Tiesnesim jebkurā gadsimtā ir jābūt taisnīgam

Tiesu sistēmā esat ar ilgu pieredzi. Vai varat vairāk pastāstīt par savu profesionālo pieredzi? Vai ar laiku redzējums par darbu tiesā ir būtiski mainījies?

Jā, pēc augstskolas beigšanas mans darbs ir bijis saistīts tikai ar tiesu sistēmu. Sākotnēji biju prokurore, kopš 1995. gada – tiesnese. Darbu uzsāku pirmās instances tiesā, kur izskatīju visu veidu lietas, bet 1998. gadā man tika piedāvāts pievienoties Kurzemes apgabaltiesas kolektīvam. No tālaika esmu Krimināllietu tiesas kolēģijas tiesnese, kā arī pēdējos 15 gadus līdz šīgada 15. maijam līdztekus tiesneša darbam biju apgabaltiesas priekšsēdētāja.

Līdz ar to ir uzkrāta pieredze ne tikai profesionālajā jomā, konkrēti, tiesas spriešanā, bet arī iegūta vadītāja pieredze –, kā veidot komandu, risināt konfliktus, sniegt viedokli profesionālos jautājumos, kā vienkārši aprunāties, ja radušās problēmas. Mana pieredze un zināšanas ir novērtētas arī citā veidā – esmu ievēlēta tiesnešu pašpārvaldes institūcijā, Kvalifikācijas kolēģijā, kā arī Tieslietu padome mani ir apstiprinājusi par rajona (pilsētas) tiesas un apgabaltiesas tiesneša amata kandidātu atlases komisijas locekli.

Gribu uzsvērt, ka, lai arī cik gadu nestrādātu, kāda pieredze nebūtu uzkrāta, tiesnesim visu laiku ir jāmācās un sevi jāpilnveido, tiesnesim jābūt orientētam uz izaugsmi. Šodien vairs nepietiek tikai izlasīt konkrētās lietas materiālus un šauri pārzināt piemērojamās tiesību normas, ir arī jāorientējas un jāpārzina jaunākā tiesu prakse, starptautiskais regulējums, jāpiemīt prasmei izmantot juridisko metodi. Tiesnesim nemitīgi jāapgūst jaunas tiesību jomas, ko nosaka mainīgā pasaule, līdz ar to arī likumi.

Tiesām joprojām trūkst tiesnešu. Kāpēc, jūsuprāt, juristi, kuri veido karjeru šajā jomā, netiecas uz tiesneša amatu, kaut arī daudzi no tiesnešiem ir atzinuši, ka tiesnesis ir juristu karjeras augstākā virsotne?

Šobrīd tiesu sistēmā notiek paaudžu maiņa, kas ir likumsakarīga un vajadzīga, tomēr vienlaikus tas rada situāciju, ka veidojas vakances.

No 2020. gada septembra ir izstrādāta jauna kārtība tiesneša amata kandidātu atlasei, kas ir vērsta uz labāko un kompetentāko juristu nonākšanu tiesnešu vidū. Esot komisijā, kura vērtē kandidātus, negribētu teikt, ka nav pretendentu un juristiem nav vēlmes kļūt par tiesnesi. Jautājums ir cits –, vai kvalifikācija, lai kļūtu par tiesnesi, ir pietiekama?

Ir vērojamas pretendentu izglītības kvalitātes atšķirības, kā rezultātā pretendents nevar pārvarēt atlases kārtas. Kāds varētu teikt, ka ir izvirzītas pārāk augstas prasības. Tam vēlētos atbildēt ar jautājumu –, vai patiešām gribat, lai jūsu lietu, jums svarīgu jautājumu izlemj tiesnesis bez atbilstošas kvalifikācijas?

Katram, kurš varētu pieteikties atlasei, tomēr to neizdara, ir savi apsvērumi. Kādam ir laba jau esošā karjera, nevēlēšanās kaut ko mainīt, varbūt informācijas trūkums, tāpēc jādomā, ko var darīt Tieslietu ministrija, paši tiesneši, lai radītu vēlmi pieteikties tiesneša amatam.

Jau vairākus gadus ir aktuāla diskusija par juristu izglītības kvalitāti. Ir ieviests valsts vienotais jurista profesionālās kvalifikācijas eksāmens, taču ziemas sesijā to sekmīgi nokārtoja tikai 32% studējošo. Vai tā, jūsuprāt, ir problēma? Kā to risināt?

Noteikti nevarēšu izteikt viedokli, vai samērā zemie rezultāti ir saistīti ar eksāmena komplicētību.

Jāatceras, ka valsts vienotā jurista profesionālās kvalifikācijas eksāmena ieviešanas mērķis bija veidot juridiskās izglītības satura vienotību Latvijas augstskolās un paaugstināt izglītības kvalitāti, tātad valstiski ir atzīts, ka šajā jautājumā ir problēmas.

Kā redzams no Tieslietu ministrijas sniegtās informācijas par eksāmena norisi un rezultātiem, eksāmenā piedalījās studenti no piecām augstskolām, taču sekmīgu vērtējumu tajā ir ieguvuši tikai divu augstskolu – Latvijas Universitātes un Rīgas Stradiņa universitātes – studenti. No tā secinu, ka joprojām problēma ir izglītības kvalitāte mazākās augstskolās un to filiālēs ārpus Rīgas. Par to, kā risināt šo problēmu, jādomā atbilstošajām institūcijām un augstskolu vadībai.

Aplūkojot rezultātus, rodas arī jautājums –, ko studenti ir darījuši visos studiju gados? Jāsecina, ka attieksme pret studijām vienmēr nav bijusi nopietna un zināšanās ir robi, kurus var aizpildīt arī patstāvīgi, rūpīgi pievēršoties zināšanu apguvei, jo rezultāts ir apliecinājums visos studiju gados iegūtajām zināšanām un prasmēm. Tādējādi mans ieteikums topošajiem juristiem ir apzināties, ka eksāmens nav loterija vai laimes spēle, katram kādreiz var arī paveikties, tomēr kopumā rezultātus veidos rūpīgs, apzinīgs darbs.

Kā jūs raksturotu savu tiesas sēžu vadīšanas stilu? Vai tiesnesim ir jābūt bargam? Pēc kādiem pamatprincipiem vadāties?

Kad, būdama jauna prokurore, devos uzturēt savu pirmo apsūdzību, tiesas sēdi vadīja Liepājas pilsētas tiesas tiesnese Vineta Mahte. Sēdē stingri tika ievērotas toreiz vēl Kriminālprocesa kodeksa prasības, tiesnese pret visiem izturējās cieņpilni, ne no uzdotajiem jautājumiem, ne ārējām izpausmēm nebija iespējams nolasīt, ko viņa domā par apsūdzības pamatotību. Toreiz nospriedu –, ja es kādreiz būšu tiesnese, mani procesi būs tikpat perfekti. Pamatā šādi arī rīkojos, vadot tiesas procesus, ievēroju Kriminālprocesa likuma prasības, lietoju lietišķu, juridiski korektu runas stilu, ievērojot, ka apsūdzētais, cietušais, liecinieki visbiežāk nav ar juridisku izglītību, tādēļ jārunā vienkārši un saprotami.

Vai tiesnesim jābūt bargam? Ko katrs ar to saprotam –, vai tas nozīmē būt stingram un iedvest bailes, vai arī būt stingram savās prasībās, vienlaikus esot taisnīgam un cilvēcīgam, radot uzticēšanos? Man labāk patīk otrais variants un pēc šāda principa arī vados.

Kas ir lielākais izaicinājums tiesneša darbā kopumā un individuāli?

Neizdegt, saglabāt neitralitāti, “nenest darbu mājās”.

Iepriekš intervijā žurnālam “Jurista Vārds” minējāt, ka jūsu sapnis ir tiesiska valsts. Kā jūs vērtējat, cik tuvu šim sapnim esam šobrīd? Kas vēl ir noteikti jāizdara, lai varētu droši sacīt, ka mēs dzīvojam tiesiskā valstī?

Gribu ticēt, ka dzīvojam tiesiskā valstī. Problēmas bija, ir un būs, nekad nekas nav pilnībā ideāli, un domāju, ka tas arī nav vajadzīgs, jo tad nebūtu, uz ko tiekties.

Kā vērtējat Latvijas sodu sistēmu, cik tā ir taisnīga? Vai ir kāda joma, ko varētu uzlabot?

Sods par nodarījumu ticis piemērots visos laikos. Ja romiešu likumos ietvertais sodīšanas princips bija, ka noziedzniekam jāsaņem tāds pats sods, ko tas ir nodarījis savam upurim, t. i., dominēja “aci pret aci” princips, tad mūsdienās sodīšana tiek balstīta tajā, ka sodam jābūt taisnīgam, individualizētam un samērīgam. Tāpat likumdevējs ir noteicis soda mērķi, kas ir vērsts ne tikai uz vainīgās personas sodīšanu par izdarīto noziedzīgo nodarījumu, bet arī tam jābūt tādam, lai aizsargātu sabiedrības drošību, atjaunotu taisnīgumu, resocializētu sodīto personu, panāktu, lai notiesātais un citas personas pildītu likumus un atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas.

Sodu sistēma Latvijā nemitīgi tiek pilnveidota un uzlabota. Šobrīd īpaša uzmanība tiek veltīta soda veidiem, kuri nav saistīti ar brīvības atņemšanu, tādējādi paredzot iespēju, ka persona, izciešot sodu, netiek izolēta no sabiedrības, bet vainīgajai personai ir jāveic konkrēti pienākumi, jāievēro noteikti ierobežojumi, kuru neizpildes gadījumā ar brīvības atņemšanu nesaistītais sods var tikt aizstāts ar brīvības atņemšanu.

Ir svarīgi, ka soda piemērotājam, tiesai, ir pietiekama brīvība individualizēta un samērīga soda noteikšanā. Minētais arī garantē, ka noteiktais sods būs taisnīgs, jo tiesa būs izvērtējusi visus apstākļus: noziedzīgā nodarījuma raksturu, radīto kaitējumu, apdraudēto interešu nozīmīgumu, apsūdzētā personību un viņa atbildību ietekmējošos faktorus. Protams, taisnīgs sods tiesas ieskatā ne vienmēr sakritīs ar izpratni par soda taisnīgumu no apsūdzētā vai cietušā puses, kur viens vēlēsies mazāk bargu sodu, bet otrs, gluži pretēji, smagāku sodu. Šeit liela nozīme ir tiesneša spējai pamatot piemērojamā soda veidu un apmēru, lai, izlasot spriedumu, nevienam nerastos šaubas par soda taisnīgumu.

Kā jūs vērtējat sabiedrības uzticību tiesai? Kā to veicināt?

Sabiedrības vērtējums tiesai ir atšķirīgs, kā tas ir vairumā jautājumu. Ir sabiedrības daļa, kura tiesas darbu vērtē pozitīvi un uzticas tiesai, tās pieņemtajiem lēmumiem, turpretī cita sabiedrības daļa tieši pretēji – tiesai neuzticas. Pēc maniem vērojumiem secināms, ka tie, kuri pauž neuzticību tiesai, visbiežāk ar tiesu nemaz tiešā veidā nav saskārušies, proti, nav bijuši iesaistīti nevienā tiesas procesā, viņu viedoklis ir veidojies, balstoties uz informāciju, kura iegūta no draugiem, paziņām, medijiem u. tml. Šāds viedoklis ir balstīts stereotipos.

Tiesnešu konferencē Augstākās tiesas priekšsēdētāja uzrunā ietvertā informācija liecina par divām tendencēm – uzticība tiesai pieaug, un tiesu pozitīvāk vērtē tie, kuri ir saistīti ar tiesas procesiem. SKDS decembra aptaujā redzams, ka uzticēšanās tiesām no 37%–38% līmenī pēdējā gadā ir pieaugusi līdz 47%. EU Justice Scoreboard dati liecina, ka pēdējos pāris gados sabiedrības vērtējums par tiesu neatkarību ir palielinājies teju par 10%. “PROVIDUS” pētījums par Rīgas rajona tiesu un Rīgas apgabaltiesu iepriekšējā gadā atainoja, ka tiesu darbu pozitīvi vērtē 96% tiesu klientu.

Minētais parāda, ka uzticības veicināšana nav atkarīga tikai no tiesu varas, bet arī no tā, kā tās publiskais tēls tiek veidots plašsaziņas līdzekļos. Nepieciešams runāt ne tikai par negatīvo, vajag akcentēt arī labos piemērus, sasniegumus, gadījumus, kad tiesnešu darbs tiek novērtēts. Ja pajautātu –, cik respondentu varētu atbildēt uz jautājumu, cik un kuri juristi Latvijā šogad saņēma valsts augstāko apbalvojumu par izcilu, radošu ieguldījumu Latvijas attīstībā un priekšzīmīgu darbu valsts labā? Noteikti skaits būtu neliels, jo tas netika īpaši uzsvērts, izņemot oficiālos izdevumus. Tāpat par uzticību veicinošu faktoru uzskatāms tas, kādu atbalstu tiesu vara saņem no citiem varas atzariem, kāds ir sabiedrības juridiskās kultūras līmenis.

Ko var darīt tiesneši, lai uzticības mandāts pieaugtu? Pieņemt skaidrus, faktos balstītus, motivētus un nepārprotamus nolēmumus; nepieciešamības gadījumā viedokli paust publiski – vai nu paši tiesneši, vai ar atbildīgo personu par komunikāciju starpniecību; tiesnešu atbildīga iesaiste un vēlme darboties pašpārvaldē, tādējādi paaugstinot tiesas prestiža latiņu. Uzticību vairo arī sajūta, ka tiesnesis pārzina lietu un iedziļinās izskatāmajā jautājumā, ka viņu interesē izspriežamais jautājums, jo daudzi cilvēki tiesā nonāk pirmo un vienīgo reizi, un tas, kādu attieksmi saņem, veido priekšstatu par tiesu un sistēmu kopumā.

F. Bēkons ir teicis: “Viens netaisns spriedums izraisa vairāk nelaimju nekā daudzi privātpersonu noziegumi; pēdējie sagandē tikai strautu, tikai atsevišķas ūdens tērces, tai pašā laikā netaisns tiesnesis sagandē pašu avotu.”

Šeit arī atbilde uz jautājumu –, kāds ir 21. gadsimta tiesnesis? Nav būtiski, kurā gadsimtā esi tiesnesis, – tiesnesim jābūt taisnīgam. Tiesnesim jābūt neatkarīgam, drosmīgam, atbildīgam, iekšēji motivētam un atvērtam jaunām zināšanām un pieredzei.

REDAKCIJAS PIEZĪME

#Tiesnesistuvplānā ir LV portāla interviju sērija ar tiesnešiem, kuras mērķis ir iepazīstināt plašāku sabiedrību ar tiesneša profesiju un pastarpināti ar tiesu darbu. Kāds ir profesionālais ceļš, lai kļūtu par tiesnesi? Kā top tiesas spriedumi? Kā tiesneša darbu 21. gadsimtā redz nule zvērestu nodevis tiesnesis un tiesnesis, kurš šim darbam veltījis visu savu darba mūžu?

Lasi arī citas #tiesnesistuvplānā sarunas ar tiesnešiem