FOTO: Freepik.
Ko darīt, ja mantojuma atstājēja manta atrodas vairākās Eiropas Savienības valstīs vai mirušais ir dzīvojis valstī, kas nav viņa izcelsmes valsts, vai mirušā mantinieki dzīvo citā valstī? LV portāls sadarbībā ar zvērinātu notāri INDRU SIMSONI skaidro, kas ir pārrobežu mantošana, kas mantošanai kopumā ir galvenais jurisdikcijas noteikšanas pamats, kādi ir būtiskākie faktori pastāvīgās dzīvesvietas noteikšanai, kuras valsts tiesību akti tiks piemēroti un kas ir Eiropas mantošanas apliecība.
No 2015. gada 17. augusta Latvijā piemēro Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu Nr. 650/2012 par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un publisku aktu akceptēšanu un izpildi mantošanas lietās un par Eiropas mantošanas apliecības izveidi (turpmāk – Mantošanas regula).
Vēršam uzmanību, ka:
Ar pārrobežu mantošanu saprot tādas mantojuma lietas, kuras nav piesaistītas tikai un vienīgi vienai valstij. Kā skaidro zvērināta notāre Indra Simsone, ja mantojuma lietā konstatējams kāds no ārvalsts elementiem, tā ir uzskatāma par pārrobežu mantojuma lietu, kam piemērojams starptautiskais regulējums:
“Lai mantošanas lieta tiktu atzīta par pārrobežu mantošanu, jākonstatē pārrobežas elements, piemēram, mantojuma atstājēja manta atrodas vairākās Eiropas Savienības (ES) valstīs vai mirušais ir dzīvojis valstī, kas nav viņa izcelsmes valsts, vai mirušā mantinieki dzīvo citā valstī.”
Saskaņā ar Mantošanas regulu jurisdikcija lemt par mantošanu kopumā ir tai dalībvalstij, kurā mirušajam nāves brīdī bija domicils jeb pastāvīgā dzīvesvieta.
Mantojuma atstājēja pastāvīgo dzīvesvietu nāves brīdī pārrobežu lietā nosaka zvērināts notārs, ievērojot Mantošanas regulas preambulas 23. un 24. apsvērumu.
|
Mantošanas regulas preambula 23. apsvērums “Ņemot vērā iedzīvotāju arvien pieaugošo mobilitāti un lai Savienībā nodrošinātu pareizu tiesu organizāciju un reālu piesaisti starp mantojumu un dalībvalsti, kurā īsteno jurisdikciju, šajā regulā būtu jāparedz, ka vispārējs piesaistes kritērijs, lai noteiktu gan jurisdikciju, gan piemērojamos tiesību aktus, ir mirušā pastāvīgā dzīvesvieta nāves brīdī. Lai noteiktu pastāvīgo dzīvesvietu, iestādei, kura nodarbojas ar mantošanas lietu, būtu vispārēji jāizvērtē mirušā dzīves apstākļi gados pirms viņa nāves un nāves brīdī, ņemot vērā visus attiecīgos faktiskos apstākļus, jo īpaši mirušā uzturēšanās attiecīgajā valstī ilgumu un regularitāti, kā arī šādas uzturēšanās apstākļus un iemeslus. Šādi noteiktai pastāvīgajai dzīvesvietai būtu jāatspoguļo cieša un stabila saikne ar attiecīgo valsti, ievērojot šīs regulas īpašos mērķus.”
24. apsvērums “Dažos gadījumos noteikt mirušā pastāvīgo dzīvesvietu varētu būt sarežģīti. Tāds jo īpaši varētu būt gadījums, kad mirušais profesionālu vai ekonomisku iemeslu dēļ bija devies dzīvot uz citu valsti, lai tur strādātu, dažkārt uz ilgu laiku, bet bija saglabājis ciešu un stabilu saikni ar savu izcelsmes valsti. Šādā gadījumā atkarībā no lietas apstākļiem varētu uzskatīt, ka mirušā pastāvīgā dzīvesvieta joprojām ir bijusi viņa izcelsmes valsts, kurā atradās viņa ģimenes interešu centrs un norisinājās viņa sociālā dzīve. Citi sarežģīti gadījumi var būt tādi, kad mirušais dzīvojis pārmaiņus vairākās valstīs vai arī ceļojis no valsts uz valsti, nevienā no tām neapmetoties uz pastāvīgu dzīvi. Ja mirušais bijis kādas minētās valsts pilsonis vai arī kādā no minētajām valstīm atradusies visa viņa galvenā manta, tad viņa pilsonība vai minētās mantas atrašanās vieta varētu būt īpašs faktors visu faktisko apstākļu vispārējā izvērtēšanā.” |
Kā norāda I. Simsone, notārs ir tiesīgs pieprasīt dokumentus, kas attiecīgos faktus apliecina, kā arī uzklausīt personu paziņojumus:
“Kaut arī mantojuma atstājēja pastāvīgā dzīvesvieta nāves brīdī tiek izmantota kā galvenais jurisdikcijas noteikšanas pamats, pastāvīgā dzīvesvieta ir ļoti neskaidrs juridiskais termins, kas atstāj diezgan lielu rīcības brīvību, pieņemot lēmumus.”
Ņemot vērā, ka dažos gadījumos noteikt mirušā pastāvīgo dzīvesvietu varētu būt sarežģīti, I. Simsone uzskaita piecus galvenos faktorus, kas jāņem vērā, nosakot personas pastāvīgo dzīvesvietu:
Zvērināta notāre uzsver, ka neviens no iepriekš minētajiem faktoriem nav skatāms atrauti no pārējiem:
“Proti, nevar noteikt tikai mantojuma atstājēja pilsonības valsti vai deklarēto dzīvesvietu un izdarīt secinājumu, ka tā ir arī pastāvīgā dzīvesvieta. Šis jēdziens ir uzskatāms par ģenerālklauzulu, kurai nav tieša un precīza skaidrojuma. Tikai vairāku apstākļu kopuma analīzē var rast atbildi uz jautājumu par mantojuma atstājēja pastāvīgo dzīvesvietu.
Tāpat notārs nedrīkst noteikt pastāvīgo dzīvesvietu, vadoties tikai pēc mantinieku mutiski sniegtajiem paziņojumiem, – nepieciešams pieprasīt papildu dokumentus, kas konkrētos faktus var apliecināt.”
I. Simsone apstiprina, ka ES dalībvalstīs esošās tiesību normas var atšķirties:
“Piemēram, ja mantojuma atstājējs ir miris, neatstājot pēdējās gribas rīkojumu (testamentu), mantojums tiek sadalīts atbilstoši nacionālajiem normatīvajiem aktiem, kas regulē mantojuma lietu vešanu. Savukārt mantinieku mantotās daļas var atšķirties, ņemot vērā, kuras valsts tiesību akti mantojumam tiek piemēroti.”
Kā akcentē zvērināta notāre, dalībvalstu normatīvajos aktos ļoti atšķirīgi tiek regulēta mantojuma sadale starp pārdzīvojušo laulāto un bērniem.
|
Piemēri – laulātā mantojuma daļa
|
Arī kritēriji, kas nosaka pēdējās gribas rīkojuma (testamenta) spēkā esību, dalībvalstīs ir dažādi, papildina I. Simsone.
Ja jurisdikcija nosaka valsti, kurā jākārto mantošanas lieta, tad piemērojamie tiesību akti paredz, pēc kuras valsts normatīvajiem aktiem mantošanas lieta tiks kārtota.
Kā paskaidro zvērināta notāre, Mantošanas regulas vispārējais princips noteic, ka jurisdikcija lemt par mantošanu kopumā ir tās dalībvalsts tiesām, kurā mirušajam nāves brīdī bija pastāvīgā dzīvesvieta, un arī attiecībā uz piemērojamo likumu mantošanai kopumā piemērojamie tiesību akti ir tās valsts tiesību akti, kurā bija mirušā pastāvīgā dzīvesvieta nāves brīdī.
|
Piemērs Mirušā pastāvīgā dzīvesvieta bija Latvijā, taču bez mantas Latvijā mirušajam ir naudas līdzekļi arī bankas kontos Vācijā. Tādā gadījumā mantošanas lietu vedīs Latvijas notārs un piemēros Latvijas normatīvos aktus. |
Vienlaikus saskaņā ar I. Simsones sniegto informāciju Mantošanas regula attiecībā uz jurisdikciju mantojuma atstājējam nedod tiesības izvēlēties, turpretī attiecībā uz to, kuras valsts tiesību akti tiks piemēroti, pastāv izvēles iespēja:
“Personas, plānojot savu mantojumu, var izvēlēties, lai pēdējās pastāvīgās dzīvesvietas tiesību aktu vietā tiktu piemēroti citas valsts tiesību akti.
Respektīvi, persona kā tiesību aktus, kas reglamentē tās atstāto mantojumu kopumā, var izvēlēties tās valsts tiesību aktus, kuras pilsonis šī persona ir izvēles izdarīšanas laikā vai nāves brīdī. Turklāt persona, kam ir vairāku valstu pilsonība, var izvēlēties jebkuras valsts tiesību aktus, kuras pilsonis konkrētā persona ir izvēles izdarīšanas laikā vai nāves brīdī.”
Tiesību aktu izvēli skaidri izdara paziņojumā pēdējās gribas rīkojuma veidā (testamentā vai mantojuma līgumā), uzsver I. Simsone.
Tas nozīmē, ka notāram, vedot pārrobežu mantojuma lietu, var nākties piemērot jebkuras valsts tiesību aktus neatkarīgi no tā, vai tie ir citas dalībvalsts vai trešās valsts tiesību akti.
Papildus zvērināta notāre norāda, ka “mantošanai piemērojamie tiesību akti reglamentē mantošanu no mantojuma atklāšanās brīža līdz brīdim, kad mantiniekiem tiek nodotas īpašuma tiesības uz mantu, un tie regulē tādus materiāli tiesiskos jautājumus kā mantinieku loka un attiecīgās mantojamās mantas daļas noteikšana likumiskās mantošanas gadījumos”.
Latvijas notāri var atteikt kārtot mantojuma lietu, ja Latvijai nav jurisdikcijas, proti, neizpildās neviens no pārrobežu mantošanas kritērijiem, teic I. Simsone.
Notariāta likuma 324.2 pants paredz, ka zvērinātam notāram ir piekritība vest pārrobežu mantojuma lietu, ja pastāv kāds no šiem kritērijiem:
“Pirmajā gadījumā (ja mantojuma atstājēja pēdējā dzīvesvieta bija Latvijā) Latvijas notāriem ir piekritība vest mantojuma lietu kopumā, tas ir, arī par to mantu, kas atrodas citā ES dalībvalstī. Turklāt notāri ir tiesīgi izdot Eiropas mantošanas apliecību (EMA).
Savukārt, ja notāri mantojuma procesu uzsāk saskaņā ar 2.–5. punktā minēto, viņi mantojuma lietu ved tikai par to mantu, kas atrodas Latvijā. Tādā gadījumā notāri nav tiesīgi izdot EMA,” stāsta zvērināta notāre.
EMA ir dokuments, kas ļauj mantiniekiem, legatāriem, testamenta izpildītājiem (personām, kuras īsteno testatora vēlmes) un mantojuma aizgādņiem (personām, kas rūpējas par īpašumu, pirms tas tiek nodots mantiniekiem) pierādīt savu statusu un īstenot savas tiesības citās ES dalībvalstīs.
I. Simsone vērš uzmanību, ka EMA netiek izdota automātiski, tā jāpieprasa pēc personas nāves:
“Jebkurš mantinieks, legatārs, testamenta izpildītājs vai mantojuma aizgādnis, kam ir nepieciešams pierādīt savu statusu vai īstenot savas tiesības citā ES dalībvalstī, var pieteikties EMA saņemšanai.”
EMA var izdot tikai tās ES dalībvalsts iestādes, kuras ir kompetentas nodarboties ar mantošanas lietu kopumā. Pieteikšanās EMA izsniegšanai vienkāršo lietas, ja ir nepieciešams pierādīt, ka esat mantinieks vairākās ES dalībvalstīs, jo mirušajam bijuši aktīvi vairāk nekā vienā ES dalībvalstī, turpina I. Simsone.
Saskaņā ar Mantošanas regulu EMA ir vienāds spēks visās ES dalībvalstīs neatkarīgi no tā, kur tā ir izdota. Tās atzīšanai nav vajadzīga īpaša procedūra. Tiklīdz tiek izdota EMA, tā tiks atzīta visās pārējās ES dalībvalstīs bez jebkādām īpašām procedūrām. Cita starpā EMA būs derīgs dokuments, lai reģistrētu mantoto īpašumu ES dalībvalsts zemesgrāmatā.
Kā skaidro I. Simsone, Latvijas notāri ir kompetenti izsniegt EMA tikai tajos gadījumos, kad mantojuma atstājēja pēdējā pastāvīgā dzīvesvieta bijusi Latvijā un notārs kompetenci vest pārrobežu mantojuma lietu pamatojis tieši ar minēto piesaistes kritēriju:
“Tas nozīmē, ka Latvijā notārs EMA var izsniegt tikai tajās situācijās, kad jurisdikcija ir noteikta saskaņā ar Notariāta likuma 324.2 panta 1. punktu. Turpretī gadījumos, kad notārs ved pārrobežu mantojuma lietu saskaņā ar Notariāta likuma 324.2 panta 2.–5. punktu, EMA nav izsniedzama.”
Ja mantojuma lieta nav piesaistīta tikai vienai valstij, I. Simsone mantošanas iesnieguma iesniedzējam, kura dzīvesvieta ir Latvijā, iesaka sākumā doties uz konsultāciju pie notāra Latvijā un izstāstīt visus zināmos faktus.
“Dodoties uz konsultāciju pie notāra, no dokumentiem primāri būs nepieciešama mantojuma atstājēja miršanas apliecība, mantinieka radniecību pierādošie dokumenti vai testaments, ja tāds ir atstāts, informācija par mantojuma atstājējam piederošo mantu,” akcentē zvērināta notāre.
I. Simsone piebilst: konsultācijā varēs saprast, kāda ir konkrētā mantinieka situācija, kādas un cik valstu ir iesaistītas mantošanas procesā (vai tās visas ir ES valstis, kas piemēro Mantošanas regulu, vai ir arī trešās valstis), kur atrodas mirušā manta un kur bija mirušā pēdējā pastāvīgā dzīvesvieta, vai mantojuma lieta varēs notikt tikai vienā no ES dalībvalstīm par visu mantu vai arī būs nepieciešams paralēli uzsākt mantojuma procesus vairākās valstīs.
|
Piemēri
Ja mantojuma atstājēja manta atrodas gan Latvijā, gan Īrijā (Īrijai Mantošanas regula nav saistoša), būs jākārto divas atsevišķas mantošanas lietas katrā valstī.
Ja mantojuma atstājēja pēdējā pastāvīgā dzīvesvieta bija Latvijā, Latvijas zvērināts notārs var uzsākt mantošanas lietu par mantojuma atstājēja mantu, kas atrodas gan Latvijā, gan Vācijā. Izdodot mantojuma apliecību, tiks norādīta visa mantojuma atstājēja manta (arī Vācijā esošā). Pēc mantinieka pieprasījuma zvērināts notārs var izsniegt EMA, ar kuru mantinieks var doties uz Vāciju un prasīt attiecīgajai institūcijai saņemt mantojumu (piemēram, iesniegt EMA bankā un lūgt pārskaitīt mantojuma atstājēja naudu uz mantinieka kontu vai reģistrēt mantojuma atstājēja nekustamo īpašumu uz mantinieka vārda).
Ja mantojuma atstājēja pēdējā pastāvīgā dzīvesvieta bija Vācijā, Notariāta likums ļauj Latvijas notāram vest mantojuma lietu un izsniegt nacionālo mantojuma apliecību. Tomēr tādā gadījumā Latvijas notāram saskaņā ar Mantošanas regulu ir pienākums piemērot mirušā dzīvesvietas valsts (šajā gadījumā – Vācijas) materiālās tiesību normas (arī tad, ja manta ir tikai Latvijā). Tas attiecas uz mantinieku loka noteikšanu, mantojuma daļām, neatņemamās daļas tiesīgajiem u. tml. Proti, Latvijas notāram šādā gadījumā jāpiemēro Vācijas Civillikums, kā arī nav kompetences izsniegt EMA. Tas var radīt sarežģījumus Vācijā, jo tur mūsu nacionālo apliecību var nepieņemt. Tādēļ situācijā, ja manta atrodas gan Vācijā, gan Latvijā un mirušā pēdējā pastāvīgā dzīvesvieta bija Vācijā, ieteicams mantojuma lietu kārtot Vācijā. |
Notāru kontaktinformācija ES mērogā pieejama šeit. Latvijas zvērinātu notāru kontaktinformāciju var meklēt šeit.
“Mantošanas regulas normām ir prioritārs raksturs, salīdzinot ar tiesiskās palīdzības līgumiem, kuri noslēgti starp divām vai vairāk dalībvalstīm, ciktāl tiesiskās palīdzības līgumi attiecas uz to pašu jautājumu loku, kurus reglamentē Mantošanas regula.
Savukārt pārrobežu mantojuma lietai, kurā ir iesaistīta gan Latvija, gan trešā valsts, ar kuru Latvijai ir noslēgts tiesiskās palīdzības līgums, būs piemērojams attiecīgais tiesiskās palīdzības līgums.”1
Komentējot situācijas, kad mirušā manta atrodas arī trešajās valstīs, I. Simsone uzsver:
“Katrs gadījums jāvērtē individuāli, jo ir iesaistīti ļoti daudz kritēriju, kuri jāņem vērā, respektīvi, mantojuma atstājēja pilsonība, pēdējā pastāvīgā dzīvesvieta, mantojamā manta, kas var būt gan kustama, gan nekustama un uz kuru var attiekties dažādi piemērojamie normatīvie akti. Tādējādi nepastāv viena pareizā atbilde uz jautājumu, kā situācijā, ja mirušā manta atrodas trešajā valstī, notiks mantojuma process, un kuri normatīvie akti būs piemērojami.”
|
Piemērs Latvijai ar Baltkrieviju 1995. gadā ir noslēgts Līgums starp Latvijas Republiku un Baltkrievijas Republiku par tiesisko palīdzību un tiesiskajām attiecībām civilajās, ģimenes un krimināllietās. Minētā līguma 44. pants noteic, ka lietvedību kustamās mantas mantojuma lietās veic tās Līgumslēdzējas Puses iestādes, kuras teritorijā mantojuma atstājējam bijusi pēdējā pastāvīgā dzīvesvieta. Ja visa kustamā mantojamā manta atrodas tās Līgumslēdzējas Puses teritorijā, kur mantojuma atstājējam bija pēdējā dzīvesvieta, tad pēc mantinieka vai legatāra lūguma, ja tam piekrīt visi mantinieki, mantojuma lietu kārto šīs Līgumslēdzējas Puses iestādes. Turpretī nekustamās mantas mantošanas lietas kārto tās Līgumslēdzējas Puses iestādes, kuras teritorijā šī manta atrodas. Attiecībā uz mantojuma lietai piemērojamajiem normatīvajiem aktiem līguma 41. pants nosaka: “Kustamās mantas mantošanas tiesības nosaka tās Līgumslēdzējas Puses likumdošana, kuras teritorijā mantojuma atstājējam ir bijusi pēdējā pastāvīgā dzīvesvieta, savukārt nekustamās mantas mantošanas tiesības nosaka tās Līgumslēdzējas Puses likumdošana, kuras teritorijā manta atrodas.” Līdzīgs līgums Latvijai bija noslēgts ar Krievijas Federāciju, bet šobrīd tas ir atcelts un nav spēkā esošs. Vairāk par tēmu LV portālā >> |
1 Liepniece, E. Pārrobežu mantojuma lietu vešana pie Latvijas notāra. Jurista Vārds. 04.08.2020., Nr. 31 (1141), 6.–13. lpp.
