Tiesības atrasties konkrētā dzīvesvietā ietekmē vairāki faktori: 

• kam pieder īpašums;
• uz kāda pamata persona īpašumā dzīvo; 
• cik veca ir vīra meita. 

Ja laulātā meita ir pilngadīga

1. Ja dzīvesvieta ir jūsu atsevišķā manta (iegūta pirms laulības vai kā dāvinājums/mantojums)

Ja īpašums (dzīvesvieta) ir jūsu atsevišķā manta (Civillikuma 91. pants), tad jūs esat tās vienīgā īpašniece un jums ir pilnas tiesības rīkoties ar šo īpašumu, tai skaitā noteikt, kuras personas (izņemot laulāto un kopīgos bērnus) tajā drīkst atrasties. 

Jūsu laulātā (vīra) meita no iepriekšējās laulības juridiski nav jūsu kopīgais bērns un jūs viņu neesat adoptējusi. Tādējādi viņai nav automātisku ģimenes tiesību uz jūsu atsevišķo mantu. 

Jums kā vienīgajai īpašniecei ir tiesības nepiekrist tam, ka vīra meita pastāvīgi uzturas jūsu atsevišķajā īpašumā. Jūsu laulātais nevar dot šādu atļauju, ja vien jūs to nepieļaujat.

2. Ja dzīvesvieta ir laulāto kopīgā manta

Ja dzīvesvieta iegādāta laulības laikā un nav noteikta kā atsevišķā manta (piemēram, laulību līgumā), tad tā parasti ir laulāto kopīgā manta (Civillikuma 89. pants). Tātad abiem laulātajiem ir vienlīdzīgas tiesības to lietot, un šādos gadījumos viens laulātais nevar otram uzspiest noteikumus par citu personu atrašanos dzīvesvietā. Konflikts risināms, savstarpēji vienojoties vai, ja tas nav iespējams, tiesas ceļā, lūdzot noteikt dzīvošanas un īpašuma lietošanas kārtību. 

Lai arī vīrs ir daļējs īpašnieks, viņš nedrīkst vienpersoniski pieņemt lēmumu par trešās personas (šajā gadījumā – meitas) pastāvīgu uzturēšanos, ja jūs kā laulātā un līdzīpašniece tam nepiekrītat.

3. Ja dzīvesvieta ir jūsu laulātā atsevišķā manta

Ja dzīvesvieta pieder tikai jūsu vīram (iegūta pirms laulības vai kā dāvinājums/mantojums), tad viņam kā īpašniekam ir tiesības uzaicināt meitu, tostarp arī citus savus radiniekus, ciemoties vai uzturēties viņa dzīvesvietā arī bez jūsu piekrišanas. Tiesības uz kopdzīvi šādā gadījumā neparedz automātisku aizliegumu laulātajam noteikt, kuras personas viņš ielaiž savā īpašumā. 

Ņemot vērā visu iepriekšminēto, sniedzam šādu kopsavilkumu: 

• pamatprincips: ja dzīvesvieta ir jūsu atsevišķā manta vai kopīga manta, tad laulātā bērnam no iepriekšējās laulības nav automātisku tiesību tajā uzturēties pret jūsu gribu; 
• risinājums: jums jāsāk ar sarunu ar laulāto par ģimenes kopdzīves noteikumiem; 
• ja situācija ir neatrisināma un jūsu tiesības (piemēram, mierīga un netraucēta dzīvesvieta) tiek būtiski aizskartas, tad jums var būt tiesības aizsargāt savas intereses, vēršoties pie bāriņtiesas (ja bērns ir nepilngadīgs un jautājums par uzturēšanās kārtību ietekmē viņa intereses) vai tiesā (piemēram, prasot kopīgās mantas sadali vai lūdzot noteikt īpašuma lietošanas kārtību). 

Ja laulātā meita ir nepilngadīga 

Latvijā tiesību akti noteic, ka bērnam ir tiesības uz dzīvesvietu, un abiem vecākiem (šajā gadījumā – jūsu laulātajam/meitas tēvam) ir pienākums nodrošināt bērna aprūpi un uzturēšanu, tai skaitā dzīvesvietu (Civillikuma 177. pants). 

Situācijas atrisinājums joprojām ir atkarīgs no dzīvesvietas piederības, taču ar būtisku atrunu par bērna tiesībām.

1. Ja dzīvesvieta ir jūsu atsevišķā manta

Jūs joprojām esat vienīgā īpašniece, un jūsu īpašuma tiesības ir aizsargātas. 

Tomēr jāņem vērā, ka bērna tēvam ir tiešs pienākums nodrošināt savam nepilngadīgajam bērnam dzīvesvietu. 

Ja bērna tēvs (jūsu vīrs) nav spējīgs citādi nodrošināt bērnam dzīvesvietu, un viņš (tēvs) pats dzīvo jūsu īpašumā, tad juridiski var rasties ļoti sarežģīta situācija. Lai gan bērns nav jūsu kopīgais bērns, bērna labākās intereses tiek uzskatītas par svarīgākām par trešo personu (šajā gadījumā – jūsu) mantiskajām tiesībām, īpaši īstermiņā, kamēr nav atrasts cits risinājums (bērnu tiesību aizsardzība). 

Jūs varat iebilst pret vīra meitas uzturēšanos. Tomēr, ja vīrs viņu ieved jūsu atsevišķajā mājoklī, tiesvedības gadījumā tiesas bieži meklē balansu, dodot priekšroku nepilngadīga bērna pamatvajadzību nodrošināšanai, it īpaši, ja citu dzīvesvietas variantu nav.

2. Ja dzīvesvieta ir laulāto kopīgā manta

Šajā situācijā jautājums ir vēl sarežģītāks. 

Parasti ar kopīgo mantu rīkojas kopīgi. Tomēr vīrs savu rīcību (ielaižot bērnu) var pamatot ar savu kā vecāka pienākumu pret bērnu. 

Ja tiesa ir noteikusi, ka bērna pastāvīgā dzīvesvieta ir pie tēva, tad tēvam ir jāspēj bērnam to nodrošināt. 

Ja strīds nonāks tiesā (piemēram, vīrs prasa tiesas ceļā noteikt saskarsmes tiesības vai bērna dzīvesvietu pie sevis), tad tiesa ņems vērā visus apstākļus, bet nepilngadīga bērna tiesības ir primāras. Tiesa nevar atstāt bērnu bez dzīvesvietas. Tādēļ tiesa mudinās vecākus atrast risinājumu vai arī lems par bērna dzīvesvietu pie viena vecāka. 

Ņemot vērā iepriekšminēto, sniedzam šādu kopsavilkumu, ja bērns ir nepilngadīgs: 

• jūsu tiesības pret vīra meitu kā trešo personu (nevēlamu viesi) ir ierobežotas, jo bērna labākās intereses stāv pāri jūsu pilnīgai rīcības brīvībai ar īpašumu; 
• fokuss jānovirza no “Vai es drīkstu liegt?” uz “Kā vīram kā bērna tēvam izpildīt savu pienākumu nodrošināt bērnam saskarsmi vai piemērotu dzīvesvietu”. 

Primāri vīram ir pienākums atrisināt šo situāciju, lai netiktu pārkāptas nedz jūsu īpašuma tiesības, nedz bērna tiesības uz saskarsmi, dzīvesvietu bez konfliktiem. Ja vīrs pats dzīvo jūsu mājoklī, tad viņam, iespējams, būs jāmaina dzīvesvieta, lai pildītu savu vecāka pienākumu. 

Jāatceras, ka jebkurš ģimenes tiesību jautājums, kurā iesaistīts nepilngadīgs bērns, jārisina, ievērojot principu, ka jebkurai pieaugušo rīcībai un lēmumam ir jānodrošina bērna labākās intereses. Jūsu vīram ir pienākums atrast tādu risinājumu, kas pilda viņa kā tēva pienākumu, neapdraudot sava bērna labklājību.