Publicēts pirms 3 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Freepik
Vai Kriminālprocesa likuma normas, kas personai ļauj pārsūdzēt lēmumu, ar kuru tiek piemērota mantas konfiskācija, atbilst Eiropas direktīvai par nozieguma rīku un noziedzīgi iegūtu līdzekļu iesaldēšanu un konfiskāciju Eiropas Savienībā? Juristi ir sākuši diskutēt par šo jautājumu. Viens no secinājumiem – trūkst vienotas tiesu prakses.
Juridiskās komisijas Krimināltiesību politikas apakškomisijas priekšsēdētājs Andrejs Judins 26. janvāra komisijas sēdē deputātus informēja, ka ir saņemtas vairākas vēstules no zvērināta advokāta Alfrēda Voroņko par Kriminālprocesa likuma normu atbilstību Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai 2014/42/ES (2014. gada 3. aprīlis) par nozieguma rīku un noziedzīgi iegūtu līdzekļu iesaldēšanu un konfiskāciju Eiropas Savienībā.
Jau pērnruden pēc Latvijas Zvērinātu advokātu padomes (LZAP) priekšsēdētāja Jāņa Rozenberga iniciatīvas Tieslietu ministrijas (TM) Kriminālprocesa likuma grozījumu darba grupā norisinājās diskusija par to, vai normatīvajā regulējumā ir vajadzīgi grozījumi, kas paplašinātu pārsūdzības tiesības līdz kasācijas instancei vai kas sašaurinātu apgabaltiesas kompetenci.
Viedokļi ir dažādi. Uzklausot visu pušu redzējumu, Juridiskās komisijas Krimināltiesību politikas apakškomisijas sēdē tika nolemts rosināt TM sasaukt vēl vienu darba grupas sēdi, kurā apspriest priekšlikumus, kā nodrošināt vienotu tiesas praksi par personas tiesībām pārsūdzēt lēmumu, ar kuru tiek piemērota personas mantas konfiskācija.
“Jautājums ir par personas tiesībām pārsūdzēt lēmumu, ar kuru tiek piemērota mantas konfiskācija. Par pareizu direktīvas piemērošanu un interpretēšanu,” komisijas sēdē norādīja zvērināts advokāts Alfrēds Voroņko. “Direktīvas 8. panta 6. punkts noteic, ka dalībvalstīm ir jānodrošina personām, pret kurām tiek vērsta konfiskācija, efektīva iespēja šādu konfiskācijas rīkojumu pārsūdzēt.”
Direktīva noteic, ka “konfiskācija” ir galīga īpašuma atņemšana, ko tiesa norīkojusi saistībā ar noziedzīgu nodarījumu. Savukārt Padomes pamatlēmumā 2006/783/TI (2006. gada 6. oktobris) par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu konfiskācijas rīkojumiem ir sniegta definīcija, kas ir konfiskācijas rīkojums. Tas ir galīgais sods vai tiesas noteiktais pasākums saistībā ar krimināllietu par noziedzīgu nodarījumu vai noziedzīgiem nodarījumiem, ar kuru paredz mantas galīgo atsavināšanu. No šīs definīcijas ir skaidri saprotams, ka lēmums par mantas konfiskāciju var būt tikai un vienīgi tiesas noteikts, uzsvēra A. Voroņko.
“Šie direktīvu standarti šķietami ir ietverti Kriminālprocesa likumā. Tas ir Kriminālprocesa likuma 631. pants, kurā ir noteikta kārtība, kādā pārsūdzami rajona (pilsētas) tiesas lēmumi par noziedzīgi iegūtu mantu. Šī kārtība garantē, ka aizskartajam mantas īpašniekam ir tiesības pārsūdzēt rajona (pilsētas) tiesas lēmumu, ar kuru manta ir atzīta par noziedzīgi iegūtu. Izskatot sūdzību vai protestu, apgabaltiesa var pieņemt jebkuru no Kriminālprocesa likuma 630. pantā paredzētajiem lēmumiem, un šis tiesas lēmums atbilstoši Kriminālprocesa likumam nav pārsūdzams,” klāstīja advokāts.
Taču problēma A. Voroņko ieskatā ir tā, ka Kriminālprocesa likuma 59. nodaļa “Process par noziedzīgi iegūtu mantu” neparedz iespēju pārsūdzēt tādu konfiskācijas rīkojumu, kas tiek noformēts tikai ar apgabaltiesas lēmumu, kad rajona (pilsētas) tiesa bija lēmusi izbeigt procesu, proti, nav konstatējusi, ka ir jāpieņem lēmums par mantas konfiskāciju jeb konfiskācijas rīkojums. Šādā gadījumā saskaņā ar Kriminālprocesa likumu šāds apgabaltiesas lēmums nav pārsūdzams.
Taču Eiropas Parlamenta un Padomes irektīvas 2014/42/ES ( 2014. gada 3. aprīlis) par nozieguma rīku un noziedzīgi iegūtu līdzekļu iesaldēšanu un konfiskāciju Eiropas Savienībā 8. panta 6. punkts nosaka nedaudz citu kārtību, uzskata A. Voroņko. Tādējādi advokāta ieskatā Kriminālprocesa likuma regulējums neatbilstības ES tiesību normām izpaužas tajā, ka direktīvā, kuras transponēšanas termiņš bija 2015. gada 4. oktobris, atsevišķos gadījumos paredz personai plašākas tiesības aizsargāt savas tiesības, nekā tas ir noteikts nacionālajos tiesību aktos.
A. Voroņko ir vērsies Latvijas Universitātes (LU) Juridiskā fakultātes Juridiskās tālākizglītības un profesionālās pilnveides centrā un lūdzis sniegt atzinumu par to, vai privātpersonai Latvijā ir tiesības pārsūdzēt apgabaltiesas Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas kārtībā pieņemto lēmumu par mantas konfiskāciju, ja rajona (pilsētas) tiesa bija lēmusi izbeigt šo procesu. Šo jautājumu tika lūgts izvērtēt kopsakarā ar direktīvas regulējumu.
LU Juridiskās fakultātes Starptautisko un Eiropas tiesību zinātņu katedras mācībspēki Edmunds Broka un Arnis Buka snieguši atzinumu, ka valsts pienākums ir radīt iespēju pārsūdzēt tiesas lēmumu, kas uzskatāms par konfiskācijas rīkojumu direktīvas izpratnē.
Šis atzinums ir iesniegts Saeimas Juridiskajai komisijai.
A. Voroņko arī norādīja uz atšķirīgo tiesas praksi mantas konfiskācijas gadījumos un nosauca atsevišķas praksē novērotas tipoloģijas, kad pirmais lēmums par mantas konfiskāciju tiek pieņemts apgabaltiesā:
A. Judins nosaukto tipoloģiju sakarā piemetināja: “Ja būtu kasācijas instance, tā varētu izvērtēt, vai var pieņemt lēmumu, balstoties uz tiem pašiem pierādījumiem vai jauniem materiāliem, kas procesa sākumā nebija pievienoti. Ja nav kasācijas instances, tad sanāk, ka viena tiesa dara tā, otra tiesa dara pavisam citādi, prakse veidojas, bet īsti nav skaidrs, kura prakse ir pareiza.”
A. Voroņko norādīja, ka direktīva nenosaka procesuālo kārtību, kādai jābūt nodrošinātai konfiskācijas rīkojumu pārsūdzībai – nav noteikts, vai tai jābūt kasācijai vai jāsašaurina apelācijas tiesas pilnvaras.
Atbildot uz jautājumu, kura institūcija varētu viest skaidrību, A. Voroņko norādīja, ka kasācijas instances tiesa un Augstākās (AT) judikatūra šajos jautājumu procesos par noziedzīgi iegūtu mantu varētu iezīmēt kaut kādas robežas, būtu visiem skaidri noteikumi. Iespējams, tas veicinātu gan šāda veida procesu izpratni, gan izskatīšanas vienveidību.
LZAP priekšsēdētājs Jānis Rozenbergs deputātiem skaidroja, ka viņam ir divi ierosinājumi šī jautājuma atrisināšanai. Viens – sašaurināt apelācijas instances kompetenci, proti, atstāt divus nolēmumu veidus: atdot pirmajai instancei vai atstāt negrozītu. Otrs – atjaunot kasācijas instanci, kas pastāvēja līdz 2009. gadam.
J. Rozenbergs drīzāk atbalstītu kasācijas instances atjaunošanu. Kāpēc? “Pēc publiski pieejamajām ziņām, arestētās, potenciāli noziedzīgi iegūtās naudas apjoms ir vairāk nekā pusmiljards eiro. Jautājumi par šo naudas līdzekļu iespējamo konfiskāciju vairākumā gadījumu notiks Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas kārtībā, nevis tā būs izņēmuma situācija. Vairākums šo procesu ir bez fiziskām personām, bez aizdomās turētajiem, ierosināti par Krimināllikuma 195. pantu un tiks skatīti slēgtās tiesas sēdēs 59. nodaļas kārtībā. Nolēmumi šajās lietās nav publiski pieejami, jo tie satur izmeklēšanas noslēpumu – pamatlieta joprojām ir izmeklēšanas stadijā. Senāts šajās lietās nepārbauda nolēmumu pamatotību, jo nav kasācijas instances. Tiesu prakse neveidojas, jo nolēmumi nav pieejami. Senāta iesaistīšana šī jautājuma risināšanā būtu tā vērta.”
Arestētās, potenciāli noziedzīgi iegūtās naudas apjoms ir vairāk nekā pusmiljards eiro.
Zvērināts advokāts Aleksandrs Berezins piekrita J. Rozenberga teiktajam, ka būtu atjaunojama kasācijas instance: “Ir samilzis problēmu apjoms, par kuru būtu nepieciešams izteikties AT, apkopot pieredzi un tiesu praksi.”
TM Krimināltiesību departamenta direktore Indra Gratkovska atgādināja, ka jautājums, vai ir nepieciešami grozījumi, kas attiecas uz kasācijas instanci, un grozījumi, kas sašaurinātu apgabaltiesas kompetenci, pērnruden izskatīti vairākās darba grupas sēdēs. Galarezultātā lūgts Augstākās tiesas viedoklis: tā secināja, ka šādi grozījumi nav nepieciešami. Darba grupas locekļi bija vienisprātis ar AT secināto.
I. Gratkovska Saeimas komisijas sēdē izklāstīja galvenos argumentus, uz ko balstījās TM viedoklis.
Kāpēc lēmums nebūtu pārsūdzams kasācijas instancē? Saskaņā ar Kriminālpocesa likuma 569. panta pirmo daļu “pārsūdzēšana kasācijas kārtībā ir rakstveida kasācijas protesta vai sūdzības iesniegšana AT par tāda apelācijas instances tiesas nolēmuma tiesiskumu, kurš vēl nav stājies spēkā, nolūkā panākt tā atcelšanu pilnībā vai kādā tā daļā vai arī tā grozīšanu juridisku iemeslu dēļ”.
Šī norma nosaka: kasācijas instances tiesa no jauna neizvērtē pierādījumus. Kasācijas instances tiesai ir būtiska loma tiesību normu interpretēšanā un piemērošanā, nevis jaunu pierādījumu novērtēšanā, kurus jau ir vērtējušas zemāku instanču tiesas. Savukārt process par noziedzīgi iegūtu mantu ir vērsts tikai uz konkrētā kriminālprocesā esošo mantisko jautājumu noregulēšanu, līdz ar to pārsūdzības paredzēšana kasācijas kārtībā nenodrošina šī īpašā procesa mērķi.
Ja pirmās instances tiesa būs pieņēmusi lēmumu izbeigt procesu par noziedzīgi iegūtu mantu, bet apelācijas instances tiesa būs pieņēmusi lēmumu atzīt mantu par noziedzīgi iegūtu, pieņemot, ka var tikt iesniegti arī jauni pierādījumi, ko Kriminālprocesa likums šobrīd paredz, tad (pat paredzot pārsūdzību kasācijas kārtībā) netiks nodrošināta apelācijas instances lēmumā norādīto pierādījumu pārvērtēšana pēc būtības, jo kasācijas instances kompetencē tas neietilpst, norādīja I. Gratkovska.
Līdz ar to var secināt, ka lietas tiks nepamatoti sūtītas pa tiesu instancēm. Proti, ja šādā lietā tiks iesniegta kasācijas sūdzība, lai nodrošinātu pierādījumu izvērtēšanu vismaz divās tiesu instancēs, tad vienīgais lēmums, kādu varēs pieņemt kasācijas tiesa, būs atcelt apelācijas tiesas lēmumu, nosūtīt lietu atkārtotai skatīšanai. Šādā gadījumā kasācijas instances tiesas vienīgā funkcija, secinot, ka jānodrošina efektīva pārsūdzība, būtu konstatēt, ka apgabaltiesas lēmums ir atceļams, lieta nosūtāma jaunai izskatīšanai. Tādā veidā apgabaltiesa, jau pieņemot lēmumu un sniedzot vērtējumu un motivāciju, zinās, ka kasācijas instances tiesa to atcels. Tas neveicinās ne kvalitāti, ne saprātīgu termiņu ievērošanu un paildzinās procesu, norādīja TM pārstāve.
Turklāt iespēja pārsūdzēt lēmumu kasācijas kārtībā tiks attiecināta arī uz lietām, kurās rajona tiesa būs atzinusi mantu par noziedzīgi iegūtu, kā arī tad, ja apelācijas instances tiesa būs lēmusi tāpat. Tādējādi šajā lietu kategorijā pieaugs izskatīšanas termiņš.
I. Gratkovska arī uzsvēra, ka būtu nesamērīgi ierobežot apelācijas instances tiesas kompetenci lēmumu pieņemšanā šīs kategorijas lietās, paredzot, ka tā vai nu var atstāt negrozītu rajona tiesas lēmumu, vai to atcelt un nodot lietu jaunai izskatīšanai atkārtoti pirmās instances tiesā.
Ja rajona tiesas un apgabaltiesas rīcībā ir vieni un tie paši pierādījumi, bet apelācijas instances tiesas ieskatā tie ir novērtējami citādi, tad nebūtu nekāda pamata nepieņemt pretēju lēmumu.
Šādi ierobežojot apelācijas instances tiesas kompetenci lēmumu pieņemšanā, iespējams, rodas situācija, kad pirmās instances tiesa, skatot lietu atkārtoti, atkārtoti pieņems lēmumu izbeigt procesu, savukārt apelācijas instance to atkal atcels. Šāda prakse neveicinās procesa ekonomiju un savlaicīgu jautājumu izlemšanu, tā TM pārstāve.
No direktīvas 8. panta 6. punkta izriet: dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka ikviens konfiskācijas rīkojums tiek pamatots un ka rīkojums tiek paziņots iesaistītajai personai. Dalībvalstis nodrošina personai, pret kuru tiek vērsta konfiskācija, efektīvu iespēju pārsūdzēt tiesā konfiskācijas rīkojumu.
Šī panta 8. punkts nosaka: direktīvas 5. pantā minēto procedūru gadījumā attiecīgajai personai ir efektīva iespēja pārsūdzēt lietas apstākļus, tostarp konkrētus faktus un pieejamos pierādījumus, uz kuru pamata attiecīgo īpašumu uzskata par īpašumu, kas iegūts no noziedzīgas darbības.
I. Gratkovska skaidroja, ka ne direktīvas normas, ne direktīvas preambula detalizētāk neskaidro, kāds pārsūdzības process būtu atzīstams par efektīvu konkrētajā gadījumā. Tāpat nav arī konstatēta ES tiesas prakse, kas detalizētāk skaidrotu šīs direktīvas normas.
Abi minētie direktīvas 8. panta punkti norāda uz dalībvalstu pienākumu veidot procesuālas normas ar konkrētu mērķi, bet pati kārtība tieši neizriet no šīs direktīvas. Piemēram, tā neparedz ne pārsūdzības piekritību, ne procesuālos termiņus, ne citus būtiskus procesuālos jautājumus.
Ministrija uzskata, ka direktīva nacionālajā normatīvajā regulējumā ir pārņemta korekti, neviens – ne Eiropas Komisija, ne ES tiesa – to nav apšaubījis. Netiek arī secināts, ka direktīvas 8. panta 6. punkts varētu būt tieši piemērojams.
Augstākās tiesas Krimināllietu departamenta zinātniski analītiskais padomnieks soc. prof. Dr. iur. Jānis Baumanis uzsvēra, ka diskusija pēc būtības ir par to, ka Kriminālprocesā likumā ir vienkāršoti procesi, kuros dažkārt tiek ignorētas personas tiesības.
“Analizējot Kriminālprocesa likuma 59. nodaļu “Process par noziedzīgi iegūtu mantu”, jāatzīst, ka likumdevējs ir izveidojis ļoti vienkāršotu kārtību, kā arestēt noziedzīgi iegūtu mantu. 59. nodaļu veido seši panti. Kasācijas instancei būtu jāvērtē tikai šo sešu pantu piemērošana. Šaubos, ka izklāstītajos gadījumos kasācijas instance varētu pieņemt kādu nolēmumu, kas atzītu, ka šī kārtība neatbilst Kriminālprocesa likumā paredzētajam,” sacīja J. Baumanis. “Visi sagaida, ka AT spēs kaut ko labot. AT te neko nespēs palīdzēt, ja tas atbilst tiesiskajam regulējumam, – AT vērtē tikai atbilstību Krimināllikumam un Kriminālprocesa likuma normām.”
Uzsverot, ka direktīva ir pārņemta korekti, ģenerālprokurors Juris Stukāns akcentēja, ka “jautājums ir par normu piemērošanu. Ja runājam par konkrētiem gadījumiem, ko aprakstīja advokāts A. Voroņko, tad viņam ir pilnīga taisnība – daudzos jautājumos tiešām ir pamats apšaubīt, vai ir nodrošinātas iespējas aizstāvēties pret to, ko valsts izvirza, tajā pašā laikā ierobežojot piekļuvi argumentiem, pierādījumiem, uz kāda pamata valsts pieņem konfiskācijas rīkojumu”.
Viņaprāt, TM darba grupai būtu jāturpina strādāt un visi praktiskie gadījumi, kurus aprakstīja advokāts A. Voroņko un par kuru korektumu rodas šaubas, būtu jāapraksta, norādot, kā saskaņā ar regulējumu jārīkojas.
J. Stukāns uzsvēra, ka valstij nav pienākuma veidot kasācijas instanci, bet atbilstoši likumam “Par tiesu varu” Augstākajai tiesai ir pienākums nodrošināt vienveidīgu normu piemērošanu. Ģenerālprokurors uzskata, ka likumā ir jānosaka: ja pirmā instance nav vērtējusi pierādījumus, tad apgabaltiesa spriedumu atceļ un lietu nodod atpakaļ izvērtēšanai, lai tiktu izskatīti pierādījumi.
Šobrīd likums paredz, ka pierādījumus abas puses var iesniegt jebkurā brīdī. Tas ir nepareizi, uzskata J. Stukāns. Likumā būtu jāieraksta, ka pierādījumu var iesniegt tikai pirmajai instancei un apgabaltiesā vairs tos iesniegt nevar. Nevar būt tā, ka abas puses uz apgabaltiesu vēl atnes dažādus dokumentus, parādās pirms desmit gadiem noslēgtie līgumi.
“Vēl viens būtisks moments, kas prasa atrisinājumu, ir pieeja krimināllietas materiāliem,” teica ģenerālprokurors. “Šobrīd likumā ir norādīts, ka procesa virzītājs izlemj, vai uzrādīt visus materiālus vai tikai daļu. Noteiktu daļu materiālu redz tikai tiesnesis. Ja prasa konfiscēt mantu, tad visiem materiāliem, uz kuriem balstās šis rīkojums, ir jābūt pieejamiem arī aizstāvībai. Var paņemt parakstu par ziņu neizpaušanu. Neredzu iemeslu nerādīt lietas materiālus, kurus vērtē tiesa.”
Moneyval ceļvedis un pasākumu plāns 2019. gadam
Pasākumu plāns 2020.–2022. gadam
Pasākumu plāns 2022. gadam
