Saeimai būtu jāskaidro amata pretendentu noraidījuma iemesli

Saeimas kārtības ruļļa 31. pants nosaka: “Tiesnešu, ģenerālprokurora, Satversmes aizsardzības biroja direktora un citu 25. un 32. pantā neminēto amatpersonu ievēlēšana, apstiprināšana, iecelšana, atbrīvošana vai atlaišana no amata tiek ierosināta likumos noteiktajā kārtībā. Saņēmis šādu iesniegumu, prezidijs to nekavējoties nodod attiecīgajai Saeimas komisijai, kas piecpadsmit dienu laikā izskata šo iesniegumu un sagatavo Saeimas lēmuma projektu.”

Arī Saeimas mājaslapā norādīts, ka viena no piecām galvenajām Latvijas parlamenta funkcijām ir valsts amatpersonu iecelšana un apstiprināšana amatā. Saeima ir atbildīga par vairāku augstu valsts amatpersonu ievēlēšanu, apstiprināšanu, iecelšanu, kā arī atbrīvošanu vai atlaišanu. Tostarp parlaments lemj par Valsts prezidenta, Saeimas Prezidija locekļu, valsts kontroliera, tiesībsarga, Latvijas Bankas prezidenta, Augstākās tiesas priekšsēdētāja un ģenerālprokurora amata kandidātiem. Visas amatpersonas Saeima ievēlē, ieceļ vai apstiprina atklātā balsojumā. Tas nozīmē, ka ikvienam interesentam ir pieejama informācija, kā katrs no deputātiem ir balsojis.

2022. gada 17. februārī Saeima neatbalstīja Sanitas Osipovas apstiprināšanu par Augstākās tiesas tiesnesi. “Par” S. Osipovas apstiprināšanu tiesneša amatā balsoja 40 deputāti, “pret” bija 29, atturējās 16, līdz ar to viņas kandidatūra tika noraidīta. Uz vakanto senatora amatu Sanita Osipova pretendēja kā bijusī Satversmes tiesas tiesnese atbilstoši likuma “Par tiesu varu” 54. panta trešajai daļai, kas dod iespēju uz Augstākās tiesas tiesneša amatu pretendēt personai, kura ir bijusi Satversmes tiesas tiesneša, starptautiskas tiesas tiesneša vai pārnacionālas tiesas tiesneša amatā un kura saņēmusi pozitīvu Augstākās tiesas departamenta tiesnešu kopsapulces atzinumu. Senāta Civillietu departamenta senatoru kopsapulce deva pozitīvu atzinumu Sanitas Osipovas virzīšanai tālākai apstiprināšanai senatora amatā.

Savukārt 16. jūnijā Saeima ar 33 balsīm “par”, 41 balsi “pret” un, četriem deputātiem atturoties, noraidīja Ilzi Znotiņu, kura pretendēja uz otro amata termiņu un uzvarēja atklātā konkursā. Ministru kabineta noteikumi Nr. 656 “Finanšu izlūkošanas dienesta priekšnieka amata pretendentu atlases noteikumi” nosaka, ka, pamatojoties uz Ministru kabineta lēmumu par konkursa izsludināšanu, Valsts kanceleja izsludina atklātu konkursu uz dienesta priekšnieka amatu. Amata pretendentu, kurš ieguvis visaugstāko kompetenču novērtējumu, komisija virza apstiprināšanai Saeimā.

Kā tiek organizēta iestāžu vadītāju atlase

Skaidro Valsts kancelejas Komunikācijas departamenta Ministru kabineta preses sekretārs Reinis Grāvītis.

Lai nodrošinātu valsts civildienesta profesionalitāti un politisko neitralitāti, iestāžu vadītāju (ierēdņu) atlasi no 2015. gada septembra centralizēti veic Valsts kanceleja, piemērojot vienotus atlases principus un profesionālas personāla atlases metodes, kā arī iesaistot atlases procesā nevalstiskā sektora pārstāvjus.

Valsts kanceleja galvenokārt organizē atklātus pretendentu konkursus uz valsts tiešās pārvaldes iestāžu vadītāju (ierēdņu amatiem) saskaņā ar Ministru kabineta 2015. gada 9. jūnija noteikumiem Nr. 293 “Valsts tiešās pārvaldes iestāžu vadītāju atlases kārtība”. Gandrīz septiņu gadu laikā noorganizēti vairāk nekā 40 ierēdņu amata konkursu, kuros atlasīti vairāk nekā 25 iestāžu vadītāji (uz atsevišķiem amatiem konkursi organizēti vairākkārt).

Papildu iepriekš minētajiem ierēdņu amatu konkursiem šajā laikposmā organizēti konkursi arī uz citu iestāžu vadītāju amatiem, piemēram, Datu valsts inspekcijas direktors, Finanšu un kapitāla tirgus komisijas padomes priekšsēdētājs, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas padomes priekšsēdētājs un padomes locekļi, kā arī Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieks. Šo iestāžu vadītāju atlasei ir noteikta atsevišķa kārtība.

Organizējot atlases konkursu uz iestādes vadītāja amatu, Valsts kanceleja pirms konkursa izsludināšanas sadarbībā ar attiecīgo ministriju izstrādā sākotnējos dokumentus – konkursa sludinājumu, amata pārbaudes kritērijus, jautājumus, kas tiks uzdoti pretendentiem intervijas laikā, kā arī vienojas par komisijas sastāvu un atlases procesa novērotājiem, ja tie nav noteikti ārējā normatīvajā aktā.

Valsts kanceleja nodrošina konkursa sludinājuma publicēšanu, komisijas sēžu organizēšanu, sākotnējo iesniegto pieteikumu izvērtēšanu un neatkarīgu personālvadības speciālistu piesaisti, kas konkursa trešajā kārtā nodrošina pretendentu vadības kompetenču novērtēšanu.

Jāpiebilst, ka, lai gan pretendentu atlases kārtība, ņemot vērā attiecīgo konkursu, ir noteikta atsevišķos Ministru kabineta noteikumos, par kuru izstrādi un aktualizēšanu ir atbildīga attiecīgā ministrija, tomēr lielākoties šie noteikumi ir izstrādāti pēc līdzīgiem principiem. Vienlaikus ir novērojami vairāki faktori, kuri būtiski ietekmē, cik pretendentu piesakās attiecīgajam konkursam.

Ļoti nozīmīga ir atlīdzība, proti, konkursos, kuros tā ir augstāka, piemēram, Finanšu un kapitāla tirgus komisijā, pretendentu ir vairāk, turpretī uz Latvijas Zinātnes padomes direktora amatu konkurss ir ticis izsludināts vairākas reizes. Potenciālie pretendenti, pirms piesakās konkursam, kontekstā ar atlīdzību izvērtē arī amata pienākumu sarežģītību, savu atbilstību prasībām un to, cik lielu uzmanību attiecīgajā amatā esošajai personai pievērsīs mediju pārstāvji, sabiedriskās organizācijas un citi.

Ciktāl konkursu organizēšana un lēmumu pieņemšana ir Valsts kancelejas kompetencē, par katra konkursa norisi (konkursa izsludināšanu, pretendentu virzību atlases kārtās, konkursa noslēgumu un pretendenta virzīšanu apstiprināšanai amatā) tiek izsūtītas preses relīzes, un informācija ir pieejama tīmekļvietnē mk.gov.lv. Savukārt gadījumos, kad Ministru kabinets pretendentu apstiprina amatā vai virza apstiprināšanai amatā Saeimai, ir iespēja sekot līdzi sēžu tiešraidēm Ministru kabineta mājaslapā vai skatīties ierakstus YouTube, lai iepazītos ar Ministru kabineta locekļu pausto. Valsts kanceleja nevar vērtēt Saeimas deputātu un Saeimas Sabiedrisko attiecību biroja komunikācijas plānus un praksi.

LV portāls jautā: Kā jūs vērtējat patlaban spēkā esošo kārtību valsts institūciju vadītāju atlasei un apstiprināšanai amatā? Vai, Saeimai neapstiprinot amatā konkursa kārtībā izvēlētu pretendentu, būtu jāsniedz sabiedrībai skaidrojums?

Vita Anda Tērauda, Saeimas deputāte.

FOTO: Ieva Ābele, Saeima.

Šobrīd valstī ir iedibināta kārtība, kas ļauj profesionāli un godīgi veikt atlasi valsts institūciju vadītāju amatiem. Atklātā konkursā tiek atlasīti labākie kandidāti, kā arī piesaistīti pretendenti no malas, nevis tikai tie cilvēki, kuri jau šobrīd strādā valsts pārvaldē. Konkursa vērtēšanā ir iespējams piesaistīt personāla atlases ekspertus, lai pēc objektīviem, profesionāliem kritērijiem atsijātu labākos kandidātus.

Problēma atlasē sākas tai brīdī, kad konkursa vērtēšana ir noslēgusies un par atlasīto kandidātu ir jālemj politiskajā līmenī: ministrijas vadībā, Ministru kabinetā vai Saeimā. Šajā posmā ieslēdzas subjektīvie kritēriji, kuri visbiežāk netiek atklāti apspriesti vai darīti zināmi vēlētājiem. Kaut arī ir leģitīmi, ka politiskajā līmenī ir jāapstiprina amata kandidāti, – tas norāda uz valsts uzticību jaunai amatpersonai – nav pieņemama situācija, kad profesionāli visaugstāk novērtētajam, konkursu izturējušajam kandidātam nesniedz valsts uzticību nezināmu iemeslu dēļ.

Var pastāvēt leģitīmi iemesli, kādēļ Ministru kabinets vai Saeima nenobalso par konkursā uzvarējušo kandidātu, taču tie ir jāskaidro sabiedrībai.

Ja tos neskaidro, rodas iespaids, ka kandidatūras var noraidīt iegribu, patīk/nepatīk apsvērumu vai klajas diskriminācijas (piemēram, pret sievieti, jaunu cilvēku, citas tautības cilvēku) dēļ. Šādā situācijā politiskais lēmumu pieņēmējs pats sevi diskreditē, un ilgtermiņā tiek radīti zaudējumi valstij, jo uz šādiem amatiem augsta līmeņa profesionāļi vairs nebūs gatavi pretendēt. Tādā veidā tiek vājināta mūsu valsts pārvalde.

Iveta Reinholde, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesore, Politikas zinātnes nodaļas vadītāja.

FOTO no personīgā arhīva.

Latvijā ir prakse, ka dažu iestāžu vadītājus apstiprina Saeima. Tas ļauj Saeimai izrādīt politisko interesi par jomu, kā arī kontrolēt šīs iestādes un to stratēģiskās prioritātes. Nesenie notikumi ar Ilzes Znotiņas (Finanšu izlūkošanas dienesta bijusī vadītāja; šeit – red. piez.) neapstiprināšanu amatā (kontekstā ar bijušās Satversmes tiesas priekšsēdētājas Sanitas Osipovas neapstiprināšanu Augstākās tiesas tiesneses amatā) vairāk vedina domāt, ka Saeima savu pienākumu apstiprināt amatā vairāk uztver kā veidu, lai demonstrētu savu varu, kas ilgtermiņā var atbaidīt jomu profesionāļus no kandidēšanas uz šādiem amatiem.

Šis noteikti nav veids, kā nodrošināt valsts pārvaldes profesionalitāti.

Laba pārvaldība būtu tad, kad pēc neapstiprināšanas konkrētajā amatā sekotu pamatots Saeimas skaidrojums, kāpēc kandidāts nav pelnījis tās uzticēšanos, kaut arī atbilst profesionalitātes kritērijiem. Šāds skaidrojums būtu īpaši nozīmīgs, lai izvairītos no cilvēku runām par politisko atriebību, ka profesionāļa karjera var apmest kūleni, ja reiz viņš ir iebildis parlamentam.

Valts Kalniņš, Dr. sc. pol., Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes docents.

FOTO: Ieva Lūka, LETA.

Neapstiprināšana amatā, kad ir gūta uzvara konkursā, ir klasiska problēma gadījumos, kad konkurss ir apvienots vienā procesā ar politiskā orgāna balsojumu. Konkursa noteikumos, protams, paredzēts izvēlēties to kandidātu, kurš ir vispiemērotākais, ņemot vērā viņa kompetences. Tomēr atbilstoši Satversmei likumiskā izpratnē Saeimas deputāts nav atbildīgs par to, kā viņš balso, respektīvi, viņam ir diezgan plaša rīcības brīvība.

Nedomāju, ka šajā situācijā ir atrodams skaidrs risinājums. Konkursa komisijai noteikumos ir skaidri uzrakstīts, ka apstiprināšanai Saeimā jāvirza kandidāts, kurš ir ieguvis visaugstāko kompetenču novērtējumu. Saeimai tādu pašu priekšrakstu nevar uzrakstīt. Tāpēc domāju, ka nav viennozīmīga juridiska risinājuma.

Cita lieta, ka tā būtu laba prakse Saeimai bez nopietniem iemesliem nenoraidīt kandidātus, ja nav pārmetumu pret procesu, kādā viņi ir atlasīti, vai arī nav būtisku politisku iebildumu pret kandidātu, kas kādreiz, iespējams, tā varētu būt. Konkursā var uzvarēt cilvēks, kurš ir viskompetentākais, bet attiecīgajā amatā var nebūt politiski pieņemams. Piemēram, viņš ir publiski priecājies par Krievijas uzbrukumu Ukrainai.

Ja nav nopietnu politisku iebildumu, parlamentam vajadzētu apstiprināt profesionāli atlasītu kandidātu, bet nevar piespiest Saeimu šādi rīkoties.

Būtu labi, ja par jebkuru pretrunīgu lēmumu deputāti sniegtu skaidrojumu sabiedrībai. Katrs deputāts var būt nobalsojis atbilstoši saviem priekšstatiem. Nekur nav teikts, ka ir viens Saeimas pamatojums. Deputāta ētikas līmenī –, ja kāds viņam jautā, tad būtu labi, ja viņš to skaidrotu. Tomēr Saeimai kā institūcijai pamatojumu nevar pajautāt, katram no deputātiem var būt savs, citāds skaidrojums, kāpēc viņš balsoja “pret”. Pamatojumu var vaicāt, piemēram, valsts pārvaldes iestādei – Valsts ieņēmumu dienestam –, kāds ir pamatojums konkrētajai darbībai.

Ņemot vērā, ka parlamentam ir rīcības brīvība un to var izmantot arī tad, kad uzskatām, ka tā nevajadzētu darīt, konkurss nav bezjēdzīgs. Tas nozīmē, ka ir filtrs, kas neļauj virzīt amatā nekompetentu cilvēku. Savukārt tas nenozīmē, ka katru kompetento kandidātu apstiprinās Saeima.

Kopumā šādas epizodes man īpaši nepatīk. Tā nav ideālā parlamentārā prakse, tomēr nesaskatu iespēju ierobežot likumdevēja rīcības brīvību.

Iveta Kažoka, biedrības “Sabiedriskās politikas centrs “Providus” ” direktore/pētniece.

FOTO: Ieva Leiniša, LETA.

Katrs Saeimas deputāts ir atbildīgs par savu balsojumu. Līdz ar to, protams, viņiem būtu jāatbild uz jautājumiem par balsošanas motīviem, tostarp par iemesliem noraidīt konkursa kārtā izvēlētu kandidātu. Tālāk vēlētājiem jāvērtē, vai viņus apmierina šāda argumentācija.