Saskaņā ar likuma “Par pašvaldībām” 3. pantu vietējā pašvaldība ir vietējā pārvalde, kas ar pilsoņu vēlētas pārstāvniecības – domes – un tās izveidoto institūciju un iestāžu starpniecību nodrošina likumos noteikto funkciju, kā arī šajā likumā paredzētajā kārtībā Ministru kabineta doto uzdevumu un pašvaldības brīvprātīgo iniciatīvu izpildi, ievērojot valsts un attiecīgās administratīvās teritorijas iedzīvotāju intereses. Pašvaldības darbinieku amata nosaukumus, pienākumus un nepieciešamo izglītību nosaka darba devējs – šajā gadījumā pašvaldība vai tās iestāde.

Zemes ierīcības likuma 4. panta pirmā daļa noteic, ka zemes ierīcības darbus veic sertificētas personas, kuru civiltiesiskā atbildība par profesionālo darbību ir apdrošināta. Ja amata pienākumi ir ierīcības darbu veikšana, tad saskaņā ar normatīvajiem aktiem personai ir nepieciešams sertifikāts. Lai iegūtu sertifikātu, personai ir jābūt vismaz akadēmiskam bakalaura grādam vai otrā līmeņa profesionālajai augstākajai izglītībai zemes ierīcībā, ģeodēzijā, zemes pārvaldībā, kartogrāfijā, kādā no būvzinātnes ģeodēzijas apakšnozarēm vai ar projektēšanu saistītā specialitātē vai nozarē (piemēram, teritorijas plānotājs, arhitekts). Tāpat personai nepieciešama vismaz divu gadu pieredze teritorijas plānošanā, zemes ierīcībā vai detālplānojumu izstrādē pēdējo piecu gadu laikā.

Darba devējam ir tiesības noteikt konkrētam amatam kā obligātu prasību sertifikāta esamību, pat ja pašvaldības darbinieks neveic zemes ierīcības darbus. Tā ir pašvaldības kā darba devēja rīcības brīvība.

Savukārt Valsts izglītības satura centrs paskaidro: profesijas standarts (PS) vai ​profesionālās kvalifikācijas prasības (PKP) nav normatīvais akts.

PS un PKP esamība darba devējam neuzliek pienākumu pieņemt darbā noteiktas kvalifikācijas speciālistu. To nosaka citi normatīvie akti. PS pēc būtības apraksta kvalifikāciju un to, kas ir jāzina cilvēkam, kurš ir ieguvis konkrēto kvalifikāciju, piemēram, zemes ierīcības inženiera kvalifikāciju. PS un PKP unificē sasniedzamo rezultātu, precizē profesionāļa zināšanas, prasmes un kompetences. Ar PS darba devējs (jo to izstrādā darba devēji) sniedz “tehnisko specifikāciju” izglītības iestādei, kāda zināšanu, prasmju un kompetenču kopuma apguve ir jānodrošina mācību procesā, lai kvalifikāciju ieguvušais darbinieks būtu atbilstoši sagatavots darba tirgus prasībām. Profesijas standarts arī nodrošina to, ka neatkarīgi no izglītības iestādes visi, kuri saņēmuši izglītības dokumentu, kas apliecina konkrētas kvalifikācija ieguvi,  zina un prot vienu un to pašu.

Piemēri:

1. Darba devējs var pieņemt darbā par lietvedi, pārdevēju vai grāmatvedi gan cilvēku ar konkrēto kvalifikāciju, gan cilvēku bez konkrētas kvalifikācijas, jo neviens normatīvs nenoteic, ka obligāti ir jābūt konkrētai izglītībai vai kvalifikācijai, lai veiktu konkrētos darba pienākumus (ieņemtu amatu). Visbiežāk par grāmatvedi pieņem cilvēku ar attiecīgo kvalifikāciju, jo tas garantē, ka viņš savu darbu māk un nav speciāli jāapmāca.
2. Savukārt skolā par psihologu var pieņemt darbā tikai cilvēku, kuram ir maģistra grāds psiholoģijā, jo ir normatīvais akts, kas noteic, ka par psihologu var strādāt tikai cilvēks ar šādu izglītību. Ja uzņēmuma īpašnieks var būt komersants ar jebkādu izglītību, tad aptiekas īpašnieks var būt tikai tāds komersants, kuram ir farmaceita izglītība. Arī to nosaka normatīvs, kas reglamentē aptieku darbību. Ar profesijas standartu tiešā veidā tam nav saistības.