Kāpēc reģionālā līmeņa partijām nepienākas valsts finansējums

Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likuma 7.¹panta pirmā daļa (redakcijā, kas bija spēkā no 2020. gada 1. janvāra līdz 2022. gada 1. novembrim) noteica, ka politiskajai organizācijai (partijai), par kuru pēdējās Saeimas vēlēšanās nobalsojuši vairāk nekā 2% vēlētāju, piešķir valsts budžeta finansējumu kalendāra gada laikā:

4,50 eiro apmērā par katru iegūto balsi pēdējās Saeimas vēlēšanās;
0,50 eiro apmērā par katru iegūto balsi pēdējās pašvaldības domes vēlēšanās;
0,50 eiro par katru iegūto balsi pēdējās Eiropas Parlamenta vēlēšanās.

Turpretī, ja politiskā organizācija (partija) ir spējusi pārvarēt 5% barjeru, papildus minētajam finansējumam par katru saņemto balsi tā ik gadu saņem valsts budžeta finansējumu 100 000 eiro apmērā.

2022. gada 1. novembrī stājās spēkā grozījumi likumā, sasaistot valsts finansējumu partijām ar minimālo algu. Arī turpmāk partijām (partiju apvienībām), kuras ieguvušas vismaz 2% vēlētāju atbalsta Saeimas vēlēšanās, tiks nodrošināts valsts finansējums arī par iegūtajām balsīm pašvaldības domes vēlēšanās – 0,1 procenta no minimālās mēnešalgas apmērā (2023. gadā tie ir 0,62 eiro) par katru iegūto balsi.

Uzzini vairāk >>

Partiju finansējumu sasaista ar minimālo algu; mazāk naudas pajukušajām frakcijām

Uzskata, ka politiskās partijas ir nevienlīdzīgā stāvoklī

Latvijas Republikas Satversmes tiesā 2021. gadā vērsās politiskā partija, kura piedalījusies pašvaldības domes vēlēšanās. 2017. gada vēlēšanās tā ieguvusi trīs, savukārt 2021. gada vēlēšanās – četras deputātu vietas.

Politiskās partijas ieskatā tiesību norma, kas paredz valsts finansējumu tikai tām politiskajām partijām, kuras pēdējās Latvijas Republikas Saeimas vēlēšanās ieguvušas vismaz 2% vēlētāju balsu, nodrošina tām plašākas iespējas piedalīties un gūt panākumus arī pašvaldības domes vēlēšanās nekā [reģionālajai] politiskajai partijai, kura Saeimas vēlēšanās nepiedalās, līdz ar to nevar pretendēt uz valsts budžeta finansējumu.

Politiskās partijas, kurām tiek piešķirts valsts budžeta finansējums, esot acīmredzami labvēlīgākā situācijā nekā citas politiskās partijas.

Prasības iesniedzēja – politiskā partija – uzskatīja, ka tādējādi pret vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos esošām politiskajām partijām veidojas atšķirīga attieksme. Tas esot Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertā tiesiskās vienlīdzības principa, kas paredz to, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā, pārkāpums.

Pārstāvībai Saeimā un reģionālā pašvaldībā ir atšķirīgas funkcijas

Izskatot minēto lietu, Satversmes tiesa skaidroja,1 ka tiesiskā vienlīdzība ir atvasināta no vispārējā taisnīguma principa, kas ir demokrātiskas tiesiskas valsts pamatvērtība.

Prasība pēc tiesiskās vienlīdzības nozīmē likumdevēja pienākumu ievērot saprātīgumu un objektivitāti atšķirīga tiesiskā stāvokļa noteikšanā. Tāpēc tiesiskā vienlīdzība netiek pārkāpta, ja likumdevēja radītā atšķirīgā attieksme ir noteikta pieļaujamās rīcības brīvības ietvaros un tai ir saprātīgs un objektīvs pamats. Tas nozīmē, ka vienādos faktiskajos un tiesiskajos apstākļos izturēšanās ir vienāda, savukārt atšķirīgos apstākļos – atšķirīga.

Satversmes tiesa norādīja, ka politiskās partijas ir nozīmīgs demokrātiskas valsts elements un tās veido saikni starp sabiedrību un valsts varu, nodrošinot organizētu sabiedrības līdzdalību politiskajos procesos. Tomēr tiesa secināja, ka politiskā partija – pieteikuma iesniedzēja – un politiskās partijas, kuras pēdējās Saeimas vēlēšanās ir ieguvušas vairāk nekā 2% vēlētāju balsu, atrodas atšķirīgos un savstarpēji nesalīdzināmos apstākļos.

Politiskās partijas, kuru mērķis ir iegūt pārstāvību Saeimā, īsteno atšķirīgas funkcijas nekā reģionālās politiskās partijas.

Satversmes tiesa skaidroja, ka ikviens Latvijas pilsonis, piedaloties Saeimas vēlēšanās, var līdzdarboties valsts kopējo mērķu un attīstības virzienu noteikšanā. Šādā veidā tiek nodrošināta pilsoniskās sabiedrības līdzdalība un iesaiste valsts pārvaldīšanā, kā arī iespēja lemt par kopējo sabiedrības labumu.

Lēmumi, kas tiek pieņemti nacionālajā līmenī, raugoties no valsts kopējo interešu aspekta, ir visaptveroši pretstatā tiem lēmumiem, kas tiek pieņemti pašvaldībās.

Tādēļ nacionālā līmeņa politiskajām partijām, kuras ieguvušas vairāk nekā 2% vēlētāju balsu, ir lielākas iespējas pārstāvēt suverēna gribu kopējā sabiedrības labuma vārdā nekā reģionālajām politiskajām partijām. Savukārt reģionālo politisko partiju aktivitātē nozīmīgs ir vietējās pārvaldes elements, un šo partiju funkcijas ir saistītas ar vietējās pašvaldības ekonomisko un saimniecisko attīstību.

Tāpēc politiskajām partijām, kuras darbojas nacionālā līmenī un ir spējušas iegūt vairāk nekā 2% vēlētāju atbalsta, un tām politiskajām partijām, kuras darbojas reģionālā līmenī, ir atšķirīgas funkcijas ilgtspējīgas politikas veidošanā un demokrātijas stiprināšanā.

Līdz ar to nacionālā līmeņa un reģionālā līmeņa politisko partiju funkcijas ir atšķirīgas un nevar tikt salīdzinātas.

Politisko partiju finansēšanas starptautiskā prakse

Politisko partiju funkcijas un to loma demokrātijas procesos aplūkota arī starptautiskos, rekomendējoša rakstura dokumentos, kas pieņemti, lai sniegtu valstīm atbalstu likumdošanā un tiesību piemērošanas praksē.2

Piemēram, Eiropas Padomes komisija “Demokrātija caur tiesībām” (Venēcijas komisija) ir norādījusi: “Ja likumdevējs izšķiras par to, ka finansiāli atbalstīs politiskās partijas, tas jādara, pamatojoties uz objektīviem, taisnīgiem un saprātīgiem kritērijiem. Valstis bauda rīcības brīvību politisko partiju atbalsta sistēmas izvēlē. Tomēr gadījumā, kad politiskajām partijām tiek piešķirts valsts atbalsts, prioritāri tas būtu jānodrošina parlamentā pārstāvētajām politiskajām partijām.”3

Arī ANO augstais cilvēktiesību komisārs uzsvēris, ka valsts finansējuma mērķa grupa ir parlamentā pārstāvētās partijas, tomēr politiskā plurālisma un vienlīdzīgu iespēju nodrošināšanai būtu ieteicams valsts finansējumu piešķirt arī tādām politiskajām partijām, kuras uzrādījušas nozīmīgus rezultātus parlamenta vēlēšanās, bet nav saņēmušas pietiekami daudz balsu, lai iegūtu pārstāvību parlamentā.4

Vairumā Eiropas Savienības dalībvalstu politisko organizāciju (partiju) finansēšana no valsts budžeta līdzekļiem ir saistīta ar konkrēta kritērija – pārstāvība parlamentā – izpildi.

Kā norādījis Satversmes tiesas pieaicinātais politikas zinātņu eksperts, Latvijas Universitātes profesors Daunis Auers, no 27 Eiropas Savienības dalībvalstīm tikai Spānijā un Dānijā valsts finansējums esot paredzēts arī reģionālajām politiskajām partijām. Pārējās dalībvalstīs valsts atbalsts politiskajām partijām tiekot piešķirts, pamatojoties uz to panākumiem nacionālā līmeņa vēlēšanās.

Arī Latvijā politisko partiju finansēšanas sistēma ir veidota, domājot par parlamenta vēlēšanām. Kā norādījusi Tieslietu ministrija, Latvijā likumdevējs apzināti ieviesis tādu valsts finansējuma modeli, kas paredz nacionālā līmeņa politisko partiju atbalstu, jo regulējuma ieviešanas laikā (2010. gadā) secināja, ka salīdzinājumā ar abām pārējām Baltijas valstīm Latvijas sniegtais atbalsts nacionāla līmeņa partijām ir nepietiekams.

Finansējuma piešķiršana politiskajām partijām ir likumdevēja tiesībpolitiska izšķiršanās

Ņemot vērā iepriekš minēto, Satversmes tiesa secināja, ka likumdevējs ir izsvēris objektīvās atšķirības starp nacionālā līmeņa un pašvaldību līmeņa vēlēšanām un, īstenojot savu rīcības brīvību, izšķīries par valsts finansējuma piešķiršanu tikai tām politiskajām partijām, kuras piedalās nacionālā līmeņa vēlēšanās un ir ieguvušas noteiktu balsu skaitu.

Satversmes tiesas ieskatā šāds lēmums nav uzskatāms par neobjektīvu vai nesaprātīgu. Tādējādi valsts finansējuma piešķiršana politiskajām organizācijām (partijām) ir likumdevēja tiesībpolitiska izšķiršanās, kas balstīta demokrātiskas tiesiskas valsts pamatprincipos un nav pretrunā Satversmes 91. panta pirmajā teikumā nostiprinātajam tiesiskās vienlīdzības principam.

UZZIŅAI

Satversmes tiesas likums nosaka, ka tiesa spriedumu pieņem ar tiesnešu balsu vairākumu. Tiesneši var balsot tikai “par” vai “pret”. Tiesnesis, kurš balsojis pret viedokli, kas izteikts spriedumā, izsaka rakstveidā savas atsevišķās domas, kuras pievieno lietai, bet tiesas sēdē tās nepaziņo. Ja lietai tiek pievienotas tiesneša atsevišķās domas, tās publicē oficiālajā izdevumā “Latvijas Vēstnesis” ne vēlāk kā divu mēnešu laikā pēc Satversmes tiesas sprieduma pieņemšanas.

Publikācijā aplūkotajam Satversmes tiesas spriedumam ir tikušas pievienotas vairāku Satversmes tiesas tiesnešu atsevišķās domas. Ar tām var iepazīties šeit:

Tiesneša atsevišķās domas ir demokrātisks mehānisms, kas nodrošina tiesnešu neatkarību, vārda brīvību, kā arī veicina tiesas procesa caurskatāmību (Kursiša, E. Tiesnešu atsevišķās domas: jēdziens un Satversmes tiesas regulējums. Jurista Vārds, 06.12.2016., Nr. 49 (952), 36.—41. lpp.). Tiesneša atsevišķās domas tiek publicētas vēlāk, jo to mērķis ir veicināt tiesiskās domas attīstību (piemēram, Eiropas Savienības Tiesas tiesnese prof. Ineta Ziemele ir norādījusi, ka “nav pieļaujama politiska izrēķināšanās ar tiesnesi par viņa atsevišķajām domām, kas ir viens no tiesiskās domas un ideju ģeneratoriem” (Saeima noraida Augstākās tiesas tiesneša amata kandidāti. Jurista Vārds, 22.02.2022., Nr. 8 (1222), 5.–7. lpp.). Savukārt bijušais Satversmes tiesas priekšsēdētājs Aivars Endziņš uzsvēris, ka “atsevišķās domas domātas speciālistu analīzei. Pretējā gadījumā, ja tās pievienos spriedumam uzreiz, tās var uztvert emocionāli. Kad kaislības ir norimušas, tad var publicēt.” (Blumberga-Švēde S. Satversmes tiesas process – no pieteikuma līdz spriedumam. LV portāls, 11.01.2022.).

1 LR Satversmes tiesas 15.12.2022. spriedums lietā Nr. 2021-36-01.

2 LR Satversmes tiesas 2013. gada 10. maija spriedums lietā Nr. 2012-16-01.

3 Guidelines on Political Party Regulation. Venice Commission. 14 December 2020, CDL-AD (2020) 32, p. 232–242.

4 Guidelines and Report on the Financing of Political Parties. Venice Commission. 23 March 2001, CDL-INF (2001) 8, p. 2.