Pēc Latvijas valstiskuma atjaunošanas divpusējie līgumi par tiesisko palīdzību un tiesiskajām attiecībām civillietās, ģimenes lietās un krimināllietās tika noslēgti arī ar Igauniju, Lietuvu, Moldovu, Poliju, Baltkrieviju, Ukrainu, Uzbekistānu un Kirgīziju.
FOTO: Freepik
2024. gada 18. janvārī Saeima atbalstīja likumu, ar ko tiks denonsēts Latvijas un Krievijas līgums par tiesisko palīdzību un tiesiskajām attiecībām civillietās, ģimenes lietās un krimināllietās. Skaidrojam, ko paredz šis līgums un ko nozīmē vienpusēja atkāpšanās no tā, bet nākamajā publikācijā atskatīsimies uz līdzšinējo abu valstu sadarbību un vērtēsim iespējas saņemt tiesisko palīdzību pēc likuma stāšanās spēkā.
Stājoties spēkā likumam “Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma par tiesisko palīdzību un tiesiskajām attiecībām civillietās, ģimenes lietās un krimināllietās denonsēšanu” (turpmāk – likums), tiks denonsēts 1993. gada 3. februārī Rīgā parakstītais Latvijas un Krievijas līgums par tiesisko palīdzību un tiesiskajām attiecībām civillietās, ģimenes lietās un krimināllietās (turpmāk – līgums).
“Šis līgums tika noslēgts, lai veicinātu sadarbību tiesiskās palīdzības jomā. Tāpat kā daudzi citi divpusējie līgumi, tas balstās uz savstarpējo uzticību un paļāvību. Krievija ir zaudējusi uzticību un ir pierādījusi, ka uz to nevar paļauties. Denonsējot šo līgumu, mēs skaidri pasakām: uzticības nav,” skaidro Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Rihards Kols.
Šāda veida divpusējie līgumi par tiesisko palīdzību un tiesiskajām attiecībām civillietās, ģimenes lietās un krimināllietās pēc Latvijas valstiskuma atjaunošanas tika noslēgti arī ar Igauniju, Lietuvu, Moldovu, Poliju, Baltkrieviju, Ukrainu, Uzbekistānu un Kirgīziju.1
Līguma 1. pantā paredzēts, ka vienas valsts pilsoņiem otras valsts teritorijā ir tāda pati viņu personisko un mantisko tiesību tiesiskā aizsardzība kā otras valsts pilsoņiem. Proti, vienas valsts pilsoņiem paredzētas tiesības brīvi un netraucēti vērsties otras valsts tiesību aizsardzības iestādēs (tiesā, prokuratūrā, notariātā) un citās iestādēs, kuru ziņā ir civillietas, ģimenes lietas un krimināllietas, kā arī uzstāties tajās, pieteikt lūgumus, celt prasības un veikt citas procesuālās darbības ar identiskiem noteikumiem kā pašu pilsoņiem.
Atbilstoši līgumam, sniedzot tiesisko palīdzību, abu valstu iestādes savstarpējo saziņu nodrošina ar Krievijas Federācijas Tieslietu ministrijas un Ģenerālprokuratūras un Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas (TM) un Latvijas Republikas prokuratūras starpniecību.
Līgumā noteikta arī:
Kā skaidrots likumprojekta anotācijā, tiesiskā palīdzība atbilstoši līgumam ietver arī to procesuālo darbību izpildi, kas noteiktas otras valsts normatīvajā regulējumā, tostarp:
Līgums ne tikai nosaka tiesiskās palīdzības sniegšanas un sadarbības kārtību, bet arī paredz jurisdikcijas (tiesu kompetences), piemērojamo tiesību aktu, kā arī atzīšanas un izpildes nosacījumus.
Tāpat līgumu piemēro bērnu tiesību aizsardzības jautājumos, piemēram, nosakot kārtību sprieduma atzīšanai uzturlīdzekļu piedziņas lietās, teikts likumprojekta anotācijā.
Denonsēšana ir starptautiska līguma izpildes vienpusēja pārtraukšana atbilstoši līgumā paredzētajiem nosacījumiem.2
Līguma 80. pantā paredzēts, ka tas noslēgts uz nenoteiktu laiku un būs spēkā līdz brīdim, kad beigsies sešu mēnešu termiņš no vienas valsts rakstiskā paziņojuma sniegšanas dienas otrai valstij par savu nodomu pārtraukt šī līguma darbību.
Likumā noteikts, ka likums par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma par tiesisko palīdzību un tiesiskajām attiecībām civillietās, ģimenes lietās un krimināllietās denonsēšanu stāsies spēkā nākamajā dienā pēc tā izsludināšanas.
Atbilstoši R. Kola teiktajam pēc denonsēšanas līgums darbosies vēl sešus mēnešus no likuma spēkā stāšanās dienas, savukārt tiesiskā sadarbība pēc tam notiks, pamatojoties uz starptautiski saistošiem dokumentiem, piemēram, Eiropas Padomes Konvenciju par savstarpējo palīdzību krimināllietās un Hāgas konvencijām civillietās.
Arī Ārlietu ministrijas preses sekretāre Diāna Eglīte norāda: “Līgumam zaudējot spēku, tiesiskā sadarbība ar Krieviju krimināllietās un civillietās turpināsies atbilstoši to starptautisko konvenciju noteikumiem, kuru dalībvalstis ir gan Latvija, gan Krievija.”
Vienlaikus pērn septembrī žurnāla “Jurista Vārds” sadarbībā ar Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģiju rīkotajā juristu un tiesību politikas veidotāju diskusijā par Latvijas un Krievijas noslēgtā tiesiskās palīdzības līguma denonsēšanas iespējām un riskiem tika paustas arī bažas par to, vai tiesiskā sadarbība vispār būs iespējama, vai līguma denonsēšana nenovedīs pie personu nesodāmības, vai nepieaugs risks dokumentu viltošanas jomā, kas skar valsts un sabiedrības drošības jautājumus, vai būs iespējams mantojuma kārtošanas process u. tml.
Piemēram, Saeimas deputāts un bijušais Satversmes tiesas tiesnesis un priekšsēdētājs Gunārs Kūtris diskusijā atgādināja, ka gandrīz visi šāda veida divpusējie līgumi, vismaz krimināltiesībās, ir balstīti konvenciju principos. “Vai nav divkosīgi augstskolās mācīt studentiem, ka mēs ar Krieviju vairs nesadarbosimies uz līguma pamata, bet turpināsim sadarbību uz Eiropas Padomes konvenciju bāzes?” viņš retoriski vaicāja.
Pēc G. Kūtra domām, līguma denonsēšana tiesisko sadarbību varētu padarīt neiespējamu, jo Krievija varbūt izlems turpmāk nesadarboties arī saskaņā ar konvencijām. “Ko tādā gadījumā darīsim, ja Latvijā iebrauks slepkava, kurš noziegumu izdarījis Krievijā? Izdosim vai gaidīsim, kamēr viņš Latvijā izdarīs slepkavību? Vai, piemēram, ja mūsu operatīvie darbinieki noskaidros, ka Krievijā atrodas noziedznieks, kas Latvijā izsludināts meklēšanā, – prasīsim izdošanu vai nogaidīsim, kad beigsies karš Ukrainā?” argumentējot, ka sadarbība tiesiskajos jautājumos ir vajadzīga abām pusēm, iespējamās nākotnes situācijas ieskicēja G. Kūtris.
Kā uzsver R. Kols, līguma denonsēšanas pamatā tomēr ir morālā dimensija – nostāšanās pret agresijas karu un noziedzīgu režīmu. Bažas, ka pēc līguma pārtraukšanas nevarēs nodrošināt tiesisko sadarbību, R. Kols atspēko ar to, ka vairākām citām valstīm nav noslēgts šāda veida līgums, bet tās – varbūt ne tik ātri un efektīvi – tomēr sadarbojas tiesiskās palīdzības jomā.
“Krievijas Federācijas prezidents 2022. gada 24. februārī izsludināja militāru operāciju Ukrainā, un Krievijas Federācijas bruņotie spēki sāka vispārēju pilna mēroga uzbrukumu Ukrainai. Krievijas Federācijas uzsāktā karadarbība pret Ukrainu 21. gadsimta Eiropā ir bezprecedenta, neattaisnojama agresija, un šī kara norisi iezīmējuši neskaitāmi Krievijas Federācijas bruņoto spēku Ukrainā pastrādātie kara noziegumi un noziegumi pret cilvēci.
Krievijas Federācijas uzsāktais agresijas karš pret Ukrainu ir rupjš Ukrainas suverenitātes un teritoriālās integritātes pārkāpums, kas ir klajā pretrunā ar Krievijas Federācijas saistībām, kuras izriet no Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtiem un imperatīvām starptautisko tiesību normām, kā arī tām saistībām, kuras Krievija uzņēmusies, parakstot Budapeštas memorandu un apņemoties garantēt Ukrainas suverenitāti un teritoriālo integritāti,” teikts likumprojekta anotācijā.
Tāpat anotācijā norādīts, ka šobrīd gan Eiropas Savienība, tostarp Latvija, gan citas demokrātiskās valstis un vairākas starptautiskās organizācijas ir atzinušas Krievijas Federāciju par terorismu atbalstošu valsti. Jau brīdī, kad Latvija atzina Krievijas Federāciju par terorismu atbalstošu valsti, tika pausts viedoklis, ka šis lēmums varētu ietekmēt arī Latvijas un Krievijas divpusējās sadarbības līgumus, tostarp līgumu par tiesiskās palīdzības sniegšanu.
Saskaņā ar Ģenerālprokuratūras ziņojumu par paveikto 2022. gadā, izvērtējot no ārvalsts saņemtos personu izdošanas lūgumus, ir bijuši gadījumi, kad vairāku personu izdošana Krievijas Federācijai atteikta, jo lūgumos saskatīta politiska motivācija.
Līdz ar kara sākumu Ukrainā sadarbība ar Krievijas Federācijas un Baltkrievijas Republikas kompetentajām iestādēm ir krasi samazinājusies.
Proti, atbilstoši Ārlietu ministrijas nostājai visām prokuratūras struktūrvienībām un izmeklēšanas iestādēm tika izsūtīta informācija par to, ka sadarbība ar Krievijas Federācijas un Baltkrievijas iestādēm jāminimizē.
Kā teikts Ģenerālprokuratūras ziņojumā, jau pirms līguma denonsēšanas katrs tiesiskās palīdzības, izdošanas vai procesa nodošanas lūgums tika vērtēts individuāli, ņemot vērā nodarījuma smagumu un raksturu, izmeklējamās lietas aktualitāti un sadarbības nepieciešamību.
Savukārt likuma anotācijā skaidrots, ka, pamatojoties uz iepriekšminētajiem apstākļiem, nav saskatāma jebkāda turpmāka sadarbība starp Latvijas Republiku un Krievijas Federāciju, tostarp sadarbība, kas regulēta līgumā.
Pēc konsultācijām ar kompetentajām ministrijām un institūcijām, kā arī ekspertu viedokļu uzklausīšanas secināts, ka noslēgto līgumu vajag denonsēt.
Publikācijas otrajā daļā LV portāls sīkāk aplūkos līdzšinējo Latvijas un Krievijas sadarbību tiesiskās palīdzības un tiesisko attiecību jomā un vērtēs, kā šo sadarbību varētu ietekmēt līguma denonsēšana.
1 Pēkale S. Apsverot Latvijas–Krievijas līguma par tiesisko palīdzību un tiesiskajām attiecībām izbeigšanu. Jurista Vārds, 19.09.2023., Nr. 38 (1304). Pieejams: https://juristavards.lv/doc/283897-apsverot-latvijaskrievijas-liguma-par-tiesisko-palidzibu-un-tiesiskajam-attiecibam-izbeigsanu/ [skatīts: 24.01.2024.].
2 Denonsēšana. Pieejams: https://tezaurs.lv/denons%C4%93%C5%A1ana:1 [skatīts 19.01.2024.].
