Skaidras naudas iemaksa bankomātā un tās uzraudzība

Pirmie naudas izmaksas bankomāti kā milzu jaunums Latvijā parādījās 1995. gada maijā. Banku konkurences dēļ notika straujš “naudas mašīnu” uzstādīšanas bums, un gada beigās iedzīvotāji no saviem kontiem naudu varēja izņemt jau 24 bankomātos. Pēc 11 gadiem tika uzstādīti pirmie bankas automāti, kuros naudu varēja arī iemaksāt, tādējādi īstenojot pilnu pakalpojumu klāstu: naudas izņemšanu, skaidras naudas iemaksu un norēķinus internetbankā. Tagad bankomāti ikdienā ir tikpat pierasti kā mobilais telefons un tīmeklis.

Kā liecina Finanšu nozares asociācijas (FNA) dati, pašlaik mūsu valstī ir 911 bankomāti ar naudas izmaksas funkciju (tos apkalpo sešas bankas), un 386 no tiem var iemaksāt skaidru naudu (apkalpo piecas bankas). Salīdzinājumam – 2012. gada beigās naudas iemaksas pakalpojumu sniedza 187 bankomāti, ko uzturēja četras bankas.

Bankomātā iemaksājamās summas apmērs tiek ierobežots

Pievēršoties skaidras naudas iemaksām bankomātos, kredītiestāžu mājaslapās ir publicēti nosacījumi, kā tas darāms, un attiecīga informācija izvietota arī uz pašām ierīcēm. Taču cita starpā vērts pievērst uzmanību par brīvu iemaksājamās naudas summas apmēram, jo dažādām bankām tas ir atšķirīgs.

Piemēram, AS “Swedbank”, kas uztur plašāko naudas iemaksas/izmaksas bankomātu tīklu valstī (123), noteikusi bezmaksas iemaksu limitu 7500 eiro mēnesī. To pārsniedzot, tiek piemērota komisijas maksa 0,1% apmērā. Bankas mājaslapā arī norādīts, ka klientam bankomātā iespējams iemaksāt ne vairāk kā 10 000 eiro. 

Savukārt AS “SEB bankā” (91 naudas iemaksas/izmaksas bankomāts) klienti katru mēnesi savus kontus var bez maksas papildināt līdz 6000 eiro. Sasniedzot vai pārsniedzot šo summu, arī tiek piemērota komisijas maksa 0,1% no darījuma apmēra.

No Latvijas Bankas datiem var secināt, ka bankomātos iemaksātais skaidras naudas apjoms pēdējos piecos gados ir pieaudzis, bet nedaudz. 2015. gadā tie bija 2,6 miljardi eiro, savukārt nākamajos gados šī summa svārstījusies ap 2,7 miljardiem. Izņēmums varētu būt pagājušais gads, kad tā pirmajā pusē bankomātos iemaksāts vien aptuveni miljards eiro.

AS “Swedbank” mediju attiecību vadītājs Jānis Krops pauž šādu novērojumu: “Kopējā tendence pēdējos gados ir nemainīga, skaidras naudas pieprasījums sabiedrībā samazinās, tomēr ir atsevišķi notikumi, kas šīs tendences īstermiņā ietekmē. Piemēram, pērnais ir bijis izņēmuma gads, jo Covid-19 ietekmē samazinājās klientu aktivitāte un arī fiziska iespēja izmantot skaidru naudu veikalos ierobežojumu dēļ. Papildus tam arī pieprasījums pēc skaidras naudas pērn tika ietekmēts higiēnas apsvērumu dēļ: daļa klientu, kas iepriekš izmantoja skaidru naudu, vairāk sāka izmantot karšu maksājumus un bezkontakta norēķinus. Ja analizējam laiku pirms Covid-19 pandēmijas, tad 2019. gadā bija vērojams iemaksātās skaidrās naudas apmēra samazinājums pret 2018. gadu.”

Pagājušā gada īpatnības uzsver arī “SEB bankas” privātpersonu komunikācijas vadītāja Jeļena Novaka. Pēdējos piecos gados bankomātos skaidrā naudā iemaksātās summas apjoms nedaudz audzis (par 1–2% gadā). “Taču pērn gan skaidrās naudas iemaksas darījumu skaits, gan iemaksātās naudas apjoms samazinājies. Kopumā pērn iemaksāti nedaudz virs 427 miljoniem eiro, kas ir par 19% mazāk nekā gadu iepriekš.”

Naudas iemaksas apmērs sarucis

Taču, kā liecina abu iepriekšminēto banku informācija, kopumā klienti bankomātos iemaksā mazāk naudas, nekā limiti to pieļauj.

“Analizējot informāciju par skaidras naudas iemaksām “Swedbank” bankomātos, redzams, ka šis pakalpojums ir visai maz izmantots. Vairāk nekā puse klientu vispār neiemaksā skaidru naudu bankomātos, kamēr pārējā klientu daļa pārsvarā veic iemaksas robežās no viena līdz 1000 eiro. Mērogā starp 3000–7000 eiro bankomātos iemaksas veic tikai 0,2% klientu,” pauž J. Krops. “Kā liecina dati par iemaksu intensitāti, regulāras iemaksas bankomātos veic apmēram 10% klientu (7–12 reizes gadā), kamēr aptuveni puse klientu ne reizi gada laikā nav veikuši skaidras naudas iemaksu bankomātā.”

Viņš arī skaidro, ka, līdzīgi kā Latvijā, arī abās pārējās Baltijas valstīs iemaksu bankomātos izmanto neliela klientu daļa un to apmērs tāpat ir samērā neliels. “Šajā rādītājā Latvija ir pa vidu, jo Igaunijā ir mazākais skaidras naudas apjoms Baltijā, kamēr Lietuvā – lielākais. Savukārt Zviedrija šajā ziņā ir grūtāk salīdzināma, ņemot vērā citādo vēsturi un ieradumus. Zviedrija tiek dēvēta par bezskaidras naudas sabiedrību, kurā ievērojama iedzīvotāju daļa uzticas gadsimtiem senām Zviedrijas finanšu iestāžu tradīcijām. Atsevišķos gadījumos Zviedrijā tiek novērots pretējs fenomens, ka politiķi un lēmumu pieņēmēji aicina veicināt skaidras naudas lietošanu un obligātu skaidras naudas pieejamību, jo sabiedrība tiktāl pieradusi pie bezskaidriem norēķiniem, ka skaidru naudu izmanto samērā reti.”

Savukārt “SEB bankā” privātpersonu un juridisko personu vidējā iemaksas summa bankomātos pērn bija 332 eiro, bet vidējā skaidras naudas izmaksas summa – 134 eiro.

Salīdzinājumā ar 10–15 gadu senu pagātni, kad pie naudas iemaksas bankomātiem stāvēja maksātāju rindas ar bieziem naudas žūkšņiem rokās, skaidri redzams, kā mainījusies finanšu aprites vide, ievirzoties bezskaidras naudas norēķinu gultnē. Investori vairs neved naudu koferos, gan komersanti savā starpā, gan klienti par pakalpojumiem un precēm lielākoties norēķinās ar elektroniskiem maksājumiem. No vienas puses, tas ir ērtību jautājums, no otras – arvien stingrāks skaidras naudas aprites normatīvais regulējums un kontrole, kā arī pēdējos gados veiktās izmaiņas, ko varētu nodēvēt par finanšu sektora kapitālo remontu.

Kaut vai viens piemērs – ja vēl pirms gadiem desmit par neparastu finanšu darījumu tika uzskatīta jebkura operācija virs 40 tūkstošiem latu skaidrā naudā, tad ar grozījumiem likumā “Par nodokļiem un nodevām”, lai mazinātu krāpniecisku darījumu skaitu un nelikumīgi iegūtas naudas legalizāciju, kopš 2017. gada ir spēkā ierobežojums fizisku personu darījumiem skaidrā naudā, ja summa pārsniedz 7200 eiro.

Kad darījumi bankai šķiet aizdomīgi

Pagājušā gada vasarā sociālos tīklus saviļņoja dažas sašutuma vēstis, ka pāris klientu tieši iepriekšminēto kredītiestāžu bankomātos iemaksājuši samērā nelielas summas, dažus tūkstošus – viens par pārdotu auto, otrs, pretēji, lai spēkratu iegādātos. Tādēļ abiem liegta pieeja maksājumu kontam, kas radījis nepatīkamas sekas un sarūgtinājumu par šķērsli brīvi rīkoties ar savām finansēm un to, ka bankas, ar kurām iepriekš bijusi laba sadarbība, nu likušas justies kā blēžiem un prasījušas paskaidrojumus par naudas izcelsmi.

Jā, kredītiestādēm ir pienākums uzmanīt savu klientu darījumu likumību. Bet – kādas ir pazīmes, kad darījumi arī par šķietami nenozīmīgām summām bankai šķiet aizdomīgi?

J. Kropa atbilde ir šāda: “Bankai atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem (Nr. 407 un Nr. 408) ir jāinformē Finanšu izlūkošanas dienests par tiem darījumiem, kas atbilst noteiktiem kritērijiem, kā arī darījumiem, kas rada aizdomas, ka tajā iesaistītie līdzekļi ir tieši vai netieši iegūti noziedzīga nodarījuma rezultātā. Tomēr katra kredītiestāde atbilstoši savai “riska apetītei”, resursiem, vēsturiskajai pieredzei un tamlīdzīgiem faktoriem ir definējusi kontroles pasākumus aizdomīgu darījumu konstatēšanai. Tāpēc dažādu kredītiestāžu veiktie kontroles pasākumi var atšķirties.

• Videoanimācija: Kāpēc bankas veic klientu izpēti

Viens konkrēts faktors (piemēram, tikai skaidras naudas iemaksa) reti kad kalpo par iemeslu, lai darījumu uzreiz klasificētu kā aizdomīgu. Parasti tas ir vairāku pazīmju kopums, kas raksturīgs konkrētam klientam, šī klienta darījumiem vai arī darījuma veikšanas apstākļiem. Tāpēc iespēja, ka klientam varētu uzreiz bloķēt pieeju konta izmantošanai tikai par vienreizēju skaidras naudas iemaksu (piemēram, 5600 eiro apmērā), ir maza. Ja teorētiski analizējam šāda gadījuma iespējamību, tad, visticamāk, šādam klientam jābūt vēl kādām pazīmēm, kas liktu kredītiestādei pieņemt šādu lēmumu – iespējams, ka vēsturiski šāda tipa darījumi ir visai bieži, nauda regulāri iemaksāta bankomātā, liekot vaicāt, kāpēc šīs iemaksas veiktas un kāpēc tās nekādi nevar pārbaudīt; iespējams, klients nav spējis atbildēt uz bankas jautājumiem par līdzekļu izcelsmi vai arī samērā bieži pēc skaidras naudas iemaksas līdzekļi tiek pārskaitīti uz ārzemēm un tamlīdzīgi.”

Iespējams, ka vēsturiski nauda regulāri iemaksāta bankomātā, liekot vaicāt, kāpēc šīs iemaksas veiktas un kāpēc tās nekādi nevar pārbaudīt.

Kas notiek tālāk, ja darījumu banka ir atzinusi par aizdomīgu?

“Katra kredītiestāde atbilstoši pieejamajiem resursiem klientu stratēģijai definē pasākumus, lai izpildītu Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) normatīvo noteikumu Nr. 5 trešajā daļā “Klienta izpētes un klienta padziļinātās izpētes veikšanas prasības un kārtība” norādīto. Paredzot gan mehānismus klientu izpētes (nepieciešamības gadījumā – arī padziļinātās izpētes) veikšanai, gan arī darījumu uzraudzības prasības un nosakot arī kārtību, kā iestāde veic šo izpētes procesu kvalitātes novērtējumu. Tāpat arī katra iestāde, ņemot vērā savu “riska apetīti”, nosaka risku mazinošo pasākumu piemērošanas nepieciešamību un atbilstību.”

Pakalpojumu liegšanas laiks

Pieejas liegšana klienta kontam ir galējs lēmums, kas reti tiek piemērots, klientam par to nezinot, skaidro J. Krops. “Ja vien nav saņemts pieprasījums no izmeklējošajām iestādēm strauji rīkoties, klients šā procesa laikā ir saziņā ar banku, tātad – informēts par pārbaudes faktu. Sākumā kredītiestāde centīsies sazināties ar klientu un lūgs skaidrojumu par pazīmēm, kuras likušas klientam pievērst uzmanību. Tāpēc klienta neziņa, ka šāds process ir sācies, ir maz ticama. Ja nu vienīgi klients klaji ignorē bankas centienus ar viņu sazināties.

Ja klients tiešām nav pamanījis nevienu no bankas mēģinājumiem ar viņu sazināties un kredītiestāde ir pieņēmusi lēmumu liegt konta izmantošanas iespēju, tad klients par to noteikti uzzinās brīdī, kad nespēs veikt iecerētos darījumus. Tomēr jābūt ārkārtīgi daudzu neveiksmīgu faktoru sakritībai, lai šāda iespējamība rastos.”

Pakalpojuma liegšanas laiks atkarīgs no ierobežošanas iemesliem. “Swedbank” tos klasificē šādi:

1. Ja piemērota pastiprinātā darījumu uzraudzība (saskaņā ar minēto FKTK noteikumu 44.  punktu “pastiprināto uzraudzību klienta darījumiem var piemērot līdz brīdim, kad iestāde ir ieguvusi klienta padziļinātās izpētes veikšanai nepieciešamo informāciju vai ir pieņēmusi lēmumu pārtraukt darījuma attiecības ar klientu, kā arī līdz faktiskai konta slēgšanai”) un pakalpojuma izmantošana ir ierobežota, tad pieeja var tikt atjaunota pēc pārbaudes veikšanas, kuras laikā klients ir sniedzis pārbaudei nepieciešamo informāciju. Papildus tam ne vienmēr konta izmantošana tiek liegta pilnā apmērā, var gadīties, ka konta izmantošanas ierobežojumi ir daļēji, aicinot klientu pēc iespējas ātrāk kliedēt bažas un sadarbību turpināt.
2. Ja piemērota atturēšanās no darījumu veikšanas/saņemts līdzekļu iesaldēšanas rīkojums – sk. Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas (NILLTPFN) likuma V daļu).
3. Ja piemērots arests – atbilstoši procesa virzītāja veiktajām darbībām.

Klientu sūdzību nav daudz

“SEB bankas” skaidrojums par aizdomīgu darījumu konstatēšanu ir lakoniskāks. J. Novaka informē: “Banka darbojas saskaņā ar NILLTPFN likumu. Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas procesi un ar principu “pazīsti savu klientu” saistītie procesi ir izstrādāti, balstoties uz likumā un saistītajos normatīvajos aktos noteiktajām prasībām. Atklāt konkrētas pazīmes, kas ļautu bankai uztvert darījumus kā aizdomīgus, kā arī uzskaitīt, kādas darbības banka veic, lai izpētītu aizdomīgus darījumus, mēs nevaram, jo to neizpaušanu arī paredz normatīvie akti. Parasti pirms konta bloķēšanas klients par to tiek informēts. Turklāt informācija par konta bloķēšanu ir pieejama internetbankā.”

J. Krops atzīst, ka viens no pastiprināto kontroles mehānismu mērķiem ir konstatēt iespējamu aplokšņu algu maksāšanu, kā arī sekmēt ēnu ekonomikas apkarošanu. Protams, šis līdztekus (vai pamatā) ir arī Valsts ieņēmumu dienesta darbības lauks, bet tas ir cits stāsts.

Kā jau minēts, banku kontroles pasākumi un dažkārt tiem sekojošie ierobežojumi klientiem var šķist netīkami un apgrūtinoši. Tomēr klientu sūdzību par tiem salīdzinājumā ar darījumu skaitu nav sevišķi daudz.

Kā liecina informācija FKTK mājaslapā, pērn par 13 kredītiestādēm kopumā saņemtas 277 sūdzības (no fiziskām personām – 199, no juridiskām – 78). Visvairāk sūdzību – 107 – iesniegtas par sadarbību ar klientu: par sadarbības izbeigšanu, sadarbības nesākšanu, par darījumu izpētes informācijas pieprasīšanu. Tieši par iemaksām un izmaksām no bankomātiem neapmierinātība pausta sešās sūdzībās. Izskatot sūdzībās minēto, FKTK lielākajā daļā nekonstatēja normatīvā regulējuma pārkāpumus, un tikai sešos gadījumos FKTK atklāti trūkumus kredītiestādes operacionālā riska pārvaldīšanā.

Savukārt FNA Komunikācijas vadītāja  Sabīne Spurķe informē, ka asociācijas ombuds (reģistrēts Patērētāju tiesību aizsardzības centra Ārpustiesas patērētāju strīdu risinātāju datubāzē) no banku klientiem pērn ir saņēmis 11 sūdzību par kontu bloķēšanu un slēgšanu, tostarp no deviņām juridiskām un divām fiziskām personām. Četras no tām izbeigtas vai atstātas bez izskatīšanas, par četrām sniegts skaidrojums, bet trīs noraidītas kā nepamatotas.