Ekonomikas sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) Starptautiskās skolēnu novērtēšanas programmas (PISA) 2015. gada rezultāti liecina, ka Latvijā 15 gadus vecu jauniešu vidū meitenes joprojām ir ievērojami pārākas par zēniem gan lasīšanā, gan dabaszinātnēs. Savukārt matemātikā meiteņu un zēnu sasniegumi ir vienādi. Kā skaidrojat šādus rezultātus?
Nenoliedzami, mācību sasniegumi ir saistīti ar intelektuālajām spējām. Teorija nosaka: jo vairāk cilvēks mācās, jo sasniedz augstākas abstraktās domāšanas spējas. Ja mazāk izglītojas un velta laiku citām aktivitātēm, intelekta rādītāji varētu nebūt tik labi. Sevišķi tie, kas balstās uz apgūtām zināšanām, jēdzienu izpratni, kas ir ļoti svarīgi skolā.
Taču ir jāsaprot divas svarīgas lietas: ir dažādi uzskati, kas ir intelekts. Patlaban joprojām nav vienota priekšstata. Turklāt viens virziens, ko saucam par intelekta psihometriskām teorijām, balstās uz dažādu testu mērījumiem, kas savukārt mēra atsevišķas intelektuālas jeb kognitīvas spējas. Šis virziens ir diezgan labi attīstījies, un lielākā daļa salīdzinājumu, arī par dzimumu atšķirībām, tiek veikta šīs teorētiskās pieejas gultnē.
Pagājušā gadsimta beigu posmā ir attīstījušās arī citas teorijas, piemēram, Roberta Sternberga sekmīgā intelekta teorija, kas definē, ka intelekts sastāv no analītiskā, kreatīvā un praktiskā. Tā ir konceptuāli atšķirīga pieeja. Šādā veidā intelektu ir ļoti grūti izmērīt. Ja analītisko intelektu izmērīt ir viegli, tad praktisko un kreatīvo – nē. Tādēļ var izrādīties, ka zēniem ir, piemēram, augstāk attīstīts praktiskais un kreatīvais intelekts tādās dzīves jomās, kas nav tik cieši saistītas ar pašlaik skolā apgūstamo saturu.
Runājot ar sociologiem par dzimuma sekmju atšķirībām, viens no viedokļiem bija, ka 15 gadu vecumā zēni nav tik apzinīgi, tik uzmanīgi stundās neklausās, savukārt vidusskolā un augstskolā sekmju līmenis jau izlīdzinās.
Pētījumi, kas notikuši citās pasaules valstīs, kur intelektuālajai izpētei veltīti 50 gadi un vairāk, liecina, ka kopējais intelekts zēniem un meitenēm neatšķiras, tostarp skolas periodā. Līdzīga situācija ir arī pieaugušo vidū. Ja analizē situāciju pa dažādiem spēju veidiem, atšķirības parādās atsevišķos vecuma periodos. Piemēram, pusaudžu vecumā zēniem ir vairāk attīstīta vizuāli telpiskā domāšana, tas ir, neverbālais intelekts. Bieži vien skolotāji jūt, ka meitenes ir pārākas, jo viņām vairāk ir attīstīts verbālais intelekts. Taču tas nenozīmē, ka puiši domā vājāk. Mēs skolā nepiedāvājam risināt tādas problēmas, kur viņi parādītu savu spēku, jo lielākā daļa izglītības balstās uz verbālās informācijas apguvi un izpratni.
Tas ir – uz runāšanu?
Jā, taisnība, izglītības sistēma pārāk daudz ir orientēta uz verbālo izpratni. Piemēram, pateicoties datortehnikai, ļoti daudzas lietas var vizualizēt. Šajā aspektā zēni varētu būt spēcīgāki. Var pat būt tā, ka ar laiku zēni mācīsies labāk nekā meitenes, jo viņiem ļoti svarīgs mācību procesā ir vizuālais atbalsts. To pierāda bioloģiskie pētījumi: kad organismā pusaudža vecumā pieaug testosterona līmenis, tas pozitīvi ietekmē un stimulē smadzenēs vizuāli telpiskās informācijas apstrādes struktūru attīstību.
Puiši caurmērā būtu spēcīgāki dažādos konstruēšanas uzdevumos, kur domāt vairāk vajadzētu vizuāli, telpiskāk. Viņi, piemēram, labāk orientējas telpā, ir precīzāki iztēlē. Ir arī vecuma posmi, kuros zēni parāda labākas spējas kvantitatīvā spriešanā.
Starptautiskos pētījumos arī norādīts, ka, veidojot verbālos uzdevumus, ir ļoti svarīgi, kāda veida uzdevumi tajos tiek ietverti – vairāk piemēroti meiteņu vai zēnu pieredzei. Ja, piemēram, jautāsiet kaut ko par mašīnām, vinnētāji būs zēni. Ja jautājumi būs par nodarbi, kura tuvāka sievietēm, tad atkal meitenes uzrādīs labākus rezultātus. Kamēr to nesaprata, tikmēr verbālie testi parādīja atšķirīgus rezultātus par labu vienai vai otrai grupai. Tā ir arī kultūrvides īpatnība – katrā ir savas tradīcijas, nodarbes, par kurām interesējas viena vai otra dzimuma cilvēki.
Tātad – ja gribam saņemt korektus testa rezultātus, ir jāpanāk, lai tajos būtu dzimumneitrāla informācija.
Arī LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultāte ir veikusi pētījumu par dzimumu intelektuālajām atšķirībām. Ko esat secinājuši?
Standartizējot pasaulē ļoti populāro Vekslera intelekta testu bērniem vecumā no sešiem līdz 16 gadiem, konstatējām, ka dzimumu atšķirības parādās uztveres ātrumā jeb uzmanībā. Pasaules pētījumos nekas tāds netika secināts. Interesanti, ka Latvijā nebija atšķirības ne verbālā izpratnē, ne vizuālā domāšanā, ne atmiņā. Tad varam uzdot jautājumu – kas mums ir tik specifisks šādā vienā spējā, kas pret kopējo intelekta līmeni ir mazāk svarīga?
Tomēr kopumā intelektuālās spējas ir ļoti atkarīgas gan no iedzimtības, gan no daudziem sociālajiem faktoriem – izglītības, attieksmes pret bērniem, viņu audzināšanas, sabiedrības vērtībām. Tā ir mijiedarbība – jo ir labāka izpratne, kādus sociālos faktorus var izmantot, lai palīdzētu bērniem labāk attīstīties, jo ir labākas sekmes. Ja organizējam izglītību un daudz nepiedomājam, kādi ir faktori, lai organizētu izaugsmi, tad arī šos aspektus nezinām. Pašreiz skolās, kurās ir konkursi, piemēram, 1. ģimnāzijā, un kur ir izcili mācību rezultāti, nezinām, kādam faktoram ir lielāka nozīme rezultātu sasniegšanā.
Ir jau atlasīti labākie?
Intelekts ir tikai viens faktors, kas izskaidro sekmes skolā. Sekmes nosaka arī skolēna motivācija, uzvedība, intereses. Kaut vai viena elementāra lieta – ko dara zēni, kad iziet no skolas?
Dauzās.
Jā, viņiem ir svarīgas fiziskās aktivitātes. Meitenēm tas ir mazāk svarīgi, varbūt viņas sēž mājās un lasa. Ir jānošķir, kā bērni izmanto savu laiku. Viens dzimums tā veicina sekmes skolā, bet otrs – fizisko veselību. Taču tas nenozīmē, ka viņu potenciāls attīstīties ir atšķirīgs abās jomās.
Ja mūsu skolas joprojām izmanto daudz laika, lai bērni pildītu mājasdarbus, tad, nenoliedzami, vinnētājas būs meitenes, jo, visticamāk, to darīs akurātāk.
Skolās, kur mācību process organizēts tā, ka viss tiek izdarīts skolā un ir vienāda kontroles sistēma, abi dzimumi attīstībā virzās vienādi. Viss ir arī atkarīgs no tā, kā organizējam mācību procesu un kā skolēns izmanto savu brīvo laiku.
Ja to apzināmies, varam organizēt mācību procesu tā, ka gan zēni, gan meitenes savos sasniegumos ir kaut cik vienlīdzīgi. Kopumā es atbalstu mājasdarbus, jo tie nostiprina bērnu ilgstošo atmiņu, mācītā dziļāku izpratni, pašregulācijas spējas un atbildību.
Skolās Latvijā "valda" sievietes, taču gan ASV, gan Vācijā par pedagogiem skolās strādā daudz vīriešu.
Es tikko atgriezos no Somijas, kur apmeklēju vienu skolu. Tur skolotāju istabā ieraudzīju apmēram 30–40% vīriešu.
Latvijas skolās vajadzētu panākt, lai vairāk skolotāju būtu vīrieši, tad zēniem priekšā būtu cits uzvedības paraugs. Un galvenais – vīrieši tomēr labāk saprot zēnus. Gribam to vai ne, bet viņi, audzinot puišus, labāk zinās, ko ieteikt, kādā veidā mainīt zēna uzvedību, lai tā nenāktu pašam par sliktu. Atsevišķās situācijās sieviete nejutīsies droša, jo mēģinās risināt problēmu tā, kā to darītu sieviete, un tas var arī "nenostrādāt".
Jebkurā vidē, kur var panākt dzimumu vienlīdzību, tas vairāk atbilst dabiskai sabiedrības struktūrai. Līdz ar to bērni, kas dzīvo šādā vidē, vairāk pielāgojas reālajai dzīvei un tām interesēm, orientācijai un vērtībām, kas ir sabiedrībai kopumā, bet, ja kādā vidē dominē sievietes, puisis vienmēr saka: "Nu, tās jau ir sieviešu lietas, tas interesē sievietes!" Un viņš nezina, kas interesē vīriešus. Neredz paraugu.
Ja Izglītības un zinātnes ministrija plāno pakāpeniski nostiprināt kompetenču pieejā balstītu pamatizglītības saturu, vai tas ar laiku mainīs PISA rezultātus? Vai tas uzlabos zēnu sekmes?
To īsti nezinām. Kompetenču pieejā balstīta izglītība ir jau agrāk ieviesta citās pasaules valstīs. Par šo pieeju veikti jau vairāki pasaules pētījumi, kuriem ir atšķirīgi rezultāti – citi uzrāda, bet citi neuzrāda stabilus ieguvumus. Piemēram, Somijā jaunais izglītības modelis skolās ļoti būtiski neatšķiras no iepriekšējā. Taču jāņem vērā, ka iepriekšējais Somijas modelis gan atšķīrās no Latvijā īstenotās pieejas.
Jāatzīmē, ka pētījumi pedagoģijas un psiholoģijas zinātnēs, ja tie nav ļoti plaši, nedod galīgos secinājumus. Parasti mūsu zinātne, īpaši intelekta pētījumi, attīstās tā: par vienu tematu notiek daudz pētījumu, un tad veic daudzu tematiski vienādu pētījumu rezultātu metaanalīzi. Respektīvi, katrs atsevišķs pētījums var novest pie atšķirīgiem secinājumiem, piemēram, par dzimumu intelektuālo spēju atšķirībām, bet tikai metaanalīzes rezultāti sniedz šos vispārīgākos un stabilākos secinājumus. Tos sniedz arī ļoti lielu izlašu pētījumi.
Ko Latvijai vajadzētu darīt pēc PISA secinājumiem, kuri arī kopumā uz citu valstu fona nebija tik labi?
IZM jau dara to, ko vajadzētu. Pirmkārt, mēģina stiprināt skolas, lai tās būtu lielākas. Kad bērnu klasē ir vairāk, viņi viens otru iespaido pozitīvāk, bieži vien kļūst motivētāki labāk mācīties. Skolēni redz labākus paraugus, kā to darīt. Arī skolotāji, nonākot lielākā grupā, var veiksmīgāk pieņemt lēmumu, kā skolu vadīt, ko darīt, – ir lielākas iespējas piesaistīt novatoriskos pētījumos piedāvātās zināšanas, metodes, būt aktīvākiem savā izaugsmē. Viens aspekts ir ļoti svarīgs – ka skolas veidojam kā stiprākas iestādes, kas var pašas radoši strādāt un pieņemt lēmumus, kā skolēnus izglītot. Mazā skolā ar maziem resursiem un mazo cilvēku skaitu to ir grūti paveikt tik sekmīgi.
PISA pētījumi parāda, ka Latvijā ir atsevišķas mazas skolas, kuras strādā gandrīz tikpat sekmīgi kā veiksmīgās pilsētas skolas, augstā līmenī. Tas nozīmē, ka šīm skolām ir izdevies labi organizēt mācību procesu un veiksmīgi strādāt, bet tas drīzāk ir izņēmums nekā likumsakarība.
Otra svarīga lieta – nepieciešams mazināt nevienlīdzību. Bērniem, kuru vecākiem ir nepietiekams ienākumu līmenis, nonākot skolā, ir nepieciešams atbalsts. Lielākā skolā tas viņiem veidojas drošāks un labāks – var piedāvāt logopēda, psihologa, dažādu citu speciālistu palīdzību. Dzīve sociāli nelabvēlīgā vidē jau rada bērnam dažādas traumas, ko nereti neņemam vērā, bet kas ir būtiskas, jo traucē sekmīgi mācīties. Tātad – jāizveido drošāka vide bērnam, lai viņš varētu mācīties.
Trešā lieta – nopietni ir jādomā par mācību saturu, jo ir mācību saturs, kas vairāk var ieinteresēt meitenes, un ir tāds, kas vairāk saistītu zēnus. Ja to neņemam vērā, tad varbūt puiši tik ļoti mācību darbā neiesaistās un viņiem neattīstās motivācija mācīties. Tagad arī ārpus skolas ir ļoti daudz interesantu lietu, ar kurām var nodarboties, – datorspēles, aplikācijas u.c. Bērni izmanto to, kas viņus interesē.
Zēnu un meiteņu sekmes tālāk atspoguļojas augstākās izglītības rādītājos. Izglītības un zinātnes ministrijas dati par 2015./2016. mācību gadu liecina, ka augstāko izglītību Latvijā apguva 65% sieviešu un 35% vīriešu. Savukārt profesionālajā izglītībā puišu bija par 25% vairāk nekā meiteņu. Atšķirības ir ļoti lielas.
Vīrieši grib ātrāk kļūt neatkarīgi, iegūt profesiju, strādāt un pelnīt. Tā ir mūsu kultūrvides specifika, ka sagaidām, ka zēni ātrāk kļūs patstāvīgi. Vēl jāņem vērā, ka Latvijā ir diezgan augsts nabadzības līmenis. Jaunietim nav lielu cerību, ka viņu varētu atbalstīt ģimene, drīzāk otrādi – viņam būs jābalsta ģimene.
Tāpēc vajadzētu izpētīt, kāpēc jaunietis pieņem lēmumu mācīties arodskolā, nevis augstskolā. Svarīgi arī, ka profesijas, kuras var iegūt arodskolās, ir augsti pieprasītas un labi atalgotas. Tādēļ puisis šajā ziņā – ja neiegūst augstāko izglītību – nav zaudētājs. Viņš var ātrāk dibināt ģimeni un dzīvot nodrošinātāku dzīvi, nekā to varētu darīt ar vecāku palīdzību. It īpaši laukos dzīvojošie.
Tas gan nenozīmē, ka pēc dažām paaudzēm tas nemainīsies. Ja mums izdotos nedaudz izkļūt no nabadzības, situācija mainītos – jaunās paaudzes vecāki, visticamāk, aktīvāk veicinās savu zēnu tālākizglītību arī augstskolā.
Latvijā arvien vairāk uzņēmēju dibina savas izglītības stipendijas, lai jauniešiem no ne tik finansiāli situētām ģimenēm dotu iespēju studēt.
Jā, problēmas patiešām ir. Pašreiz jau skolas laikā zēniem ir mazāka motivācija apgūt atsevišķus mācību priekšmetus, jo viņi neredz sasaisti ar savu tālāko dzīvi. Skolā ir ļoti daudz valodu un citu vispārizglītojošu priekšmetu un absolūti nav tehnisku priekšmetu. Kāpēc mēs tik ļoti ignorējam vīriešu dzimuma interesi pret noteiktu zināšanu jomu, man ir grūti pateikt. Iespējams – tā kā izglītību arī organizē un vada pārsvarā sievietes, pat nejūtam, ka visu bīdām uz sieviešu izpratni par dzīvi un vajadzībām.
Tomēr tik krasa disproporcija augstskolā studējošo vidē – tas nevar neatspoguļoties sabiedrības modelī.
Tam ar laiku būs sekas. Kaut gan joprojām Latvijā tā nav – vadošos amatos tomēr dominē vīrieši. Bet, ja sievietes būs arvien izglītotākas, kopumā tas radīs situācijas, kad kādās organizācijās, iestādēs, augstskolās pieaugs sieviešu skaits vadošos amatos.
Piemēram, sociālās zinātnes apgūst maz puišu, taču, kad jāizvēlas vadītājs, par to nereti kļūst vīrietis, kaut gan godīgā konkurencē viņš diezin vai būtu labākais.
Sociālās zinības ļoti stipri balstās verbālās aktivitātēs un spējās, un mūsu kultūrvides jaunietis nopietni pārdomā, vai mācīties šīs jomas zinības. Mūsu sabiedrības stereotipiskā pieeja ir, ka vīrietim jāapgūst kaut kas tehnisks.
Pētījumi pasaules augstskolās rāda, ka kopumā puišu, kas aiziet studēt uz augstskolām, intelektuālās spējas ir nedaudz augstākas nekā meitenēm. Taču to var izskaidrot ar to, ka tie, kas jūtas spēcīgāki, biežāk pieņem lēmumu iet studēt augstskolā. Meitenes nereti lēmumu studēt nesaista ar sekmēm – viņas ir iecietīgas, var studijas turpināt arī, saņemot dažādus vērtējumus, viņu komforta zonu tas tik ļoti neietekmē.
Turklāt – lai gan kopumā attiecībā uz atsevišķām intelektuālām spējām, tostarp verbālajām, puiši atsevišķos attīstības posmos parāda tikai nedaudz zemākus rezultātus un mazāku ieinteresētību daudz lasīt, studēt, ja mācības vairāk tiktu pasniegtas vizualizētā veidā, viņu sasniegumi būtu augstāki.
Statistika liecina, ka vīrieši pasaules attīstītajās valstīs daudz vairāk nekā Latvijā izvēlas studēt augstskolā, arī sociālajās zinībās procentuāli ir daudz lielāks puišu skaits. Līdz ar to sabiedrībai svarīgos amatos, kur ir vajadzīgas plašas, vispusīgas sociālo jomu zināšanas, biežāk redzam vīriešus. Tas droši vien tā turpināsies.
Nereti esmu dzirdējusi šādu spriedumu – ja gribat augstas raudzes speciālistu, ejiet pie vīrieša. Kāpēc? Tādēļ ka sievietei, pabeidzot augstskolu, ir ģimene un bērni – profesionālajai izaugsmei ir krietni maz laika, bet vīrietis savai profesionālajai izaugsmei laiku nežēlo.
Zināmā mērā tā ir taisnība. Intelektu mēdz dalīt divās pamatspējās – kristalizētajā un fluīdajā. Pirmā attīstās visu mūžu, pat līdz pensijas vecumam, un ir atkarīga no tā, cik intensīvi turpinām izglītoties. Otra vairāk saistās ar iedzimtību, ne tik ļoti padodas treniņam jeb dabiskā potenciāla izmaiņām. Ja cilvēks ļoti daudz laika velta savai tālākai izglītībai, dzīvē izvēlas jaunus izaicinājumus profesionālajā darbībā, kas liek visu laiku mācīties, tad sasniegumi neizpaliek. Protams, vīrietis ir brīvāks pieņemt šos izaicinājumus.
Būtu svarīgi panākt, lai augstskolās studē vairāk vīriešu. Arī mūsu fakultātē gan studējošo puišu, gan pasniedzēju vīriešu skaits ir pavisam neliels, bet, lai izmaiņas panāktu, ir vajadzīgi speciāli pasākumi. Taču, tā kā atalgojums šajās jomās nav tas labākais, tad arī nekas nenotiek. Piemēram, ja skolotāja atalgojumu paaugstinātu divas reizes, uzreiz uz skolām strādāt atnāktu vīrieši. Svarīgi, ka abiem dzimumiem ir līdzīgs potenciāls būt sekmīgiem vai arī vienam otru papildināt daudzās jomās, bet citreiz sociālajā vidē rodas faktori, kas nevienlīdzīgi veicina abu dzimumu attīstību. Sabiedrībai jātiecas uz katra dzimuma spēju un interešu vienlīdzīgu veicināšanu.
