Demokrātiskai un tiesiskai valstij izšķirīgi svarīgas iestādes
Valsts prezidenta iesniegtajos likumprojektos Saeimas Prezidijam piedāvāts mainīt augstāko politiski profesionālo amatpersonu – Latvijas Bankas prezidenta, tiesībsarga un valsts kontroliera – izvirzīšanas kārtību un 10 Saeimas deputātu vietā šīs tiesības piešķirt Valsts prezidentam, neskarot Saeimai tiesības pieņemt galīgo lēmumu par izvirzītajiem kandidātiem. Proti, trīs iepriekšminētās amatpersonas pēc Valsts prezidenta ierosinājuma amatā joprojām ievēlētu Saeima.
Latvijas Banka, Tiesībsarga birojs un Satversmē minētā Valsts kontrole ir demokrātiskai tiesiskai valstij izšķirīgi svarīgas iestādes, kuras savas jēgas, mērķa un uzdevumu specifikas dēļ nav funkcionāli padotas Ministru kabinetam. Šo iestāžu vadītāju izvēle ir Saeimas kā demokrātiski leģitimēta valsts orgāna lēmums. Svarīgi panākt, ka minēto amatpersonu izvirzīšanas un vērtēšanas procesa politiskie motīvi neaizēno profesionālos, pausts likumprojektu anotācijās.
Lai novērstu trūkumus līdzšinējā kārtībā
“Nesenais Latvijas Bankas prezidenta amata kandidātu izvirzīšanas un ievēlēšanas process bija novēlots, sabiedrībai neizprotams un sadrumstalots. Kļuva uzskatāmi redzams, ka kandidāta izvirzīšanas tiesiskais ietvars nesniedz pietiekamas garantijas, lai nepieļautu šos trūkumus.
Process ar šādām strukturālām problēmām nestiprina sabiedrības uzticēšanos ne pašam procesam, ne arī izvirzītajiem kandidātiem.
Lai šādas situācijas ar augstu valsts amatpersonu izraudzīšanos neatkārtotos, ir nepieciešamas izmaiņas amatpersonu izraudzīšanās un izvirzīšanas kārtībā,” tā vajadzība pēc grozījumiem pamatota likumprojektu anotācijās.
Kā jau ziņots, Saeimai par Latvijas Bankas prezidenta amata kandidātiem bija jābalso 2024. gada decembrī, kad beidzās bankas prezidenta Mārtiņa Kazāka pilnvaru termiņš. Tomēr Saeimā pārstāvētajiem politiskajiem spēkiem ilgstoši neizdevās vienoties par atbalstu kādam no amata pretendentiem, kuru vidū bija arī M. Kazāks. Pēc koalīcijas sākotnēji virzīto kandidatūru atsaukšanas M. Kazāku uz otru termiņu parlaments ievēlēja tikai 6. februārī ar opozīcijas deputātu atbalstu.
Anotācijā uzsvērts, ka E. Rinkēviča rosinātās izmaiņas neizjauktu valsts varas atzaru līdzsvaru un atsvaru sistēmu, taču dotu iespēju Valsts prezidentam gan formālās, gan neformālās konsultācijās identificēt piemērotāko kandidātu tālākai izvirzīšanai, kas savukārt mazinātu politisko apsvērumu prevalēšanu pār kandidāta profesionalitātes kritērijiem.
Konstitucionālo tiesību komisija reiz jau atbalstījusi šādu iniciatīvu
Jau 2011. gadā Valsts prezidenta Valda Zatlera izveidotā Konstitucionālo tiesību komisija, atsaucoties uz politisko partiju atkārtotu nespēju vienoties par tiesībsarga amata kandidātu, savā viedoklī par Valsts prezidenta funkcijām Latvijas parlamentārās demokrātijas sistēmas ietvaros konstatēja, ka politiski profesionālo amatpersonu – pie kādām pieskaitāmi tiesībsargs, valsts kontrolieris un Latvijas Bankas prezidents – izvēlē bieži ir vērojama nobīde politisko interešu, nevis profesionālo kritēriju virzienā.
Komisija secināja, ka spēkā esošais tiesiskais regulējums nenovērš minētās negatīvās prakses veidošanos un negarantē pienācīgu amatpersonu profesionālo spēju novērtējumu.
Konstitucionālo tiesību komisija 2011. gadā norādīja: “Lai mazinātu varas koncentrāciju viena varas atzara rokās tādējādi, ka gan amatpersonu nominācija, gan iecelšana ir tikai Saeimā pārstāvēto politisko partiju rokās, un lai pilnvērtīgi izmantotu Valsts prezidenta kā neitrāla politiska spēka lomu valsts varas orgānu struktūrā, ir jāparedz Valsts prezidentam tiesības izvirzīt apstiprināšanai Saeimā atsevišķas politiski profesionālas amatpersonas. No augstāk uzskaitītajām amatpersonām tās ir tiesībsargs, valsts kontrolieris un Latvijas Bankas prezidents.”
Tāda kārtība, kā pauda komisija, dotu iespēju uzrunāt piemērotus kandidātus, piešķirot pienācīgu lomu profesionālajiem kritērijiem, atceltu argumentu par priekšroku izvirzīšanā un līdz ar to mazinātu risku, ka amatpersona netiek apstiprināta politisku motīvu dēļ. Tātad izmaiņas kandidātu izvirzīšanas procesā kopumā līdzsvarotu politisko un profesionālo kritēriju ietekmi minēto amatpersonu apstiprināšanā.
Likumi jau paredz tādas prezidenta pilnvaras, kas Satversmē nav minētas tieši
Savukārt 2020. gadā toreizējais Valsts prezidents Egils Levits, piedāvājot Augstskolu likumā noteikt, ka augstskolu padomes sastāvā iekļaujams viens valsts galvas virzīts kandidāts, vēstulē Saeimas Izglītības, zinātnes un kultūras komisijas vadītājam norādīja: vairāki likumi jau paredz tādas Valsts prezidenta pilnvaras, kas tiešā tekstā nav minētas Satversmē.
Minēto likumu vidū ir Nacionālās drošības likums, Nacionālo bruņoto spēku likums, Valsts apbalvojumu likums, Satversmes tiesas likums. Šādu pieeju savā judikatūrā jau ir apstiprinājusi Augstākā tiesa, argumentēja Valsts prezidents E. Levits.
Valsts prezidenta pilnvaru paplašināšana saistībā ar iepriekšminēto “nerada konfliktu ar likumdevēju, jo šiem konstitucionālajiem orgāniem ir atšķirīgas kompetences, bet tieši pretēji – sekmē konstitucionālo orgānu sadarbību. Līdz ar to Valsts prezidenta pilnvaru paplašinājums atsevišķos likumos ir uztverams kā politisks dialogs starp Saeimu un Valsts prezidentu, kas vērsts uz Latvijas valsts iekārtas funkcionēšanas uzlabošanu,” norādīja E. Levits.
LV portāls jautā: kā vērtējat likumdošanas iniciatīvu noteikt, ka tiesībsarga, valsts kontroliera un Latvijas Bankas prezidenta amata kandidātus apstiprināšanai Saeimā virza Valsts prezidents?
Annija Kārkliņa
Latvijas Universitātes Valststiesību zinātņu katedras profesore
Publicitātes foto.
Minēto Valsts prezidenta iniciatīvu, kas paredz mainīt Latvijas Bankas prezidenta, tiesībsarga, un valsts kontroliera kandidātu izvirzīšanas kārtību, to uzticot Valsts prezidentam, kopumā vērtēju pozitīvi.
Latvijas konstitucionālo tiesību ekspertu vidū jau iepriekš bija izskanējuši atsevišķi priekšlikumi, ka varētu paplašināt Valsts prezidenta kreatīvo funkciju, piešķirot viņam plašākas tiesības dažādu amatpersonu izvirzīšanā (vai pat iecelšanā), neveicot citas būtiskas izmaiņas pārējā Valsts prezidenta institūta regulējumā.
Šādu ierosinājumu 2011. gadā bija paudusi arī Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisija viedoklī “Par Valsts prezidenta funkcijām Latvijas parlamentārās demokrātijas sistēmas ietvaros”.
Prezidenta Edgara Rinkēviča iesniegtie likumprojekti, kas paredz Valsts kontroles vadītāja un divu t. s. patstāvīgo iestāžu – Latvijas Bankas un Tiesībsarga biroja – vadītāja amata kandidātu izvirzīšanu uzticēt Valsts prezidentam, neizjauktu Satversmē noteikto konstitucionālo orgānu balansu.
Latvijas konstitucionālajā iekārtā Valsts prezidents nav pieskaitāms ne pie viena no varas atzariem un ir partejiski neitrāls. Ņemot vērā, ka saskaņā ar likumprojektiem Valsts prezidents tikai izvirzītu kandidatūras šiem amatiem, bet gala lēmums – apstiprināšana amatā – joprojām paliktu Saeimas kā tautas leģitimētas priekšstāvniecības institūcijas kompetencē, šīs jaunās prezidenta tiesības neapdraudētu varas atzaru līdzsvaru.
Prezidents pamatojis grozījumu virzību ar neseno Latvijas Bankas prezidenta amata kandidātu izvirzīšanas un ievēlēšanas procesu, kas bija novēlots un sabiedrībai neizprotams. Taču arī senākā pagātnē vairāku patstāvīgo iestāžu (Tiesībsarga biroja, NEPLP) vadītāju izraudzīšanās bija raisījusi bažas par pārāk lielu šo procesu politizēšanu.
Pašreizējā kārtībā, kad kandidātus minētajiem amatiem izvirza 10 Saeimas deputāti, no kandidāta viedokļa raugoties, negatīvais aspekts ir tas, ka sabiedrības un citu politiķu uztverē konkrētais kandidāts tiek sasaistīts (asociēts) ar konkrēto politisko partiju, ko pārstāv šie deputāti. Līdz ar to kandidātam tiek uzlikts kādas politiskās partijas simpātijas “zīmogs”, kurš viņam var radīt neērtības – politiski neitrāla profesionāļa statusa zaudēšanu, kas kaitētu turpmākajai profesionālajai darbībai.
Savukārt, ja kandidātu izvirza 10 opozīcijas pārstāvji, tad kandidātam var būt pamatotas šaubas par to, vai viņam būs pietiekams atbalsts Saeimā. Tas var atturēt profesionāļus piekrist savas kandidatūras nominēšanai, jo, kā zināms, no brīža, kad kandidāts ir izvirzīts, viņš nonāk kā “zem lupas” un novērtēšanas un apstiprināšanas process ne vienmēr ir objektīvs un neitrāls.
Minētajos amatos ir paredzēta iespēja tikt ievēlētam atkārtoti. Šajos amatos, īstenojot normatīvajos aktos noteiktās funkcijas, nereti var nākties nonākt zināmā konfliktā ar Saeimu (piemēram, tiesībsargam kritizējot Saeimu par tās pieņemto regulējumu vai nepaveiktiem darbiem cilvēka pamattiesību jomā). Līdz ar to deputāti varētu nevirzīt ievēlēšanai atkārtoti kandidātu, kas bijis Saeimai neērts. Savukārt, ja kandidatūras virzītu Valsts prezidents, tad deputātiem būtu nopietnāk jāpamato savs balsojums un šī procedūra kļūtu caurskatāmāka.
Piedāvātais regulējums varētu samazināt politiskas neapstiprināšanas risku, lielāku uzsvaru pretendentu atlasē liekot tieši uz profesionālajiem kritērijiem.
Arī citās parlamentārajās valstīs, kurās tiek izmantota Latvijai radniecīga pieeja, pastāv plašākas Valsts prezidenta pilnvaras kreatīvajā jomā. Piemēram, Igaunijas regulējums ir ļoti līdzīgs likumprojektos piedāvātajam – arī tur prezidents izvirza apstiprināšanai parlamentā Centrālās bankas priekšsēdētāju, ombudu (tiesībsargu) un valsts kontrolieri. Tāpat Igaunijas prezidentam ir tiesības nominēt Augstākās tiesas priekšsēdētāja kandidātu.
Jānis Ikstens
politologs, Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes profesors
Foto: Zane Bitere, LETA.
Šī iniciatīva iezīmē skaidru atkāpšanos no reprezentatīvās lomas, kādu primāri Valsts prezidentam atvēlējuši Satversmes tēvi. Jā, ir arī dažas substantīvas situācijas, tādas kā Saeimas atlaišanas ierosināšana un premjerministra amata kandidāta nosaukšana. Tomēr kopumā Valsts prezidents nav iesaistīts valsts pārvaldes ikdienas darbā. Taču minētais priekšlikums ir pretrunā ar šo principu, faktiski solis virzienā uz Valsts prezidenta funkciju paplašināšanu, bet tālākā perspektīvā – uz Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtības maiņu.
Otrkārt, iedomāsimies, ka Valsts prezidentam tiek dotas tiesības izvirzīt minētās amatpersonas. Tādā gadījumā jāņem vērā, ka Saeimai šādas nominācijas nav saistošas un, lai tās apstiprinātu, tai tāpat ir nepieciešamas likumā noteiktais vairākums, ko rada politiskās partijas un to pārstāvji parlamentā. Lai to nodrošinātu, Valsts prezidentam nāktos iesaistīties politiskajās sarunās jeb, ja vēlaties, tirgū. Tas nozīmē, ka viņš, nonākot parasta politiskā spēlētāja lomā, tiek noņemts no tā reprezentatīvā posteņa, uz kura viņu ir nolikusi Satversme.
Ja partijas Valsts prezidenta virzīto kandidātu noraidītu, tad rastos nevajadzīga trīskārša frustrācija – gan Valsts prezidentam, gan partijām, gan noraidītajam kandidātam. Tas nevienam nekādu labumu nedotu.
Tas, ko šobrīd faktiski vērojam, ir Rinkēviča kunga reakcija uz valdības vadītājas Siliņas kundzes un viņas biroja mazspēju koordinēt koalīcijas darbu, par ko varējām pārliecināties ne reizi vien. Iznāk, ka Rinkēviča kungs situatīvas, pārejošas problēmas mēģina risināt ar sistēmiskām izmaiņām, kuras, manuprāt, neiet kopā ar Satversmi un politisko loģiku, kā arī lieki novērš visu iesaistīto pušu uzmanību no daudz svarīgākiem uzdevumiem.
Iveta Reinholde
politoloģe, Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes profesore
Foto: Ieva Leiniša, LETA.
Valsts prezidenta rosinātie grozījumi kopumā ir uzskatāmi par atbalstāmiem. Varas dalīšanas līdzsvara princips ir ievērots visumā korekti – prezidents izvirza amata kandidātu, bet Saeimai, to apstiprinot vai noraidot, paliek galavārds. Tādējādi nav pamata teikt, ka Valsts prezidents iejaucas parlamenta kompetencē vai ka šī iniciatīva būtu solis prezidentālas vai pusprezidentālas valsts virzienā.
Zināmas problēmas varētu rasties tad, ja Valsts prezidenta virzītais amata kandidāts izrādās Saeimai politiski nepieņemams. Tādā gadījumā kandidātu nāktos meklēt un virzīt atkārtoti. Taču, vērtējot no otras puses, problemātiska ir arī tāda situācija, kurā parlamentā pārstāvētie politiskie spēki ilgstoši nespēj vienoties par kandidātiem, kā tas notika ar Latvijas Bankas prezidenta izraudzīšanos.
Kandidāti faktiski tika nostādīti situācijā, kura robežojas ar pazemošanu, radot arī negatīvu starptautisku rezonansi, kas nenāk par labu valsts reputācijai.
Sabiedriskās domas aptaujas liecina, ka tā vēlas lielāku Valsts prezidenta klātesamību politiskajos procesos, ieskaitot soļus, kas samazinātu politisko tirgu Saeimā. Tādā ziņā Valsts prezidenta iniciatīva varētu būt sabiedrībai pa prātam. Protams, var sagaidīt, ka pret šiem grozījumiem iestāsies kādi politiskie spēki, kuri varētu argumentēt, ka tie ir solis autoritārisma virzienā.
