VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TIEŠRAIDE

Satversmes tiesas sēde par normām, kas nosaka izglītības ieguves valodu Skatīties

TĒMAS
12. martā, 2019
Lasīšanai: 11 minūtes
1
24
1
24

Atalgojuma publiskošanas ierobežojumi. Kā vērtēt?

LV portālam: Latvijas Republikas tiesībsargs JURIS JANSONS, pētnieciskās žurnālistikas centra “Re:Baltica” līdzdibinātāja INGA SPRIŅĢE, biedrības “Sabiedrība par atklātību – “Delna”” direktore LIENE GĀTERE; IVETA KAŽOKA, Sabiedriskās politikas centra “Providus” direktore, eksperte labas pārvaldības jautājumos

Ņemot vērā, ka tiesa nav noraidījusi pašu valsts un pašvaldību institūcijās nodarbināto atalgojuma publiskošanas principu, bet gan konkrētas likuma normas, kas tapušas labai likumdošanas praksei neatbilstošā procedūrā, joprojām saglabājas iespēja sagatavot jaunu amatpersonu atalgojuma atklātuma regulējumu.

FOTO: Freepik

Informācija par valsts un pašvaldību institūcijās strādājošo atalgojumu to mājaslapās līdzšinējā apjomā internetā vairs nebūs pieejama – izriet no Satversmes tiesas sprieduma. Vērtējot apstrīdēto regulējumu, kas noteica līdzšinējo atklātību šajā jomā, ST secināja, ka šo normu pieņemšanas gaitā nav ticis ievērots labas likumdošanas princips.

īsumā
  • Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētajās normās ietvertais pamattiesību ierobežojums nav noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu un tās neatbilst Satversmes 96. pantam.
  • Tiesībsargs aicina diskutēt par alternatīvām, kas nodrošinātu sabiedrības tiesības zināt publisko līdzekļu izlietojumu ar personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.
  • Pētnieki norāda: pieejamās informācijas par publiskajā sektorā strādājošo  atalgojumu sašaurināšana radīs sarežģījumus gan interesentiem, gan iestādēm.

Lieta Satversmes tiesā tika ierosināta pēc vairāku valsts dibinātu augstskolu darbinieku pieteikuma, viņiem apstrīdot Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma normas, kas minētajām institūcijām paredzēja pienākumu informāciju par tajās nodarbināto atalgojumu publiskot internetā – savās mājaslapās – un šo informāciju tur glabāt vismaz astoņus gadus. Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka šādas informācijas publicēšana un ilgstoša atrašanās internetā ierobežo viņiem Satversmes 96. pantā ietvertās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību.

Turklāt apstrīdētās normas neesot pieņemtas ar pienācīgā kārtā pieņemtu likumu, jo tās pieņemtas steigā, iesniegtas galīgajā lasījumā, neņemot vērā Valsts prezidenta un citu institūciju, kā arī personu iebildumus par šādu pamattiesību ierobežojumu, norādīja prasības pieteicēji. Ierobežojumam arī neesot leģitīma mērķa, jo sabiedrība gūstot priekšstatu par valsts budžeta līdzekļu izlietojumu arī tad, ja institūcijas darbinieka vārds, uzvārds un amats vai citas personu tieši identificējošas ziņas augstskolas mājaslapā netiek publicētas.

ST secināja, ka apstrīdēto normu pieņemšanas gaitā netika ievērots labas likumdošanas princips. Minētie pārkāpumi izskatāmajā lietā, it īpaši to kopsakarā, atzīstami par būtiskiem. Tiesa norādīja, ka pastāv pamatotas šaubas par to, ka tad, ja likumdevējs likumdošanas procesā būtu izvērtējis saistībā ar apstrīdētajās normās ietverto pamattiesību ierobežojumu izteiktos iebildumus un viedokļus, likumdošanas procesa rezultātā būtu pieņemts atšķirīgs lēmums.

Tiesa secināja, ka apstrīdētajās normās ietvertais pamattiesību ierobežojums nav noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu un tās neatbilst Satversmes 96. pantam. Ņemot vērā principu, ka tiesību norma, kas nav pieņemta pienācīgā kārtībā, nevar radīt tiesiskas sekas, apstrīdētās normas zaudē spēku no to spēkā stāšanās brīža. Tādējādi informācija par darbinieku atalgojumu no institūciju mājaslapām ir izņemama nekavējoties. ST spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

LV portāls jautā

Kā vērtējama līdzšinējās informācijas par valsts un pašvaldību iestādēs strādājošo atalgojumu pieejamības ierobežošana?

Juris Jansons

Latvijas Republikas tiesībsargs

Foto: Ieva Leiniša, LETA

Eiropas Cilvēktiesību tiesa, atsaucoties uz Eiropas Savienības praksi, norāda, ka nacionālajām iestādēm, lai nodrošinātu personu datu aizsardzību, ir jānodrošina taisnīgs balanss starp personu tiesībām uz privātumu un interesēm, kas pieprasa brīvu datu kustību (Eiropas Savienības Tiesas spriedums Maksa Šremsa lietā). Kā norāda Eiropas Savienības Tiesa, “mērķis nodrošināt caurskatāmību automātiski nav atzīstams par prevalējošu pār tiesībām uz personas datu aizsardzību”.

Secināms, ka sabiedrības tiesības saņemt informāciju par valsts budžeta līdzekļu izlietojumu ir leģitīmas, tomēr konkrētajā gadījumā piedāvātās informācijas apjoms ir nesamērīgi plašs un vispārīgs, kā arī nesniedz adekvātu un pilnvērtīgu priekšstatu par šo līdzekļu izlietojumu.

Noteikti ir jādiskutē par alternatīvām, kas ļautu sasniegt leģitīmo mērķi (sabiedrības tiesības zināt valsts budžeta līdzekļu izlietojumu) ar personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Par labu praksi atzīstami ir budžeta paskaidrojumi, kuri atspoguļo valsts iestāžu konkrētā gada budžeta izlietojumu pēc prioritātēm. Noteikti būtu publicējama informācija, kas atspoguļo iestādes atlīdzību amatpersonām un darbiniekiem sadalījumā pa amatu grupām. Tāpat ir novērots, ka jau ilgstošā laika periodā masu mediji, žurnālisti analizē valsts amatpersonu deklarācijas publisko daļu. Šī prakse būtu jāsaglabā. Tāpat būtu pieminams, ka indivīdam ir tiesības vērsties iestādē Iesniegumu likumā un Informācijas atklātības likumā noteiktajā kārtībā un saņemt atbildi pēc būtības.

Nav novērota sabiedrības neatliekama vajadzība, kas liktu institūcijām visām amatpersonām un visiem darbiniekiem aprēķināto atalgojumu un citas naudas summas, kas viņiem pienākas, publicēt institūcijas mājaslapā, norādīt vārdu, uzvārdu un amatu. Tomēr izdalāmi būtu politiķi un valsts augstākās amatpersonas, kuru atlīdzība bez sensitīvu datu izpaušanas būtu publicējama.

Inga Spriņģe

Pētnieciskās žurnālistikas centrs “RE:Baltica”

Foto: Ieva Čīka, LETA

No informācijas atklātības viedokļa ST spriedumu vērtēju ļoti negatīvi. Šis ir ilustratīvs piemērs Latvijā diemžēl izplatītajai praksei, ka tiesas pārspīlēti skatās uz likuma burtu, bet ne garu. Šī ir bīstama tendence, sevišķi konkrētajā gadījumā, jo tā jāskata kontekstā ar ES Datu aizsardzības regulu, kas tāpat ievērojami ierobežo sabiedrībai nozīmīgas informācijas pieejamību.

Iestādes jau līdz šim ir dažādi centušās neizpaust informāciju par savu darbinieku atalgojumu, tāpēc arguments, ka tā žurnālistiem saskaņā ar Informācijas atklātības likumu paliks pieejama, ja tie vērsīsies iestādē ar pamatotu prasību, neiztur kritiku. Vienmēr, kā to apliecina, piemēram, Rīgas domes prakse, varēs atrast iemeslus, kāpēc iestādei ir pamats atteikt informāciju par savu darbinieku atalgojumu. Savukārt, lai to noskaidrotu tiesas ceļā, nepieciešami vairāki gadi, kā arī jārēķinās ar jurista pakalpojumu apmaksas izdevumiem, kādi rodas prasības iesniedzējam.

Liene Gātere

Biedrības “Sabiedrība par atklātību – “Delna”” direktore

Foto: Aiga Dambe, LV portāls

Informācijas par amatpersonu atalgojumu izņemšana no iestāžu mājaslapām noteikti vērtējama kā ievērojams ierobežojums informācijas atklātībai, kuras robežas nosakot tomēr jāievēro samērīguma princips. Šajā ziņā viena kategorija ir iestādes darbinieki, bet pavisam cita – valdes locekļi, kuru atalgojuma apmēra atklātība sabiedrībai ir daudz nozīmīgāka.

Prakse, ka nolūkā noskaidrot amatpersonu atalgojumu ir jāvēršas iestādē ar pieprasījumu, rada sarežģījumus gan informācijas prasītājiem, gan tās sniedzējiem. Nezinot visus datus, kas saistīti ar atalgojumu iestādē, interesentiem – pētniekiem un žurnālistiem – ir grūtāk formulēt konkrētu tiem aktuālo jautājumu loku un nākas rēķināties ar lieku laika patēriņu. Savukārt iestādei ir jātērē savi resursi atbilžu sagatavošanai uz informācijas pieprasījumiem. Ja tā būtu brīvi pieejama iestādes mājaslapā, šādu neērtību nebūtu ne vieniem, ne otriem.

Ņemot vērā, ka ST nav noraidījusi pašu valsts un pašvaldību institūcijās nodarbināto personu atalgojuma publiskošanas principu, bet gan konkrētas likuma normas, kas tapušas labai likumdošanas praksei neatbilstošā procedūrā, mēs šo lietu tā neatstāsim. “Delna” ir gatava nākt ar savām iniciatīvām un sadarboties ar Saeimu labai praksei atbilstošu likuma normu izstrādāšanā.

Iveta Kažoka

Sabiedriskās politikas centra “Providus” direktore, eksperte labas pārvaldības jautājumos

Foto: Ieva Lūka, LETA

Manā skatījumā ir trīs lietas, kas saistībā ar šo Satversmes tiesas (ST) procesu notikušas nepareizi. Pirmkārt, ST ir pārspīlējusi, likumdošanas procesa defektu ņemot par pamatu, lai pasludinātu amatpersonu atalgojuma atklātību nosakošo likumu par neesošu. Ideāla likumprojekta pieņemšanas gaita, kurā tiktu ņemtas vērā visas iespējamās ieinteresētās puses, uzklausīti visu ekspertu viedokļi, veikti atbilstoši pētījumi un noskaidroti visi svarīgākie aspekti, nav iespējama nevienā valstī. Sevišķi jau Latvijā, kur parlamentam, kā to apliecina starptautiskie indeksi, jūtami pietrūkst kapacitātes, kas ļautu iedziļināties katrā likumprojektā. Ja līdz šim pieļauto likumdošanas defektu dēļ tiktu atcelti likumi, Latvijā iestātos liela tiesiskā nenoteiktība, jo man grūti atrast kaut vienu likumu, kas būtu ideāli izstrādāts. Protams, jātiecas uz iespējami pilnīgāku likumdošanas procesu, taču ne tā, ka izceltas tiek visas procesa nepilnības kā likuma pastāvēšanas kritērijs, jo tad vispār nebūtu iespējams pieņemt likumus steidzamības kārtā, piemēram, saistībā ar “Brexit”, kur laika trūkuma dēļ ne tuvu nebūs iespējams uzklausīt visus viedokļus un izvērtēt visus aspektus.

Otrkārt, ST, izskatot lietu, bija izvēlējusies uzklausīt tikai datu aizsardzības speciālistus, kuri, protams, norādīja uz likuma problēmām šajā jomā, bet ne to pusi, kas nodrošina sabiedrību ar tai būtisku informāciju, – tādas nevalstiskās organizācijas kā “Delna”, Providus”, Latvijas Žurnālistu asociācija un citas. Latvijā tā ir sistēmiska problēma – ka datu aizsardzības intereses krietni prevalē pār informācijas atklātības interesēm. Valstī nav nevienas institūcijas, kas par to gādātu specifiski. Dabiski tam vajadzētu būt tiesībsargam, taču tas šajā jomā nav izrādījis aktivitāti.

Treškārt, no sprieduma ir nojaušams, ka atalgojuma atklātību nosakošās normas ST nepatīk jau to būtībā un tā apšauba to konstitucionalitāti, taču spriedumā tiesa to skaidri nepasaka, ļaujot sabiedrībai minēt. Tādējādi nav skaidrs, vai Saeima var turpināt darbu pie likuma atjaunošanas. Tam, kas nāks ar šādu iniciatīvu, acīmredzot būs jāuzņemas politiskais risks. 

Ja pirmo no minētajām problēmām varbūt vēl var saprast, pieņemot, ka ST savā spriedumā balstījās uz labai likumdošanas praksei atbilstošiem apsvērumiem, tad otrā problēma jau norāda uz aizdomīgu tiesas vienpusību, bet trešā – izvairīšanās no skaidra viedokļa paušanas – šķiet ST ļoti neatbilstoša rīcība.     

Labs saturs
24
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU