Ekonomisko lietu tiesa būs. Atskats uz nedēļas notikumiem tieslietu nozarē

Cietumsods par izvairīšanos no nodokļu nomaksas

Kurzemes rajona tiesa Talsos, Kurzemes tiesas apgabala prokuratūras prokuroram uzturot valsts apsūdzību, trim apsūdzētajiem par izvairīšanos no nodokļu nomaksas un krāpšanu piesprieda reālu brīvības atņemšanas sodu.

Saskaņā ar apsūdzību personas 2011. gadā ieplānotajā noziedzīgajā shēmā iesaistīja fiktīvus uzņēmumus, viltojot grāmatvedības dokumentus, noformēja fiktīvus darījumus, pēc kā šos fiktīvos darījumus deklarēja kā patiesi notikušus. Pēc tam par šiem darījumiem tika iesniegta A/S “Talsu gaļa” PVN deklarācija Valsts ieņēmumu dienestā. Kā pamatu priekšnodokļa atskaitīšanai apsūdzētie izmantoja norādītos viltotos un nepatiesos, it kā reāli notikušo darījumu apliecinošos grāmatvedības dokumentus.

Viens no apsūdzētajiem tika atzīts par vainīgu un sodīts ar brīvības atņemšanu uz trīs gadiem un sešiem mēnešiem, atņemot tiesības veikt uzņēmējdarbību uz trīs gadiem. Savukārt abas pārējās personas atzītas par vainīgām un katra sodīta ar brīvības atņemšanu uz diviem gadiem un sešiem mēnešiem, atņemot tiesības veikt uzņēmējdarbību uz diviem gadiem.

Valdība atbalsta TM izstrādātos grozījumus advokatūras institūta stiprināšanai

30. jūnijā Ministru kabinets atbalstīja Tieslietu ministrijas izstrādātos grozījumus Latvijas Republikas Advokatūras likumā. Grozījumi tapuši sadarbībā ar Latvijas Zvērinātu advokātu padomi un citiem ekspertiem, un to mērķis ir advokatūras institūta darbības kvalitātes pilnveidošana. Šie būs vieni no apjomīgākajiem grozījumiem Advokatūras likumā kopš 1993. gada.

Grozījumi paredz sakārtot advokātu biroju tiesisko statusu. Pašlaik Latvijas Republikas Advokatūras likumā zvērinātu advokātu biroja tiesiskais statuss regulēts vispārīgi, taču ar grozījumiem plānots definēt advokātu biroju veidus un to tiesisko statusu, detalizēti reglamentējot advokātu biroju dibināšanas kārtību un reģistrācijas procesu.

Lai paaugstinātu advokātu kvalifikācijas prasības, ar grozījumiem noteikts, ka advokātu eksāmens būs jākārto arī tiesību zinātņu doktoriem. Vienlaikus paredzēts, ka Ministru kabinets noteiks eksāmena kārtību un jomas, kurās tiks pārbaudītas zināšanas. Lai pilnveidotu savas profesionālās zināšanas un prasmes, ar grozījumiem visiem advokātiem tiktu noteikts obligāts kvalifikācijas celšanas pienākums. Ja tas netiktu ievērots, paredzēts jauns disciplinārsoda veids – kvalifikācijas pārbaudes eksāmena kārtošana.

Vēl likumprojekts paredz, ka prasību pret advokātu var celt tiesā ne vēlāk kā trīs gadu laikā no tiesību aizskāruma brīža. Šāds termiņš ir noteikts, lai nodrošinātu taisnīgu līdzsvaru starp advokāta un klienta interesēm, jo ne advokāta interesēm, ne klienta interesēm nebūtu atbilstoša situācija, kad no tiesību aizskāruma cietušais klients pēc desmit gadiem izvirza prasījumus, kuru pamatotības pierādīšana un apmierināšana laika tecējuma dēļ būtu apgrūtināta.

Likumprojektā iekļauts arī šāds regulējums: ja advokāts ir aizdomās turētais vai apsūdzētais kriminālprocesā par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, kas nav saistīts ar zvērināta advokāta profesionālo pienākumu veikšanu, Latvijas Zvērinātu advokātu padome to uz pirmstiesas kriminālprocesa un tiesvedības krimināllietā laiku atstādina no valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības sniegšanas, jo nav pieļaujams, ka personai tiek nodrošināts valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības sniedzējs, kura reputācija ir apšaubāma.

Vienlaikus līdz ar apjomīgajiem Tieslietu ministrijas izstrādātājiem grozījumiem kriminālprocesu efektivizēšanai grozījumi Latvijas Republikas Advokatūras likumā paredz: ja advokāts pēc vienošanās nevar ierasties uz tiesas sēdi, viņam būtu pienākums savā vietā nodrošināt citu advokātu, par to iepriekš vienojoties ar klientu, kā arī brīdinot tiesu.

Likumprojektā paredzēts arī advokāta un klienta vienošanās saturs, nosakot obligātas vienošanās tekstā ietveramās sastāvdaļas.

Grozījumi likumā “Par tiesu varu” paredz Ekonomisko lietu tiesas izveidi

1. jūlijā stājās spēkā grozījumi likumā “Par tiesu varu”. Ar grozījumos noteikto regulējumu tiek ieviesta Ekonomisko lietu tiesa kā specializēta pirmās instances rajona (pilsētas) tiesa, lai nodrošinātu procesa efektivitāti un nolēmumu kvalitāti. Ekonomisko lietu tiesa darbu uzsāks 2021. gada 1. janvārī.

Kopš 2013. gada tiesu darba efektivitātes uzlabošanai ir īstenoti vairāki pasākumi. Vienlaikus Eiropas Komisija un Eiropas Padomes “Moneyval” komitejas savstarpējās novērtēšanas 5. kārtas ziņojums par Latvijas noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas un apkarošanas sistēmu iezīmējis problēmas ar naudas atmazgāšanu saistīto lietu izskatīšanā. Secināts, ka sarežģīto un specifisko lietu izskatīšana nereti ieilgst.

Likumprojekta anotācijā norādīts: “Jo sarežģītākas kļūst tiesiskās attiecības sabiedrībā, jo lielāka ir vajadzība pēc specializācijas tiesu sistēmā, lai nodrošinātu gan ātru, gan kvalitatīvu tiesu darbu.”

Grozījumi likumā “Par tiesu varu” noteic, ka tiek izveidota specializēta pirmā līmeņa tiesa – Ekonomisko lietu tiesa – un dots uzdevums Tieslietu padomei, realizējot likuma “Par tiesu varu” 29. panta trešajā daļā un 32. panta trešajā daļā noteiktās tiesības, nostiprināt Ekonomisko lietu tiesas darbības teritoriju un atrašanās vietu, kā arī tiesnešu skaitu Ekonomisko lietu tiesā.

Uz Ekonomisko lietu tiesu un šīs tiesas tiesnešiem pilnā mērā ir attiecināms likumā “Par tiesu varu” noteiktais, tostarp rajona (pilsētas) tiesas un rajona (pilsētas) tiesas tiesneša tiesiskais ietvars, arī tiesības, pienākumi un garantijas.

Ekonomisko lietu tiesas izveide neietekmē pārstāvju skaitu tiesnešu pašpārvaldes institūcijās – Tieslietu padomē, Tiesnešu ētikas komisijā, Tiesnešu konferencē un Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijā. Administratīvās rajona tiesas pārstāvniecība Tieslietu padomē, Tiesnešu ētikas komisijas un Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijā nav īpaši atrunāta, līdz ar to nebūtu atrunājama arī specializētās Ekonomisko lietu tiesas pārstāvniecība.

Norma, kas nosaka garantēto minimālo ienākumu līmeni, neatbilst Satversmei

Satversmes tiesa 2020. gada 25. jūnijā pasludināja spriedumu lietā Nr. 2019-24-03 “Par Ministru kabineta 2012. gada 18. decembra noteikumu Nr. 913 “Noteikumi par garantēto minimālo ienākumu līmeni” 2. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 109. pantam”.

Apstrīdētā norma noteic, ka garantētais minimālais ienākumu līmenis personai ir 64 eiro mēnesī.

Lieta ierosināta pēc tiesībsarga pieteikuma. Tiesībsargs uzskatīja, ka Ministru kabineta noteiktais garantētais minimālais ienākumu (GMI) līmenis neatbilst sociāli atbildīgas valsts un tiesiskas valsts principiem, jo nenodrošina trūcīgām personām cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi un neizpilda no Satversmes 109. panta izrietošo pienākumu nodrošināt personām iespēju izmantot sociālās tiesības vismaz minimālā apmērā.

Norādīts, ka GMI līmenis ir pārāk zems, lai nodrošinātu minimālos cilvēka cienīgas eksistences priekšnoteikumus. Pēc tiesībsarga domām, šis līmenis tiekot noteikts, politiski vienojoties Labklājības ministrijai un Latvijas Pašvaldību savienībai, bez konkrētas, ar ekonomiskiem apsvērumiem pamatotas metodoloģijas. Lai gan apstrīdētā norma un ar to cieši saistītais pabalsts GMI līmeņa nodrošināšanai nav vienīgais atbalsta pasākums, kas pieejams trūcīgai personai, tomēr valsts un pašvaldību sniegtais atbalsts neesot pietiekams personas pamatvajadzību apmierināšanai vismaz minimālā apmērā.

Satversmes tiesa secināja, ka no cilvēka cieņā balstītas sociāli atbildīgas valsts principa izriet likumdevēja pienākums izveidot tādu sociālo nodrošinājumu, kas vērsts uz cilvēka cieņas kā demokrātiskas tiesiskas valsts augstākās vērtības aizsardzību, sociālās nevienlīdzības izlīdzināšanu un valsts ilgtspējīgu attīstību.

Satversmes tiesa uzsvēra: lai ikviens varētu dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai, sociālās palīdzības minimumam vajadzētu būt tādam, ka ikviens var nodrošināt sev pārtiku, apģērbu, mājokli un medicīnisko palīdzību – visu, kas nepieciešams elementāras izdzīvošanas garantēšanai jebkuram cilvēkam. Tāpat sociālās palīdzības minimumam jānodrošina ikvienai personai iespējas izmantot savas tiesības uz pamatizglītību. Turklāt sociālajai palīdzībai ir jāgarantē personai iespējas piedalīties sociālajā, politiskajā un kultūras dzīvē, tādējādi ikvienai personai nodrošinot pilnvērtīga sabiedrības locekļa statusu.

Satversmes tiesa nosprieda atzīt Ministru kabineta 2012. gada 18. decembra noteikumu Nr. 913 “Noteikumi par garantēto minimālo ienākumu līmeni” 2. punktu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 1. un 109. pantam un spēkā neesošu no 2021. gada 1. janvāra.

Tiesa ņēma vērā to, ka apstrīdētā norma skar sociāli nozīmīgu jautājumu – sociālās palīdzības minimumu, kas nepieciešams, lai ikviena trūcīga persona varētu dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai, un šā minimuma noteikšanu. Ja Satversmes tiesa lemtu, ka apstrīdētā norma atzīstama par spēkā neesošu no sprieduma pasludināšanas brīža, tad normatīvajos aktos vispār nebūtu noteikts GMI līmenis un attiecīgi nebūtu iespējams trūcīgām personām izmaksāt pabalstu šā līmeņa nodrošināšanai. Savukārt apstrīdētās normas atzīšana par spēkā neesošu no kāda brīža pagātnē izraisītu tiesiskās drošības principa apdraudējumu.

Satversmes tiesa norādīja: no cilvēka cieņā balstītas sociāli atbildīgas valsts principa izriet likumdevēja pienākums noregulēt būtiskākos jautājumus, un šis regulējums Ministru kabinetam jāievēro, nosakot GMI līmeni. Līdz ar to izskatāmajā lietā ir nepieciešams un pieļaujams tas, ka Satversmei neatbilstošā norma vēl noteiktu laiku paliek spēkā, lai dotu iespēju Saeimai un Ministru kabinetam, ievērojot spriedumā secināto, pieņemt jaunu tiesisko regulējumu, ņemot vērā to, ka Satversmei atbilstoša GMI līmeņa noteikšana ir nepieciešama cilvēka cieņas aizsardzībai, kā arī to, ka attiecīgās izmaiņas ir iespējams saskaņot ar valsts budžetu nākamajam saimnieciskajam gadam.

Pilns Satversmes tiesas secinājumu apraksts konkrētajā lietā pieejams šeit.

Satversmes tiesā iesniedz pieteikumu par tiesībām uz bezdarbnieka pabalstu

Augstākās tiesas (Senāta) Administratīvo lietu departaments apturējis tiesvedību administratīvajā lietā, kurā ir strīds par bezdarbnieka pabalsta piešķiršanu personai, kas bezdarbnieka statusu ieguva neilgi pēc atgriešanās darbā no bērna kopšanas atvaļinājuma, kurā tā rūpējās par vairāk nekā pusotru gadu vecu bērnu.

Izskatot lietu, Senātam radās pamatotas šaubas, vai Satversmei atbilst tāds tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru darba ņēmējs, kas tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu izmanto laikā, kad bērna vecums pārsniedz pusotru gadu, šā atvaļinājuma laikā netiek pakļauts sociālajai apdrošināšanai. Tāpēc Senāts nolēma iesniegt pieteikumu Satversmes tiesā, apturot tiesvedību līdz brīdim, kad stāsies spēkā Satversmes tiesas nolēmums.

Senāta lēmumā tiek norādīts, ka situācija, kurā darba ņēmējam, kurš bērna kopšanas atvaļinājumu izvēlas izmantot laikā, kad bērns ir pārsniedzis pusotra gada vecumu, tiek liegts būt apdrošinātam pret bezdarbu un tiek liegtas tiesības uz bezdarbnieka pabalstu, neatbilst tiesiskās vienlīdzības principam, jo darba ņēmēju kontekstā šāds risinājums rada nevienlīdzību starp personām, kas atrodas salīdzināmos apstākļos. Senāta ieskatā nav būtisku atšķirību starp darba ņēmēju, kurš savas tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu ir izvēlējies izmantot uzreiz pēc bērna dzimšanas, un darba ņēmēju, kurš šīs tiesības izvēlējies izmantot laikā, kad bērns ir pārsniedzis pusotra gada vecumu.

Abas personu grupas ir darba ņēmēji, kas nolūkā rūpēties par savu bērnu darba tiesisko attiecību ietvaros ir izvēlējušies izmantot tiem Darba likumā paredzētās tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu. Savukārt par pietiekamu risinājumu, kas mudina darba ņēmējus pēc iespējas izmantot bērna kopšanas atvaļinājumu pilnā apmērā uzreiz pēc bērna dzimšanas, ir uzskatāms jau tas, ka par pusotra gada vecumu pārsnieguša bērna aprūpēšanu darba ņēmējam netiek izmaksāts bērna kopšanas pabalsts.

Senāta ieskatā nesamērīgi ir tas, ka valsts, paredzot iespēju doties bērna kopšanas atvaļinājumā laikā, līdz bērns ir sasniedzis astoņu gadu vecumu, vienlaikus atņem vecākiem iespēju šajā laikā būt sociāli apdrošinātiem, to attaisnojot ar tādu leģitīmu mērķi, kura sasniegšanu ir iespējams veicināt ar saudzīgākiem līdzekļiem. Senāts uzskata: ja likumdevējs valstī ir izveidojis tādu sociālās apdrošināšanas sistēmu, kurā vispārīgi ikviens darba ņēmējs tiek sociāli apdrošināts, valstij būtu jāparūpējas arī par tiem darba ņēmējam, kuri atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā.

Tādējādi Senāta ieskatā pilnīgs sociālās aizsardzības trūkums sociālās apdrošināšanas veidā darba ņēmējiem, kas bērna kopšanas atvaļinājumu izvēlas izmantot laikā, kad bērns ir pārsniedzis pusotra gada vecumu, ir netaisnīgs.