai valsts Latvijā kļūtu par sabiedrības kopēju lietu?

Tas nav viegli atbildams jautājums, jo mums ir ļoti maz līdzekļu, ar ko šādu mērķi ātri sasniegt. Mūsu kopības sajūta lielākoties balstās valodā, kas ir mūsu etniskās un nacionālās identitātes zīme. Un neko daudz vairāk šajā ziņā arī neesam meklējuši. Citās valstīs tā ir, piemēram, pilsoniskā aktivitāte. Latvijā cilvēki salīdzinoši garākas stundas strādā, pēc tam lielu daļu brīvā laika ar vai bez ģimenes pavada lielveikalā. Kurā brīdī tad viņiem vienoti darīt ko citu? Otrkārt, arī finansējums nevalstiskajām aktivitātēm Latvijā ir ļoti ierobežots. Nevalstiskās organizācijas nespēj sevi uzturēt.

Lielveikalu, patēriņa kultūru mēdz saistīt arī ar sabiedrības vērtīborientāciju. Jau Aristotelis uzskatījis, ka laime, arī labklājības sajūta, ir atkarīga no cilvēka vērtībām. Kas notiek ar laimi sabiedrībā, kurā valda vērtību relatīvisms, to nenoteiktība, ko nereti attiecina arī uz Latviju?

Domāju, ka mums nav nekādas vērtību nenoteiktības. Tas ir drīzāk pieklājīgs apzīmējums, lai nekaunētos par tām vērtībām, kādas akceptējam. Ja mums svarīga ir nauda, patēriņš, vēlme nopirkt vairāk nekā kaimiņš, tad tās tīri empīriski ir mūsu vērtības. To arī redzam pēc prioritātēm politikā, pēc tā, kam politiķi gan valsts budžeta līmenī, gan ārpus tā atrod naudu un kam ne. Kamēr ārzemnieki šeit apmaksā māju no vardarbības cietušiem bērniem, lai tiem vēlreiz nebūtu jāpiedzīvo šausmas, ko sagādā atkārtota liecību sniegšana, mums nauda atrodas autoparkiem un sporta pasākumiem.

Vai šīs uz sava ego apmierināšanu orientētās vērtības cilvēkam ļauj būt laimīgam?

Jā, tās sniedz labklājības sajūtu. Taču īslaicīgu, jo mantas ātri apnīk, cilvēkam drīz vajag jau nākamās un vajadzības nepārtraukti aug. Ilgtermiņa laimes sajūta veidojas attiecībās. Raugoties bioloģiski, cilvēks ir sociāls dzīvnieks. Viņam vajag, lai kāds viņu mīlētu un viņš varētu kādu mīlēt. Ja, naudu tērējot, tās kļūst arvien mazāk, tad ar mīlestību ir pretēji – jo vairāk to dodam, jo vairāk tās kļūst.

Vislabākais ieguldījums simtgadē būtu kaut vai viena ideāli nodzīvota diena. Citiem cilvēkiem, nevis savām vajadzībām nodzīvota.

Situācija, kad liela daļa cilvēku ļaujas mantu sniegtajai surogātlaimei, taču galu galā pieviļas, uzdod arī jautājumu: kā kontrolēju savas vajadzības? Un cik patiešām man ir nepieciešams? Cilvēks var būt laimīgs bez vēlmes pirkt un tērēt daudz. Jurists, kurš pelna simtiem eiro par stundu, var valkāt kreklu ar salāpītu apkaklīti, jo nevēlas lieki šķiest resursus. Tā ir tā vecās Eiropas bagātība – kad šādi motivēta pieticība kļūst par apzinātu izvēli. Tā ietaupītos līdzekļus iegulda, piemēram, labdarībā vai cilvēcisko attiecību īstenošanā, kas dod ilgstošu gandarījumu. Taču šādu apziņu sabiedrībai neviens nevar iedot uzreiz no augšas, bet līdz tai ir pašiem pakāpeniski jānonāk. Cilvēkiem tiešām derētu pavētīt, cik daudz laika un līdzekļu viņi velta patiesībā nevajadzīgām lietām. Varbūt tā vietā, lai nopirktu bērnam planšetdatoru, ieguvums, ieguldot datora nopelnīšanai tērēto laiku attiecībās, būtu lielāks, piemēram, ja ģimene kopā dotos kopīgā izbraucienā uz Ķemeru nacionālo parku?

Par cilvēka ilgtermiņa laimes un pat dzīves jēgas svarīgu veidotāju uzskatīta arī viņa garīgās dimensijas piepildīšana. Savukārt tā, sabiedrībai sekularizējoties, izzūd no laimes avotu panteona.

Ticība būtībā jau arī ir attiecības – attiecības ar Dievu. Ja cilvēks šādas attiecības atrod par abpusējām un nostiprina tās, viņš vairs nav viens. Savukārt, ja ticība ir formāla, uz sevi vērsta, šādas attiecības neveidojas. Attiecības ar mantu un pašu veidotiem elku tēliem, kā tas jau Bībelē aprakstīts un ko cilvēki sen saprot, sniedz īslaicīgu apmierinājumu, taču ir vieglāk veidojamas. 

Ir viedoklis, ka sabiedrība, kurai nav kopēju augstāku ideālu, ko vēsturiski lielā mērā noteikusi reliģija, ir lemta iznīcībai vai asimilācijai citā kultūrā.

Es tam īsti nepiekristu, jo pati sabiedrība ir modernā laika produkts. Pašu sabiedrības jēdzienu pieņemam nekritiski. Pēdējā laikā sociālajās zinātnēs arvien vairāk saprot, ka sabiedrība un sociālais nav īsti parocīgi analīzes līdzekļi. Ar socioloģiju to sabiedrību esam uzkonstruējuši, spējam to saskatīt, bet reālajā dzīvē tā ir ideāltips. Realitātē pastāv cilvēku kopienas un starppersonu attiecības – darba kolektīvā, ģimenē, uz ielas, bet mēs konstruējam sabiedrību un abstraktas sabiedriskās attiecības ar dažādu sabiedrisko aptauju un statistikas palīdzību. “Sabiedrība” dzīvo šajā abstraktajā, ideālajā līmenī. Nosakot tādu laimes indeksu, it kā apliecinām, ka dzīvojam sabiedrībā. Tomēr tas ir mānīgs priekšstats, jo patiesībā dzīvojam ar reāliem cilvēkiem, reālās attiecībās, taču bieži vien sevi apgrūtinām un sarūgtināmies par kaut kādiem it kā sabiedriskiem notikumiem, kas patiesībā mūs nekādā veidā personīgi neskar un kurus nevaram ietekmēt. Vai, otrādi, skar mūs, bet mēs neko nedarām, jo sagaidām to no “sabiedrības”. Arī secinājums, ka Latvija it kā kļūst laimīgāka, atsevišķam cilvēkam neko nedod, jo viņa personīgā laime ir atkarīga no tā, vai viņš ir dabūjis to skaisto kleitu, vai kāds viņu mājās gaida un tamlīdzīgi.

Latvijai atgūstot neatkarību, daudzi bija ar mieru dzīvot “kaut pastalās, bet brīvi”. Taču jau neilgi pēc tam teica: gribam būt gan brīvi, gan laimīgi, ar to domājot dzīvi labklājības valstī. Kas Latvijā, jūsuprāt, bijis galvenais šķērslis dzīves līmeņa izaugsmei?

Tam ir dažādi iemesli, taču, vērtējot antropoloģiski, viens no būtiskākajiem ir tāds, ka esam kopienas solidaritātes un ģimenes solidaritātes, arī izdzīvošanas “sabiedrība”, mums nav uzkrājumu, nav investīciju nākotnes attīstībai. Tāpēc arī nespējam nonākt pie ekonomiskā izrāviena, jo ieguldām izdzīvošanā. Tiklīdz mums parādās līdzekļi, tos neieliekam attīstībā, uzņēmējdarbībā, bet izlietojam tūlītēju neatliekamu izdzīvošanas vajadzību segšanai. Atšķirībā no igauņiem mūsu loģika krīzes gados bija, ka nevajag tērēt, bet vajag uzkrāt.

Pirms pieciem gadiem intervijā LV portālam teicāt: “Atceros, ka, atzīmējot pirmo gadu kopš neatkarības atjaunošanas, Doma laukumā man pienāca BBC žurnāliste un jautāja: jums tagad droši vien ir milzu sajūsma, gandarījuma sajūta? Tajā brīdī sapratu, ka šāda gandarījuma nav. Mums nevienam nebija pieredzes, kā veidojas valsts, kā notiek pāreja uz tirgus ekonomiku, kāpēc tā notiek tik ārkārtīgi strauji.” Ko jūs atbildētu, ja šādu jautājumu jums uzdotu valsts simtgades svinību brīdī?

Droši vien notiktu tas pats, jo šī situācija nav tik ātri mainījusies. Par valsts simtgadi var un vajag priecāties, taču savā ziņā piekrītu tiem, kuri saka, ka simtgades svinībām nevajag tērēt nenormāli lielos tām atvēlētos līdzekļus, ka vislabākais ieguldījums simtgadē būtu kaut vai viena ideāli nodzīvota diena. Citiem cilvēkiem, nevis savām vajadzībām nodzīvota. Kaut vai, piemēram, tā, ka pārdevēja veikalā būtu laipna ne tikai tāpēc, ka to prasa darba devējs. Tā, ka valsts iestādes darbiniece iecietīgi atbildētu uz vismuļķīgākajiem klienta jautājumiem. Tā, ka kaimiņi, satiekoties pie mājas, patiešām sirsnīgi, nevis formāli sasveicinātos viens ar otru. Tas vairāk ietekmētu mūsu dzīvi pozitīvi nekā simtgades salūts. Nodzīvot tā katru dienu – tas būtu nākamais mērķis. Ja cilvēki tiešām domātu cits par citu, arī politikas līmenī droši vien sāktu vairāk domāt par sociālo drošību.

Brīvība, ko devusi dzīve neatkarīgā valstī, ir izrādījusies diezgan smags ikdienas darbs. Proti, brīvība izvēlēties otru cilvēku, brīvība likt otra cilvēka vajadzības augstāk par savām. Taču tikai tā esam patiesi kungi pār savu brīvību. Pretējā gadījumā brīvība ved cilvēku uz viņa vajadzību un vēlmju cietumu.

Labs saturs
17
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU