TIESĀS
>
Pazīsti tiesu varu!
TĒMAS
Laura Studente
speciāli LV portālam
26. aprīlī, 2022
Lasīšanai: 14 minūtes
1
42
1
42

Būt tiesnesim ir aicinājums

LV portālam: Zemgales rajona tiesas tiesnese INNA LIPŠA.

Intervija papildināta 27. aprīlī.

Nolēmumu skaidrošana veicina ne tikai sabiedrības izpratni un uzticēšanos tiesai, bet arī juridiskās kultūras attīstību, ir pārliecināta Zemgales rajona tiesas tiesnese Inna Lipša. Sarunā ar LV portālu viņa dalās savā pieredzē ceļā uz tiesneša amatu un šajā darbā gūtajām atziņām.

īsumā
  • Vienmēr cenšos pieņemt lēmumus tā, lai cilvēkam, kura likteni esmu izlēmusi, pēc tam varu ieskatīties acīs un pateikt, ka tas ir taisnīgākais risinājums.
  • Liela nozīme ir visa tiesas sastāva profesionalitātei un motivācijai – tas tiesnesim sniedz nenovērtējamu atbalstu ikdienas darbā.
  • Sabiedrība neredz lietas materiālus, tāpēc cilvēkiem var šķist, ka nav panākts taisnīgs vai pietiekami bargs sods.
  • Domāju, ka ir nepieciešams ne tikai skaidrot nolēmumus, bet ir būtiski arī “aci pret aci” piedalīties dažādās diskusijās.

Katra tiesneša ceļš uz šo amatu ir bijis atšķirīgs. Vai izvēle kļūt par tiesnesi jums bija, jau uzsākot savas profesionālās gaitas?  

Tiesa ir mana pirmā un vienīgā darbavieta.

Jau uzsākot jurisprudences studijas, es zināju, ka gribu strādāt tiesā. Bērnībā vēlējos kļūt par advokātu, kaut arī maz zināju par šo profesiju. Tikai uzsākot darbu tiesā kā tiesneša palīgs, sapratu, ka nevēlos pārstāvēt klientu intereses

Darbs tiesā mani aizrāva jau no pirmās dienas. Man tas šķita atbildīgs, bija daudz jaunā un nezināmā, ko vēlējos apgūt. Tā kā darbu tiesā uzsāku 20 gadu vecumā, tad zināju, ka ceļš līdz tiesneša amatam man ir tāls – par tiesnesi var kļūt, sasniedzot 30 gadu vecumu.

Jāsaka, šajā 10 gadu periodā saņēmu vairākus vilinošus darba piedāvājumus ar lielāku atalgojumu, nekā tas toreiz bija tiesneša palīgam. Tomēr es vienmēr izšķīros par labu tiesai. Uzskatīju, ka atalgojums ir tikai daļa no tā, ko varu iegūt, strādājot tiesā. Toreiz tas man nebija noteicošais – svarīgāka bija iespēja mācīties un profesionāli augt. 

Tāpat man bija būtiska misijas apziņa, jo tiesā es jutos kā savā vietā. Jāsaka paldies arī vīram un ģimenei, kuri mani toreiz atbalstīja šī lēmuma pieņemšanā.

Strādājot par tiesneša palīgu, vienmēr centos izdarīt vairāk, nekā no manis prasīja. Daudz lasīju nolēmumus un juridisko literatūru – tvēru visu, ko varēju. Lasot nolēmumus, aizdomājos, kā es rīkotos tiesneša vietā.

Man bija iespēja diskutēt ar manu tiesnesi, es no viņa daudz mācījos, mēs pārrunājām dažādus jautājumus un to risinājumu. Priekšnieks man gan uzticējās, gan deva padomus, atbalstīja un iedrošināja.

Var teikt, ka esmu no tiem tiesnešiem, kuriem šis amats ir bijis mērķis, uzsākot darba gaitas tiesā.

Cik lietu gadā vidēji izskatāt? Cik daudz laika tām veltāt?  

Tiesneša darba gaitas uzsāku Vidzemes rajona tiesā, specializējos civillietu izskatīšanā, tāpēc darbs bija saistīts tikai ar un ap civillietām.

2021. gadā, kad strādāju Vidzemes rajona tiesā, izskatīju 606 civillietas, no tām 212 civillietas, pārējie pieteikumi par saistības piespiedu izpildīšanu brīdinājuma kārtībā.

Jāsaprot, ka tiesnesis ne tikai izskata lietas un sagatavo nolēmumus, bet arī piedalās sēdēs, kā arī lemj par dažādu dokumentu virzību un lūgumiem, kurus piesaka lietas dalībnieki. Civilprocesa likums paredz noteiktus termiņus, kuros ir jāiekļaujas.

Lai to panāktu, liela nozīme ir visa tiesas sastāva profesionalitātei un motivācijai – tas tiesnesim sniedz nenovērtējamu atbalstu ikdienas darbā. Man ir prieks un gandarījums, ka Vidzemes rajona tiesā bija iespēja strādāt ar atbildīgu, ieinteresētu un profesionālu tiesneša palīgu un tiesas sēžu sekretāri. Katra izskatītā lieta, katrs uzrakstītais nolēmums, katrs spēkā atstātais spriedums bija visas mūsu komandas panākums.

Pašlaik darbu turpinu Zemgales rajona tiesā. Skatu visu kategoriju civillietas, sūdzības administratīvo pārkāpumu lietās un pildu izmeklēšanas tiesneša pienākumus.

Izskatāmo jautājumu loks visu šo kategoriju lietās ir gana plašs. Turklāt izmeklēšanas tiesneša darbs nav prognozējams, tas lielā mērā ir atkarīgs no tiesībsargājošo iestāžu darba. Liela nozīme ir darba plānošanai, tomēr vienmēr jābūt elastīgam, spējīgam ātri reaģēt un uzreiz pārmesties citā darbā.

Kura no lietām, kuras izskatījāt, jums pašai bija visinteresantākā vai visvairāk palikusi atmiņā? 

Ir vairākas lietas, kuras palikušas atmiņā. Nevaru nosaukt vienu. Ir daudz juridiski sarežģītu, interesantu lietu.

Bija viena krimināllieta. Iepriekš regulējums paredzēja, ka personām ar invaliditāti nedrīkst piemērot sodu – piespiedu darbu. Es, protams, pārzināju pastāvošo judikatūru un tiesu praksi šajos jautājumos, tomēr man šķita, ka šim cilvēkam taisnīgākais un atbilstošākais sods ir tieši piespiedu darbs. Es to piemēroju, zinot, ka mans nolēmums tiks atcelts.

Vienmēr cenšos pieņemt lēmumus tā, lai cilvēkam, kura likteni esmu izlēmusi, pēc tam varu ieskatīties acīs un pateikt, ka tas ir taisnīgākais risinājums. Manuprāt, aiz katra nolēmuma stāv cilvēks, tāpēc tiesnesim ir jāprot izšķirties gan par piemērotāko sodu, gan taisnīgāko regulējumu. Toreiz manu spriedumu atcēla, bet es par to nepārdzīvoju, jo uzskatu, ka pieņēmu taisnīgu spriedumu, kas šai personai bija atbilstošs.

Civillietu gadījumā spriedums vienmēr var būt vienai vai otrai personai neizdevīgs. Katram no lietas dalībniekiem ir sava taisnība. Tiesa šo strīdu izšķir, ievērojot regulējumu, taisnīguma principu. Man gandarījumu vienmēr sniedz katrs pušu noslēgtais izlīgums, jo tieši pušu dalībnieki jebkurā strīdā var atrast sev labāko un piemērotāko risinājumu.

Šobrīd lielākā daļa tiesnešu ir izgājuši mediācijas apmācības. Sākotnēji pret šo iniciatīvu biju skeptiski noskaņota, jo uzskatīju, ka ar to ir jānodarbojas tikai profesionāliem – sertificētiem mediatoriem. Tomēr pēc mediācijas mācībām iegūtās zināšanas es sāku pielietot tiesas zālē, un jāatzīst, ka, pateicoties šīm zināšanām, tiesas sēžu zālē izlīgums tika panākts arī lietās, kurās tas sākotnēji šķita neiespējami.

Nenoliedzami, šādas lietas sniedz arī lielu gandarījumu, jo ar iznākumu ir apmierinātas abas puses. 

Kā vērtējat Latvijas sodus –, vai tie ir bargi un vienmēr taisnīgi? Sabiedrībai reizēm ir grūti pieņemt, ka par zādzību piespriestais sods var būt smagāks nekā, piemēram, par braukšanu dzērumā. 

Tiesa nenoliedzami ir sabiedrības sastāvdaļa. Ja diskutējam par sodu bardzību, ir jārunā arī par to, kādā veidā ziņas par pieņemtajiem nolēmumiem nonāk līdz sabiedrībai.

Šobrīd tiesas vairāk skaidro pieņemtos nolēmumus, kas sabiedrībai palīdz labāk saprast to motīvus. Sabiedrība neredz lietas materiālus un pierādījumus, tāpēc nolēmumu skaidrošana veicina ne tikai sabiedrības izpratni un uzticēšanos tiesai, bet arī juridiskās kultūras attīstību. 

Nevarētu teikt, ka Krimināllikumā paredzētie sodi ir bargi, piemēram, ja mēs tos salīdzinām ar Amerikas sodu sistēmu. Tomēr, manā ieskatā, svarīgākais ir nevis soda bargums, bet panāktais taisnīgums. To panāk, krimināllietās individuāli izvērtējot katrai personai piemērojamo sodu.

Kā jūs vērtētu sabiedrības reakciju uz tiesu lēmumiem? Vai sabiedrība mēdz vērsties pret tiesnesi?

Man pašai nav bijis šādas pieredzes, bet ir zināms, ka tie kolēģi, kuri pieņem nolēmumus skaļās lietās, kļūst par mērķiem negācijām. Kā jau minēju, sabiedrība neredz lietas materiālus, iesniegtos pierādījumus, tāpēc cilvēkiem var šķist, ka nav pieņemts taisnīgs spriedums vai noteikts pietiekami bargs sods.

Noteiktais sods katrā lietā ir atkarīgs no konkrētās lietas apstākļiem, pierādījumiem. Piemēram, visiem, kuri izdarījuši zādzību, neņemot vērā, kas ir paveicis noziegumu, nevar tikt piemērots pilnīgi vienāds sods. 

Krimināllikums šajā gadījumā paredz dažādus soda veidus, un tiesa, nosakot soda veidu, ņem vērā izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturu un radīto kaitējumu, kā arī vainīgā personību, savukārt, nosakot soda mēru, ņem vērā atbildību mīkstinošos un pastiprinošos apstākļus.

Vai mēs visi esam vienlīdzīgi likuma priekšā?

Es gribētu teikt, ka, jā, visi ir vienlīdzīgi tiesas priekšā.

Vai ir bijuši gadījumi, kad izjūtat personīgu līdzjūtību pret noziedznieku?  

Jā, tādi ir bijuši, tomēr tiesnesim jāspēj kontrolēt savas emocijas. Neskatoties uz to, kāds cilvēks ir tavā priekšā, neskatoties uz to, ko viņš ir izdarījis, ar kādu strīdu atnācis uz tiesu, tiesnesim vienmēr jāsaglabā cieņa un iecietība pret citiem zālē esošajiem lietas dalībniekiem.

Tiesa daudziem saistās ar negatīvām emocijām. Vai kādreiz tiesas zālē notiek arī komiski atgadījumi?  

Tā tas ir, daudziem tiesa tomēr saistās ar negatīvām emocijām, jo neviens uz tiesu nenāk aiz laba prāta, – puses nāk risināt strīdus. Pozitīvas emocijas ir vērojamas adopcijas lietās, kad zini, ka visi lietas dalībnieki ir priecīgi par spriedumu.

Jā, arī man ir gadījies tiesas sēdes laikā pasmieties – nevis aiz ļauna prāta, bet tāpēc, ka situācija bija komiska. Mēģinājām nonākt pie izlīguma un apspriedām pušu vēlmes, izlīguma nosacījumus, un tie izvērtās komiski. Īstenībā tas, kā toreiz reaģēju, manuprāt, emocionāli “atvēra” tiesas dalībniekus, parādot, ka tiesnesis arī ir tikai cilvēks.

Cik svarīgi ir skaidrot tiesas nolēmumus sabiedrībai?

Kā jau iepriekš minēju, tas ir ļoti svarīgi. Arī šobrīd var manīt, ka arvien biežāk parādās preses relīzes, tiesneši skaidro savus pieņemtos nolēmumus, pēc izskatītās lietas tiek rīkotas preses konferences. Tas satuvina sabiedrību un tiesu un ļauj labāk saprast tiesas lēmumus.

Domāju, ir nepieciešams ne tikai skaidrot nolēmumus, bet ir būtiski arī “aci pret aci” piedalīties dažādās diskusijās. Manuprāt, labs piemērs ir sarunu festivāls “Lampa”, kurā, piemēram, ir notikušas diskusijas par administratīvo tiesu lomu tiesiskuma un cilvēktiesību nodrošināšanā, par tiesu varu un taisnīgumu un citiem jautājumiem.

Vai skaidrošanā ir nozīme arī tiesneša personībai? Piemēram, daži tiesneši komunicē daudz vairāk un atklātāk.

Jā, tiesneša personība ir svarīga.

Katrs no mums ir atšķirīgs, vienam viedokļa skaidrošana padodas raiti un bez grūtībām, taču otram tā sagādā problēmas. Atcerēsimies – pirms kāda laika nebija ierasts, ka tiesneši skaidro pieņemtos nolēmumus. Tiesneši mācās komunicēt ar medijiem, kas ne vienmēr ir viegli, jo nolēmums jāizskaidro tā, lai to saprastu ne tikai juristi, bet arī parasti cilvēki bez juridiskām zināšanām, kā arī tā, lai tas būtu nepārprotams un skaidrs.

Kāds, jūsuprāt, ir 21. gadsimta tiesnesis? Kādas īpašības tam piemīt? 

21. gadsimta tiesnesis ir drosmīgs un mainās līdzi laikam un sabiedrībai. Vienlaikus priecājos, ka, neskatoties uz pārmaiņām, paliek nemainīgas esošās fundamentālās vērtības – neatkarība, drosme.

Tiesā ienāk jauni tiesneši ar citādu skatījumu uz lietām, uz to, kā efektīvāk darīt darbu, kā attīstīt tiesu sistēmu. Prieks, ka ar jaunu (šeit es nedomāju tikai vecumu) kolēģu ienākšanu tiesu sistēma mainās.

Manuprāt, būt par tiesnesi ir aicinājums, bet tiesneša amats ir jurista karjeras virsotne.

Neskatoties uz to, ka reizēm, pildot amata pienākumus, ir ļoti grūti, esmu pārliecināta, ka mans lēmums kļūt par tiesnesi bija pareizs.

REDAKCIJAS PIEZĪME

#Tiesnesistuvplānā ir LV portāla interviju sērija ar tiesnešiem, kuras mērķis ir iepazīstināt plašāku sabiedrību ar tiesneša profesiju un pastarpināti ar tiesu darbu. Kāds ir profesionālais ceļš, lai kļūtu par tiesnesi? Kā top tiesas spriedumi? Kā tiesneša darbu 21. gadsimtā redz nule zvērestu nodevis tiesnesis un tiesnesis, kurš šim darbam veltījis visu savu darba mūžu? 

Lasi arī citas #tiesnesistuvplānā sarunas ar tiesnešiem:

 

Labs saturs
42
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU