Būt tētim pēc šķiršanās - ne visiem tas ir ļauts

Pēc likuma – vecāku tiesības ir vienādas

Lai gan Latvijā tradicionāli ir pieņemts, ka situācijā, kad vecāki šķiras, bērni paliek dzīvot pie mātes,1 normatīvie akti neizdala īpašas mātes vai tēva tiesības šādos gadījumos. Atbilstoši Civillikuma 177. pantā noteiktajam līdz pilngadības sasniegšanai bērns ir vecāku aizgādībā. Aizgādība ir abu vecāku vienādas tiesības un pienākums rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās. Kopā dzīvojoši vecāki aizgādību īsteno kopīgi. Ja vecāki dzīvo šķirti, Civillikuma 178. panta otrā daļa paredz, ka vecāku kopīga aizgādība turpinās. Bērna aprūpi un uzraudzību īsteno tas no vecākiem, pie kura bērns dzīvo, taču jautājumos, kas var būtiski ietekmēt bērna attīstību, vecāki lēmumu pieņem kopīgi. Vecāku domstarpības izšķir bāriņtiesa, ja likumā nav noteikts citādi.

Tikmēr Civillikuma 181. pantā ir noteikts: "Bērnam ir tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar jebkuru no vecākiem (saskarsmes tiesība). Katram vecākam ir pienākums un tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar bērnu. Šis noteikums piemērojams arī tad, ja bērns ir šķirts no ģimenes vai nedzīvo kopā ar vienu no vecākiem vai abiem vecākiem. Tam vecākam, kurš nedzīvo kopā ar bērnu, ir tiesības saņemt ziņas par viņu, it īpaši ziņas par viņa attīstību, veselību, sekmēm mācībās, interesēm un sadzīves apstākļiem." Strīda gadījumā kārtību, kādā viens no vecākiem var izmantot saskarsmes tiesību, nosaka tiesa, izprasot bāriņtiesas atzinumu.

Realitātē sieviete ir "vienlīdzīgāka"

Tomēr pētījuma autori secina – Civillikumā noteiktais, ka abiem vecākiem ir vienādas tiesības un pienākumi attiecībā uz bērna aprūpi, realitātē parasti netiek īstenots. Ja vecāku starpā ir strīds par kopīgā bērna aprūpi un audzināšanu, "tas vecāks, pie kura dzīvo bērns, atrodas priviliģētā situācijā, jo, kamēr vien nav iejaukusies tiesa, viņš faktiski nosaka otra vecāka saskarsmi ar bērnu", secina pētījuma autori. Tādējādi, ja bērna tēvs pēc šķiršanās vēlas uzturēt saikni ar bērnu, viņš bieži vien ir spiests pakļauties bērna mātes diktētiem noteikumiem.

Problēma ir ne tikai tēvu izpratnes trūkums par savām vecāka tiesībām, bet arī valsts institūciju, kuras strādā ar ģimenēm, pirms lieta nonāk tiesā, nespēja rīkoties iespējamu likumpārkāpumu gadījumā (piemēram, ja tiek nepamatoti ierobežotas gan bērna, gan tēva likumā noteiktās tiesības uz saskarsmi). Pētījumā ir atsauce uz kāda tēva pieredzi, kas bija vērsies gan bāriņtiesā, gan Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijā, taču situācija nav mainījusies un saskarsme ar dēlu regulāri tika liegta.

"Savā ziņā izveidojas situācija, ka maznodrošinātiem tēviem nav morālu tiesību uz bērnu, kamēr uz sievieti šāds stereotips neattiecas. "

Ar līdzīgu problēmu saskāries zvērināts advokāts Elvijs Vēbers (zvērinātu advokātu birojs "Elvijs Vēbers un partneri"). Viņa pieredze rāda, ka gan atbildīgo institūciju darbībā, gan tiesu praksē "ļoti konsekventi darbojas nerakstītais mātes priekšrocības likums". Zvērināts advokāts atminas gadījumu, kad tiesa lēma par bērna dzīvesvietas noteikšanu pie mātes, neskatoties uz bāriņtiesas lēmumu, ka bērnam labāk būs pie tēva. "Mātei bija vētraina pagātne, psihiskas problēmas, ko apliecināja medicīniskas izziņas, bet tik un tā tiesa bērnu "atdeva" mātei. Kopš tā laika es vispār vairs neticu, ka pie līdzvērtīgiem apstākļiem un argumentiem strīda gadījumā bērnu "iedos" tēvam. Mana pārliecība ir – ja abiem vecākiem būs identiski argumenti un apstākļi, bērna dzīvošanu noteiks pie mātes. Esmu gatavs uz to saderēt," tiešs ir E. Vēbers. Zvērināts advokāts ir kritisks arī attiecībā uz bāriņtiesu darbu, kuras darbiniekiem trūkst laika un resursu iedziļināties situācijās, noskaidrot bērna viedokli.

Arī tad, ja ir tiesas noteikta precīza saskarsmes kārtība, ne vienmēr ar to ir gana, lai regulāri tiktos ar savu bērnu. "Ir tā, ka tiesa var noteikt, kādu vien saskarsmes tiesību izmantošanas kārtību grib. Ja tas vecāks, pie kura bērns dzīvo (parasti tā ir māte), to negrib pildīt, tad nekādas saskarsmes reāli nebūs," skeptisks ir E. Vēbers. Bērns mūždien "slimos", tiks organizēta maksimāla ārpusskolas aktivitāšu programma, tādējādi kontaktam ar tēvu "vienkārši neesot laika". "Nekādu piespiedu mehānismu arī īsti nav, un otram vecākam laika gaitā pietrūkst pacietības nemitīgi karot. Vienu otru reizi uzrakstīs policijai vai atnāks ar tiesu izpildītāju, pasūdzēsies kaut kur, kas beigsies ne ar ko. Bet cik tad ilgi tā var turpināt? Māte vēl kūda un stāsta, cik tētis ir slikts un bīstams. Rezultātā tēvs atmet ar roku, bet cieš jau beigās bērns," secina advokāts.

Bērns kā prece

Varam tikai minēt, kādu iespaidu tas atstāj uz mazo cilvēku, vēl nenobriedušo personību. Ne velti Civillikumā 182. panta ceturtajā daļā ir noteikts jebkuras personas pienākums atturēties no tādām darbībām, kas varētu negatīvi iespaidot bērna attiecības ar kādu no vecākiem. Šādas darbības var bērnam nodarīt kaitējumu un negatīvi ietekmēt emocionālo attīstību.

Ikdienas novērojumi rāda, ka vecāki savstarpējos strīdos par to mēdz piemirst. Bērns nereti kļūst par sava veida preci vecāku savstarpējo attiecību kārtošanā. To apliecina arī LV portālam ar nemainīgu regularitāti iesūtītās iedzīvotāju e-konsultācijas, kuras atklāj, ka tiesības tikties ar bērnu nereti tiek sasaistītas ar pienākuma maksāt uzturlīdzekļus izpildi vai citiem priekšnoteikumiem, kas izpaužas tādos šantāžai pielīdzināmos uzstādījumos kā "nebūs uzturlīdzekļi, neredzēsi savu bērnu" vai "tiek bieži prasīta papildu nauda, kuras nedošanas gadījumā satikšanās tiek liegta" u. tml. "Tēvu spēju parūpēties un audzināt bērnu tiesas un mātes nereti sasaista ar viņa finansiālo nodrošinājumu. Šāda līdzsvarotā reciprocitāte ("tu man, es tev") ļauj uzturnaudu pielīdzināt nosacītai "nomas maksai" par privilēģiju baudīt saskarsmi ar bērnu," secina pētījuma autori.

"Gan atbildīgo institūciju darbībā, gan tiesu praksē "ļoti konsekventi darbojas nerakstītais mātes priekšrocības likums". "

Tomēr šāda pieeja ir pretrunā bērna tiesībām uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar jebkuru no vecākiem (Civillikuma 181. panta pirmā daļa) neatkarīgi no tā, vai tiek veikti uzturlīdzekļu maksājumi. Vecāku savstarpējie konflikti ir jārisina, pēc iespējas mazāk ietekmējot bērna tiesības un intereses. Tāpēc strīdi par saskarsmes tiesībām un uzturlīdzekļiem ir risināmi atsevišķi, savstarpēji nesaistīti, nepadarot bērnu par balvu apmaiņā pret finansiālu atbalstu. Diemžēl arī šajā ziņā pētījumā vērsta uzmanība tiesu praksei pieņemt mātes pretprasību par uzturlīdzekļu piedziņu kā atbildi tēva pieteikumam noteikt saskarsmes tiesību izmantošanas kārtību (20 gadījumos no analizētām 226 lietām). Tādējādi "tiesas, pretprasības pieņemot, piekrīt, ka tēvi privilēģiju satikt bērnu varēs iegūt tikai tad, ja maksās uzturnaudu", norāda pētnieki. Cita starpā jāuzsver, ka Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2007. gada apkopojumā "Par ģimenes tiesību normu piemērošanu" norādīts, ka šāda prakse neatbilst bērna interesēm.

Ne katrs var atļauties būt brīvdienu tētis

Pētījums aktualizē arī ar vispārpieņemto (ne tikai tiesu) praksi noteikt "izteikti neproporcionālu" saskarsmes sadalījumu starp vecākiem saistītās problēmas un nevienlīdzības risku (piemēram, tikai nedēļas nogalēs, skolas brīvdienās un svētkos).  Analizējot tiesas spriedumus par saskarsmes tiesību izmantošanas kārtības noteikšanu (laika periodā no 2012. līdz 2016. gadam Latvijas tiesās identificētas 226 lietas, kurās noteikta saskarsmes tiesību izmantošanas kārtība kādam no vecākiem), pētnieki ir aprēķinājuši, ka "vairāk nekā pusei nerezidējošo tēvu saskaņā ar tiesas spriedumu regulārās tikšanās ar bērnu nav biežāk par vienu reizi divās nedēļās. Stundu izteiksmē nerezidējošie tēvi savus bērnus vidēji redz tikai 13% no visa laika", "darba dienās savus bērnus neredz aptuveni katrs ceturtais tēvs, kuram saskarsme noteikta ar tiesas spriedumu".

No vienas puses, var likties, ka tā ir tēva priekšrocība – kamēr mātei ir ikdienas rūpes (negatīvais tēls), viņam kopīgas brīvdienas un izklaides (pozitīvais tēls). Tomēr pētījuma autori norāda, ka šāda šķirto tēvu norobežošana no bērnu ikdienas audzināšanas nostiprina vispārējo pieņēmumu, kurā bērnu audzināšana nav tēvu atbildības joma (sieviete ir tā, kas viena uzņemas atbildību un ar visu tiek galā). Turklāt arī paši tēvi neslēpj, ka šāds sadalījums ir problemātisks vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tas atstāj ietekmi uz bērna personības un vērtību attīstību ("daudzi ikdienas un sadzīves sīkumi, kas ir būtiski tēva un bērna attiecībās, paiet secen, un tēvam ir grūti nodrošināt to audzināšanu, prasmju un vērtību izveidi, ko viņš vēlas sniegt bērnam"), kā arī savā ziņā liek atkāpties tiem tēviem, kuru ekonomiskais stāvoklis liedz apmaksāt regulāras brīvdienu izklaides ("mazāk turīgi tēvi var sākt izvairīties no satikšanās tikai tāpēc, ka nevēlas pievilt bērna gaidas").

Pētnieki secina: "Maznodrošinātie tēvi ir spiesti kautrīgi paiet malā, jo lomu, kurā viņi nav tikai naudas pelnītāji, [..] esošajā kultūrā atrast ir samērā grūti." Savā ziņā izveidojas situācija, ka maznodrošinātiem tēviem nav morālu tiesību uz bērnu, kamēr uz sievieti šāds stereotips neattiecas.

Ietekme uz sabiedrību ilgtermiņā

Saskarsmes jautājums un tēvu iesaiste bērnu audzināšanā ir pieaugoša problemātika šķirtajās ģimenēs, kā sekas ilgtermiņā jūt ne tikai bērns, bet sabiedrība kopumā, piemēram, kā dzimstības samazināšanās un, iespējams, arī augstais pašnāvību skaits vīriešu vidū.  Pētījuma autori neslēpj, ka intervijas ar tēviem nereti bija emocionāli smagas, "jo bija jāsaskaras ar skumjiem dzīvesstāstiem, kuros dominēja bezspēcības un zaudējuma sajūta".

Taču tēva lielāka iesaistīšana ir ne tikai viņa paša, bērna un sabiedrības, bet arī sievietes interesēs, pārliecināta ir Elīna Kļaviņa, nodibinājuma "Tēvi" vadītāja. Jo mazāk dominēs uzskats, ka sievietes automātiski ir saistāmas ar neproporcionāli lielu ieguldījumu bērnu aprūpē, jo lielākas būs mātes iespējas sevi pilnveidot arī citās dzīves jomās. "Pētījumos ir pierādīts, ka, atbalstot lielāku tēvu iesaisti bērnu audzināšanā, uzlabojas mātes un bērna veselība, bērni kļūst pašapzinīgāki, uzlabojas sekmes skolā, pieaug paša tēva apmierinātība ar dzīvi, sekmes karjerā, samazinās pašnāvību skaits, kas Latvijā ir dramatiski augsts tieši vīriešiem," stāsta E. Kļaviņa.

Diemžēl pētījums "Tētis uz 13 procentiem" ir apliecinājums, ka nedz Latvijas sabiedrība domāšanas un vērtību ziņā, nedz valsts institūcijas ikdienas darbā nav tam īsti gatavas. Tāpēc Tēvu diena, kuru pasaulē svin katra septembra otrajā svētdienā, savā ziņā ir ne tikai svētki visiem brīnišķīgajiem tētiem, kuri ikdienā rūpējas un ir blakus saviem bērniem, bet arī viela dziļām pārdomām par to, kāpēc tik daudziem tēviem tas ir liegts. Vai vienmēr tā ir tikai viņu pašu izvēle, vai tomēr daļa atbildības jāuzņemas arī sabiedrībai, kas atbalsta noteiktus stereotipus par vecāku lomu sadalījumu un kultūras normām?   

1Saskaņā ar 2011. gada tautas skaitīšanas rezultātiem 5 procenti no visām ģimenēm ar nepilngadīgiem bērniem ir vientuļā tēva ģimenes, savukārt 78 157 jeb 34% ir vientuļās mātes ģimenes.