Šķiet, ka pēdējā laikā vēlētāju reģistra pretinieki ir mainījuši savu taktiku – no argumentiem pret ieviešanu uz jautājuma novilcināšanu. Viņi tagad it kā nav „pret”, bet nav arī „par” un no jautājuma cenšas izvairīties. Maiņa patlaban esot pārāk tuvu nākamajām Saeimas vēlēšanām. Bet vai tā ir? Trīs galvenie argumenti, kas vērsti pret vēlētāja reģistra ieviešanu:
Pirmais. Centrālā vēlēšanu komisija (CVK) nevarēšot laikus sagatavot vēlētāju reģistru. Taču, ja vēlētāju reģistra kārtību 10. Saeimas vēlēšanām ievieš līdz 1. jūnijam, laika netrūkst. Reģistru jāsāk gatavot ne vēlāk kā 120 dienas pirms vēlēšanām un jābeidz ne vēlāk kā 90 dienas pirms vēlēšanām – tas ir, līdz 3. jūlijam. Tātad laika šobrīd ir pietiekami!
Otrs arguments. Šāda maiņa varētu mainīt spēles noteikumus kādai partijai vai partijām par labu. Taču ar vēlētāju reģistra ieviešanu ne vēlēšanu sistēma, ne vēlēšanu iecirkņi, ne vēlēšanu apgabalu robežas, ne balsošanas kārtība, ne balsu skaitīšana nemainās. Nekas nemainās, izņemot to, ka balsošanas faktu atzīmē vēlēšanu reģistrā, nevis ar spiedogu pasē. Tātad arī šim argumentam nav pamatojuma.
"Vēlētāju reģistra pretinieki ir mainījuši savu taktiku – no argumentiem pret ieviešanu uz jautājuma novilcināšanu."
Trešais. Vēlētāju reģistru aizliedzot Venēcijas komisijas labas prakses kodekss! Taču kodeksā noteiktas tikai trīs veida maiņas, kuras nav vēlams ieviest 12 mēnešu laikā pirms vēlēšanām. Nevajadzētu mainīt:
- vēlēšanu likumu pēc būtības un balsu pārvēršanu deputātu vietās parlamentā;
- vēlēšanu komisiju sastāvu;
- vēlēšanu apgabalu robežas vai nosacījumus parlamentāro vietu sadalei starp vēlēšanu apgabaliem.
Vēlētāju reģistra atjaunošana nepārkāpj nevienu no šiem labas prakses nosacījumiem!
Kodeksā toties norādīts, ka „12 mēnešu” principu nevar piesaukt, lai uzturētu situāciju, kas ir pretrunā ar „Eiropas vēlēšanu mantojumu”. Viens no tā komponentiem ir vēlētāju reģistra lietošana ne tikai atsevišķās valstīs, bet arī Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Balsošanas fakta reģistrēšana pasē ir skaidrā pretrunā ar „Eiropas vēlēšanu mantojumu”, jo tā pieļauj vēlētāju patvaļīgu balsošanu vēlēšanu apgabalā, kurā vēlētājs nav reģistrēts. Citiem vārdiem, varam teikt, ka kodekss rosina vēlētāju reģistra ieviešanu 10. Saeimas vēlēšanās, nevis to aizliedz.
Kādi bija tradicionālie argumenti pret vēlētāju reģistra ieviešanu? Principā divi: pirmais – būtiski samazinātos vēlētāju līdzdalība vēlēšanās. Ne visi vēlētāji dzīvo vēlēšanu apgabalā, kur deklarējuši savu dzīvesvietu, un viņiem nav ērti balsot vecajā vēlēšanu apgabalā; otrs – daži vēlētāji gribot balsot par kandidātu (kādu no partiju līderiem), kas nebalotējas vēlētāja vēlēšanu apgabalā. Apskatīsim katru argumentu pēc kārtas.
Vēlētāju nedzīvošanai apgabalā, kurā viņi deklarējušies, ir divi galvenie iemesli. Viņi vēlas maksāt savus ienākumu nodokļus ne tur, kur paši dzīvo, vai ir nolaidīgi vai aizmāršīgi pārdeklarēt dzīvesvietu. Attiecībā uz pirmo iemeslu varētu atbildēt: ja apgabals vēlētājiem ir tik svarīgs, tad viņiem būtu zināms (konsekvents) pienākums arī savu balsi nodot tur, kur maksā nodokļus.
"Iespēja vēlētājam patvaļīgi balsot, vienalga kurā vēlēšanu apgabalā, ir pretrunā ar Satversmes 7. pantu."
Attiecībā uz otru – deklarēties jaunā dzīvesvietā nav grūti. Un, ja pat to vēlētājs nav gatavs izdarīt, lai piedalītos vēlēšanās, tad rodas jautājums par viņa attieksmi ne tikai pret vēlēšanām, bet pret demokrātiju kā tādu – par viņa briedumu un spēju atbildīgi iesaistīties politiskajos procesos.
Bet abiem šiem apstākļiem ir risinājums – vēlētājs var balsot pa pastu. Ar vēlētāju reģistru tas ir vienkārši. Vēlētāji, kuri vēlēšanu dienā neparedz būt savā vēlēšanu apgabalā, var pieteikties balsot pa pastu. Viņi saņemtu balsošanas materiālus savā dzīvesvietā, izdarītu savu izvēli un pa pastu nosūtītu aizpildītu biļetenu.
Turpretim pašreizējā kārtība „spiedogs pasē” padara balsošanu pa pastu izteikti neērtu un dārgu, jo pase jānogādā uz vēlēšanu iecirkni divas reizes – pirmo, lai saņemtu balsošanas materiālus, un otru reizi kopā ar balsošanas materiāliem, lai pasē atzīmētu balsošanas faktu.
Abos gadījumos vajadzētu radīt iespējas iepriekšējai balsošanai, lai vēlētāji, kuri nebūs uz vietas vēlēšanu dienā, varētu vismaz kādā centralizētā vietā nobalsot pirms tam.
Nav liecību, ka, ieviešot vēlētāju reģistru Saeimas vēlēšanās, būtiski samazinātos vēlētāju aktivitāte. Varam citēt secinājumu CVK pārskatā par 9. Saeimas vēlēšanām: „[..] 9. Saeimas vēlēšanas atklāja, ka vēlētāju līdzdalības kritumam Latvijā ir citi cēloņi, nevis vēlētāju reģistrācijas kārtība.”
Secinājumu apstiprina CVK 2009. g. augusta pētījums (atrodams CVK mājaslapā www.cvk.lv). Tikai 1,3% no balsstiesīgajiem, kas norādīja, ka nav piedalījušies 2009. gada pašvaldību vēlēšanās (37,1% no visiem aptaujātajiem balsstiesīgajiem), pauda, ka tā rīkojušies dēļ balsošanas konkrētā iecirknī. No visiem balsotājiem tas ir mazāk kā 0,5 procenti! Tātad nebūtisks skaits!
Iespēja vēlētājam patvaļīgi balsot, vienalga kurā vēlēšanu apgabalā, ir pretrunā ar Satversmes 7. pantu. Tajā rakstīts: „Sadalot Latviju atsevišķos vēlēšanu apgabalos, Saeimas deputātu skaits, kurš ievēlams katrā vēlēšanu apgabalā, noteicams proporcionāli katra apgabala vēlētāju skaitam.” No tā izriet loģisks secinājums, ka vēlētājam jābalso savā vēlēšanu apgabalā. Citādi nosacījumam par proporcionalitāti nav jēgas.
To pastiprina 2009. gada februārī likvidētais „lokomotīvju princips”. 10. Saeimas vēlēšanās uz vietu Saeimā varēs kandidēt tikai no viena vēlēšanu apgabala. Kandidāti un pēc tam deputāti būs saistīti ar vienu vēlēšanu apgabalu, un būtu loģiski un pareizi, ka saite ar apgabalu ir abpusēji saistoša, tas ir – tā attiektos arī uz apgabala vēlētājiem. Un vispār, kādas tiesības ir vēlētājam no cita apgabala piedalīties balsošanā par mana apgabala priekšstāvjiem Saeimā?
Daži politiķi apšauba vēlētāju reģistra kārtības lietderību, jo nepiekrīt, ka Satversmes 7. pantā paredzētā Latvijas sadalīšana „atsevišķos vēlēšanu apgabalos” izsaka domu par apgabalu pārstāvniecību Saeimā. Bet tieši šo domu 1919. gadā izteica viens no Satversmes tēviem, Tautas padomes Satversmes komisijas priekšsēdētājs Marģers Skujenieks.
"Kādas tiesības ir vēlētājam no cita apgabala piedalīties balsošanā par mana apgabala priekšstāvjiem Saeimā?"
Atbildot Vācu demokrātu frakcijas loceklim Paulim Šīmanim saistībā ar tā ierosinājumu veidot Latviju kā vienu vēlēšanu apgabalu, Skujenieks paskaidroja: „Ja Latvija būtu viens vienīgs vēlēšanu apgabals, noteicošais vārds piederētu politiskam centram – Rīgai, kas uzstādītu savu listi visai valstij. Tās listes varbūt būtu ļoti labi sastādītas, bet tomēr ne tā, ka apmierinātu visas lokālās (uzsvars autora) intereses. Komisijas priekšā liktais sadalījums ir mēģinājums saskaņot minoritātu (sic) intereses un lokālās prasības.”
Šīmaņa priekšlikumu noraidīja ar 10 pret 73 balsīm, 4 atturoties. Doma ir skaidra. Lokālās intereses, tas ir apgabalus, Saeimā pārstāv no apgabala ievēlētie deputāti. Nav pareizi šo deputātu ievēlēšanā piedalīties vēlētājiem no citiem apgabaliem.
„Lokomotīvju principa” likvidēšana nozīmē, ka partiju „lokomotīvēm” būs jāizšķiras, kurā no apgabaliem kandidēt. Savukārt ar vēlētāju reģistra kārtību vēlētājiem no citiem apgabaliem nebūs iespējams ar „+” izteikt tiešu atbalstu savas partijas iecienītajiem līderiem. Toties būs iespēja savā apgabalā nobalsot par līdera partiju, ar to palīdzot ne tikai šai partijai iekļūt Saeimā, bet arī līderiem, pieņemot, ka tie ir izvēlējušies apgabalu, kurā bauda pietiekami lielu savas partijas piekritēju atbalstu.
Jāsecina, ka vispār nav pozitīvu argumentu pret vēlētāju reģistra atjaunošanu 10. Saeimas vēlēšanās. Bet ir labi argumenti par tā atjaunošanu, jo vēlētāju reģistra kārtība:
- ierobežo manipulācijas iespējas,
- izslēdz organizētu vēlētāju migrāciju no viena vēlēšanu apgabala uz citu – a la Zigerist,
- samazina vairākkārtējas nobalsošanas risku (Rēzekne – 9. Saeimas vēlēšanas),
- samazina iespēju, ka vēlēšanas jāatkārto visā Latvijā, ja konstatēta viltus balsošana dažos iecirkņos,
- atvieglo balsošanu ārzemēs tiem vēlētājiem, kuriem nav viegli pieejams vēlēšanu iecirknis,
- sakārto iedzīvotāju reģistru atbilstoši faktiskai situācijai,
- aizstāj spiedogu pasē, kas kompromitē Satversmes 6. pantā paredzēto vēlēšanu aizklātības principu,
- ieviestu tādu pašu kārtību kā pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanās, un attīstās Rietumu demokrātijās.
Šie argumenti ir vērā ņemami un, manuprāt, pārliecinoši. Tas, ka tos vēlētāju reģistra pretinieki parasti vispār nepiemin vai ignorē, manī rada aizdomas par viņu īstajiem iemesliem turēties pie „spiedogs pasē” kārtības.
Saprotams, dažiem politiķiem varētu būt kūtrums vispār kaut ko mainīt ierastajā kārtībā, bet ticamāk – alerģija pret kārtību politikā.
