Kriminālprocesa likuma 124. panta sestā daļa noteic, ka mantas noziedzīga izcelsme uzskatāma par pierādītu, ja ir pamats atzīt, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga, nevis likumīga izcelsme. Minētā panta septītā daļa paredz, ka, lai pierādītu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, nav nepieciešams pierādīt, konkrēti no kura noziedzīgā nodarījuma līdzekļi iegūti. Kriminālprocesa likuma 125. panta trešā daļa paredz mantas, ar kuru veiktas legalizēšanas darbības, noziedzīgas izcelsmes prezumpciju. Savukārt Kriminālprocesa likuma 126. panta 3.1 daļa nosaka kriminālprocesā iesaistītās personas pienākumu pierādīt mantas izcelsmes likumību.
Lieta ierosināta pēc privātpersonu konstitucionālajām sūdzībām un tiesas pieteikuma. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētās normas procesā par noziedzīgi iegūtu mantu samazina ar mantu saistītās personas iespējas efektīvi apstrīdēt mantas atzīšanu par noziedzīgi iegūtu un nostāda to būtiski sliktākā stāvoklī salīdzinājumā ar procesa virzītāju. Tādējādi tiekot pārkāpts Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietvertais pušu līdzvērtīgu iespēju princips. Apstrīdētās normas arī ļaujot procesa virzītājam un tiesai izteikt vērtējumu par ar mantu saistīto personu kā vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā un uzliekot pienākumu ar mantu saistītajai personai atspēkot pieņēmumu, ka tā izdarījusi noziedzīgu nodarījumu. Tādējādi apstrīdētās normas pārkāpjot arī Satversmes 92. panta otrajā teikumā nostiprināto nevainīguma prezumpciju.
Satversmes tiesa lietu izskata rakstveida procesā. Nolēmums jāpieņem ne vēlāk kā 30 dienu laikā pēc Satversmes tiesas sēdes.
Saistītā lieta: 2022-32-01.
