TIESĀS
>
Pazīsti tiesu varu!
TĒMAS
Laura Studente
LV portāls
26. augustā, 2021
Lasīšanai: 19 minūtes
1
13
1
13

Tiesnesis nedzīvo no sabiedrības atrautu dzīvi

LV portālam: IEVA ČUDINA, Rīgas rajona tiesas tiesnese

Sabiedrība ir kļuvusi prasīgāka, un tiesa to ņem vērā. Nevar salīdzināt tiesas nolēmumus pirms 20 gadiem un šobrīd. Ar motīviem, kas labi derēja iepriekš, tagad nolēmums tiktu uzskatīts par nemotivētu, sarunā ar LV portālu uzsver Rīgas rajona tiesas tiesnese IEVA ČUDINA.

īsumā
  • Tiesā ir nemitīgas izaugsmes iespējas, darbs ir daudzveidīgs, dinamisks un nav vienmuļš. Tas prasa profesionālo izaugsmi, jaunu iemaņu apguvi, neļauj apstāties attīstībā.
  • Ilgstoši izslēdzot emocionālos aspektus, tiesnesim ir svarīgi saglabāt empātiju un nekļūt neiejūtīgam.
  • Jābūt ļoti augsti attīstītai juridiskajai kultūrai, lai, izlasot sev nelabvēlīgu tiesas nolēmumu, persona būtu apmierināta. Juridiskā kultūra, kā jebkura prasme, ir attīstāma.
  • Nolēmumu skaidrošana var veicināt sabiedrības uzticēšanos tiesām un juridiskās kultūras attīstību.
  • Ir ļoti, ļoti daudz labu piemēru – pareizi izspriestu lietu, motivētu nolēmumu, godprātīgi pienākumus pildošu tiesnešu un tiesas darbinieku –, bet par tiem sabiedrība tiek maz informēta.
  • Tiesneša pamatdarbības principi nav daudz mainījušies – tiesneša galvenais uzdevums ir izšķirt lietā strīdu saskaņā ar tiesisko regulējumu –, bet būtiski mainījusies piemērojamā tiesiskā regulējuma daudzveidība.
  • Nepilnīgi izmantojot sacīkstes principu, var nākties saņemt nelabvēlīgu nolēmumu, ko mēdz uzskatīt par rezultātu nepareizai tiesas darbībai. Tas, kā un vai tiek izmantotas procesuālās tiesības un pienākumi, ir atkarīgs no lietas dalībniekiem.

Žurnālā “Jurista Vārds” atklājāt, ka kļūt par tiesnesi bija jūsu sapnis. Kad sapratāt, ka vēlaties strādāt tiesā, un kas jums šķita saistošs tik nopietnā un atbildīgā profesijā? 

Uzsākot studijas Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē, sapratu, ka izglītība bez darba pieredzes konkrētajā jomā kavē izvēlētās profesijas apguvi. Tādēļ piekritu tiesas sēžu sekretāres darbam. Sākumā domāju, ka darbs tiesā man būs tikai pamats tālākai virzībai jurista profesijā, taču, kad iepazinu tiesas darbu, tas mani aizrāva, un tiesā strādāju jau 20 gadus.

Tiesā ir nemitīgas izaugsmes iespējas, darbs ir daudzveidīgs, dinamisks un nav vienmuļš. Tas prasa profesionālo izaugsmi, jaunu iemaņu apguvi, neļauj apstāties attīstībā. Es nespētu ilgstoši veikt vienveidīgu darbu. Man patīk lasīt, analizēt, vērtēt un rakstīt – ja pret to nav patikas, tad strādāt tiesā nav viegli.

Tiesneša palīga amatā apguvu pierādījumu novērtēšanas un nolēmumu argumentēšanas prasmes. Kļūt par tiesnesi bija dabīgs turpinājums profesionālajai izaugsmei, ko mudināja vēlme pašai uzņemties atbildību un noteikt lietas rezultātu.

Vai, jūsuprāt, ir izšķirīgi apzināties mērķi – tiesneša amats – jau karjeras sākumā? Proti, ar ko jārēķinās, ja ir vēlme kļūt par tiesnesi, un kāds bija jūsu profesionālais ceļš?  

Ceļi, kādos juristi nonāk līdz tiesneša amatam, ir dažādi. Nav nepieciešams jau karjeras sākumā apņemties kļūt par tiesnesi. Taču, piesakoties tiesneša amatam pirmās instances tiesā, juristam jāizvērtē ne tikai atbilstība likumā “Par tiesu varu” izvirzītajām prasībām, bet arī savas personīgās īpašības.

Tiesnesim jābūt ne tikai akadēmiski gudram, bet arī dzīvesgudram, emocionāli noturīgam, izlēmīgam, spējīgam ātri pieņemt lēmumus lielas spriedzes apstākļos. Tāpat tiesnesim jābūt stingra rakstura cilvēkam, gatavam pieņemt lietas dalībnieku dzīvi ietekmējošus un citiem nepatīkamus lēmumus. Ir jābūt gatavam daudz strādāt un gatavam, ka ar godprātīgi paveikto darbu daudzi nebūs apmierināti. To grūti izprast, ja nav bijusi darba pieredze tiesā.

Tā kā biju strādājusi Rīgas apgabaltiesā gan tiesas sēžu sekretāres, gan tiesneša palīga, gan tiesas priekšsēdētāja palīga amatā, tad, piesakoties tiesneša amatam, biju gatava arī šīm – likumā “Par tiesu varu” neierakstītajām – prasībām.

Esat tiesnese jau vienpadsmito gadu. Vai šajā laikā ir mainījusies jūsu izpratne par to, ko nozīmē būt tiesnesim?   

Esmu Rīgas rajona tiesas tiesnese vienpadsmito gadu un specializējos civillietu iztiesāšanā. Kļūstot par tiesnesi, tiesas darbu biju iepazinusi, tomēr vairākas nianses detalizētāk iepazinu tikai tiesneša amatā.

Pirmkārt, tās ir lietas dalībnieku emocijas tiesas zālē. Studiju laikā teorētiska kāzusu risināšana un tiesneša palīga amatā veikta nolēmumu projektēšana nav tas pats, kas reālu lietu izskatīšana, vienpersoniska motivēta lēmuma pieņemšana un būtiska lietas dalībnieku dzīves ietekmēšana.

Piemēram, kāzuss par īres līguma izbeigšanu un izlikšanu no dzīvojamās telpas bez citas dzīvojamās platības ierādīšanas ir studentam viegli atrisināms, un šādā lietā arī nolēmumu tiesneša palīgam ir viegli motivēt. Juridiskais vērtējums, arī skatot šādu lietu pēc būtības tiesas zālē, nemainās. Taču pēc tam, kad tiesas zālē atbildētājs raudājis un lūdzies neizlikt no dzīvojamās telpas, jo, zaudējot šo dzīvojamo platību, viņš paliks uz ielas, tiesas spriedumam – izlikt – no atbildētāja viedokļa tiek piešķirts skarbāks raksturs.

Tiesnesim jāspēj šajās situācijās norobežoties no informācijas, kas nav attiecināma uz lietu un kas neietekmē lietas iznākumu. Šādi, ilgstoši izslēdzot emocionālos aspektus, tiesnesim ir svarīgi saglabāt empātiju un nekļūt neiejūtīgam.

Ne velti Ministru kabineta 2009. gada 10. marta noteikumos Nr. 219 “Kārtība, kādā veicama obligātā veselības pārbaude” paaugstināta atbildība, bieža tādu svarīgu lēmumu pieņemšana, kas var būtiski ietekmēt cilvēka dzīvību vai veselību vai daudzu cilvēku dzīves kvalitāti, un atbildība par lielām materiālām vērtībām ir atzīta par veselībai kaitīgiem darba vides faktoriem.

Otrkārt, tas ir par nolēmumiem iesniegto sūdzību saturs.

Tiesas nolēmumu pārsūdzēšana ir ierasta civilprocesuālo tiesību izmantošana, un es ar lielu interesi sekoju līdzi tam, kādu vērtējumu par maniem nolēmumiem sniegušas augstākas instances. Ja mans nolēmums netiek grozīts, tad varu pārliecināties par sava viedokļa pareizību, bet, ja nolēmums tiek grozīts, tad varu pārvērtēt savus secinājumus un uzlabot pieņemto tiesu praksi kādā jautājumā, tādējādi veicinot attīstību. Līdz ar to priecājos, ka komplicētās lietās tiek iesniegtas sūdzības, jo tas ļauj attīstīties tiesu praksei.

Taču jānorāda, ka blakussūdzības un apelācijas sūdzības mēdz saturēt ne tikai argumentus par atšķirīgu tiesību normu vai faktisko apstākļu interpretāciju, bet arī tiesneša personības vērtējumu, kas balansē uz goda un cieņas aizskaršanas robežas, uz ko nedz tiesnesim pašam, nedz augstākas instances tiesai nav iespējams atbildēt. Tas ir tāds neatrisināts juridiskās ētikas un kultūras jautājums.

Kas ir bijis visgrūtākais līdzšinējā tiesneša darbā?  

Tiesiskais regulējums nemitīgi tiek papildināts ar jaunu regulējumu, kurā tiek iekļauts saīsināts izskatīšanas termiņš, tiesas kapacitāti nepalielinot.

Viens tiesnesis vienā dienā var izskatīt, izvērtēt un motivētus nolēmumus uzrakstīt tikai noteiktā skaitā jautājumu.

Plānojot neterminēto lietu izskatīšanas grafiku, tiek paredzēts arī laiks saīsinātā termiņā skatāmajām lietām. Tas man ir tāds pašdisciplīnas jautājums – saplānot izskatāmo lietu grafiku tā, lai netiktu kavēti procesuālie termiņi, lai varētu pietiekami iedziļināties katras lietas būtība un vienlaikus tiktu ievērota augsta darba izpildes kvalitāte. Taču tas ir īsts izaicinājums, un, lai to panāktu, jābūt izcilām plānošanas spējām un neizsīkstošam darba sparam. Līdz šim esmu ar to veiksmīgi tikusi galā un to varu paveikt ar augstām prasībām pret sevi un tiesas sastāvu. Jāsaka paldies savam palīgam un tiesas sēžu sekretārei, kas ar sava darba kvalitāti man tiešām palīdz.

Civilprocesa likuma 199. pantā ir noteikts, ka spriedums jāsastāda 30 dienu laikā. Taču būsim reāli – viens spriedums netiek rakstīts 30 dienas, tādā gadījumā gada laikā tiesnesis varētu izskatīt tikai 11 lietas. Piemēram, 2020. gadā, neskatoties uz Covid-19 ierobežojumiem, kuru dēļ daudzas lietas tika noņemtas no izskatīšanas, es izskatīju 156 lietas un vidēji mēnesī pieņēmu 105 nolēmumus, šogad pusgadā esmu izskatījusi jau 104 lietas.

Pilna sprieduma sastādīšanas laikā paralēli tiesnesim jāizlemj visi saīsinātā termiņā izskatāmie jautājumi, jāpiedalās tiesas sēdēs ar citām lietām, jālemj par jauno ienākušo lietu virzību un jāizvērtē lietas dalībnieku iesniegumi. Dokumentu aprite ir ļoti strauja.

Šobrīd iespēja sazināties elektroniski ļoti kāpina darba tempu, jo lietas dalībnieki jebkurā diennakts laikā raksta tiesai e-pasta vēstules brīvā formā, piemēram, vienkārši jautājot, kas notiek ar viņu lietu. Protams, uz to nevar īsi atbildēt – ar jūsu lietu viss kārtībā –, bet jāraksta paplašināta satura paziņojums, un atkāpes no lietišķās sarakstes stila nav pieļaujamas.

Vai esat saskārusies ar lietām, kad personīgi gribētu spriest citādi, taču likums ir nelokāms un paredz citu risinājumu? 

Uz šo jautājumu atbildēšu Latvijas Republikas Valsts prezidenta Egila Levita teiktajiem vārdiem: “.. pēc attiecīgās lietas beigām tās dalībniekiem dzīve sākas no jauna. Šis aspekts ir jāņem vērā tiesas spriešanā – vienmēr virzīties uz objektīvu patiesību un uz taisnīgumu tādā veidā, lai jūs vienmēr varat teikt: “Mans spriedums vienai vai otrai pusei ir neizdevīgs, bet tas ir taisnīgs.”

Šādu principu es arī ievēroju, pildot savus amata pienākumus. Jāsaprot, ka strīdā katram ir sava taisnība, līdz ar to tiesai jebkurā gadījumā jānodrošina tiesiskums un strīds jāizšķir atbilstoši tiesiskajam regulējumam, ievērojot taisnīgumu. Lietas iznākums nav taisnīgs, ja tiesnesis tam nepiekrīt, bet, atsaucoties uz likumu, konkrēto rezultātu rada. Kā mācīja senators Valerijans Jonikāns, ja panāktais lietas risinājums intuitīvi šķiet netaisnīgs, tad visi lietas apstākļi jāpārvērtē.

Uzskatu, ka tiesiskais regulējums un judikatūra ir pietiekami plaša, lai katru lietu varētu iztiesāt ne tikai tiesiski, bet arī taisnīgi. Viss ir atkarīgs no interpretācijas un taisnīguma izpratnes.

Ko jūs teiktu jauniešiem, kuri sapņo par darbu tiesā, bet kurus attur tiesnešu palīgu zemais atalgojums?   

Kad es strādāju tiesas sēžu sekretāra un tiesneša palīga amatā, atalgojums bija vēl zemāks. Atminos, kā studiju laikā pasniedzēja jautāja auditorijai, vai kāds no studentiem strādā tiesā, uz ko viens students atbildēja: “Mēs nevaram atļauties strādāt tiesā.” Minētais izraisīja auditorijā lielu jautrību, bet tāda bija realitāte – bez ģimenes atbalsta apvienot studijas ar mazapmaksātu darbu bija ļoti grūti.

Šobrīd atalgojums tiesas sēžu sekretāriem un tiesnešu palīgiem ir lielāks, taču tas nav tāds, lai ilgstoši noturētu nemainīgu tiesas sastāvu. Vienu gadu man nomainījās trīs tiesas sēžu sekretāri, tas bija grūts gads, jo paralēli visiem darbiem bija arī jāapmāca katrs tiesas sēžu sekretārs.

Tiesu sistēmai pozitīvi ir tas, ka tiesas darbinieki, kurus patiesi aizrauj darbs tiesā, tajā paliek, par spīti atalgojumam, un šādi darbinieki darba pienākumus izpilda ar augstu atbildības sajūtu.

Juristiem nevajadzētu aizbildināties ar zemo atalgojumu, bet tiesneša palīga amatu uztvert kā apmaksātu praksi ar brīnišķīgu iespēju iegūt izpratni par tiesas darbu. Darbs tiesā ļauj apgūt jurista profesijas pamatus, ļauj izprast procesuālo tiesību būtību. Lai arī kādu ceļu tālāk juridiskajā jomā izvēlētos, juristam nākas vērsties tiesā, tādēļ ir labi, ja ir izpratne par procesuālo tiesību praktikumu.

Eiropas Komisijas pasūtījuma veiktais “Eirobarometra” pētījums par sabiedrības viedokli Eiropas Savienībā liecina, ka 61% Latvijas iedzīvotāju drīzāk neuzticas tieslietu sistēmai. Vai esat domājusi, kāpēc tā ir un kā veicināt sabiedrības uzticēšanos tiesām?  

Izskatot civillietu, nākas prasību apmierināt vai noraidīt. Tā ir ierasts, ka, neiegūstot sev vēlamo rezultātu, rodas neapmierinātība. Ja prasība tiek apmierināta daļēji, tad ar tiesas darbu mēdz būt neapmierinātas arī abas puses.

Jābūt ļoti augsti attīstītai juridiskajai kultūrai, lai, izlasot sev nelabvēlīgu tiesas nolēmumu, persona būtu apmierināta. Juridiskā kultūra, kā jebkura prasme, ir attīstāma.

Šobrīd tiesu sistēma ir distancēta no sabiedrības, un jāveic pasākumi, lai šo distanci mazinātu.

Uzskatu, ka liels darbs jāiegulda sabiedrības juridiskās kultūras attīstībā. Sabiedrībā vērojami stereotipi un viena gadījuma attiecināšana uz visu. Taču, tā kā strādāju tiesā jau 20 gadus, esmu strādājusi Rīgas apgabaltiesā un šobrīd strādāju Rīgas rajona tiesā, zinu, ka ir ļoti, ļoti daudz labu piemēru – pareizi izspriestu lietu, motivētu nolēmumu, godprātīgi pienākumus pildošu tiesnešu un tiesas darbinieku –, bet par tiem sabiedrība ir maz informēta.

Domāju, ka vairāk jārunā par šiem labajiem piemēriem, tas noteikti veicinātu sabiedrības uzticēšanos tiesām un arī tiesā nodarbinātie justos novērtēti.

Tiesnesim katra lieta jāizspriež ar motivētu nolēmumu, un, lai cik labi motivēts nolēmums ir sastādīts, to tik un tā lietā zaudējusī puse pārsūdz un sūdzībā katru tiesneša motīvu novērtē kā nepareizi izteiktu. Savukārt lietas dalībnieks, kura labā pieņemts pozitīvs nolēmums, neraksta pateicības rakstus. Tādējādi līdz sabiedrībai reti nonāk pozitīvas atsauksmes un pozitīvais tiesas darba novērtējums iet secen. Tiesneši šobrīd pozitīvos vērtējumus saņem no Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas, Tieslietu ministrijas un Tiesu administrācijas.

Jebkurā izdegšanas sindroma noteikšanas testā ir iekļauti jautājumi par panākumu gūšanu, par pozitīvām emocijām darbā, par paveiktā darba nozīmīgumu un atzinības saņemšanu. Līdz ar to katram ir svarīgi, lai viņa darbs tiktu pozitīvi novērtēts.

Esmu ļoti gandarīta par Tieslietu ministrijas 2018. gadā man pasniegto II pakāpes atzinības rakstu un Sudraba spalvu par būtisku ieguldījumu tieslietu sistēmas attīstībā un priekšzīmīgu un radošu darba pienākumu pildīšanu.

Cik svarīgi ir skaidrot pieņemtos lēmumus plašākai sabiedrībai?  

Tiesa nav atrauta no sabiedrības. Mainoties sabiedrībai, mainās arī tiesa. Nav pareizi, ja starp sabiedrību un tiesu rodas plaisa, tad arī rodas neuzticēšanās. Nolēmumu skaidrošana var veicināt sabiedrības uzticēšanos tiesām un juridiskās kultūras attīstību.

Taču bez nolēmumu skaidrošanas ir veicami arī citi pasākumi, lai tuvinātu tiesu sabiedrībai, piemēram, diskusijas par juridiskiem jautājumiem, vienkāršotas prezentācijas par tiesas darbu, iespēja īstenot cieņpilnu dialogu.

Šobrīd procesuāli ir nostiprinājusies prakse, ka tiešs dialogs starp tiesnesi un lietas dalībniekiem nenorit, tiesnesim vairāk ir uzklausītāja, vērtētāja un rezultāta noteicēja loma, un tas saskan ar pušu līdztiesības un sacīkstes principu.

Nepilnīgi izmantojot sacīkstes principu, var nākties saņemt nelabvēlīgu nolēmumu, ko mēdz uzskatīt par rezultātu nepareizai tiesas darbībai. Vienlaikus tas, kā un vai tiek izmantotas procesuālās tiesības un pienākumi, ir atkarīgs no lietas dalībniekiem. Jābūt spēcīgai personībai, lai pieņemtu kritiku un atzītu savas kļūdas, vieglāk ir vainot tiesu.

Minētais norāda uz to, ka nepieciešams plašākai sabiedrībai skaidrot tiesas darbības principus, lietas dalībnieku tiesības un pienākumus procesā.

Vai tiesneša profesija mainās? Kādam ir jābūt tiesnesim 21. gadsimtā? 

Lasot pirmskara Latvijas Senāta dokumentus, noprotu, ka tiesneša pamatdarbības principi nav daudz mainījušies – tiesneša galvenais uzdevums ir izšķirt lietā strīdu saskaņā ar tiesisko regulējumu –, bet būtiski mainījusies piemērojamā tiesiskā regulējuma daudzveidība. Bez nacionālā regulējuma, kas nemitīgi tiek papildināts un grozīts, jāņem vērā arī tiesību principi, judikatūra, starptautiskie līgumi, Eiropas Savienības normas, starptautisko tiesību normas, dažkārt pat citu valstu likumi. Tiesnesim jābūt ārkārtīgi erudītam un jāņem vērā tiesiskā regulējuma un judikatūras izmaiņas.

Mainās sabiedrība, un pilnveidojas tiesu prakse. Sabiedrība ir kļuvusi prasīgāka, un tiesa to ņem vērā. Piemēram, nevar salīdzināt nolēmumus pirms 20 gadiem un šobrīd. Ar motīviem, kas labi derēja iepriekš, tagad nolēmums tiktu uzskatīts par nemotivētu.

Jāņem vērā arī tehnoloģiju attīstība – elektroniski parakstīti dokumenti, tiesas sēde “Microsoft Teams” platformā ir jau ikdiena, ko drīzumā papildinās e-lietu ieviešana.

Šāds – nemitīgi mainīgs – ir šis laikmets, un tiesnesis nedzīvo no sabiedrības atrautu dzīvi. Mainoties sabiedrībai, mainās arī tiesnesis.

Tiesnesis nāk no sabiedrības, tiesnesis ir viens no jums.

***

#Tiesnesistuvplānā ir LV portāla interviju sērija ar tiesnešiem, kuras mērķis ir iepazīstināt plašāku sabiedrību ar tiesneša profesiju un pastarpināti arī tiesu darbu. Kāds ir profesionālais ceļš, lai kļūtu par tiesnesi? Kā top tiesas spriedumi? Kā tiesneša darbu 21. gadsimtā redz nule zvērestu nodevis tiesnesis un tiesnesis, kas šim darbam veltījis visu savu darba mūžu?

Lasi arī citas #tiesnesistuvplānā sarunas ar tiesnešiem:

Labs saturs
13
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU