VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Linda Ņikona
LV portāls
31. augustā, 2021
Lasīšanai: 24 minūtes
10
10

Vai Latvijā ir iespējams sarīkot iedzīvotāju iniciētu referendumu?

LV portālam: RINGOLDS BALODIS, Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis, profesors; ARNIS CIMDARS, Vēlēšanu ekspertu biedrības prezidents, iepriekšējais (1997–2019) CVK priekšsēdētājs; IVETA KAŽOKA, domnīcas “Providus” direktore/pētniece

Kopš 2012. gadā tika mainīta parakstu vākšanas kārtība, kādā veicama likumprojekta vai Satversmes grozījumu projekta ierosināšana un Saeimas atsaukšanas ierosināšana, Latvijā nav noticis neviens referendums.

FOTO: Lita Krone, LETA

Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) sniegtie statistikas dati liecina: kopš 2013. gada CVK kopumā iesniegtas 35 vēlētāju likumdošanas iniciatīvas. Kopš tā laika nevienai iniciatīvai nav savākts nepieciešamais parakstu skaits, lai to varētu iesniegt Saeimā (ja tas ir likumprojekts vai Satversmes grozījumu projekts) vai tiktu rīkota tautas nobalsošana par Saeimas atsaukšanu. Vai referendumu sarīkošana pēc 2012. gadā nogalē veiktajiem grozījumiem, kas mainīja parakstu vākšanas kārtību, Latvijā vispār ir iespējama, un kādi faktori to ietekmē? Par to lasiet LV portāla apkopotajos ekspertu viedokļos.

īsumā
  • R. Balodis: “Tautas nobalsošanu, kas jau sākotnēji Satversmē iestrādāta kā grūti funkcionējošs institūts, Saeima ir padarījusi par nefunkcionējošu.”
  • A. Cimdars: “Pēc būtības 2012. gadā referenduma nosacījumi nav mainījušies, bet ir mainījusies kārtība, kādā veicama likumdošanas iniciatīva, savācot vienas desmitās daļas vēlētāju atbalstu, un kādā veicama Saeimas atsaukšanas ierosināšana pēc tautas iniciatīvas. Īsā atbilde uz jautājumu, vai referendumu īstenošana ir kļuvusi sarežģītāka: nē, nav.”
  • I. Kažoka: “Ar izmaiņām 2012. gadā, kad parakstu vākšanas kārtība tika mainīta, Saeimas deputātu vairākums vēlējās panākt to, lai referendumi Latvijā nenotiktu vai notiktu īpaši reti. Šis mērķis ir sasniegts.”

Kārtība, kādā notiek pilsoņu parakstu vākšana un tautas nobalsošana, ir noteikta Satversmē un likumā “Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu”.

2012. gada 11. decembrī stājās spēkā grozījumi likumā “Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu”, kas mainīja parakstu vākšanas kārtību, kādā veicama likumprojekta vai Satversmes grozījumu projekta ierosināšana un Saeimas atsaukšanas ierosināšana.

LV portāla uzrunāto ekspertu viedokļi dalās. Vieni uzskata, ka, mainot parakstu vākšanas kārtību, Saeimas deputātu vairākums panāca to, lai referendumi Latvijā nenotiktu vispār vai notiktu īpaši reti, un tauta kā likumdevējs ir vien “uz papīra”, bet kāds – ka referendumu īstenošanas iespējas nav mainījušās, turklāt kļuvušas nevis sarežģītākas, bet gan daudz pieejamākas.

LV portāls jautā: Vai, jūsuprāt, referendumu sarīkošana pēc 2012. gada nogalē veiktajiem grozījumiem, kas mainīja parakstu vākšanas kārtību, Latvijā vispār ir iespējama, un kādi faktori to ietekmē?

Ringolds Balodis

Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis, profesors

Foto: Edijs Pālens, LETA

Referendumu teorija

Latvijā primārie likumdevēji ir Saeima un tauta.

Latvijas Saeima ir ikdienas likumdevējs, kuras darbā kā sekundārais likumdevējs visai bieži iesaistās valdība. Tas gan notiek tik daudz, cik parlaments to pieļauj un vēlas.

Tā kā Latvija ir neliela, unitāra valsts, tajā likumdošanas kļūdas var labot vai nu parlaments, vai Satversmes tiesa. Abi ceļi ir sarežģīti, smagnēji un vienmēr negarantē efektīvu rezultātu. Daudz labāk parlamentāro kļūdu novēršanas mehānisms darbojas valstīs, kurās ir divpalātu parlaments, proti, kļūdu labošanā vai politiskās gribas koriģēšanā iesaistās parlamenta augšpalāta. Latvijas situācijā zināmā mērā var uzskatīt, ka augšpalātas loma ir ierādīta Valsts prezidentam (veto tiesības), taču jārēķinās, ka mūsu parlamentārajā sistēmā prezidents ir ļoti atkarīgs no Saeimas.

Tauta kā otrais primārais likumdevējs ir krietni smagnējāks nekā Saeima un Satversmes tiesa. Teorētiski tauta ir kā ārkārtas likumdevējs tādā situācijā, kad parlaments un tiesa dažādu iemeslu dēļ nespēj rast risinājumu kādā valstij ļoti nozīmīgā jautājumā. Svarīgi ir saprast, ka pilsoņu kopuma iesaiste likumdošanas procesā ir galējs līdzeklis, jo referendums nevar aizvietot ikdienas procesu. Demokrātijā tomēr parlaments ir galvenā institūcija.

No klasiskā konstitucionālisma viedokļa tautas balss ir neapstrīdama un apveltīta ar augstāko leģitimācijas pakāpi, kamdēļ, piemēram, breksita referenduma rezultātā briti ar visu savu divu gadu pingpongu starp parlamentu un tiesu galu galā izstājās no Eiropas Savienības (ES), jo tā bija lēmis suverēns. Apspēlēt šo gribas izpaudumu ir visai bīstami, jo tas var novest pie haosa.

Mūsdienu demokrātijas pamatā ir tautas suverenitātes ideja. No šāda viedokļa raugoties, pret referendumiem jeb tautas nobalsošanām savā ziņā ir jāizturas kā pret Pandoras lādi: labi, ka tie “var notikt”, taču jābūt pietiekamiem normatīvajiem “apgrūtinājumiem”, lai tie nevērstos pret pašu demokrātiju vai nepadarītu tautvaldības ideju smieklīgu. Tautas nobalsošanai un ceļam līdz tam nevajadzētu būt tik vieglam, lai sīkas grupas ar pastāvīgām marginālām aktivitātēm nomocītu sabiedrību un traucētu normālam likumdošanas procesam, bet tomēr arī ne tik apgrūtinātam, lai pats process būtu vien butaforija, kas patiesībā nav spējīgs darboties.

Primāri referendumam Latvijas modelī ir divējāda loma. No vienas puses, tas ir parlamenta darbību ierobežojošs, bet, no otras puses, darboties stimulējošs konstitucionāls institūts. Attiecīgi, ja Saeima savos politiskajos strīdos vai kompromisos ir aizmaldījusies, tad pilsoņu kopumam referenduma ceļā, ieslēdzoties kolektīvajam saprātam, viss ir jānoliek savā vietā. Savukārt politiķiem referendumu iespējamībai vienmēr jābūt kā zināmam bubulim, lai tie likumdošanas procesā censtos strādāt tā, ka šī iespējamība tomēr neiestāsies. 

Latvijā nav tautas vēlēta prezidenta, kurš varētu parlamentu piespiest mainīt kādu novirzi. Tautas nobalsošanu, kas jau sākotnēji Satversmē iestrādāta kā grūti funkcionējošs institūts, Saeima ir padarījusi par nefunkcionējošu.

Referendumu prakse

Visa tautas nobalsošanas vēsture Latvijas valstī apliecina, ka Satversmes sapulces locekļa, dzejnieka Jāņa Raiņa vārdi Satversmes sapulcē par to, ka pati Satversme ar kvorumiem aprobežo referendumu1 tik ļoti, ka maz ir cerību, ka tie būs sekmīgi (“[..] jo tādi varētu pie mums notikt visretākos laimes gadījumos. Bet še nav runa par laimi, bet par tiesībām. Pilsonība baidās no tautas nobalsošanas. [..]”) ir patiesi. Tas liek domāt, ka referendumi mums ir tukšas tiesības.

Latvijas referendumu problēma ir saistīta  ar to, ka apgrūtinājumi, piemēram, Centrālās vēlēšanu komisijas neskaidrā izvērtēšanas kārtība, notariālie apliecinājumi, pilnīgi izstrādāta likumprojekta koncepts, tautas nobalsošanas dalības un apstiprinājuma kvorumi ir pārlieku lieli. Tamdēļ, par spīti Satversmes 64. pantam, kurš paredz Latvijā divus likumdevējus (tautu un Saeimu), es tomēr teiktu, ka tauta ir likumdevējs vien uz papīra. Latvijas referendumu vēsture liecina, ka Latvijā tautas nobalsošanas institūts jau no sākta gala nav sekmīgi darbojies, par spīti diviem Satversmes grozījumiem (pirmais un septītais), kas šajā sakarā veikti.

Latvijā ir bijušas pavisam vienpadsmit tautas nobalsošanas, no kurām tās četras reizes organizētas pirmā neatkarības perioda laikā (1923., 1927., 1931. un 1934. gadā), bet pārējās – jau otrajā neatkarības periodā (1998., 1999., 2003., 2007., 2008. (divas) un 2011. gadā). Divos referendumos (2008. un 2012. gadā) vēlētājiem bija iespēja balsot par Satversmes grozījumiem. Abas reizes, no juridiskā aspekta raugoties, nav bijušas sekmīgas, jo tajās puse balsstiesīgo nav nobalsojuši “par” grozījumiem, kā to prasa Satversmes 79. pants. Divos referendumos (2003. un 2011. gadā) tauta apstiprināja nobalsošanai nodoto jautājumu, taču abas šīs tautas nobalsošanas ir gana ekskluzīvi gadījumi.

2003. gada nobalsošana par dalību Eiropas Savienībā bija ārkārtīgi masīva: visaptveroša valsts atbalsta kampaņa, kurai līdzīga Latvijā nav notikusi ne finanšu atbalsta, ne plašuma ziņā. Turklāt, lai arī referenduma rezultāts bija pozitīvs, jāatgādina, ka Satversmes grozījumu ceļā tika būtiski samazināts dalības kvorums. Savukārt 2011. gada nobalsošanā, kurā piedalījās vien 44,73% balsstiesīgo, tauta protestēja pret varu, par ko liecina apstāklis, ka pārliecinošs vēlētāju vairums (94,3%) atbalstīja Saeimas atlaišanu.

Ja abi minētie referendumi būtu bijuši Satversmes grozīšanas referendumi, tad tie nebūtu izdevušies, jo to sekmīgais iznākums balstījās uz daudz zemākiem kvorumu algoritmiem nekā Satversmes grozījumu gadījumā. Proti, lai referendumā tiktu pieņemti Satversmes grozījumi, ir nepieciešams saņemt pusi balsu no visiem balsstiesīgajiem. Tas nozīmē, ka “par” Satversmes grozījumiem jānobalso 774 337 balsstiesīgajiem vēlētājiem, kas nav reāli. Minēto skaitli iegūst, sadalot skaitli 1 548 673, kas ir balsstiesīgo skaits, kuri bija tiesīgi vēlēt pēdējās 13. Saeimas vēlēšanās. Tas ir ļoti augsts kvorums, ja ņem vērā, ka 13. Saeimas vēlēšanās piedalījās tikai 54,6% balsstiesīgo vēlētāju, kas attiecīgi ir 844 925 cilvēki. 

Rezumējot iepriekšminēto, jāatzīmē, ka referendumi kaut kā nebūt vārgi funkcionēja līdz 2011. gada valodas referendumam.

Ieteikumi

Manā ieskatā referendumu problēmu var sadalīt divās daļās: Satversmes līmenī un likumu līmenī. Lai grozītu Satversmi, Saeimā ir jābūt spēcīgai politiskajai gribai, kas izpaužas konstitucionālajā vairākumā (Satversmes 76. pants), bet likumu līmenī pietiktu vienkārši ar vairākumu.

Satversmē būtu jāpārskata Satversmes 79. panta pirmās daļas kvorums (balsotāju skaits ir puse no pēdējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos vēlētāju skaita), attiecinot to tikai uz Satversmes kodola pantiem (1., 2., 3., 4. un 6. pantu), bet vispārējai Satversmes grozīšanai būtu jāparedz kvorums, kas šobrīd paredzēts Latvijas dalībai Eiropas Savienībā (balsotāju skaits ir vismaz puse no pēdējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos velētāju skaita un ja vairākums ir balsojis par likumprojekta pieņemšanu). Savukārt 74. panta kvorums, kurš attiecas uz nobalsošanu par Valsts prezidenta apturētu likumprojektu vai vienas desmitās daļas vēlētāju rosinātu iniciatīvu, ir jāsamazina, nosakot kvorumu: “vairākums no vēlēšanās piedalījušos vēlētāju skaita”.

Šāda kvorumu samazināšana referendumu nenovestu līdz smieklīgumam, bet, tieši pretēji, atdzīvinātu šobrīd jūtami stagnējošo Latvijas konstitucionālo sistēmu. Nešaubīgi ir jāatgūst tautas interese interese par savas nacionālās valsts lietām. Šai interesei ir uzkrītoša tendence slīdēt arvien zemāk… Par to liecina arī pēdējās notikušās pašvaldību vēlēšanas. Ja valsts un tās institūti turpinās būt tikpat pašpietiekami kā šobrīd, tad mūs gaida nopietnas leģitimitātes problēmas.

Savukārt 2012. gada 8. novembrī Saeimas pieņemtie grozījumi likumā “Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu” tapa 2011. gada valodas referenduma iespaidā. Kritizējot minētos grozījumus, žurnālists Aivars Ozoliņš tolaik pravietiski rakstīja, ka grozījumu autori ir nevis uzlabojuši likumprojektu, bet gan novērsuši referendumu sarīkošanas iespējamību. Tā izrādījās patiesība, un šie grozījumi ir jāpārskata, lai labotu ielaistās kļūdas.

Runa ir par minētā likuma 22. pantu, kurā pirms grozījumiem bija noteikts, ka 10 000 balsstiesīgo Latvijas pilsoņu ir tiesīgi iesniegt CVK likumprojektu, bet pēc 2012. gada 8. novembra grozījumiem likuma 22. pantā šis skaits palielinājās 15 reizes. Domāju, ka ir jāatsakās no algoritma “viena desmitā daļa vēlētāju” un jānosaka Latvijas situācijai samērīgs skaitlis. Piekrītu, ka 10 000 bija pārāk neliels skaits balsstiesīgo, taču viena desmitā daļa jeb šobrīd 154 868 vēlētāji ir otra galējība. 

Arī CVK, manuprāt, nevajadzētu būt tikai formālai pastkastītes iestādei. CVK vajadzētu padziļināti pētīt aplūkojamos jautājumus, iniciējot pārmaiņas un rosinot diskusijas par procesa uzlabošanu. Piemēram, 2012. gada 20. jūlijā CVK rīkoja konferenci “Tautas gribas aritmētika: vēlēšanas un referendumi Latvijā”, kurā organizatori pauda visnotaļ pareizu viedokli par to, ka tautas nobalsošana ir labs veids, kā tautai izteikties un piedalīties politiskajos procesos. Būtu labi atkal šādu konferenci organizēt, kurā eksperti un CVK varētu analizēt, kādu iespaidu uz referendumu procesu ir atstājuši 2012. gada 8. novembra grozījumi. 

Arnis Cimdars

Vēlēšanu ekspertu biedrības prezidents, iepriekšējais (1997–2019) CVK priekšsēdētājs

Foto: Zane Bitere, LETA

Manā ieskatā konceptuāli nekas nav mainījies. Kopš 2012. gada ir izmainīta ierosināšanas kārtība vienai sadaļai, ko mēs saucam par likumdošanas iniciatīvu, kad tauta ierosina likumprojektu vai Satversmes grozījumu projektu, bet tā nav kļuvusi nedz sarežģītāka, nedz mazāk īstenojama.

Pēc būtības 2012. gadā referenduma nosacījumi nav mainījušies, bet mainījusies ir kārtība, kādā veicama likumdošanas iniciatīva, savācot vienas desmitās daļas vēlētāju atbalstu, un kādā veicama Saeimas atsaukšanas ierosināšana pēc tautas iniciatīvas. Īsi atbildot uz jautājumu, vai referendumu īstenošana ir kļuvusi sarežģītāka: nē, nav.

Nezinu, kas radījis stereotipu, ka likumdošanas iniciatīva ir kļuvusi sarežģīta vai pat neiespējama, jo tiešām ir mainījusies tikai kārtība, kādā veidā tauta var iniciēt likumdošanu, bet, cik man zināms, tas šobrīd ir strīdus ābols. Taču nosacījums, ka likumdošanas iniciatīvai ir nepieciešama viena desmitā daļa jeb 154 868 vēlētāju parakstu, nav mainījies. Kā tas ir šobrīd, tā tas bija arī tolaik. Cits jautājums, par ko varētu diskutēt: vai šis slieksnis ir vai nav par augstu.

Mainījās tikai tas, ka likumdošanas iniciatīva notiek vienā, nevis, kā tas bija kādreiz, divās kārtās. Arī uzdevums savākt nepieciešamo parakstu skaitu nav mainījies, proti, gan tolaik, gan tagad tas ir pašu iniciatoru rokās.

Iepriekš iniciatīvu, savācot 10 000 notariāli apliecinātu parakstu, nodeva CVK, kura izsludināja parakstu vākšanu, kas turpinājās nevis gadu, kā tas ir tagad, bet – vienu mēnesi, pa četrām stundām katru dienu, noteiktās vietās, kas nebija vēlēšanu iecirkņi, bet pēc noteikta algoritma izveidotas vietas pašvaldībās. Šādu izveidotu vietu skaits vidēji bija seši simti. Proti, iniciatīvas grupai vecajā kārtībā vispirms bija jāpanāk tas, ka par attiecīgo iniciatīvu 10 000 vēlētāju parakstās pie notāra un pēc tam mēneša ietvaros atlikušie pāri 140 000 vēlētāju jau iet un parakstās noteiktā laikā un vietā.

Vecajā kārtībā bija viens klupšanas akmens. Tolaik iniciatīvas teksts, par kuru tika savākti 10 000 vēlētāju parakstu, varēja arī būt tāds, kas pēc savas būtības un satura bija klajā pretrunā, piemēram, ar Satversmi. Tas bija negodīgi pret tiem 10 000 vēlētāju, kuri bija jau parakstījušies, tādējādi jaunajā kārtībā paredzēts, ka vispirms CVK vērtē, vai iesniegtā likumdošanas iniciatīva atbilst likuma prasībām gan pēc formas, gan pēc satura, un tikai pēc tam izsludina parakstu vākšanu.

Arī parakstu vākšana kā procedūra tagad ir stipri atvieglotāka un iespējamāka. Pirmkārt, tās ilgums nav tikai viens mēnesis, bet – gads. Otrkārt, parakstu vākšanas vietas, kur cilvēks fiziski var parakstīties, ja nemaldos, ir tuvu pie deviņiem simtiem, t. i., par trešdaļu vairāk nekā iepriekš. Tagad vairs nav jāizsludina īpašas vietas, kā tas bija kādreiz, bet var parakstīties gan dzīvesvietas deklarēšanas vietās pašvaldībās, gan bāriņtiesās, kuras veic notariālas darbības, gan novadā pie pagasta vai pilsētas pārvaldes vadītāja, gan pie zvērināta notāra, gan elektroniski portālā latvija.lv, kā arī ārvalstīs Latvijas Republikas diplomātiskajās un konsulārajās pārstāvniecībās pie konsulārajām amatpersonām, kuras ir tiesīgas veikt notariālas funkcijas.

Elektroniski! Tas nozīmē, ka tagad parakstīties var jebkurā sev ērtā laikā un vietā, ja vēlētājam ir pieejami elektroniskās identifikācijas līdzekļi. Jā, sākotnēji, nezinu, kādā veidā, iespēja elektroniski parakstīties tika attiecināta tikai uz tām personām, kurām ir drošs elektroniskais paraksts, bet CVK uz to uzreiz norādīja, un pēc tam tika precizēts: lai vēlētājs varētu elektroniski parakstīties, ir derīga arī autentifikācija ar internetbankas palīdzību.

Līdz ar to, manuprāt, iespējamība, ka likumdošanas iniciatīva beidzas rezultatīvi, t. i., ar likumprojekta vai Satversmes grozījumu projekta pieņemšanu un uzreiz Saeimā vai ar referenduma palīdzību, ir kļuvusi daudz pieejamāka.

Turklāt, atsakoties no pienākuma CVK organizēt parakstu vākšanas vietas viena mēneša garumā, tika novērsta attiecīgās likumdošanas iniciatīvas pretinieku paustā kritika par to, ka viņu kā nodokļu maksātāju nauda tiek tērēta lietām, kas ir klajā pretrunā ar viņu interesēm. Sevišķi spilgti tas izpaudās pirms t. s valodas referenduma, jo toreiz visiem bija savs viedoklis, un neradās situācija kā ar citām likumdošanas iniciatīvām, kurā cilvēki īsti nesaprata, vai tas ir labi/slikti, vai piedalīties/nepiedalīties. Valsts līdzekļi vairs netiek tērēti vēlētāju parakstu vākšanas vietu ierīkošanai.

Ja mēs runājam par Saeimas atsaukšanas ierosināšanu, arī to 2012. gada grozījumi nav ietekmējuši. Vienīgais izņēmums gan tolaik, gan tagad: Saeimu nedrīkst atlaist gadu pēc un gadu pirms vēlēšanām. Arī kārtība par parakstu vākšanu tautas nobalsošanas ierosināšanai par Valsts prezidenta apturētu likumu (vienas trešās daļas Saeimas deputātu vai Valsts prezidenta iniciatīva) nav mainījusies.

Vēlreiz uzsveru, ka 2012. gadā tika mainīta tikai tā kārtība, kādā var ierosināt likumdošanas iniciatīvu, turklāt līdz brīdim, kad tiek savākta viena desmitā daļa vēlētāju parakstu. Pārējā procedūra nav mainījusies.

Nav taisnība, ka pēc 2012. gada nepieciešamo parakstu skaits ir palielinājies 15 reizes. Par to, ka likumdošanas iniciatīvai vienmēr bijusi nepieciešamība savākt vienas desmitās daļas vēlētāju parakstu, var pārliecināties likuma “Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu” vēsturiskās redakcijas sadaļā. Kā jau minēju iepriekš, atšķirība ir tikai tajā, ka iepriekš vienu desmito daļu vēlētāju parakstu vāca divās kārtās un valsts institūcijas, tērējot savu finansējumu, iesaistījās uzreiz pēc savāktiem 10 000 parakstu. Proti, pirmajā kārtā likumdošanas iniciatīvai bija jāsavāc 10 000 vēlētāju notariāli apstiprinātu parakstu un tā bija jāiesniedz CVK, bet otrajā kārtā valsts ar savu finansējumu uz vienu mēnesi izveidoja parakstu vākšanas vietas, kurās papildus jau šiem savāktajiem 10 000 parakstu bija kopumā jāsavāc tā pati viena desmitā daļa vēlētāju parakstu.

Tas ir stereotips, ka tagad ir jāsavāc par 15 reizēm vairāk parakstu. Nepieciešamais vēlētāju parakstu skaits likumdošanas iniciatīvai nav mainījies. Manā ieskatā nosacījumi pat ir kļuvuši vieglāki. Ja kāds apgalvo, ka iepriekš bija vajadzīgi tikai 10 000 parakstu, bet tagad vairāk nekā 150 000, tā vienkārši ir “peldēšana” normatīvajā regulējumā. Tā nav taisnība.

Paliek atklāts tikai jautājums, vai šī viena desmitā daļa vēlētāju parakstu, kas jāsavāc, ir par daudz vai par maz. Par to ir jādiskutē. Kad cilvēkiem ir skaidrs jautājums un viņiem no sirds un pieredzes ir ko teikt, savākt vienu desmito daļu vēlētāju parakstu ir itin viegli, piemēram, kā tas bija jautājumā par valodas referendumu. Vairums iniciatīvu apslāpējas, jo iniciatīvas grupām nav vilkmes, un acīmredzot tas, kas ir svarīgs vēlētājiem, tiek realizēts ar pārstāvnieciskās demokrātijas metodēm.

Lai šo slieksni paaugstinātu, būtu jāpamato, kāpēc tas ir nepieciešams. Savukārt, ja šo slieksni noteiktu mazāku, piemēram, 10 000 vēlētāju parakstu, mēs no referendumiem vairs nevarētu glābties – referendumu drudzis būtu visu laiku. Tāpēc jādomā, vai tomēr nebūtu vajadzīga vēl kāda cita kārtība.

Latvija ir viens no tiem retajiem gadījumiem, kurā referendums ir lemjošais, proti, likumdošanas iniciatīva, kāda tā tiek apstiprināta, tāda arī stājas spēkā. Šo kārtību varētu papildināt ar vienkāršu aptauju, kura eksistē lielākajā daļā Eiropas un kurā tiek noskaidrots cilvēku viedoklis par konkrēto tēmu. Ar aptaujas palīdzību cilvēki tiek uzrunāti, attiecīgais jautājums tiek apspriests, un gala versija, kā tieši izskatīsies likuma grozījumi vai jauns likums, tiek atstāta parlamenta ziņā, kas savukārt to vēl paspēj pārrunāt ar jomas ekspertiem, juristiem, ekonomistiem u. tml. Mums būtu vērts padomāt par šādu kārtību, jo vēlētāju viedokļa noskaidrošana vēlēšanu starplaikos ir pozitīvi vērtējama. Tādā gadījumā nepieciešamais vēlētāju parakstu skaits varētu būt krietni mazāks. Zināms solis tajā virzienā jau ir sperts, jo mums ir līdzdalības platforma manabalss.lv.

Iveta Kažoka

domnīcas “Providus” direktore/pētniece

Foto: Ieva Leiniša, LETA

Ar šīm izmaiņām 2012. gadā, kad parakstu vākšanas kārtība tika mainīta, Saeimas deputātu vairākums vēlējās panākt to, lai referendumi Latvijā nenotiktu vai notiktu īpaši reti. Šis mērķis ir sasniegts: kopš izmaiņu veikšanas Latvijā nav organizēta neviena tautas nobalsošana, un arī retie mēģinājumi savākt nepieciešamo parakstu skaitu to ierosināšanai nav spējuši savākt pat pusi no ierosināšanai nepieciešamā parakstu skaita.

Tomēr man ir cits skatījums uz referendumiem. Atzīstot to, ka tie bieži skars jautājumus, par kuriem sabiedrībā viedokļi ir ļoti atšķirīgi, manuprāt, referendumiem tomēr ir milzīga nozīme, gan lai kontrolētu varas patvaļu, gan lai Latvijas iedzīvotāji būtu vairāk motivēti ikdienā sekot līdzi sabiedriskajām diskusijām un uzņemties personisku atbildību par Latvijas nākotnes izvēlēm. Satversmē ir iekļauti pietiekami daudzi “drošinātāji” tam, lai nepārdomātas izvēles referendumos negūtu atbalstu. Piemēram, par labu konstitūcijas grozījumiem ir jānobalso vairāk nekā pusei no visiem pilsoņiem, vienalga, vai viņi piedalās referendumā vai ne. Ja nav vairāk nekā puses visu balsstiesīgo pilsoņu atbalsta, nav arī Satversmes grozījumu.

Nav daudz pilsoniskās izglītības un pilsoniskās iesaistes pasākumu, kas būtu efektīvāki par referendumu. No šāda skatpunkta raugoties, man ir žēl, ka nu jau desmito gadu Latvijā nav noticis neviens referendums. Iemesls tam ir skaidrs: ja agrāk referendumu iniciētājam svarīgākais mērķis bija savākt sākotnējos 10 000 parakstus un, sasniedzot šo slieksni, visā Latvijas teritorijā tika radītas valsts nodrošinātas iespējas parakstīties arī citiem tēmas entuziastiem, tad šobrīd referendumu ierosinātājiem ir jāspēj nodrošināt aptuveni 15 reizes vairāk parakstu pašiem bez valsts atbalsta ar telpām un parakstu pārbaudītājiem.

1 Satversme ir pieņemta pagājušā gadsimta sākumā, pēc Pirmā pasaules kara. To izstrādājot, gan divām Satversmes sapulces savstarpēji konkurējošajām “nometnēm” – kreisajiem (sociāldemokrātiem) un labējiem (Zemnieku savienībai u. c.) –, gan citiem (piemēram, nacionālajām minoritātēm) bija bailes no referendumiem. Tas ir galvenais iemesls, kāpēc Satversmē ietverti augsti kvorumi.

Labs saturs
10
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU