Par referendumiem un petīcijām: kāpēc Latvijas sabiedrība nav pilsoniski aktīva?

Sabiedrības līdzdalība politisku lēmumu pieņemšanā ne tikai apliecina tās pilsonisko briedumu, bet arī ir cieši saistīta ar uzticēšanos publiskās varas institūcijām – faktoru, kura nozīme valsts ārējā un iekšējā apdraudējuma apstākļos pieaug.

Iedzīvotāju līdzdalība valsts līmeņa lēmumu pieņemšanā, mūsdienu izaicinājumi un iespējas analizētas Saeimas Analītiskā dienesta nupat prezentētajā pētījumā1 un tam veltītajā diskusijā, kas februāra izskaņā notika Saeimas bibliotēkā.

Vērtīgs pats process, ne tikai rezultāts

“Jau vairākus gadu desmitus, analizējot mūsdienu demokrātijas stāvokli, diskusijās nereti atsaucas uz demokrātijas deficītu un pat krīzi,” atzīts pētījumā. Vērojama iedzīvotāju vilšanās sociālajās un politiskajās institūcijās, kam seko mazāka uzticēšanās to darbībai.

Turklāt, kā secināts pētījumā, uzticēšanās trūkums politiskās līdzdalības procesos ir “abpusgriezīgs zobens”: “Ne vien iedzīvotāji mazāk uzticas institūcijām, bet arī institūcijām nereti ir raksturīgi ar piesardzību izturēties pret plašākas sabiedrības jeb attiecīgās jomas neprofesionāļu iesaisti sabiedriski saistošu lēmumu pieņemšanā.”

Tāpēc “mūsdienās aizvien biežāk raisās diskusijas par mehānismiem, kas ļautu iedzīvotāju balsis padarīt dzirdamākas valsts varas institūcijām arī starp vēlēšanām,” secināts pētījumā.

Akadēmiskajās un lietpratēju diskusijās tiek runāts par ļoti plaša spektra un atšķirīga veida līdzdalības izpausmēm, piemēram, dalību vēlēšanās un referendumos, demonstrācijām, politisko patērnieciskumu, brīvprātīgo darbu, boikotēšanu, emuāru rakstīšanu, ierakstiem sociālajos medijos, zibakcijām un vēl daudzām citām aktivitātēm, kuru mērķis ir ne vien ietekmēt konkrētus lēmumus, bet arī demonstrēt noteiktu pozīciju.

“Šodien visai plaši tiek atzīts, ka politiskās līdzdalības kontekstā svarīgs ir ne tikai rezultāts, bet arī pašam procesam piemīt pašvērtība, kas liecina par demokrātijas kvalitāti,” norāda viena no pētījuma autorēm, Saeimas Analītiskā dienesta pētniece Liene Rācene-Riekstiņa.

Referendumi Latvijā – šobrīd gandrīz neiespējami

Par redzamāko tiešās demokrātijas elementu mūsdienu pārstāvnieciskajās demokrātijās tiek uzskatīti referendumi, norādīts pētījumā.

Latvijā jau vairāk nekā desmit gadus nav noticis neviens referendums.

Lai ierosinātu kāda jautājuma izlemšanu tautas nobalsošanā, likumprojekta vai Satversmes grozījumu iniciatoriem ir jāsavāc desmitās daļas jeb vairāk nekā 150 tūkstošu vēlētāju parakstu.

Jāatgādina, ka tik augsts referenduma slieksnis tika pieņemts 2012. gadā2 pēc tā dēvētā divvalodības referenduma, ar kuru tika mēģināts panākt valsts valodas statusa noteikšanu krievu valodai. Līdz tam, lai ierosinātu tautas nobalsošanu, vajadzēja savākt 10 000 iedzīvotāju parakstu. 

Nesen Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs nāca klajā ar paziņojumu, ka tuvāko mēnešu laikā plāno iesniegt priekšlikumu par minētā sliekšņa pazemināšanu.

Arī pētījumā, atsaucoties uz Satversmes tiesas atziņām, uzsvērts, ka viens no tiesiskas valsts pamatprincipiem likumdevējam uzliek par pienākumu periodiski izvērtēt spēkā esošā tiesiskā regulējuma atbilstību un, ja nepieciešams, pilnveidot un precizēt to. Turklāt, nosakot vēlētāju likumdošanas iniciatīvas tiesību īstenošanas kārtību, Saeima savu rīcības brīvību nedrīkst izmantot patvaļīgi, tāpēc ir atbildīga par to, lai tiesību aktos noteiktā kārtība būtu izpildāma un vēlētāji savas likumdošanas iniciatīvas tiesības varētu īstenot efektīvi.

(Te gan ir zināms paradokss – Latvijas iedzīvotāji aptaujās pauž lielu atbalstu iespējai balsot referendumā, taču par iniciatīvu samazināt referendumu ierosināšanas slieksni savākts vien nedaudz virs 5000 parakstu.) 

Vairāk referendumu – ieguvumi un riski

Vienlaikus, kā norādīts pētījumā, referendumu rīkošana ir saistīta ar vairākām potenciālām problēmām.

Piemēram, referendumos ar zemu balsotāju aktivitāti mazākums var gūt priekšrocības iepretī neaktīvā vairākuma interesēm.

Tāpat nav izslēgts, ka referendumi var kļūt par “institucionālu ieroci“ spēcīgu interešu grupu vai citu trešo pušu rokās, ja tām sekmīgi izdevies panākt kāda jautājuma nodošanu nobalsošanai, kā arī stimulēt vai, tieši pretēji, kavēt parakstu vākšanu referenduma iniciēšanai un ar spēcīgu kampaņu ietekmēt balsojumu. Pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā šis faktors ir jāņem vērā, uzsver L. Rācene-Riekstiņa.

Savukārt par labu referendumu īstenošanai dažādos avotos norādīts – tie stiprina demokrātisko procesu un papildina pārstāvniecisko demokrātiju, sekmē valsts varas institūciju ieklausīšanos iedzīvotājos, palielina sabiedrības locekļu interesi par politiku un veicina iedziļināšanos politiskajos procesos.

Referendumus varot uzskatīt par apliecinājumu tam, ka to dalībnieki tiek atzīti par pietiekami spējīgiem pieņemt jēgpilnus lēmumus.

Pašreizējais referendumu regulējums Latvijā ir radīts no šodienas atšķirīgos vēsturiskajos apstākļos, norāda L. Rācene-Riekstiņa. Izpētot starpkaru perioda Saeimas sēžu stenogrammas, viņa secinājusi, ka šis sabiedrības līdzdalības mehānisms vairāk bijis paredzēts kā varas līdzsvaru un atsvaru sistēmas elements, nevis kā aktīvas pilsoniskās iesaistīšanās līdzeklis.

Referendumu prakse citās demokrātijās – atšķirīga

Pētījumā apkopotā informācija liecina, ka daudzās valstīs, tai skaitā sekmīgi funkcionējošās demokrātijās, vēlētājiem nav paredzēta iespēja iniciēt referendumus, jo tie valsts līmenī netiek rīkoti vispār vai tiek rīkoti tikai ļoti specifiskos gadījumos.

Piemēram, Beļģijā, Čehijā, Nīderlandē, Vācijā un ASV referendumu rīkošana valsts līmenī netiek praktizēta.

Vācijas pamatlikums valsts līmeņa referenduma rīkošanu atļauj vien izņēmuma gadījumos, proti, attiecībā uz jaunas konstitūcijas izveidi.

Savukārt Francijā normatīvais regulējums vēlētājiem neparedz iespēju tieši ierosināt referendumu, bet valsts vai pašvaldību institūcijām šādas tiesības ir.

Igaunijā referendumus par konstitūcijas grozījumiem, kā arī likumprojektiem vai valstiski svarīgiem jautājumiem var ierosināt parlaments.

Norvēģijā ir notikuši atsevišķi parlamenta iniciēti konsultatīvi referendumi.

Ierasts, ka tautas balsojumam netiek nodoti noteiktu jomu jautājumi, kuru izvērtēšanai un lēmumu pieņemšanai ir nepieciešamas specifiskas zināšanas.

Piemēram, Latvijā, kā to paredz Satversmes 73. pants, tautas nobalsošanai nevar nodot budžetu un likumus par aizņēmumiem, nodokļiem, muitām, dzelzceļa tarifiem, kara klausību, kara pasludināšanu un uzsākšanu, miera noslēgšanu, izņēmuma stāvokļa izsludināšanu un tā izbeigšanu, mobilizāciju un demobilizāciju, kā arī līgumus ar ārvalstīm.

Tādējādi attīstīto valstu prakse dod pamatu arī viedoklim, ka demokrātiska sabiedrība var efektīvi funkcionēt, gan izmantojot referendumus, gan iztiekot bez tiem.

Petīcijas – atbalstāmas, taču neveicina aktivitāti ilgtermiņā

Kā zināma alternatīva referendumiem Latvijā ir darbojusies pilsonisko iniciatīvu platforma Manabalss.lv, kurā, savācot 10 000 parakstu, sabiedrības pārstāvju priekšlikumus var iesniegt izskatīšanai Saeimā. To kā veiksmīgu līdzdalības instrumentu pētījumam veltītajā diskusijā izcēla “Latvijas pilsoniskās alianses” direktore Kristīne Zonberga.

“Tur šis savācamo balsu slieksnis ir daudz zemāks, un cilvēki var vienkāršā veidā lēmumu pieņēmējiem skaidri pateikt, kas viņus satrauc. Nereti jau tad, kad iniciatīva sākas, tā nokļūst mediju un politiskajā dienskārtībā. Bieži vien nevajag nemaz savākt 10 000 parakstu, kad tam jau ir pievērsta uzmanība,” uz petīciju platformas priekšrocībām norādīja K. Zonberga.

Dažādās valstīs daudz tiek strādāts pie tā, lai pilnveidotu petīciju iesniegšanas procedūru, tostarp integrējot tajā digitālos risinājumus, vēstīts pētījumā. Šim nolūkam parasti kalpo parlamenta vai kādas trešās puses, piemēram, nevalstiskās organizācijas, speciāli uzturētas tiešsaistes platformas.

Saeimas Analītiskā dienesta pētījumā aplūkotajās valstīs visbiežāk parlamentam ir pienākums uzturēt atgriezenisko saiti ar petīcijas iesniedzēju, informējot to par petīcijas izskatīšanas gaitu un rezultātu. Daudzos gadījumos parlaments uztur publiski pieejamu tiešsaistes petīciju reģistru, kurā iekļauj minēto informāciju. Tomēr, kā norādīts pētījumā, “petīciju parakstīšana uzskatāma par tādu politiskās līdzdalības formu, kas tās īstenošanai nepieciešamās nelielās piepūles dēļ var ātri mobilizēt indivīdus, taču neveicina viņu politisko aktivitāti un iesaisti ilgtermiņā. Tā drīzāk ir uzskatāma par sporādisku aktivitāti”.

“Dažādu valstu referendumu un petīciju prakses ir samērā atšķirīgas, un nepastāv tāds mehānisms, kas varētu kalpot kā vispārējs paraugs un ko bez pārveidojumiem būtu iespējams integrēt Latvijas praksē,” secina Saeimas Analītiskā dienesta pētniece L. Rācene-Riekstiņa.

Ietekmējošie faktori – labklājība, kvalitatīvi lēmumi, komunikācija

Mūsdienās ir grūti iedomāties, ka iedzīvotāju iesaiste sabiedriski saistošu lēmumu pieņemšanā varētu aprobežoties tikai ar dalību vēlēšanās, taču Latvijā tā ir realitāte. 

Lielai daļai iedzīvotāju vēlēšanas joprojām ir vienīgais līdzdalības veids, turklāt daļa neizmanto arī to.

Piemēram, saskaņā ar Centrālās vēlēšanu komisijas datiem 2022. gada Saeimas vēlēšanās piedalījās 59,41% balsstiesīgo iedzīvotāju.

Pilsonisko līdzdalību lēmumu pieņemšanā ilustrē arī iedzīvotāju iesaistīšanās arodbiedrībās vai nevalstiskajās organizācijās. Arī šie rādītāji Latvijā ir kritiski zemi, salīdzinot ar situāciju Eiropā, pētījumam veltītajā diskusijā uzsvēra Latvijas Universitātes (LU) profesors, domnīcas “LaSER” valdes priekšsēdētājs Daunis Auers.

LU profesors minēja, ka līdzdalību iespaido tādi faktori kā neuzticēšanās valsts institūcijām, kas, viņaprāt, ir cieši saistīta ar institūciju lēmumu kvalitāti, ko atspoguļo valsts attīstības un labklājības rādītāji. Pēc D. Auera domām, nozīme ir arī tam, ka politika Latvijā tiek risināta īstermiņā, nevis ilgtermiņā, kas vairāk nāktu par labu valsts attīstībai un cilvēku vēlmei iesaistīties.

“Pētījumā ir apstiprināta sakarība starp sociālekonomisko stabilitāti, labklājību, no vienas puses, un līdzdalības rādītājiem, no otras. Aktīva līdzdalība nav nošķirama no zināmas sociālekonomisko priekšnosacījumu kopas,” skaidroja L. Rācene-Riekstiņa.

Viņa norādīja: “Ziemeļvalstīs ir augsti iedzīvotāju sociālās un politiskās uzticēšanās rādītāji. Gan iedzīvotāji uzticas cits citam, gan visnotaļ augsti ir uzticēšanās rādītāji valsts varas institūcijām. Ir sazarota pilsoniskā sabiedrība, iedzīvotāji ir apmierināti ar to, kā tiek nodrošināti publiskie pakalpojumi, un ir zema korupcijas uztvere.”

Vienlaikus, vērtējot Latvijas attīstības līmeni, svarīgi nepiemirst par plašāku ģeopolitisko kontekstu. “Mēs salīdzināmies ar Ziemeļvalstīm, kuras ir topā gandrīz visos labklājības rādītājos pasaulē. Taču, ja paraugāmies uz Ilgtspējas indeksu (Sustainable governance index), kurā apkopoti vairāku desmitu OECD valstu rezultāti, tad Latvija salīdzinājumā ar Kanādu, Vāciju, Jaunzēlandi u. c. attīstītajām valstīm ierindojas kaut kur pa vidu. Mēs neesam pēdējie, pat ne pēdējos 20% no beigām nevienā rādītājā. Latvijai ir labs progress, bet mēs salīdzināmies ar kaimiņiem, kuriem ir klājies labāk,” argumentēja D. Auers.

Diskusijas dalībnieki norādīja, ka sabiedrības līdzdalību ietekmē arī publiskās pārvaldes institūciju komunikācijas stils.

Gadījumi, kad tās saskarsmē ar iedzīvotājiem ir neieinteresētas, nelaipnas vai pat uzbrūkošas un represīvas, visticamāk, samazina uzticēšanos un cilvēku vēlmi iesaisties jebkādās “darīšanās ar iestādēm”.  

Aktīvākie – cilvēki ar augstāku izglītību un finansiālo nodrošinājumu

“Dažādos empīriskajos pētījumos konstatētas atšķirīgas sakarības. Piemēram, nav viennozīmīgas atbildes uz to, vai apmierinātība ar politisko procesu un status quo kopumā iedzīvotājus mudina uz politisko līdzdalību vai arī drīzāk attur no tās,” secināts pētījumā. Tajā norādīts: pētījumos visai pārliecinoši apstiprināta hipotēze, ka sabiedriski politiskajos procesos vairāk piedalās tādi cilvēki, kas ieguvuši augstāku izglītību un ir finansiāli nodrošināti. Gados vecāki cilvēki politiskās līdzdalības ziņā ir aktīvāki nekā jaunāki cilvēki.

Savukārt jaunieši mazāk izvēlas ierastās līdzdalības formas, bet dod priekšroku alternatīvām jeb jaunām līdzdalības formām, ne vienmēr pašām efektīvākajām.  

Centienus paplašināt līdzdalības iespējas Latvijā būtu lietderīgi papildināt ar padziļinātu analīzi par to, kā sabiedrība izmanto jau pieejamās līdzdalības iespējas.

Tas ļautu nodrošināt iespējami mērķtiecīgus un ilgtspējīgus risinājumus, uz līdzdalības problemātiku raugoties sistēmiski, skaidro L. Rācene-Riekstiņa.

Piemēram, pētījumā norādīts, ka pēdējos desmit gados vidēji vairāk nekā 60% Saeimā iesniegto un pieņemto likumprojektu saņemti no Ministru kabineta. “Tas raksturo nozīmīgo lomu, kas tiesību akta sagatavošanas procesā ir Ministru kabinetam, atklājot sabiedrības līdzdalības potenciālu jau likumdošanas procesa sākotnējā stadijā.” Šim nolūkam katram ir pieejams Valsts kancelejas uzturētais Vienotais tiesību aktu projektu izstrādes un saskaņošanas portāls (TAP portāls), kur var piedalīties publiskajās apspriešanās un sekot līdzi lēmumu pieņemšanas procesam, sākot no ieceres līdz Ministru kabineta lēmumam.

1 Rācene-Riekstiņa, L., Grumolte-Lerhe, I., Beizītere, I. un Stučka, M., 2025. Līdzdalības iespējas sabiedriski saistošu lēmumu pieņemšanas procesā valsts līmenī: referendumi, petīcijas un demokrātijas jauninājumi. Pētījuma galaziņojums. Rīga, Latvija: Latvijas Republikas Saeimas Analītiskais dienests.

2 2012. gada 8. novembra grozījumi likumā “Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu”.