Likumdošanas procesam jāveicina sabiedrības uzticēšanās

Satversmes tiesa, pārbaudot likuma atbilstību Satversmei, vispirms noskaidro, vai likums ir pieņemts pienācīgā kārtībā. Šajā stadijā Satversmes tiesa pārbauda, vai likums ir pieņemts, izsludināts un publiski pieejams normatīvajos aktos (vispirms Satversmē un Saeimas kārtības rullī) noteiktajā kārtībā un vai likums ir pietiekami skaidri formulēts.1 Likumdevējs likumdošanas procesā rīcības brīvību bauda tiktāl, ciktāl netiek pārkāpti vispārējie tiesību principi un Satversmes normas.2

2018. gada 12. aprīlī Satversmes tiesa pirmo reizi tās pastāvēšanas laikā atzina divus lietā apstrīdētos likumus par tādiem, kuri nav pieņemti pienācīgā kārtībā. Abi šie likumi tika atzīti par Satversmei neatbilstošiem.3

Satversmes tiesas spriedums lietā Nr. 2017-17-01 uzskatāms par nopietnu signālu likumdevējam, ka rūpīgi apsverami likumdošanas procesa pilnveidojumi, lai nodrošinātu kvalitatīvu likumu pieņemšanu pienācīgā kārtībā. Starpkaru perioda Saeimas kārtības ruļļu regulējums un Augstākās padomes tradīcijas līdz galam vairs nespēj nodrošināt tādu likumdošanas procesa norisi, kas atbilstu modernas demokrātiskas tiesiskas valsts standartiem.

Satversmes tiesas pozīcija par pienācīgu likumu pieņemšanas kārtību skaidri liecina, ka bez Saeimas kārtības ruļļa grozījumiem nevarēs iztikt. Modernā demokrātiskā tiesiskā valstī arī likumdevējam pašam ir patstāvīgi jāpilnveido savas darba procedūras, lai nodrošinātu labus likumus.

Satversmes tiesas vērtējums par likumdošanas procesa norisēm brieda jau salīdzinoši ilgu laiku. Diviem spriedumiem iepriekš jau bija pievienotas tiesnešu atsevišķās domas, kurās bija apšaubīts lietā apstrīdēto likumu pieņemšanas pienācīgums.4

Satversmes tiesa šajā spriedumā ir piedāvājusi modernai demokrātiskai valstij atbilstošu skatījumu uz likumdošanas procesu. Likumdošanas process mūsdienās nepastāv likumdevēja ērtībai, bet gan kalpo kā efektīvs mehānisms, kādā veidā var veicināt sabiedrības uzticēšanos pieņemtajiem likumiem un pašam likumdevējam. Satversmes tiesa norādījusi, ka “likumdevējam jānodrošina tāds likumdošanas process, kas veicina uzticēšanos valstij un tiesībām, proti, vieš pārliecību, ka izraudzītais risinājums ir taisnīgs”.5 Satversmes tiesa arī uzsvērusi, ka “likumdošanas procesam [ne vien] jāatbilst normatīvajos aktos noteiktajām formālajām prasībām, [bet] arī jāveicina personu uzticēšanās valstij un tiesībām”.6

Šādu likumdošanas procesa novērtējumu Satversmes tiesa pamatojusi ar nepieciešamību nodrošināt taisnīgumu. Spriedumā Satversmes tiesa īpaši uzsvērusi, ka “likumu galvenais mērķis ir taisnīguma nodrošināšana”.7 Tas nozīmē, ka “pienācīgā kārtībā pieņemts likums demokrātiskā tiesiskā valstī vispirms ir tāds likums, kas vērsts uz taisnīguma kā tiesiskās sistēmas galīgā mērķa sasniegšanu”.8

Taisnīguma nodrošināšanai modernā demokrātiskā tiesiskā valstī ir vismaz divas izpausmes formas – materiālais taisnīgums (lai pieņemtais lēmums pēc būtības saturiski būtu taisnīgs un pareizs) un procesuālais taisnīgums (lai lēmuma pieņemšanas procedūra radītu pārliecību, ka lēmums ir pieņemts taisnīgi un pareizi).

Attiecībā uz likumdošanas procesa norisi arvien svarīgāka kļūst procesuālā taisnīguma nodrošināšana. Lai likumdevējs varētu pieprasīt sabiedrības pakļaušanos sevis pieņemtajiem likumiem, tam likumdošanas procesā ir jārada pārliecība, ka likuma pieņemšana notikusi godīgi, pārskatāmi un cieņpilni. “Likumdošana [..] nav formāls process, kurā jārūpējas vienīgi par noteiktu procedūru ievērošanu. Šim procesam jābūt vērstam uz taisnīguma sasniegšanu, uzticības vairošanu Latvijas valstij un tiesībām.”9

Pārbaudot likuma pieņemšanu pienācīgā kārtībā, Satversmes tiesai ir jāpārbauda, vai likumdevēja rīcība “[ne]mazina suverēna uzticību valstij (Latvijai) un tiesībām” un vai likumdošanas process “sekmējis uzticību Latvijai un tiesībām”.10

Satversmes tiesas nostāja ir aicinājums likumdevējam veikt rūpīgu likumdošanas procesa auditu un pilnveidot procedūras atbilstoši modernas demokrātiskas tiesiskas valsts standartiem. 12. Saeima pēc savas iniciatīvas jau bija izveidojusi speciālu darba grupu un uzsākusi Saeimas kārtības ruļļa revīziju.11 Saeimas kārtības ruļļa grozījumu gaitā iezīmējās vairāki būtiski priekšlikumi, kuru pieņemšana uzlabotu likumdošanas procesu.12 Tomēr Saeimas kārtības ruļļa revīzija ir apstājusies pirms otrā lasījuma, un likumdevējam nav izdevies atrast laiku šo grozījumu pieņemšanai.

Satversmes tiesas pozīcija par pienācīgu likumu pieņemšanas kārtību skaidri liecina, ka bez Saeimas kārtības ruļļa grozījumiem nevarēs iztikt. Modernā demokrātiskā tiesiskā valstī arī likumdevējam pašam ir patstāvīgi jāpilnveido savas darba procedūras, lai nodrošinātu labus likumus.

1Satversmes tiesas 2015. gada 8. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-34-01 14. punkts. 

2Satversmes tiesas 2017. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr.2016-14-01 25.2. punkts. 

3Satversmes tiesas 2018. gada 12. aprīļa spriedums lietā Nr. 2017-17-01. 

4Satversmes tiesas tiesneses Daigas Rezevskas 2017. gada 2. novembra atsevišķās domas lietā Nr. 2016-14-01.; Satversmes tiesas tiesnešu Inetas Ziemeles, Sanitas Osipovas un Daigas Rezevskas 2018. gada 4. janvāra atsevišķās domas lietā Nr. 2017-03-01. 

5Satversmes tiesas 2018. gada 12. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2017-17-01 21.3. punkts. 

6Turpat.

7Turpat.

8Satversmes tiesas tiesneses Daigas Rezevskas 2017. gada 2. novembra atsevišķo domu lietā Nr. 2016-14-01 5. punkts. 

9Turpat, 6. punkts.

10Turpat, 5. punkts.

11Likumprojekts Nr. 922/Lp12 “Grozījumi Saeimas kārtības rullī”. 

12Skat., piemēram,: Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa 2017. gada 18. augusta vēstule Nr. 389.; Nacionālās apvienības “Visu Latvijai”-“Tēvzemei un brīvībai/LNNK” frakcijas 2017. gada 18. augusta priekšlikumi.; Saeimas deputāta Artusa Kaimiņa 2017. gada 8. augusta priekšlikumi. ; Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja 2017. gada 4. septembra vēstule “Par grozījumiem Saeimas kārtības rullī”.