Manuprāt, vīrusa izplatība šopavasar un attālinātā mācību procesa ieviešana visās Latvijas skolās savā ziņā šokēja gan skolotājus un skolēnus, gan viņu vecākus. Kā jūs salīdzinātu klātienes un attālinātās mācīšanās ietekmi uz bērna attīstību? Kādi ir šādas mācīšanās plusi un mīnusi?
S. Sebre: Gan no psiholoģijas, gan no pedagoģijas viedokļa klātienes mācībām ir vairāki plusi. Viens no iemesliem ir saskarsme, kas ir cilvēka pamatvajadzība visa mūža garumā. Attālinātajās mācībās bērns kontaktējas tikai ar saviem vecākiem, bet saskarsme tieši ar skolotājiem un klasesbiedriem ir ļoti būtiska bērna sociālemocionālajai attīstībai, kas ietekmē visus viņa domāšanas procesus.
Saskarsme ir primāra, ļoti būtiska, bez tās bērns nevar attīstīties. No dokumentālajām filmām zinām: ja bērns tiek pamests mežā, bez saskarsmes, viņš vairs nav bērns.
Bet ir tāds kā Mauglis.
Saskarsme ar mammu un tēti ir ļoti svarīga no piedzimšanas pirmā brīža. Tāpat ir svarīga saskarsme ar citiem bērniem, skolotājiem. Bez tā nenotiek nekas – ne kognitīvā, ne valodas, ne emocionālā un sociālā attīstība.
Tas, cik daudz bērns iegūst no attālinātā mācību procesa, ir saistīts ar viņa attīstības līmeni, kā arī temperamentu un spēju noturēt uzmanību – vidusskolēniem tā ir pavisam cita lieta nekā bērniem sākumskolā.
Tātad īpaši svarīgas klātienes mācības ir 1.–6. klases skolēniem?
Par šo tēmu vēl nav veikti pētījumi, bet es domāju, ka jā. Sākumskolas bērni noteikti iegūst vairāk tiešā saskarsmē ar skolotāju, viņiem ir vieglāk koncentrēties skolā, klasē. Īpaši svarīgi tas ir bērniem, kuriem jau ir kādas grūtības noturēt uzmanību.
Attālināto mācību procesā, vai tas ir saziņas rīkā “Zoom” vai kaut kur citur, programma nebūs tik efektīva un nenotiks tik konsekventa mijiedarība, kā tas ir klasē.
Ja bērni skatās tikai ekrānā, daudz tiek palaists garām. Skolotāji tomēr ir profesionāļi un spēj pievērst bērnu uzmanību, viņiem ir pieredze un profesionālās metodes, ar kurām klātienē labāk iemācīt vielu un noturēt bērnu uzmanību. Pedagogi klātienē var arī labāk izskaidrot. Protams, videoekrānā arī var izskaidrot, bet tas ir citādi nekā tiešā mijiedarbībā, kas ir ļoti svarīga.
Ja bērns kaut ko nesaprot, viņš var uzreiz skolotājai uzdot jautājumu, uz kuru viņa tūlīt var atbildēt. Attālināti mācoties, skolotājs uz jautājumiem nevar atbildēt tik precīzi un intensīvi, kā tas ir klātienē. Vecāki vienkārši nespēj ne tik labi atbildēt, ne arī tā paskaidrot.
L. Daniela: Runājot par attālināto mācīšanos, jāņem vērā, ka bija krīzes situācija un tā bija ātri jārisina. Taču ir svarīgi saprast, kuri bērni var un kuri nevar mācīties attālināti. Varbūt kāds nevar koncentrēties klasē un viņam pat vajag mācīties attālināti – tādi gadījumi ir. Attālinātās mācīšanās virziens ir zināšanu pieejamība – ja bērns ilgstoši atrodas mājās slimības dēļ vai dzīvo nomaļā vietā vai ja viņa ģimene daudz braukā riņķī un bērnam ir problemātiski vienmēr klātienē apmeklēt mācības. Tātad šādā mācīšanās veidā var būt arī pozitīvais aspekts.
Runājām par skolotāju, kurš klasē var atbildēt uz bērnu jautājumiem, bet, ja lūkojamies plašāk, tiešsaistes mācību laikā skolēns var saņemt atbildes ne tikai no sava skolotāja, bet arī no citiem skolotājiem, tādējādi viņš varbūt pat var iegūt vairāk.
Tomēr šie pozitīvie aspekti nebūtu skatāmi atrauti no bērna gatavības pašvadīti mācīties, no atbilstošu mācību materiālu pieejamības, no skolēnu digitālās pratības izmantot dažādus rīkus mācīšanās vajadzībām un no viņa motivācijas pārvarēt grūtības, jo arī mācīšanās prasa noteiktu grūtību pārvarēšanu.
Ne visi bērni spēj paši mācīties. Šīs prasmes ir soli pa solītim jāattīsta. Viens to var, bet citam ir vajadzīga vecāka vai skolotāja palīdzība. Bet ne katrreiz vecāki var palīdzēt – iemesls var būt vecāku noslodze, viņu zināšanas par noteiktām tēmām un intelektuālās spējas, degradācija vai kaut kas cits. Ja liksim lielu uzsvaru uz vecāku atbalstu, tad akceptēsim, ka daļa bērnu nesaņems atbilstošu izglītību. Nevaram nodrošināt šīs līdzvērtīgās iespējas.
Droši vien nekad nebūs tikai digitālo skolu, vai ne?
L. Daniela: Varētu būt, bet ne ar šiem mācību līdzekļiem, kas šobrīd tiek izmantoti. Tad ir stipri jādomā, kā tas notiek, kādus mācību līdzekļus un kādas mācīšanās formas izmantojam. Bet noteikti negribētu tikai digitālo skolu: krīzes apstākļos tā ir viena lieta, bet tad izslēgsim sadarbības aspektu un sociālo komunikāciju, jūtas un emocijas.
S. Sebre: Tas būtu milzīgs zaudējums bērnam, ja viņam ietu secen mijiedarbība ar citiem. Ne tikai sociālemocionāli, bet arī kognitīvi – ko iegūst no bērniem un skolotājiem, ko mācās no citiem.
Savulaik LV portāla intervijā Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesore Malgožata Raščevska skaidroja, ka pētījumā, standartizējot pasaulē ļoti populāro Vekslera intelekta testu bērniem vecumā no sešiem līdz 16 gadiem, konstatēts, ka dzimumu atšķirības parādās uztveres ātrumā jeb uzmanībā. Vai dzimumu atšķirības izpaužas arī attālinātajās mācībās?
S. Sebre: Psiholoģijā par šiem jautājumiem veikti daudzi dažādi pētījumi. Bērni reaģē ļoti atšķirīgi. Uzmanības noturības problēmas var būt gan meitenēm, gan zēniem. Daži pētījumi rāda, ka hiperaktivitāte biežāk sastopama zēniem. Arī autisma spektra un socializēšanās traucējumi biežāk novērojami zēniem. Ja klasē ir 30 bērni, īpašas problēmas ir apmēram 5% bērnu, t. i., 1–2 skolēniem, un pārsvarā šādas problēmas vairāk ir zēniem.
Ja skatās uz klasi kopumā, tad gan zēniem, gan meitenēm var būt dažāds uzmanības noturības līmenis, uztveres ātrums un intelekts. Bērni ir atšķirīgi gan kognitīvi, gan jūtīguma ziņā. Kad ir krīzes situācijas, jūtīgiem bērniem būs grūtāk.
Izglītības un zinātnes ministrijas aptaujas “Attālinātās mācības no skolēnu, skolotāju un vecāku skatupunkta” rezultāti liecina, ka vecāku loma attālinātajās mācībās bija daudz nozīmīgāka nekā klātienes mācībās: 42% aptaujāto vecāku vidēji dienā vismaz trīs stundas veltīja tam, lai palīdzētu saviem bērniem mācībās. Iespējams, šie dati vairāk varētu būt attiecināmi uz sākumskolas bērniem. No cik gadu vecuma skolēni spēj mācīties patstāvīgi?
L. Daniela: Grūti pateikt, līdz cik gadu vecumam vecākiem ir jāpalīdz bērniem mācīties. Nevar visiem bērniem pateikt vienādu robežu, kad šis atbalsts vairs nav vajadzīgs. Vienam vecāku palīdzība nepieciešama ilgāk, otram – ne tik ilgi.
S. Sebre: Nevar novilkt svītru vienā vietā, tas ir pakāpeniski – pirmajās klasēs vecākiem bērnu mācībām jāvelta vairāk laika. Ir jāņem vērā bērna specifika, uzmanības noturība, kognitīvās spējas kopumā. Vairumam vidusskolēnu vajadzētu tikt galā pašiem. Tomēr vecāku uzraudzība paliek – kādam jāpārbauda, vai uzdotais ir izdarīts. Ir vajadzīgs vecāku monitorings.
Somijas izglītības sistēmā strādājošā Anželika Krastiņa medijos ir paudusi, ka viņai aptuveni 30% no darba arī pirms krīzes noritēja digitāli. Cik daudz mācību procesā vajadzētu izmantot digitālos rīkus? Kā tie nākotnē būtu jāattīsta?
L. Daniela: No vienas puses, krīze parādīja, ka ir jāpārstāj bērniem sist pa pirkstiem un jāsāk izmantot to, ko piedāvā digitalizācija, – gan labās, gan sliktās lietas. Bet, no otras puses, kā viņi zinās, kuras ir labās lietas, ja tās bērniem neparādīsim un neiemācīsim? Beidzot esam sapratuši, ka ar digitālajiem rīkiem varam palīdzēt bērniem mācīties un iegūt labu rezultātu. Tā nevar būt vienkārši pārslēgšanās ekrānā. Tam ir jābūt specifiskam rīkam un metodikām – kā veicināt mācību motivāciju, kā sniegt atgriezenisko saiti, ja skolotājs bērnu neredz, tas ir arī laiks: cik ilgi viņš izmanto digitālos rīkus.
Digitālo mācību līdzekļu izmantošana ir nedaudz citāda nekā attālinātās mācības. Klasē var izmantot programmēšanas aktivitātes, izglītojošo robotiku u. c.
Somija jau sen mācību procesā ir ieviesusi digitālos mācību līdzekļus, ar kuriem skolēns pats var darboties.
Pieminēšu vienu mūsu fakultātes maģistra darbu, kurā tika pētīts, kā veicināt aktīvo mācīšanos, izmantojot gan platformas, gan digitālos mācību līdzekļus. Maģistrante ar bērniem sāka strādāt marta sākumā, bet šī mēneša vidū sākās vīrusa pandēmija. Tie bērni, kurus maģistrante bija apmācījusi strādāt ar digitālajiem rīkiem, bija labāk sagatavoti attālinātajam mācību procesam, viņi zināja, kā darboties ar dažādām mācīšanās platformām, digitālajiem uzdevumiem, kā lejuplādēt fotogrāfijas u. c. Citām klasēm, kas nebija iekļautas pētījumā, gāja grūtāk.
Digitālajiem mācību līdzekļiem ir potenciāls, ar tiem daudz ko var darīt, bet ir jāiemācās tos izmantot.
Vai visus mācību priekšmetus ir iespējams mācīties digitāli, piemēram, sportu?
L. Daniela: Jā, pat sportu var mācīties digitāli – to pierāda sporta sacensības, kas saslēgtas kopā vienā sistēmā, speciālas lietotnes.
Arī mākslu problemātiski varētu mācīties attālināti. Jā, tā var būt digitāla, var būt digitāls dizains, māksla var būt virtuālajā realitātē, bet šajā priekšmetā vajadzētu arī klātienes apmācības.
S. Sebre: Arī mūziku, tautas dejas mācīties klātienē būtu jēgpilnāk.
Attālinātās mācības un mājasdarbi – šādā situācijā daudz ko var norakstīt no gāmatas. Cik jēgpilni šajā gadījumā ir mājasdarbi? Eksperti gan apgalvo, ka tie tomēr ir vajadzīgi, jo nostiprina bērnu ilgstošo atmiņu, dziļāku mācītā izpratni, pašregulācijas spējas un atbildību.
L. Daniela: Tie ir jēgpilni, ar mērķi, lai bērns mācītos. Jautājums ir: ko uzdodam? Ja kaut ko tādu, ko var izpildīt, norakstot no grāmatas, atrodot internetā vai izmantojot lietotni, kas prot atrisināt matemātikas uzdevumus, tad būtu diezgan dīvaini, ja šīs iespējas skolēni arī neizmantotu. Bet, ja uzdodam mājasdarbu, kurā bērnam pašam kaut kas ir jādara, jāizmanto kāds digitālais rīks, jāiegulda kognitīvā slodze, kāpēc gan ne?
Somijā arī ir mājasdarbi, tie tikai saucas mazliet citādi. Bet tas ir skolotāja uzdevums: saprast, kā skolēns mājās mācās, cik daudz uzdot ir adekvāti, vai nav pārpūles.
S. Sebre: Vislabākie ir mājasdarbi, kuros bērnam jāiegulda kaut kas no savas pieredzes, piemēram, jāraksta eseja par savu pārdzīvojumu Covid-19 laikā. Vai matemātikā jāizrēķina savas guļamistabas izmērs. Tad skolotājam būs 30 atšķirīgi mājasdarbi un neviens neko nevarēs norakstīt internetā.
Ir viedoklis, ka cilvēkam ir nepieciešams mācīties no galvas, kustināt rokas, rakstīt utt., lai trenētu smadzenes. Mācoties attālināti, zināt dzejolīti no galvas nav jēgas.
S. Sebre: Jā, ja arī dzejolītis bija jāzina no galvas, skolēni tikpat labi varēja skatīties ārpus ekrāna, kur nolikts dzejolīša špikeris. Tas ir vēl viens attālinātās mācīšanās trūkums – ir daudz lielāka iespēja bērnam neiemācīties dzejolīti no galvas.
Bet vai mācīšanās no galvas ir vajadzīga?
S. Sebre: Pedagoģijā ir dažādi viedokļi, bet, manuprāt, jā, pilnīgi noteikti, mācīšanās no galvas ir vajadzīga. Tā vispārīgi trenē kognitīvos procesus, kā arī veido bērna dzīvi vienkāršāku, piemēram, ja viņš ir iemācījies no galvas reizrēķinu. Mācīšanās no galvas trenē viņa domāšanu, spriešanas spējas.
L. Daniela: Viens pedagoģijas virziens uzskata, ka mācīties no galvas ir novecojusi metode. Bet es arī pārstāvu grupu, kas teiks: jā – mācīšanās no galvas ir vajadzīga. Ir nepieciešams, lai smadzenēs veidotos neironu savienojumi, un tie nevar veidoties haotiski. Kad mācās no galvas, veidojas vajadzīgā struktūra. Vēlāk, 35 gados, var nemācīties no galvas, bet sākumā, kad bērns attīstās, mācīšanās no galvas ir pamatuzdevums, lai pēc tam būtu vieglāk mācīties – strukturēt informāciju galvā, iegaumēt.
S. Sebre: Izmantot informāciju.
L. Daniela: Mēs paredzam, ka bērns attīstīsies, dodam sarežģītākus uzdevumus, un viņam šī informācija ir jāapstrādā. Ja ir izkritis posms, kad jāmācās no galvas un jāpiepūlas, tad ieraugām, ka ir problēmas ar mācībām.
S. Sebre: Manuprāt, pastāv divi ekstrēmi. Viens, senāk dominējošais viedoklis: ir tikai jāmācās no galvas datumi, vietas utt. Nav jādomā par procesu, nav jādomā līdzi, kāpēc. Otrs ekstrēms – nekas nav jāmācas no galvas, var izteikt pats savu viedokli par kaut ko. Domāju, abi šie ekstrēmi ir nevēlami.
Mācīšanās no galvas – tā ir spriešanas un kognitīvo spēju attīstīšana.
Lai veicinātu attālināto mācību pieejamību, kvalitatīva satura apgūšanu un sniegtu lielāku atbalstu vecākiem, īpaši sākumskolas posmā, no 6. aprīļa līdz 29. maijam darbojās jauns izglītojošais TV kanāls “Tava klase”. Kā vērtējat šī TV kanāla izveidi? Kādu lomu tas spēlēja attālinātā izglītības procesa uzlabošanā?
L. Daniela: Noteikti varētu analizēt to, ko īsti mācīja, vai bērni skatījās, vai visiem bērniem saturs bija saprotams. Bet es gribētu uzslavēt, ka tika meklēts centralizēts attālināto mācību risinājums. Tālāk, uz TV kanālu balstoties, jau varētu domāt, ko attīstīt vairāk un labāk. Sarunās ar kolēģiem no citām valstīm tika piedāvāti ļoti dažādi risinājumi – uzdevumi pat tika sūtīti pa pastu.
S. Sebre: TV kanāla “Tava klase” ieviešana ir uzslavējama. Intereses pēc to reizēm paskatījos. Viens vēstures skolotājs, manuprāt, ideāli skaidroja vielu, vidusskolēni, kas to klausījās, bija lieli ieguvēji.
Anželika Krastiņa uzskata, ka izglītībai sen bija laiks mainīties, digitalizēties. Viņa secina, ka šobrīd, 21. gadsimtā, ļoti daudzās pasaules valstīs vienīgais digitālais rīks, kas tiek izmantots izglītības procesā, ir e-pasts. Vai Latvijas izglītības sistēmai ir jāmainās digitalizācijas virzienā?
L. Daniela: Te pat nav ko komentēt – jā, ir jāmainās. Visu laiku jau kaut kas tiek darīts, nav tā, ka visi sēž un apgalvo, ka Komenskis (Jans Amoss Komenskis ir Morāvijā dzimis pedagogs un rakstnieks, kas tiek uzskatīts par mūsdienu pedagoģijas zinātnes pamatlicēju – red.) bija ģeniālākais un tālāk nekur neejam. Lai gan Komenskis bija ģeniāls cilvēks.
Ja runājam par digitālizāciju, tad piekritīšu, ka tur ir liels potenciāls un varam daudz ko darīt. Varam izstrādāt pedagoģiskos paņēmienus tieši digitālajai videi, jo tie atšķiras no situācijas, kad skolotājs ir klases priekšā un sasniedz ikvienu bērnu.
Mums ir jāmainās, arī vērtējot, kā bērns izmanto digitālās prasmes. Piemēram, ir karsts un viņš ir uzprogrammējis nelielu ventilatoriņu un uzlicis sev uz pieres, bet nav izrēķinājis uzdevumu. Lai to uzprogrammētu, ir vajadzīgi konkrēti aprēķini. Skolotājs to var ņemt vērā, bet var uz to skatīties kā uz štruntu, kam skolēns ir notērējis laiku. Ir jādomā, kā vērtējam bērnu, ko viņš dara, kā izmanto digitālos rīkus.
Izaicinājumu ir gana daudz, un arī iespēju ir daudz.
Arvien biežāk vecāki izvēlas tik daudz nepavadīt laika kopā ar bērnu, bet iedod viņam viedtālruni vai planšeti, kas viņu izklaidē.
L. Daniela: Tas ir ļoti populārs aizrādījums vecākiem. Bet vai zinām, cik daudz laika bērns pavada ar viedierīci un ko viņš vispār ar to dara? Ir bērni, kas planšetē iemācās burtus, māk sadalīt krāsas.
Mana omīte stāstīja: kad bija jāiet strādāt, bērnu vajadzēja piesiet pie gultas kājas, lai viņš nekur nepazūd. Planšete ir piesiešana pie gultas kājas mūsu gadsimtā. Katrā laikā un paaudzē ir šādas lietas. Planšete pati par sevi nav milzīgs grēks.
S. Sebre: Ļoti svarīgi ir atrast līdzsvaru. Digitālos rīkus mūsdienās nevar aizliegt. Ja bērns ir vienīgais klasē, kas nav turējis rokās planšeti, tad viņš nespēs komunicēt ar pārējiem. Tā ir daļa no modernās dzīves. Digitālie rīki dod lielas priekšrocības.
Vecākiem vajadzētu kontrolēt, kā bērni izmanto digitālās ierīces, ieviest konkrētus tehniskus ierobežojumus.
L. Daniela: Psihologi un pedagogi skatās uz digitālajiem rīkiem no izglītotāju perspektīvas. Nesen gatavoju publikāciju, kurā vērtēju virtuālos muzejus, skatoties no mācīšanās viedokļa. Virtuālo muzeju skaits bija gana liels, bet, ja atlasa tos, no kuriem kaut ko var iegūt, tad jau sanāk krietni mazāk.
Tāpat ar digitālajām spēlēm – mūsu uzdevums varētu būt sagatavot vadlīnijas, kā vecākiem uz tām skatīties. Piemēram, burtiņu spēle. Ja grib to dot bērnam, vajadzētu skatīties, kuram vecumam tā ir piemērota, vai nav par strauju dažādu objektu maiņa ekrānā, kas ietekmē uzmanības noturību, vai nav parāk daudz nelielu detaļu. Vecāki šādas lietas nevar zināt, ja par to nav iepriekš sniegta informācija.
S. Sebre: Gribēju pievērsties skolotāju sagatavotībai. Ir dažādu paaudžu pedagogi ar dažādām priekšzināšanām digitālajās prasmēs. Viņi ar krīzi tika galā ļoti atšķirīgi.
Esmu dzirdējusi par absurdiem mājasdarbiem. Piemēram, 2. klases bērnam bija jānofilmē, kā viņš spēlē “Kur tu teici, gailīti”. Vai visiem ir mājās klavieres, un vai visi prot tās spēlēt?
L. Daniela: Runāju ar kādu skolas direktoru. Tie bērni, kas gribēja mācīties, to arī darīja. Bet ļoti grūti bija sameklēt atsevišķus bērnus, jo viņi vispār ekrānos neparādījās.
Kam jāgatavojas septembrī? Vai nav tā, ka savā ziņā klātienē mācības rudenī būs “jāiedzen”?
S. Sebre: Jā, būs “jāiedzen”, būs robi zināšanās. Bet vislielākie robi būs tiem bērniem, kuriem jau ir kādas mācīšanās grūtības.
L. Daniela: Vai tādiem, kuriem ir speciālās mācīšanās vajadzības. Domāju: ja skolotāji būs gatavi sākt mācību vielu nevis no tās vietas, kur parasti, bet gan mazlietiņ citādi, tad nekas traks nenotiks.
Vai vajadzētu septembrī atkārtot krīzes laikā iemācīto?
L. Daniela: Droši vien vajadzētu.
S. Sebre: Kaut kādā mērā noteikti. Latvijas skolu sistēmā ideāli būtu septembrī bērnus sadalīt divās, trīs grupās atkarībā no zināšanu apguves līmeņa. Domāju, diezgan daudzi mācību vielu būs apguvuši labā līmenī. Taču daļa, kuriem jau bija problēmas, būs ieslīdējuši vēl zemākā līmenī, un viņiem būs vajadzīga papildu palīdzība.
L. Daniela: Vēl vadošajām institūcijām vajadzētu pieņemt dažādību. Citādi nāk lozungi: visi darīs tā, kurš nedara, tas ir sliktais. Bet skolotājs jau arī nezina. Ne vienmēr var izdomāt, kas ir jādara. Varbūt vadošās institūcijas varētu ieteikt padomāt par bērniem, kuriem jau bija grūtāk mācīties, sniegt viņiem atbalstu. Ja bija “Tava klase”, tad varbūt ir jāizveido “Tava klase prim”, kas paredzēta mācību vielas atkārtošanai, lai varētu pameklēt informāciju.
S. Sebre: Ideālā situācijā vajadzētu vairāk piesaistīt asistentus bērniem, kas ir dziļākā zināšanu bedrē, lai viņiem palīdzētu mācīties.
