Brīvība un dažādība sabiedrībā jāuztver kā vērtība

Likumprojekts “Grozījums Latvijas Republikas Satversmē” vairāk vai mazāk, bet tomēr tiek salīdzināts ar Satversmes tiesas 2020. gada 12. novembra spriedumu lietā Nr. 2019-33-01. Vai tiešām šis viens Satversmes tiesas nolēmums ir cēlonis priekšlikumam grozīt Satversmes 110. pantu, kas turpmāk noteiktu, ka valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, kas balstīta laulībā, asinsradniecībā vai adopcijā, vecāku un bērna tiesības, ieskaitot tiesības augt ģimenē, kuras pamatu veido māte (sieviete) un tēvs (vīrietis).

Mēs esam liecinieki konkrētām epizodēm sabiedrības attīstībā vienā noteiktā sevis izzināšanas jautājumā. Saeimā gan no atsevišķiem politiskajiem spēkiem, gan no citām sabiedrības grupām jau iepriekš ir bijuši rosinājumi risināt situāciju, kad mums valstī ir cilvēki, kuru tiesības mēs ievērojam, un ir cilvēki, kuru tiesības mēs neatzīstam un ignorējam. Diemžēl partnerattiecību, tostarp viendzimuma pāru, jautājums Saeimā nav guvis tālāku virzību jau labu laiku. Tā nu ir sanācis, ka tagad ir Satversmes tiesas nolēmums, kurā lemjamais jautājums gan bija pietiekami šaurs, bet šī jautājuma sakarā tiesai nācās skaidrot ģimenes jēdzienu un to daļēji, kā to nosaka arī Satversme, nošķirt no laulības institūta.

Ne tikai uz šo konkrēto nolēmumu, bet kopumā uz visiem Satversmes tiesas spriedumiem var skatīties šaurākā un plašākā perspektīvā. Skatoties no šaurāka skatpunkta, kas diemžēl Latvijā ir ierasti, pamatā tiek ņemta vērā tikai Satversmes tiesas sprieduma nolēmuma daļa, kurā kāda tiesību norma ir pasludināta par neatbilstošu, par neatbilstošu “tiktāl, ciktāl” vai par atbilstošu Satversmei. Diemžēl pieredze liecina, ka pamatā tiek skatīta tikai lemjošā daļa nolēmumā, pēc kuras diezgan šauri un nesistemātiski tiek mēģināts izpildīt Satversmes tiesas spriedumu, vai arī tiek apgalvots, ka Satversmes tiesa ir izjaukusi sistēmu, piemēram, kā tas nesen izskanēja publiskajā telpā mākslinieka Vilipsona dzīvokļa sakarā.

Tas ir spilgts piemērs, kad Satversmes tiesas spriedums no A līdz Z nav izlasīts. Satversmes tiesas spriedumā sniegtās kopsakarības un norādes nav dziļi un sistēmiski izanalizētas. Sprieduma saņēmējiem, piemēram, izpildvarai, tostarp Tieslietu ministrijai, likumdevējam, ir jāizlasa viss sprieduma teksts un jāpadomā par to. Domāšanas process, kas vienlaikus ir plašāks skatījums uz Satversmes tiesas spriedumu, ir ļoti svarīgs. Proti, Satversmes tiesas secinājums par to, kāpēc viena vai otra tiesību norma ir vai nav antikonstitucionāla, arī pēc pašas tiesas plašās motivācijas, tomēr ir jāņem kā impulss sistēmiskai un dziļai tiesas vērtētā jautājuma revīzijai.

Vai es pareizi saprotu, ka izpildvara un likumdevējs mēdz koncentrēties tikai uz vienu vai vairākiem teikumiem sprieduma tekstā jeb galavārdu, bet neiedziļinās visa sprieduma būtībā? Un tā šajā gadījumā ir rīkojušies arī Saeimā iesniegtā Satversmes grozījuma autori, kuri akcentē Satversmes 110. pantu jeb ģimenes jēdzienu, neskatot to kopā ar spriedumā analizētajām tiesībām uz vienlīdzību un tiesībām netikt diskriminētam, kā arī no demokrātiskas valsts un cilvēka cieņas jēdzieniem izrietošajām tiesībām?

Lai saprastu, kādā veidā ir izdarīti konstitucionālās kontroles secinājumi un ko ar tiem darīt, būtiski ir uztvert visu tiesas domāšanas procesu, kuru atspoguļo viss sprieduma teksts, kā arī tiesnešu atsevišķās domas, ja tādas ir. Ar pēdējo teikumu spriedumā sapratnei nepietiek nekad. Jāizzina, kādas analīzes un lietā pieejamās informācijas rezultātā tiesa ir nonākusi līdz konkrētam pēdējam teikuma. Ja mēs Latvijā tiecamies jau uz cita līmeņa lēmumu kvalitāti, tad lēmumiem ir jābalstās plašas informācijas un datu analīzē. Satversmes tiesas darba metodes tādas ir.

Satversmes tiesā, piemērojot vispārējos tiesību principus, kuri balstās vērtībās, ir mehānisms, kas šīs vērtības īsteno. Protams, cits jautājums, vai Satversmes tiesai demokrātiskā valstī ir jābūt vienīgajam konstitucionālajam orgānam, kas darbojas vērtību piemērošanā. Tas tā noteikti nav. Konstitucionālā iekārtā par vērtību jeb Satversmes īstenošanu atbildīgi ir visi konstitucionālie orgāni, t. i., visas valsts amatpersonas un katrs valsts iedzīvotājs.

Konkrētajā gadījumā Satversmes tiesa ar savu analīzi, balstoties Eiropas tiesu atziņās, nonāca līdz secinājumam, ka ģimene ir plašāks jēdziens nekā laulība. Satversmes tiesa skaidri pasaka: Latvijas kultūrtelpā un tās vēsturiskajā attīstībā laulība ir tradicionāla savienība starp vīrieti un sievieti. To Satversmes tiesa citādi nevar pateikt, jo tas ir ierakstīts Satversmē. Taču no Satversmes 110. panta acīmredzami izriet, ka ģimene ir autonoms jēdziens, kura saturu kopsakarā ar Latvijas starptautiskajām tiesībām tieši tā arī saprata un atklāja Satversmes tiesa. Proti, ģimenes esība ir faktiskās konkrēto cilvēku saiknes un attiecības, un tā to ir pateikusi arī Eiropas Savienības tiesa (EST) un Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT).

Vai varat minēt kādu piemēru no starptautisko tiesu prakses?

Piemēram, EST skatītā “SM (Bērns, kas nodots aprūpē saskaņā ar Alžīrijas kafalu) lieta”, kurā Anglijā dzīvojošs franču pāris paņēma pie sevis audzināšanā bērniņu no Alžīrijas. Alžīrijā kā islāma valstī adopcija, kāda tā ir Eiropas tradīcijā, nepastāv. Franču pārim no Anglijas bija tiesības bērniņu paņemt savā aprūpē atbilstoši Alžīrijā pastāvošā kafalas institūta noteikumiem.

Līdz ar to EST vajadzēja atbildēt uz jautājumu, vai šāds bērns Anglijā dzīvojošam pārim vispār ir ģimenes loceklis, jo bērns nebija adoptēts un starp pāri un bērnu nav asinsradniecības. EST, ņemot vērā, ka pāris bērnu audzina, skolo, dzīvo ar bērnu vienā mājsaimniecībā u. tml., kā arī balstoties uz pāra ciešo un stabilo ģimenisko saikni ar bērnu, pateica, ka tā ir ģimene, uz kuru attiecas pārvietošanās brīvība Eiropas Savienības (ES) ietvaros.

Tātad de iure ne vienmēr ir spēcīgāks par de facto, jo īpaši valsts un sabiedrības attiecībās?

Te ir stāsts par to, kā vispār sabiedrībā veidojas tiesības, proti, vai tiesības ir tas, ko indivīds pats izdomā un uzskata par savām tiesībām, vai tiesības veidojas mijiedarbībā ar otru cilvēku un visu sabiedrību kopumā. Ja dzīvotu viens cilvēks, tad tiesības nebūtu vajadzīgas. Tiesību un pienākumu jēdziens rodas tikai mijiedarbībā ar otru cilvēku un sabiedrību.

Dzīvei, zinātnei, cilvēka prātam attīstoties un radot jaunas sociālās realitātes, cilvēks turpina postulēt arvien jaunas vajadzības un tiesības. Mēs kļūstam brīvāki un drosmīgāki atzīt savu identitāti un patību. Brīvā sabiedrībā cilvēka privātajā telpā, arī tādā, ko cilvēks rada ar sev tuvāko cilvēku, it kā nevajadzētu jaukties iekšā. Ja iekšējā brīvība nav tik liela, tad cilvēks pats iekšēji arī cīnās ar savām problēmām, nedrošību un aizspriedumiem. Satversmes tiesas un Latvijas Nacionālās bibliotēkas kopīgi organizētajā sarunu ciklā par Latviju, runājot par tēmu “Sarunas par Latviju: Vai atbildība ir brīvība?”, mēs sākām ar burvīgu atziņu, ka cilvēks ir pirmais dabas brīvlaistais, bet brīvība ir baisa, jo nav zināms, kā ar to tikt galā. Arī piedāvātie Satversmes 110. panta grozījumi ir jāapskata šādas lielās bildes ietvarā.

Cilvēks ir ārkārtīgi kompleksa būtne. Mēs arvien īsti nevaram izskaidrot, kā veidojas mūsu domāšanas process un apziņa. Tādējādi arī jautājums par sabiedrības vairākuma un mazākuma tiesībām ir ārkārtīgi sarežģīts. Vienlaikus, laikam ejot uz priekšu, cilvēks savas tiesības manifestē, un tad var redzēt, kā sabiedrība uz to reaģē. Papildus tam jāteic, ka mēs neatrodamies tukšā vietā. Pirms mums ir noticis milzīgs brīvās Rietumu sabiedrības attīstības posms, un kā valsts mēs esam teikuši, ka jūtamies piederīgi Rietumu, nevis Austrumu kultūrtelpai.

Kad vajag, mēs piederam Rietumu kultūrai, bet, kad nav izdevīgi, joprojām esam Austrumu kultūra?

Tieši tā. Tas “lien” ārā.

Fascinējoši, cik bieži mūsu sabiedrībā netiek piefiksēts mirklis, kad cilvēku reakcija atbilst iepriekšējās kultūrtelpas mantotajam, proti, ilgstošam nebrīves, ierobežojumu un aizdomu periodam, kas tomēr Latvijas sabiedrībā ir dziļi iesakņojies. Un tad ir jautājums, bet kāpēc ir iesakņojies un kāpēc cīņa par cilvēktiesībām, cita cilvēka brīvību, privātumu un patību, kā arī gatavība aizsargāt visus Latvijas iedzīvotājus pēc vienlīdzīgiem noteikumiem ir tik grūta. Pirmkārt, mēs par to esam maz runājuši, un, otrkārt, par to vēl ir jācīnās.

Interesanti, ka cīņā par to, kas ir cilvēka cieņa un vienlīdzīgas tiesības, Latvijas modernajā vēsturē lielu lomu spēle Satversmes tiesa. Es nerunāju tikai par šo konkrēto nolēmumu, kurā atzīts, ka aizsardzība un atbalsts sakarā ar bērna piedzimšanu valstij jāgarantē arī bērna mātes partnerei. Satversmes tiesa jau 25 gadus ir virzījusi tiesisko domu Latvijā.

Vai Satversmes tiesa ir Latvijas tiesību telpas attīstības dzinējs?

Satversmes tiesa ir bijusi impulss daudzām pārmaiņām, lai gala beigās tiesiskais regulējums konkrētam attiecību modelim sabiedrībā atbilstu demokrātiskai Rietumu kultūrtelpai piederīgās Satversmes vērtībām. Tas noteikti ir raksturojis mūsu valsts attīstību. Citviet tās ir spēcīgas nevalstiskās organizācijas vai, piemēram, kā Francijā arodbiedrības, citviet tie ir ārkārtīgi spēcīgi viedokļu līderi, piemēram, rakstnieki vai filozofi. Pilsoniskā sabiedrība Latvijā vēl arvien ir fragmentēta un nav spēcīga. Faktiski tiesību attīstības idejas nāk no konstitucionālām institūcijām: no Satversmes tiesas, ik pa brīdim no valsts prezidentiem to mandātu laikā un, protams, arī no Saeimas.

Konkrētais deputātu ierosinājums grozīt Satversmi un attiecīgais Satversmes tiesas sprieduma nolēmums, kā arī daudzu dažādu sabiedrības grupu reakcija ir nopietns impulss zināmai attīstībai. Skatīsimies, kā šī mijiedarbība noritēs. Jautājums, kas ir sabiedrības attīstības darba kārtībā, nav tikai par viendzimuma pāru tiesībām, jo, kā zināms, šos gadus mums arī kopumā ar laulības un ģimenes tiesību aizsardzību nav gājis tik spīdoši. Mums ir māmiņas, kuras vienas pašas audzina bērnus, arī tēvi un vecmāmiņas, kuri vieni audzina bērnus, kā arī cilvēki, kuri nestājas laulībā, bet kuri ir ģimene.

Satversmes tiesa spriedumā ir pateikusi, ka Latvijā ir dažādi ģimenes modeļi. To nevar un nedrīkst neredzēt. Tas, kādas ir ģimenes un kā valsts palīdz ģimenēm, nosaka valsts spēku, proti, to, kāda ir pati valsts.

Manis aprakstītais process jeb sabiedrības grupu mijiedarbība būs ārkārtīgi interesanta. Mūsu nelielajā valstī uz jebkuru impulsu, vai tas būtu Satversmes tiesas spriedums, valsts prezidenta vai kāda cita ideja, pirmkārt, jāskatās kā uz ļoti nepieciešamu pieteikumu, kas rosina domas un darbību, otrkārt, jāpievērš uzmanība reakcijai, kādu šis, iespējams, attīstību rosinošais pieteikums rada, jo tas ir pamats svarīgiem secinājumiem par sabiedrību.

Bet tas nenozīmē, ka Satversmes tiesas spriedumu kā palaidējmehānismu var nepildīt.

Satversmes tiesas spriedums demokrātiski tiesiskā valstī ir jāpilda. Tas ir jāpilda dziļi un sistēmiski.

Taču es runāju par dziļāku būtību, proti, par plašāku Satversmes tiesas sprieduma funkciju sabiedrības attīstībā. To, ka spriedums ir plaši motivēts, ka tas ir nepieciešams pienesums jurisprudencē un ir impulss tālākam darbam, ir ārkārtīgi svarīgi saprast tiem, kas izvēlējās reaģēt, un tiem, kam ir jāreaģē atbilstoši likumā noteiktajai kompetencei.

Nevar būt tā, ka sabiedrībā mutuļo jautājumi, pastāv tiesiskās attiecības, bet publiski šie jautājumi netiek apspriesti. Parasti demokrātijā uz šādiem impulsiem atsaucas politiskais process un viedokļu līderi. Žēl, ka tiesai sanāk uzņemties šādu lomu. Vienlaikus tiesa jau nevar neuzņemties. Ja tiesā lieta ir ierosināta, tad tiesai tā ir jāizspriež. Taču primāri izņemt no paklājiņa apakšas visu, kas cilvēkus interesē brīvā sabiedrībā un tiesību manifestācijas procesā, nevajadzētu būt tiesas funkcijai. Demokrātiskā sabiedrībā, kura akceptē viedokļu dažādību un nonāk pie kompromisa jeb risinājuma, ir plaši jādebatē un jāveido lēmumi atbilstoši debašu rezultātiem, stiprinot pamatvērtības.

Ņemot vērā, ka ne tikai viendzimuma pāri, bet arī tradicionālās partnerattiecībās dzīvojošie jau iepriekš ir mēģinājuši cīnīties par savām tiesībām, padziļināta diskusija starp šo sabiedrības grupu un biedrībām, likumdevēju, tostarp tiesību ekspertiem, bija jāuzsāk vēl pirms Satversmes tiesas sprieduma.

Jā, un tas tiešām attiecas arī uz tradicionālajām partnerattiecībām, kurās bieži ilgstošās attiecībās atrodas sieviete un vīrietis ar vai bez bērniem. Jau pāris gadu desmitus tur ir problēmas, kas skar dažādus civiltiesiskos jautājumus. Sakārtotā valstī tā nevar būt.

Partnerattiecības netiek regulētas tikai tādās ES valstīs kā Bulgārija, Lietuva, Polija, Rumānija, Slovākija un Latvija. Kas mums ar šīm minētajām valstīm ir kopīgs, un ar ko tās atšķiras no rietumvalstīm?

Manuprāt, tas viss ir nesenā vēsturiskā mantojuma stāsts. Tas ir jautājums par sabiedrības un katra indivīda iekšējo brīvību un pašcieņu. Ja tu pats esi brīvs cilvēks, tad tu ļauj otram cilvēkam arī būt brīvam. Tu neuzspied savu pasaules skatījumu, ja vien kopā tiek panākta vienošanās par kopējo ietvaru, proti, ka mēs kā sabiedrība attīstāmies mierpilni, cieņpilni, bez noziedzības un vardarbības, kas vienlaikus mums ļauj attīstīties katram atsevišķi un visiem kopā.

Tāpat tas ir izglītības jautājums un informācijas telpas jautājums. Piemēram, vai pēdējo 20 gadu laikā publiskajā telpā, sabiedriskajos un citos medijos pietiekami daudz ir diskutēts par vērtību jautājumiem, proti, par demokrātiski tiesisku valsti kā vērtību, vienlīdzību kā vērtību, cieņu pret dažādību kā vērtību. Manuprāt, izcila sarunas tēma būtu – ko mums katram nozīmē cilvēka brīvība. Aizdomīgu darījumu, korupcijas un politiskās bezatbildības skandālus ir ārkārtīgi svarīgi atspoguļot, par to nav šaubu, bet, lai mēs kā sabiedrība un kā valsts varētu attīstīties, ļoti ir vajadzīgas arī diskusijas par vērtību jautājumiem un tēmām, kuras noteikti saturētu arī šokējošas tēzes.

ECT lieta “Handyside pret Lielbritāniju” par izteiksmes un vārda brīvību ir klasika un Latvijā juristu vidū bieži tiek piesaukta. Lietā ir tāds skaists teikums: izteiksmes brīvība nozīmē to, ka publiskajā diskursā ir vieta arī tādiem viedokļiem, kas sabiedrības vairākumam varētu būt šokējoši. Es saprotu, ka Latvijā ir sabiedrības daļa, iespējams, ne tā mazākā, kura pie viendzimuma attiecībām kā ģimenes modeļa nav pieradusi vai nekad par tādu nav runājusi u. tml., bet precīzus skaitļus mēs nezinām, jo neviens nav veicis aptauju par to, vai viendzimuma partnerattiecības un ap tām saistītie jautājumi cilvēkiem šķiet šokējoši.

To visu var saprast. Rietumu kultūrtelpas valstis tam gāja cauri 20. gs. Bet mēs nevaram izlikties to neredzam, par to nerunāt un turpināt likt zem paklājiņa katru iniciatīvu, kas nonāk Saeimā. Mēs paliksim katrs savas agresīvās nometnes pusē un krāsim savu iekšējo negativitāti un agresivitāti, kas ir neveselīgi ikkatram cilvēkam un ārkārtīgi traucē sabiedrības attīstībai kopumā.

Labāk izrunāt to, kas vienā vai otrā pozīcijā ir tas biedējošais. Būtībā cilvēks agresīvi izturas situācijās, kad viņš pats ir nobijies.

Cilvēka dabā nešaubīgi ir ieprogrammēta nepieciešamība atstāt mantiniekus, lai turpinātos dinastija, pastāvētu cilvēce. Saistībā ar ģimenes institūta vēsturisko attīstību par ģimeni var runāt arī no drošības, aizsardzības un stabilitātes garantijas viedokļa. Daba virza mūs radīt bērnus, kas ir visnotaļ saistīts arī ar pašsaglabāšanās instinktu. Brīdī, kad šķiet, ka šis pašsaglabāšanās instinkts tiek apdraudēts, reakcija, protams, ir saprotama. Cilvēks ir pirmais dabas brīvlaistais. Taču ko tas nozīmē un vai tiešām tā ir? Brīvā un izglītotā sabiedrībā par to ir jārunā.

Vai pašsaglabāšanās instinktu ir jēga uzlikt uz papīra, zinot, ka faktiski dabīgā ceļā bērnus nerada ne tikai viendzimuma pāri, bet arī heteroseksuāli pāri, kuri fizioloģisku iemeslu dēļ to nespēj vai vienkārši nevēlas?

Cilvēku dažādība ir pastāvējusi, kopš pastāv cilvēki, un cilvēce turpina un turpinās pastāvēt, ja vien mēs spēsim saglabāt dzīvībai atbilstošu klimatu. Vieniem šis pašsaglabāšanās instinkts ir spēcīgāks, otriem – vājāks. Neskatoties uz visu šo gadsimtiem ilgo dažādību, cilvēku skaits uz planētas ir tik liels kā vēl nekad. Patiesībā šī dažādība ir bagātība, un tā tieši kā tāda arī ir jāuztver.

To valstu sabiedrības, kuras ir sapratušas, ka dažādība, kas rosina radošumu, ir jāliek lietā, pamatā ir brīvās sabiedrības, kuras ir spēcīgas zinātnē, mākslā, kultūrā un citās jomās. Ja mēs spētu būt pārliecināti, cienīt otra dažādību, teikt, ka mums tā ir nepieciešama un mēs esam gatavi to atbalstīt un likt lietā sabiedrības kopējam labumam, arī mēs būtu daudz spēcīgāka sabiedrība, nemaz nerunājot par toleranci un laimes faktoru, kurš būtu daudz lielāks.

Atzīts, ka viens no galvenajiem demokrātiskas un tiesiskas valsts priekšnoteikumiem ir varas dalīšanas princips. Proti, valsts vara funkcionāli ir sadalīta trijās daļās – likumdošanas varā, izpildvarā un tiesu varā. Kā situācijā, kad īsi pēc Satversmes tiesas sprieduma likumdevējs rosina grozīt valsts pamatlikumu, izpaužas šis varas dalīšanas princips?

Nobriedušās demokrātiski tiesiskās valstīs, šādu problēmu nav un šādi jautājumi nerodas, jo labums, kas izriet no varas dalīšanas, līdzsvara un atsvara mehānisma, ir acīmredzams. Pieredzes bagātās demokrātijās visi ļoti labi saprot, ka neatkarīgs skats no malas, kurš nav bijis iekšā politikas procesā, ir nešaubīgi vajadzīgs. Pirmkārt, tā ir kvalitātes kontrole, un, otrkārt, tas ļauj pašam uz sevi paskatīties no malas, kas ir ārkārtīgi svarīgi.

Cilvēks ir komplicēta būtne, tāpēc paši cilvēki gadsimtu gaitā ir izdomājuši mehānismus, tostarp varas dalīšanas, kas ļauj kaut kā tikt galā ar sevis izpratnes mūžīgo jautājumu, savā izaugsmē neapstāties, cilvēku mijiedarbībā saglabāt līdzsvaru un veselo saprātu un, nodrošinot šo attīstību, virzīties uz priekšu. Līdzsvara un atsvara mehānisms ir ideja, kas pamato to, kāpēc tiesas stāv ārpus politiskajiem procesiem, kuros patiesībā vajadzētu būt šai cīņai par idejām, un to, kas es esmu kā Latvijas pilsonis un kas mēs esam kā Latvijas sabiedrība. Primāri tas tiek izcīnīts politikas procesā, bet, ja tajā ar konstruktīvu ideju konkurenci ir, kā ir, bieži vien nākas šo impulsu saņemt no malas. Un labi, ka tā.

Latvijas konstitucionālā iekārta ir veidota tā, ka izpildvara ar parlamentu ir diezgan cieši saaugusi kopā, un tā var būt problēma, kādēļ arī tiesu varai noturēt līdzsvaru un darboties kā tādam trigerim valsts attīstībā ir grūti. Šajā iekārtas bildē svarīga ir Valsts prezidenta loma. Es arī esmu teikusi: vai tas patīk vai ne, bet no valsts attīstības viedokļa Satversmes tiesas tiesnešu amatos jāvirza domu giganti jurisprudencē, lai valstij nepietrūkst impulsu. Latvijā juridiskās izglītības un kopumā sociālo zinātņu kvalitāte ir būtiski jāceļ. To klātesībai debatās par šāda veida sarežģītiem jautājumiem ir jābūt lielai.

Tātad spēcīga un neatkarīga Satversmes tiesa ir viens no pamatiem Latvijas kā demokrātiskas un tiesiskas valsts attīstībā. Bet vai rosinājums grozīt Satversmi uzreiz pēc kāda tās sprieduma nerada draudus demokrātijai un tiesiskumam?

Es negribētu sekot to cilvēku piemēram, kas sāk mētāties ar absolūtām konstatācijām un secinājumiem par valstiska līmeņa draudiem. Skaidrs ir viens: Satversmes tiesas spriedums tiktāl, ciktāl tas paceļ svarīgu vienlīdzīgu tiesību problemātiku, ir jāizpilda. Es tomēr ticu, ka arī šobrīd Latvijā ir pietiekama kvalitāte politiskajā procesā, lai pildītu tiesas spriedumus. Vienlaikus Saeimā iesniegtajā grozījuma Satversmē projektā pieteiktais ģimenes jēdziena definējums ir jāizvērtē no manis jau minēto EST nolēmumu skatpunkta un jāpārliecinās, vai šāda ideja vispār atbilst Eiropas tiesiskajā telpā akceptētajam.

Savukārt es pieteikto grozījumu Satversmē ieteiktu izmantot par pamatu normālai un konstruktīvai vērtību diskusijai. Saeimā vajadzētu notikt plašai diskusijai, jo tā ir vieta, kurā jādebatē par vērtībām, par to, ka visas ģimenes ir jāsargā, kādā veidā tās ir jāsargā un ka sen jau tās vajadzēja sargāt. Es ceru, ka Saeimā iesniegtais grozījums Satversmē, neskatoties uz to, kāds impulss tam bijis, novedīs pie nopietnas sarunas.

Ko mums nozīmē starptautiskā judikatūra? Piemēram, ECT 2015. gada 21. oktobra spriedumā “Oliari un citi pret Itāliju” konstatēts, ka pārkāptas Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. pantā noteiktās tiesības uz privāto dzīvi, jo Itālijas likumdevējs piecu gadu laikā nebija likumā paredzējis viendzimuma attiecību atzīšanu, kā to bija likusi darīt Itālijas Konstitucionālā tiesa un Kasācijas tiesa, bet EST 2018. gada 5. jūnijā “Coman lietā” ir nospriedusi, ka citā dalībvalstī atzīta laulība starp viendzimuma partneriem attiecībā uz pārvietošanās brīvības nosacījumiem ES kā ģimenes loceklim jāņem vērā. Respektīvi, vai arī mums ir jāļauj viendzimuma partneriem kā ģimenes locekļiem uzturēties Latvijā? Ciktāl šie spriedumi ir saistoši Latvijai?

Katrai valstij ir savas nianses, gan vēsturiskās, gan pašas sabiedrības attīstības. Katra valsts iet savu ceļu, un tas ir labi, jo galu galā katra valsts ir atšķirīga. Līdz ar to arī visās starptautiskajās lietās pastāv savi apstākļi.

Minētajā “Oliari lietā” veidojas ļoti interesants dialogs starp Itālijas Konstitucionālo tiesu un parlamentu, kas ir diezgan salīdzināms ar mūsu situāciju šobrīd. Proti, Itālijas Konstitucionālās tiesas interpretācijai netika sekots līdzi, un ECT, konkrētajos apstākļos konstatējot privātās dzīves pārkāpumu, protams, atbalstīja konstitucionālo tiesu. Mums tas ir jāņem vērā.

ECT spriedumi mums ir saistoši daļā, kurā tiesa nospriež, ka, piemēram, konkrēti tāds attiecību modelis starp diviem cilvēkiem ir privāto tiesību jautājums. Tātad ECT spriedumu daļa par definīcijām mums ir juridiski saistoša. Ja vienreiz ECT, tāpat kā Satversmes tiesa, kaut ko ir definējusi, tad tā ir līdzvērtīga formulai matemātikā un, protams, ir jāievēro.

Konstatācija par to, ka attiecīga cilvēku mijiedarbošanās ir tiesība, jāveic vai nu parlamentam likuma formā, vai arī tiesai sprieduma formā. Un tas nav nekas unikāls, kas notiktu tikai Latvijā.

Attiecībā uz EST, kuras kompetence, protams, atšķiras no ECT, jāmin, ka EST lielā mērā ar dažiem kompetences papildinājumiem ir ES tiesību aktu interpretētāja. EST ir jānodrošina vienota ES tiesību aktu izpratne visās ES dalībvalstīs, jo ES  dalībvalstis ir apņēmušās efektīvi īstenot ES tiesības. ES tiesību sistēma balstās nopietnos tās vienotas izpratnes un darbības principos jomās, kurās ES ir kompetence.

Proti, tikko kā, piemēram, “SM (Bērns, kas nodots aprūpē saskaņā ar Alžīrijas kafalu) lietā” EST ir pateikusi, ka konkrētās direktīvas izpratnē ģimenes konceptā ietilpst arī tādas de facto attiecības kā starp šo pāri un bērnu, kas nav adoptēts, tas, protams, jāievēro arī Latvijai. Tāpat arī, piemēram, “Coman lietā” Rumānijai, par spīti tam, ka tā neatbalsta viendzimuma laulības, jāievēro citā direktīvā noteiktā pārvietošanās brīvība attiecībā uz viendzimuma pāri, kas ieceļojis no Beļģijas. Direktīvas tieši tādā interpretācijā, kādu to sniegusi EST, mums ir saistošas arī gadījumos, kad Latvijas tiesas nav bijušas tās, kas lūgušas EST skaidrojumu par kādas konkrētas ES tiesību normas interpretāciju. Tas nozīmē, ka “Coman lietas” kontekstā Imigrācijas likums un formalitātes, kuras jāaizpilda viendzimuma pārim, kas ir laulāti un iebrauc Latvijā no citas ES dalībvalsts, nedrīkst liegt šiem cilvēkiem iegūt uzturēšanās atļauju kā laulātajiem.

Kāda tādā gadījumā ir jēga grozīt Satversmi šobrīd piedāvātajā redakcijā, ņemot vērā, ka tā neatbilst EST interpretētajam ģimenes jēdzienam un ka spriedumi ir saistoši Latvijai?

Kā jau minēju, Saeimā šai plašākajai diskusijai ir jānotiek. Tā notiks Saeimas komisijās, un esmu pārliecināta, ka, reaģējot uz vieniem vai citiem faktoriem, kopumā tiks iegūta plašāka informācija, piemēram, kaut vai par šiem ECT un EST spriedumiem, par kuriem mēs tagad te runājam. Arī es, ja mani uzaicinās Saeimas komisijas, labprāt iesaistīšos un paskaidrošu EST un ECT judikatūru, kas, manuprāt, būtu ļoti vērtīgi.

Noskaidrojoties informācijai un izkristalizējoties bailēm un instinktiem, kurus diskusijas laikā mēs varbūt atļautos nodefinēt, kā arī salāgojot to visu kopā ar vēsturi un tās mācībām, es domāju, mēs varētu nonākt līdz prātīgam rezultātam. Es vismaz ļoti ceru, ka Latvija nenonāks līdz Eiropas Komisijas (EK) rosinātai pārkāpuma procedūrai, kuru tā ir tiesīga uzsākt gadījumos, ja netiek ievēroti vai tiek pārkāpti dalībvalstīm saistošie līgumi un regulas vai netiek transponētas direktīvas atbilstoši to mērķiem.

Vienlaikus, par spīti grūtībām, ar kurām Latvijā ir bijis jātiek galā pēc neatkarības atgūšanas un kuras ir bijušas vēl lielākas nekā, piemēram, Višegradas valstīm, mūsu valstī tomēr brīvība un cieņa, kā arī izpratne, ka tās ir ikvienas personas un kopējās vērtības un ka ar tām ir jāprot tikt galā, ir nostiprinājušās. Satversmes tiesai ir bijusi iespēja īpaši pēdējos gados sniegt savu pienesumu un savu padomu tam, kā miermīlīgi un saprotami visiem virzīties uz priekšu. Nelielā valstī katrs šāds pienesums ir svarīgs, un tas ir jānovērtē.