“Grozījumus izgriezām no laikrakstiem un līmējām likumu grāmatās”

Taisnīga tiesa ir viens no demokrātijas pīlāriem. Sākāt savu profesionālo ceļu tiesneses amatā laikā, kuru raksturo fundamentāli pārveides procesi pārejā no padomju sistēmas uz demokrātisku valsts pārvaldi. Tas bija liels pārmaiņu laiks arī tiesām, kurām bija jāstrādā un jāspriež cilvēku likteņi apstākļos, kad mainījās ne tikai valsts iekārta, bet arī likumi. Kā atceraties šo laiku?

Par tiesnesi mani apstiprināja 1993. gadā. Latvijas Valsts prezidents vēl nebija iecelts, tāpēc zvērestu devu Augstākās padomes priekšsēdētājam Anatolijam Gorbunovam.

Noteikti varu apgalvot, ka pāreja no padomju sistēmas uz demokrātiju bija drastiska. Tolaik tiesnešu vidū valdīja liels apjukums, jo nebija pat skaidrs, ar ko vispār sākt. Mainījās ne vien valsts iekārta, bet arī ekonomiskā sistēma. Parādījās privātie biznesi, noritēja denacionalizācija un privatizācija. Atkal godā tika celta Satversme.

Šo laiku varu raksturot kā interesantu un aizraujošu, pat sportisku. No šodienas skatpunkta mainījās pilnīgi viss. Mācījāmies darba procesā.

Tolaik nebija ne tiesnešu mācību centru, ne kursu, tāpēc mācījāmies tikai no savām kļūdām. Par tiesnesi toreiz varēja kļūt gandrīz jebkurš jurists, kas to vēlējās. To nevar salīdzināt ar šībrīža stingro atlasi.

Patlaban tiesu sistēmu varu raksturot kā stabilu. Manuprāt, arī cilvēki tai uzticas vairāk nekā toreiz.

Kā pārmaiņas uztvēra vecāka gadagājuma tiesneši, kuri bija skolojušies padomju laikā, pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas, kad nebija jāapgūst, piemēram, Latvijas Republikas Satversme, administratīvās tiesības?

Šī laika perioda uztvere tiesnešiem bija atšķirīga. Tolaik daudzas iemaņas bija jāapgūst pašmācības ceļā, piemēram, kā strādāt ar datoru. Visgrūtāk to bija apgūt vecāka gadagājuma tiesnešiem. Daži no viņiem to neiemācījās un drīz vien devās pensijā. Mēs, pārējie, cītīgi mācījāmies.

Vēl bija jāpierod pie straujajām likuma izmaiņām. Atkal tika atjaunots vecais Civillikums, kā arī 1999. gada 1. aprīlī stājās spēkā jaunais Krimināllikums. Šobrīd normatīvie akti ir viegli pieejami vietnē likumi.lv, taču toreiz tie bija izdoti grāmatā.

Likumu grozījumus paši izgriezām no laikrakstiem un līmējām savās likumu grāmatās.

Likumu grozījumus izstrādāja tie paši praktiķi īpašās darba grupās paralēli saviem tiešajiem darba pienākumiem. Visbiežāk viņiem nebija specifisku zināšanu likumu izstrādē, tāpēc jauno likumu kvalitāte bija visai neviendabīga, nereti tie bija pretrunīgi un nepilnīgi, kas ietekmēja tiesnešu darbu, tos pielietojot praksē.

Vai varat akcentēt nozīmīgākos pagrieziena punktus tiesu darbā šajos gados, kas ietekmējuši tiesnešu darbu, pieeju tiesas procesam, lietu izskatīšanai? Vai var un vajag salīdzināt tiesu darbu tolaik un šobrīd?

Salīdzināt noteikti vajag – sava vēsture ir jāapzinās. Jāatceras, ka ar laiku ir mainījušās tiesu funkcijas. Labs piemērs ir apelācijas instances tiesa. Toreiz tā ne vien pārskatīja pirmās instances tiesu nolēmumus, bet arī iztiesāja atsevišķu kategoriju krimināllietas kā pirmā instance. Tagad apelācijas instances tiesas tikai izvērtē pirmās instances tiesu nolēmumus.

Arī katrs jaunais likums ir bijis svarīgs pagrieziena punkts.

Piemēram, Krimināllikums, kas ir darba rīks ne vien tiesai, bet arī izmeklētājiem, policijai un ieslodzījumu vietām. Katrai no šīm sfērām ir savas intereses, līdz ar to bija gadījumi, kad likums tika dažādi interpretēts. Tas nenoliedzami radīja domstarpības. Pamazām nonācām pie vienotas izpratnes par likumu.

Vienlaikus arī šobrīd joprojām mēdz būt gadījumi, kad par vieniem un tiem pašiem jautājumiem izpratne atšķiras. Tas var ietekmēt nolēmumus, tāpēc ir būtiski šo jautājumu risināt.

Svarīgs pagrieziena punkts vēsturiski ir arī dažādu tieslietu institūciju, piemēram, Tieslietu padomes, izveide. Kopš to vada Aigars Strupišs, var just gan padomes ieinteresētību, gan vēlmi sakārtot tiesu sistēmu. Kā būtisku varu uzsvērt arī Tiesu administrācijas izveidi, kas ir liels atbalsts tiesu tehniskā darba organizēšanā, kā arī Latvijas Tiesnešu biedrību un tiesnešu pašpārvaldes institūcijas – Tiesnešu ētikas komisiju, Tiesnešu disciplinārkolēģiju, Tiesnešu kvalifikācijas komisiju.

Bijusī Satversmes tiesas priekšsēdētāja Sanita Osipova intervijā LV portālam reiz teica, ka valsts kļūst arvien sarežģītāka, palielinās tiesību apjoms, likumdevēja darba kārtībā nonāk arvien jaunas jomas, kuras valsts nekad iepriekš nav regulējusi. Vai, salīdzinot tiesību apjomu pirms 30 gadiem un tagad, varat piekrist šim vērtējumam? Kā tas izpaužas jūsu darbā?

Tiesību apjoms noteikti ir palielinājies. Šobrīd darbu palēnina arī Tiesu informatīvās sistēmas otrā versija.

Sistēma vēl ir izstrādes stadijā, nav pilnvērtīga un palēnina darbu, tomēr mums ar to jāstrādā ikdienā.

Bažas rada vēlme ieviest t. s. “e-lietas” (process jau ir sācies) apstākļos, kad tehniskais nodrošinājums netiek līdzi idejai.

Mēdz teikt, ka cilvēku daba nemainās. Jums ir bijusi unikāla iespēja redzēt cilvēku problēmas, sāpes, strīdus, kas bija jāizšķir šo pārmaiņu fonā. Vai cilvēki un viņu attieksme pret tiesībām, pienākumiem un atbildību šajos gados ir mainījušies?

Krimināllietās noteikti daudz sarežģītāks ir kļuvis policijas darbs. Noziedzniekus šobrīd ir daudz grūtāk noķert nekā toreiz. Trūkst arī izmeklētāju, taču lietas ir kļuvušas krietni sarežģītākas.

Vēl viena pārmaiņa ir jaunie advokāti, no kuru zināšanām nereti var mācīties arī tiesneši.

Ko jūs teiktu jauniešiem, kuri sapņo par darbu tiesā?

Šobrīd kļūt par tiesnesi nav viegli. Tiek ieguldīts daudz darba, lai uzlabotu tiesnešu atlasi. Šī atšķirība ir redzama, pat salīdzinot ar to, kā bija pirms pieciem gadiem. Tomēr tas tiek darīts tikai kvalitātes dēļ.

Varu paredzēt, ka nākamo gadu laikā tiesnešu korpuss mainīsies. Vecākie tiesneši aizies pensijā, bet vietā nāks jaunie, kuri atlasīti stingrā konkursā. Tie būs labākie no labākajiem.

Potenciālajiem tiesnešiem es teiktu –, ja jūtat sevī šādu vēlmi, tad ejiet, dariet, mēģiniet. Ja tiksiet cauri šim sietam, tad jums tur ir jābūt.

Vai tiesneši saskaras ar izdegšanu?

Saskaras. Pašlaik Zemgales apgabaltiesā trūkst trīs tiesnešu. Tas nenoliedzami palielina slodzi pārējiem, jo neatliek laika pilnveidoties vai apgūt ko jaunu. Ceram, ka tukšās vietas drīz tiks aizpildītas. Tomēr liela daļa kandidātu neiztur konkursa atlasi, savukārt tie, kuri iztur, nereti izvēlas strādāt dzīvesvietai tuvākajā tiesā, piemēram, Rīgas apgabaltiesā.

Esam pamanījuši, ka tiesneši, labi zinot par nopietno atlasi, nemaz nesteidz pieteikties karjeras izaugsmei. Šī ir bīstama tendence, kas būtu jārisina.

Nesen noslēdzās starptautiskais Rīgas Tieslietu līderu forums “Atbildība un inovācijas pārmaiņu laikā”, kurā tika daudz spriests par to, ka tieslietu sistēma jau atkal attīstās lielu pārmaiņu laikā, kuru ietekmējušas tehnoloģijas, pandēmija, starptautiskie notikumi. Šķiet, mūsdienās tiesai ir nemitīgi jāmainās. Kādai, jūsuprāt, ir jābūt 21. gadsimta tiesai, tiesnesim?

Tiesnesim visos laikos ir jābūt gan taisnīgam, gan godīgam. Cilvēki ir jāmīl, un tiesnesis nevar strādāt ar vēlmi kādam atriebties.

Jāatceras, ka primāri tiesa ir valsts iestāde, kas sniedz pakalpojumu sabiedrībai. Tāpēc komunikācija ar sabiedrību tiesas darbā ir ļoti nozīmīga.

REDAKCIJAS PIEZĪME

#Tiesnesistuvplānā ir LV portāla interviju sērija ar tiesnešiem, kuras mērķis ir iepazīstināt plašāku sabiedrību ar tiesneša profesiju un pastarpināti arī tiesu darbu. Kāds ir profesionālais ceļš, lai kļūtu par tiesnesi? Kā top tiesas spriedumi? Kā tiesneša darbu 21. gadsimtā redz nule zvērestu nodevis tiesnesis un tiesnesis, kas šim darbam veltījis visu savu darba mūžu? 