Publicēts pirms 2 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Freepik
“Nedēļa tieslietās” ir LV portāla apkopojums par aktuālajām norisēm tieslietu nozarē.
Augstākās tiesas Judikatūras un zinātniski analītiskā nodaļa sagatavojusi atjaunotu tiesu prakses apkopojumu par goda un cieņas civiltiesisko aizsardzību. Apkopojums papildināts ar Senāta nolēmumiem, kas pieņemti pēdējo divarpus gadu laikā, kā arī atsevišķām norādēm uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras atziņām.
Senāta prakses apkopojumā sistematizētas Civillietu departamenta nolēmumos, kas pieņemti laikā no 2000. gada līdz 2021. gada maijam, sniegtās atziņas par Civillikuma 2352.1 pantā regulēto goda un cieņas aizskārumu, kā arī iekļauta saturiska informācija par Senātā izskatītajām lietām.
Ar godu un cieņu aizskarošu ziņu izplatīšanu jāsaprot to publicēšana, pārraidīšana pa radio, TV vai to paziņošana (izziņošana) citā veidā, tostarp mutvārdos, nenoteiktam personu lokam vai kaut vienai personai.
Svarīgs apstāklis, lai konstatētu mutvārdos izteiktu personas goda un cieņas aizskārumu, ir šo godu un cieņu aizskarošo ziņu izplatīšana kādam plašākam vai ne tik plašam personu lokam, bet nevis tikai pašam aizskartajam. Tas nozīmē, ka priekšnoteikums mutvārdos izteikta goda un cieņas aizskāruma konstatēšanai (īpaši sadzīvē personu starpā notiekošās konfliktsituācijās) ir:
1) aizskartās personas klātbūtne;
2) publiskums – paziņošana vēl kādai klātesošai personai.
Tāpēc, kā norādījis Senāts, ja tiesa par prasītāja godu un cieņu aizskarošām atzīst ziņas, ko atbildētājs izpaudis sarunā ar trešajām personām, prasītājam klāt neesot, tiesai ir arī jāpamato, kādā veidā ar citu personu sniegtu notikuma atstāstījumu var tikt aizskarts klātneesošas personas gods un cieņa.
Ja notikusi privātpersonu privāta sarakste, kas nav izplatīta trešajām personām, tad nepastāv pamats piemērot Civillikuma 2352.1 pantu.
Apkopojums papildināts ar atsevišķām Eiropas Cilvēktiesību tiesas atziņām lietās, kurās tiesa, piemērojot Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju, līdzsvarojusi no privātās dzīves neaizskaramības izrietošās tiesības uz goda un cieņas aizsardzību un tiesības uz vārda brīvību, kā arī sniegusi citas norādes goda un cieņas aizsardzības jautājumos.
Apkopojuma pirmajā daļā iekļautas Senāta atziņas, uz konkrētajiem lietas apstākļiem attiecinot Civillikuma 2352.1 panta sastāva kritērijus. Proti, kuros gadījumos šī panta izpratnē ir notikusi informācijas publiska izplatīšana, kāda informācija ir atzīstama par ziņām saskaņā ar šo normu, kādas ziņas var tikt uzskatītas par godu un cieņu aizskarošām un kā veicama šo ziņu patiesīguma pārbaude.
Otrajā daļā aplūkoti goda un cieņas aizskārumam piemērojamie tiesību aizsardzības līdzekļi, kas ir godu un cieņu aizskarošo ziņu atsaukšana un atlīdzība jeb mantiskā kompensācija.
Trešajā daļā aplūkots jautājums par tiesību subjektiem prasībās par goda un cieņas aizsardzību.
Savukārt ceturtajā daļā sniegts tematisks ieskats Senātā izskatītajās lietās par goda un cieņas aizsardzību.
Augstākās tiesas Judikatūras un zinātniski analītiskā nodaļa apkopojusi un sistematizējusi Senāta atziņas civillietās, piemērojot likumu normas, kas nosaka noilguma un prekluzīvos termiņus.
Tiesību doktrīnā atzīts, ka prekluzīvam termiņam ir dotas laika ziņā norobežotas tiesības, kas jau no to izcelšanās brīža pastāv tikai ierobežotu laiku un izbeidzas līdz ar šī termiņa izbeigšanos, un šis termiņš attiecas uz neierobežotu personu loku. Turpretim noilguma termiņš ierobežo laiku, kādā izlietojamas prasījuma tiesības, un šis termiņš attiecas uz noteiktu personu – kreditoru. Vienlaikus norādīts, ka ne vienmēr ir iespējams droši noteikt, vai likumdevējs ir pareizi definējis attiecīgā termiņa juridisko dabu.
Senāta atziņas sakārtotas šādos jautājumos:
Apkopojumā iekļauti 99 Senāta nolēmumi, kas pieņemti laikā no 2002. gada līdz 2020. gadam.
Apkopojums papildināts ar fragmentiem no Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumiem, kuros tiesību normās noteikto termiņu piemērošana vērtēta no pamattiesību viedokļa, kā arī Eiropas Savienības Tiesas nolēmumiem un ģenerāladvokātu secinājumiem, kuros aplūkoti nacionālajās tiesībās noteiktie termiņi Eiropas Savienības tiesību piemērošanai.
Latvijas Zvērinātu tiesu izpildītāju padome secina, ka saistību neizpildes biežākais cēlonis ir nevis līdzekļu trūkums, bet gan savlaicīga informācijas nesaņemšana. Tāpēc tā aicina iedzīvotājus ikdienā plašāk izmantot modernos komunikācijas rīkus, tostarp valsts oficiālajā portālā latvija.lv reģistrēt savu e-adresi. Tas veicinās savlaicīgu paziņojumu saņemšanu no valsts un pašvaldību institūcijām, būtiski samazinot parādnieku skaitu Latvijā.
Kā norāda Latvijas Tiesu izpildītāju padomes priekšsēdētāja Iveta Kruka, cilvēki par nenokārtotiem parādiem vai citām saistībām bieži vien uzzina tikai tad, kad tiesu izpildītājs jau ir uzsācis pirmās piespiedu izpildes darbības, piemēram, bloķējis kontu kredītiestādē.
“Galvenais iemesls situācijām, kad uzkrājas nenokārtotas parādsaistības, ir neaktuāla oficiālā korespondences adrese, kādēļ netiek saņemti pasta sūtījumi, vai arī ienākošie sūtījumi tik vienkārši ignorēti. Tomēr ceļš līdz piespiedu izpildei parasti ir visai garš un tiesu izpildītājs ir tikai noslēdzošo darbību veicējs, kuram jāpanāk tiesas, Valsts ieņēmumu dienesta vai citas valsts institūcijas nolēmuma izpilde. Tieši paziņojumu un atgādinājumu savlaicīga nesaņemšana ir biežākais iemesls, kādēļ saistības netiek segtas, nevis līdzekļu trūkums, kā varētu domāt,” secina I. Kruka
Vēl viens būtisks klupšanas akmens ir iedzīvotāju kūtrums izmantot savas tiesības.
Latvijas Zvērinātu tiesu izpildītāju padomes priekšsēdētāja Iveta Kruka: “Praksē ļoti bieži nākas dzirdēt argumentus, ka cilvēks nav samaksājis parādu tādēļ, ka tam nepiekrīt vai neuzskata par pamatotu. Tomēr pats neko nav darījis, lai lēmumu apstrīdētu. Tas kārtējo reizi parāda, cik svarīgi ir laikus saņemt informāciju, lai varētu izmantot savas tiesības apstrīdēt pieņemto lēmumu vai tiesas spriedumu, kuram cilvēks nepiekrīt.”
Foto: M. Skujiņš
9. jūnijā ap 140 tiesību zinātnes studentu Latvijas augstskolās uzsāka kārtot elektroniskajā vidē pirmo valsts vienoto jurista profesionālās kvalifikācijas eksāmenu. Eksāmens dažādās tiesību jomās noritēs līdz 18. jūnijam.
Eiropas Savienības Tiesas tiesnese, Valsts vienotā jurista profesionālās kvalifikācijas eksāmena komisijas priekšsēdētāja Ineta Ziemele: “Jūtos gandarīta, ka esam nonākuši līdz šim vēsturiskajam brīdim – Latvijā pirmajam valsts vienotajam jurista profesionālās kvalifikācijas eksāmenam. Šis ir nozīmīgs solis, lai vienoti modernizētu Latvijas juristu kvalifikācijas saturu, kas ir būtiski Latvijas kā tiesiskas demokrātiskas valsts stiprināšanā. Komisijas vārdā novēlu visiem studentiem veiksmīgu eksāmena norisi un labus rezultātus.”
Foto: Ieva Leiniša, LETA
Veiksmīgai valsts vienotā jurista profesionālās kvalifikācijas eksāmena norisei ir veikti visi nepieciešamie priekšdarbi – sastādīts eksāmena grafiks, eksāmena jautājumi un uzdevumi (kāzusi), sagatavota elektroniskā vide, kurā studenti kārtos eksāmenu, vērtēšanas metodika, kā arī eksāmena tiesību jomu anotācijas, par kurām komisija vienojās, zinot, ka šis ir pirmais šāda veida eksāmens valstī, un atlasīti tiesību avoti eksāmena praktiskās daļas kārtošanai. Tāpat arī studenti ir informēti par obligātajām prasībām, lai tiktu pielaisti pie eksāmena kārtošanas, kā arī par eksāmena norises instrukcijām. Eksāmena laikā tiks ievērotas visas epidemioloģiskās drošības prasības.
Nākamais valsts vienotais jurista profesionālās kvalifikācijas eksāmens notiks 2022. gada ziemā.
Tieslietu padome iepazinusies ar Tiesu administrācijas izveidotās Tiesu efektivitātes darba grupas izstrādāto lietu sarežģītības pakāpes noteikšanas modeli, Tieslietu padome konceptuāli atbalstīja tā ieviešanu pilotversijā atsevišķās pirmās instances tiesās, kā arī apelācijas instancē izskatāmo lietu iekļaušanu šajā modelī.
Lietu sarežģītības pakāpes noteikšanas jeb lietu “svēršanas” modelis tiek izstrādāts, lai novērtētu tiesu un tiesnešu noslodzi, kā arī lai izlīdzinātu noslodzi starp tiesām un tiesnešiem. Tas izmantojams, lai izvērtētu tiesu statistiku un darbības rādītājus, kā arī lietu sadalē.
Modelis paredz novērtēt katras tiesā saņemtās lietas sarežģītību punktu sistēmā pirms un pēc lietas izskatīšanas. Sākotnējā lietas svara noteikšanai visas lietas klasificētas 42 grupās, pamatojoties uz procesa veidiem un tiesību apakšnozarēm. Tālāk tiek izvērtēti faktori, kas sarežģī lietas izskatīšanu, piemēram:
To visu ņemot vērā, nosaka lietas svaru sadalei. Savukārt pēc lietas pabeigšanas identificē lietas izskatīšanas gaitā radušos sarežģījušos faktorus, kas piešķir papildu punktus. Tādējādi nosaka lietas gala svaru, kas ietekmē tiesneša un tiesas noslodzes novērtējuma rādītājus.
““Lietu svēršanas” praktiskais pienesums būtu datu ticamība, kurus tiesas priekšsēdētājs var izmantot, lai objektīvi izvērtētu katra tiesneša noslodzi un tās attiecināšanu uz lietu sadali. Tas dotu arī iespēju salīdzināt vienāda līmeņa tiesu darbu, noslodzi un objektīvāk izlemt par katrā tiesā nepieciešamo tiesnešu skaitu. Darba grupa šobrīd jau ir izdarījusi lielu darbu un nonākusi pie konkrēta piedāvājama lietas sarežģītības mērīšanai.
Lietu sarežģītības noteikšanas metodika izstrādāta, pamatojoties uz Eiropas Padomes Komisijas Tiesu efektivitātei (CEPEJ) pētījuma atziņām.
Patentu valde sadarbībā ar Tieslietu ministriju, Valsts ieņēmumu dienesta (VID) Muitas pārvaldi, Valsts policiju un Patērētāju tiesību aizsardzības centru (PTAC) 9. jūnijā atklāja jau ceturto kampaņas “Viltotā realitāte” posmu, kurā šoreiz iedzīvotāji tiek aicināti neiegādāties viltotas preces internetā jeb “Viltotā realitāte – online realitāte”.
“Previltojumu tēma tiek aktualizēta ne tikai Latvijā, bet arī visā Eiropas Savienībā. Ar Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja atbalstu pretviltošanas kampaņa šajās dienās tiek uzsākta visās dalībvalstīs. Šī problēma īpaši aktuāla kļuva Covid-19 pandēmijas izraisīto ierobežojumu dēļ, kad bijām spiesti izmantot iepirkšanos internetā, kas kļuvusi par neatņemamu dzīves sastāvdaļu un paradumu,” skaidro Tieslietu ministrijas valsts sekretārs Raivis Kronbergs.
Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja veiktais pētījums “Eiropas pilsoņi un intelektuālais īpašums” pierāda, ka gandrīz katrs desmitais Eiropas iedzīvotājs jeb 9% ir bijuši maldināti, iegādājoties viltojumus, savukārt Latvijā par šāda nozieguma upuri kļuvuši 10% cilvēku. Vislielākais apkrāpto iedzīvotāju skaits ir Bulgārijā, kur ar šo problēmu saskārušies 19%, kam seko Rumānija ar 16% un Ungārija ar 15%. Savukārt Zviedrijā ir viszemākais rādītājs jeb maldināti bijuši vien 2% iedzīvotāju. Tāpat pētījumā noskaidrots, ka lielu skaitu jeb katru trešo Eiropas iedzīvotāju māc šaubas par to, vai viņi tiešsaistē ir iegādājušies orģinālu preci.
“Viltojumu izplatītāji nereti atdarina vai kopē oriģinālo produktu izplatītāju interneta vai sociālo tīklu veikalu vai reklāmu izskatu, tādēļ patērētājiem jābūt īpaši uzmanīgiem, lai nekļūtu par viltotāju upuriem,” norāda Patentu valdes direktora pienākumu izpildītāja Baiba Graube.
Kampaņu cikls “Viltotā realitāte” tika izveidots ar mērķi veicināt sabiedrības izpratni par intelektuālā īpašuma aizsardzības nepieciešamību, informējot sabiedrību par intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem un to radīto kaitējumu gan valsts ekonomikai un nodarbinātībai, gan arī veselībai un drošībai.
Pirmā kampaņa ar devīzi “Īsts NAV viltots?” notika 2017. gadā, savukārt jau gadu vēlāk iedzīvotāji Ziemassvētkos tika aicināti iegādāties īstas dāvanas: šīs kampaņas sauklis bija “Viltotā realitāte”. Pērn rudenī Patentu valde ar sadarbības partneriem realizēja jau trešo kampaņas ciklu “Viltotā realitāte… joprojām realitāte”, lai aicinātu ikvienu nepirkt viltotus medikamentus, kosmētiku un rotaļlietas.
|
Plašāk:
|
Disciplinārtiesa ar 7. jūnija lēmumu atstājusi negrozītu Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas lēmumu par Rīgas rajona tiesneses profesionālās darbības negatīvu novērtējumu. Tiesneses sūdzība noraidīta.
Tiesneses profesionālās darbības novērtēšana tika veikta pēc trim amatā nostrādātiem gadiem, kad tieslietu ministram, pamatojoties uz Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas sniegto atzinumu, jālemj par tiesneša virzīšanu apstiprināšanai amatā bez pilnvaru termiņa ierobežojuma vai iecelšanu amatā atkārtoti uz laiku.
Galvenais pamatojums Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas negatīvajam atzinumam ir tiesneses neprasme organizēt savu darbu, līdz ar ko netiek ievēroti termiņi lietu izskatīšanā un pilna nolēmuma sastādīšanā.
Disciplinārtiesa Augstākajā tiesā tiek sasaukta, lai izvērtētu pārsūdzēto Tiesnešu disciplinārkolēģijas, Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas, Tieslietu padomes lēmumu tiesiskumu, kā arī izskatītu pārsūdzētos ģenerālprokurora lēmumus par disciplinārsodu piemērošanu.
Disciplinārtiesas lēmums nav pārsūdzams. Pilns lēmums būs pieejams 22. jūnijā, kad tas tiks publicēts arī Augstākās tiesas mājaslapā.
Senāta Administratīvo lietu departaments atstājis negrozītu Administratīvās apgabaltiesas spriedumu, ar kuru Valsts zemes dienests pieteicējiem atteicis veikt dzīvokļa īpašuma kadastrālo uzmērīšanu ar datu aktualizāciju kadastra informācijas sistēmā sakarā ar dzīvokļa īpašuma pārbūvi. Senāts atzina par pamatotu apgabaltiesas secinājumu, ka gadījumā, ja atsevišķā īpašuma pārbūve skar kopīpašumā esošo daļu un/vai tās rezultātā mainās dzīvokļa īpašumā ietilpstošās kopīpašuma domājamās daļas apmērs, dzīvokļa īpašniekam nepieciešams saņemt dzīvokļu īpašnieku kopības piekrišanu.
Izskatāmajā gadījumā pieteicēju atsevišķā īpašuma pārbūve skāra arī dzīvojamās mājas kopīpašuma daļu. Līdz ar to Senāts spriedumā atzina: nav pamatots pieteicēju arguments, ka konkrētajā gadījumā nemainās kopīpašuma domājamās daļas apmērs, jo kopējās platības izmaiņas radušās, veicot pārbūvi atsevišķā īpašuma robežās.
Senāts spriedumā norāda: dzīvokļa īpašuma pārbūves rezultātā palielinoties tā platībai, mainās arī katrā dzīvokļa īpašumā ietilpstošās kopīpašuma domājamās daļas apmērs, un šadā gadījumā ir nepieciešams dzīvokļu kopības lēmums par kopīpašumā esošās daļas pārgrozīšanu.
Pieteicēji Valsts zemes dienestam nebija iesnieguši dokumentu, kas apstiprinātu visu dzīvojamās mājas dzīvokļu īpašnieku piekrišanu kopīpašuma mājas daļas pārbūvei vai dzīvokļu kopības lēmumu par kopīpašuma daļas pārgrozīšanu, līdz ar to dienests pamatoti atteica kadastra objekta – telpu grupas – kadastrālo uzmērīšanu ar datu aktualizāciju kadastra informācijas sistēmā.
Augstākās tiesas (Senāta) Administratīvo lietu departaments vērsās Satversmes tiesā ar pieteikumu un līdz ar to apturēja tiesvedību lietā, kurā divas viena dzimuma personas vēlas panākt savas ģimenes attiecību atzīšanu un reģistrāciju.
Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka Latvijas Republikas Satversmes 110. panta pirmais teikums uzliek likumdevējam pienākumu nodrošināt viena dzimumam pāra ģimenes juridisko aizsardzību jeb noteikt ģimenes attiecību tiesisko regulējumu, un ar ģimenes attiecību tiesisko regulējumu ir saprotams ģimenes locekļu savstarpējo personisko un mantisko attiecību regulējums, kam ir jānodrošina arī personām iespēja juridiski nostiprināt savas ģimenes attiecības un tikt valsts atzītām par ģimeni. Pienākums nodrošināt viena dzimuma pāra ģimenēm juridisko aizsardzību izriet arī no cilvēka cieņas principa, kas prasa atzīt visu cilvēku vienvērtību.
Senāta ieskatā viens no šā pienākuma elementiem ir tas, ka valstij ir jānodrošina viena dzimuma pāra ģimenes attiecību reģistrācija vienotā valsts reģistrā. Ņemot vērā Civilstāvokļa aktu reģistrācijas likuma 2. pantā noteikto civilstāvokļa akta definīciju, viena dzimuma pāra ģimenes juridiskā nostiprināšana pēc savas būtības ir civilstāvokļa akts, kas līdz ar to kā tāds ir reģistrējams.
Taču likumdevējs nav izpildījis šo pienākumu, jo nav paredzējis viena dzimuma pāra ģimenes tiesības tikt reģistrētai civilstāvokļa aktu reģistrā un nav arī konstatējams, ka pastāvētu kāda tik būtiska konkurējoša sabiedrības interese, kas varētu būt pamats šādu attiecību juridiskas atzīšanas un aizsardzības nenodrošināšanai.
Ievērojot minēto, Senāts uzskata, ka Civilstāvokļa aktu reģistrācijas likuma 3. panta pirmā un trešā daļa, ciktāl tā neparedz tādu civilstāvokļa akta veidu, kas ļautu reģistrēt viena dzimuma pāra ģimenes attiecības, neatbilst Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam (cilvēka cieņas principam) un 110. panta pirmajam teikumam.
Satversmes tiesa 2021. gada 4. jūnijā pieņēma spriedumu lietā Nr. 2020-39-02 “Par Eiropas Padomes 2011. gada 11. maija Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu 3. panta “c” punkta, 4. panta 3. punkta un 12. panta 1. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes ievadam, 1., 99. un 110. pantam, 4. panta 4. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. pantam un 14. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 112. pantam”.
Lietas fakti
Lieta ierosināta pēc divdesmit viena 13. Saeimas deputāta pieteikuma. Pieteikuma iesniedzēji citstarp norāda, ka Stambulas konvencijas 12. panta 1. punkts kopsakarā ar 4. panta 3. punktu un 3. panta “c” punktu pēc būtības liek valstij veikt vajadzīgos pasākumus, lai veicinātu izmaiņas sabiedrības domāšanā, attieksmē un nepieļautu diskrimināciju attiecībā uz cilvēkiem, kuri identificē sevi nevis ar tiem dzimšanas brīdī noteikto dzimumu, bet ar citu dzimumu.
Pēc pieteikuma iesniedzēja domām, apstrīdētās normas neatbilst Satversmē ietvertajām Latvijas valsts konstitucionālo identitāti veidojošām ģimenes un kristīgajām vērtībām, Satversmes 99. pantā ietvertajām tiesībām uz domas un apziņas brīvību, kā arī Satversmes 110. pantā ietvertajam valsts pienākumam aizsargāt tradicionālu ģimeni.
Pieteikuma iesniedzējs norāda arī uz Stambulas konvencijas 4. panta 4. punkta iespējamo pretrunu ar Satversmes 91. pantā ietverto diskriminācijas aizlieguma principu. Proti, šajā Stambulas konvencijas normā paredzētie īpašie pasākumi vardarbības novēršanai, kuri attiecas tikai uz sievietēm, varot radīt atšķirīgu attieksmi uz dzimuma pamata.
Pieteikuma iesniedzēja ieskatā Stambulas konvencijas 14. pants uzliek valstij pienākumu iekļaut izglītības programmās jautājumus par personām, kuras neidentificē sevi ar tām dzimšanas brīdī noteikto dzimumu, piemēram, transpersonām un transseksuālām personām. Šāds regulējums esot pretējs Satversmes 112. pantam, kurā bērna vecākiem esot ietvertas tiesības nodrošināt bērniem izglītību, kas atbilst viņu reliģiskajai pārliecībai un filozofiskajiem uzskatiem.
Satversmes tiesa nosprieda izbeigt tiesvedību lietā daļā par Eiropas Padomes 2011. gada 11. maija Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu 3. panta “c” punkta, 4. panta 3. punkta un 12. panta 1. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes ievadam, 1., 99. un 110. pantam un Eiropas Padomes 2011. gada 11. maija Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu 14. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 112. pantam.
Kā arī atzina Eiropas Padomes 2011. gada 11. maija Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu 4. panta 4. punktu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 91. pantam.
Satversmes tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, tas stājas spēkā tā publicēšanas dienā.
Satversmes tiesas 4. kolēģija ierosinājusi lietu “Par Ministru kabineta 2011. gada 8. novembra noteikumu Nr. 859 “Noteikumi par privātpersonai atlīdzināmo juridiskās palīdzības izmaksu maksimālo apmēru” 3., 4. un 5. punkta (redakcijā, kas bija spēkā no 2015. gada 8. maija līdz 2020. gada 9. aprīlim) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam”.
Lietas fakti
Lieta ierosināta pēc SIA “Tavex” pieteikuma. Pret pieteikuma iesniedzēju tikusi ierosināta administratīvā pārkāpuma lieta, kas pēc attiecīgā lēmuma apstrīdēšanas un tiesvedības tai noslēgusies labvēlīgi. Šī procesa ietvaros pieteikuma iesniedzēja saņēma juridisko palīdzību, ko sniedza zvērināts advokāts. Pēc galīgā tiesas nolēmuma administratīvā pārkāpuma lietā spēkā stāšanās pieteikuma iesniedzēja vērsās iestādē ar lūgumu atlīdzināt ar juridiskās palīdzības sniegšanu saistītās izmaksas.
Iestāde un administratīvās tiesas piešķīra atlīdzību noteikumu Nr. 859 noteiktajā apmērā. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētajās normās noteiktā atlīdzība par konkrētu darbību veikšanu juridiskās palīdzības ietvaros ir noteikta nesamērīgi mazā apmērā. Apstrīdētās normas neparedzot atlīdzinājumu par advokāta sniegtās juridiskās palīdzības izdevumiem, kas bijuši nepieciešami efektīvai lietas vešanai. Proti, tajās neesot noteikti visi juridiskās palīdzības izdevumu veidi, kas varot būt nepieciešami efektīvai lietas vešanai. Tāpat apstrīdētajās normās noteiktais atlīdzinājuma apmērs, par spīti, ka laikā no tā pieņemšanas 2011. gada 8. novembrī bija cēlušās patēriņa cenas, kā arī cēlies iedzīvotāju dzīves līmenis, netika grozīts. Tādējādi apstrīdētās normas mazinot advokātu un līdz ar to arī tiesu pieejamību. Tādēļ ar šīm normām esot ierobežotas Pieteikuma iesniedzējas tiesības uz taisnīgu tiesu.
Satversmes tiesa ir uzaicinājusi Ministru kabinetu līdz 2021. gada 9. augustam iesniegt Satversmes tiesai atbildes rakstu ar lietas faktisko apstākļu izklāstu un juridisko pamatojumu.
Satversmes tiesas 1. kolēģija ierosinājusi lietu “Par Pašvaldības domes vēlēšanu likuma 32. panta ceturtās un astotās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 101. pantam”.
Lietas fakti
Lieta ierosināta pēc Aivara Lemberga pieteikuma. Ar Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas saīsināto spriedumu pieteikuma iesniedzējam kā drošības līdzeklis piemērots apcietinājums, un viņš atrodas Rīgas Centrālcietumā. Pieteikuma iesniedzējs ir reģistrēts Ventspils pilsētas vēlētāju reģistrā, un viņa vēlēšanu apgabals ir Ventspils valstspilsētas pašvaldība.
Pēc pieteikuma iesniedzēja domām, ar apstrīdētajām normām tiek aizskartas viņam Satversmes 101. pantā noteiktās pamattiesības, jo šīs normas liegšot viņam iespēju balsot Ventspils valstspilsētas domes 2021. gada 5. jūnija vēlēšanās. Proti, apstrīdētās normas neparedz iespēju balsot pašvaldības domes vēlēšanās tiem Latvijas pilsoņiem, kuriem kā drošības līdzeklis ir piemērots apcietinājums un kuri atrodas brīvības atņemšanas vietā, kas nav tā apgabala teritorijā, kura vēlētāju sarakstā pilsonis ir reģistrēts.
Satversmes tiesa ir uzaicinājusi Saeimu līdz 2021. gada 4. augustam iesniegt Satversmes tiesai atbildes rakstu ar lietas faktisko apstākļu izklāstu un juridisko pamatojumu.
Satversmes tiesas 2. kolēģija ierosinājusi lietu “Par Ministru kabineta 2020. gada 9. jūnija noteikumu Nr. 360 “Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai” 24.18 punkta (redakcijā, kas bija spēkā no 2021. gada 7. aprīļa līdz 19. maijam) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, kā arī 105. panta pirmajam un trešajam teikumam”.
Lietas fakti
Lieta ierosināta pēc sabiedrības ar ierobežotu atbildību “Jysk Linnen’n Furniture” pieteikuma. Pieteikuma iesniedzēja veic mēbeļu, apgaismes ierīču un cita veida mājsaimniecības piederumu mazumtirdzniecību specializētajos veikalos. Tā savu komercdarbību galvenokārt veic tirdzniecības centros, kuru kopējā tirdzniecībai atvēlētā platība ir lielāka par 7000 m2 (turpmāk – lielais tirdzniecības centrs). Pieteikuma iesniedzējas veikaliem lielajos tirdzniecības centros esot atsevišķa ieeja no ārpuses. Tādējādi šajos veikalos apmeklētājiem varot tikt nodrošināta iekļūšana un izkļūšana, nešķērsojot pārējo lielā tirdzniecības centra iekštelpu teritoriju.
Apstrīdētā norma pilnībā liegusi pieteikuma iesniedzējai veikt komercdarbību lielajos tirdzniecības centros. Tai esot bijis aizliegts šajos tirdzniecības centros izsniegt arī ar distances līgumiem pārdotās preces. Tādējādi apstrīdētā norma nesamērīgi ierobežojusi pieteikuma iesniedzējai Satversmes 105. panta pirmajā un trešajā teikumā noteiktās tiesības uz īpašumu. Tajā ietvertais aizliegums arī radījis Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertā tiesiskās vienlīdzības principa pārkāpumu, jo neesot bijis noteikts mazumtirdzniecībai salīdzināmās situācijās.
Satversmes tiesa ir uzaicinājusi Ministru kabinetu līdz 2021. gada 9. augustam iesniegt Satversmes tiesai atbildes rakstu ar lietas faktisko apstākļu izklāstu un juridisko pamatojumu.
Senāta Administratīvo lietu departaments 10. jūnijā tiesas sēdē mutvārdu procesā turpināja izskatīt pieteikumu par Latvijas Republikas iekšlietu ministra lēmuma par pieteicēja iekļaušanu “melnajā sarakstā” jeb ārzemnieka iekļaušanu to ārzemnieku sarakstā, kuriem ieceļošana Latvijas Republikā ir aizliegta, atcelšanu.
Tiesas sēdē pieteicēja pārstāvji lūdza Iekšlietu ministra lēmumu atcelt, savukārt Iekšlietu ministrijas pārstāve, Valsts drošības dienesta pārstāvis un prokurore lūdza pieteikumu par Iekšlietu ministra lēmuma atcelšanu noraidīt.
Tiesa pabeidza lietas izskatīšanu pēc būtības un noteica, ka spriedums lietā būs pieejams 1. jūlijā.
Iepriekšējā tiesas sēde šajā lietā notika 15. martā, kad Senāts uzklausīja procesa dalībniekus. Pasludinot atsevišķu tiesas sēdes daļu par slēgtu, tiesa iepazinās ar lietas materiāliem, tostarp atzinumiem, kas bija pārsūdzētā lēmuma pieņemšanas pamatā, kā arī iztaujāja Iekšlietu ministrijas un Valsts drošības dienesta pārstāvjus. Tiesa toreiz atlika lietas izskatīšanu, lai pieprasītu papildu informāciju no Valsts drošības dienesta.
1922. gada 15. februārī Satversmes sapulce pieņēma Latvijas Republikas pamatlikumu – Satversmi.
Tā stājās spēkā 1922. gada 7. novembrī, uz pirmo sēdi sanākot 1. Saeimai.
Uzzini vairāk >>
Vienkārši par konstitucionālā ranga aktiem >>
Filma "Atver Satversmi"
Žurnāls "Jurista Vārds" – 51 eseja par Latvijas konstitūciju
