Virzāmies uz visaptverošu valsts aizsardzību

Likumprojekts "Grozījumi Nacionālās drošības likumā" paredz noteikt katra pilsoņa pienākumu pretoties agresoram. Ko tas nozīmē?

Šie grozījumi izskaidro tos pienākumus, kas faktiski jau šobrīd ir: pretoties agresoram visiem iespējamiem līdzekļiem, sniegt nepieciešamo atbalstu Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, īstenot pilsonisku nepakļaušanos, nesadarboties u. tml. Šiem grozījumiem ir vairāk skaidrojoša nozīme tam, kas jau šobrīd izriet no Satversmes. Protams, paredzētas arī izmaiņas, kādas ir nepieciešamas, lai mēs [bruņotie spēki] spētu krīzes situācijās pilnvērtīgi darboties. Es runāju par Ministru kabineta tiesībām izsludināt zemessargu un rezerves karavīru mobilizāciju uz 72 stundām.

Tātad tas ir vairāk atgādinājums sabiedrībai – katrs no mums ir valsts aizsardzības daļa?

Protams, mums, kas strādājam aizsardzības nozarē, ikdienā runājam un skaidrojam šos jautājumus, šķiet pašsaprotami, ka tāda izpratne ir visiem. Diemžēl tā tas nav. Tāpēc varbūt ir nepieciešamība par to runāt, iespējams, vairāk to uzsvērt un skaidrot, lai ir saprotams, kāpēc to darām, kāda ir būtība. Tāpēc, mūsuprāt, ir svarīgi skolās ieviest valsts aizsardzības mācību. Tie visi ir mazi soļi visaptverošās valsts aizsardzības virzienā, uz ko mēs lēnām tiecamies, līdzīgi kā tas ir Izraēlā, Šveicē, Somijā, Singapūrā. Šobrīd līdzīgu sistēmu veido arī Gruzijā. Tie ir pamatelementi sabiedrības gatavībai dažādām krīzēm. 

Kā tas izpaužas?

Piemēram, Somijā tas tiek darīts jau ilgstoši. Viņiem bija tāds totālās aizsardzības koncepts, kas vairāk bija tendēts tieši uz militāro sfēru, bet šobrīd somi ir pārgājuši uz visaptverošu valsts aizsardzību, kas nozīmē, ka sabiedrība tiek sagatavota krīzes situācijām. Arī mēs vēlamies, lai sabiedrība aizdomājas, vai esam gatavi krīzes situācijās funkcionēt. Tāpēc man šī Somijas pieredze, kā viņi mēģina par šīm lietām stāstīt un runāt ar sabiedrību, ir ļoti simpātiska. Kaut vai viens piemērs – visiem Somijas parlamenta deputātiem, kas tiek ievēlēti, notiek apmācības kursi, kur viņiem stāsta par valsts drošību, rīcību krīzes situācijās, lai būtu pilnvērtīga izpratne. Tā tomēr ir likumdošanas vara, kas pieņem dažādus lēmumus.

Somija ir gājusi vēl tālāk un līdzīgu praksi ieviesusi pašvaldību deputātiem. Šobrīd viņi ir uzsākuši sadarbību ar uzņēmumiem, lai arī privātajā sektorā iesaistītajiem skaidrotu situāciju valsts drošības jomā. Manuprāt, tas ir ļoti pareizi. Es būtu priecīgs, ja arī Latvijā būtu iespēja ieviest ko līdzīgu, lai ikvienam deputātam, valsts pilsonim neatkarīgi no tā, vai viņš ir valsts varas vai privātā sektora pārstāvis, būtu pilnvērtīga izpratne.

Šķiet, tas ir loģisks turpinājums 2016. gada grozījumiem Nacionālās drošības likumā, kas paplašināja kara definīciju, noteica tūlītējus aizsardzības pasākumus apdraudējuma gadījumā, negaidot atsevišķu lēmumu, kā arī aizliegumu aizliegt bruņoti pretoties.

Jā, protams. Tos grozījumus ierosināja Valsts prezidents [Raimonds Vējonis]. Par to ir maz stāstīts, un daudzi varbūt pat nepamanīja, taču mums šīs izmaiņas ir ļoti būtiskas. Tas nozīmē, ka arī komandķēdes pārraušanas gadījumā bataljona līmeņa cilvēkiem ir pilnvaras izrādīt bruņotu pretošanos. Tā tiešām ir fundamentāla izmaiņa, ņemot vērā to, kāda ir bijusi mūsu pagātnes pieredze. Latvijai tolaik [pirms Otrā pasaules kara] bija milzīgi ieguldījumi aizsardzības jomā, bet dažādu lēmumu rezultātā tie netika iesaistīti valsts neatkarības aizsargāšanā.

Vienkāršiem vārdiem, vismaz normatīvā regulējuma līmenī izslēgt iespējamību, ka atkārtojas 1940. gada scenārijs, kad valsts robežu šķērso svešas valsts karaspēks, nesastopot bruņotu pretestību. 

Jā, tas ir tas, par ko runāju. Ieguldījumi bija milzīgi, ja nemaldos, 20% no valsts budžeta tika veltīti aizsardzībai. Diemžēl tas netika izmantots.

Viens ir ierakstīt likumā, pavisam cits – vai sabiedrība to zina. Kā vienu no sava darba prioritātēm esat minējis valsts aizsardzības mācības ieviešanu skolās. Kā jums veicas ar to?

Jā, tas ir fundamentāls uzdevums. Ļoti vajadzīgs. Manuprāt, šobrīd ir piemērots laiks, jo notiek lielas pārmaiņas visā izglītības sistēmā. Ceru, ka, savlaicīgi iesaistoties šajā procesā, strādājot ar pieredzējušiem Izglītības un zinātnes ministrijas darbiniekiem, izdosies izstrādāt kvalitatīvu programmu un harmoniski to ieviest. Protams, tam ir nepieciešams sagatavošanās posms – jāapmāca cilvēki, kas profesionāli varētu to īstenot. Tam ir nepieciešams militāri tehnisko līdzekļu kopums, infrastruktūra, metodiskie līdzekļi. Piemēram, vasaras nometņu organizēšana tik lielam cilvēku skaitam būs liels izaicinājums, jo tas jāpaveic augstā kvalitātē, ievērojot visas drošības prasības. Tas ir liels, daudzpusīgs darbs.

Valsts aizsardzība nav tikai militārā mācība. Tā jāskatās daudz plašāk – tā ir valsts piederība, fiziskā sagatavotība, militārā apmācība, patriotisms. Programma ir ļoti plaša. Pašlaik esmu gandarīts par to, kā veicas. Esam iesaistīti darba grupā. Aktīvi darbojas Jaunsardzes un informācijas centra vadītājs [Aivis Mirbahs]. Tāpat ir uzkrāta pieredze, jo vairākās skolās jau šobrīd notiek valsts aizsardzības mācība, protams, citādā veidā. Viens no sarežģītākajiem jautājumiem ir sagatavošanās darbi un, kā jau visā aizsardzības sistēmā, cilvēkresursi.

Kā vienu no pēdējiem lielākajiem sasniegumiem bieži piemin 2% no iekšzemes kopprodukta novirzīšanu aizsardzībai šogad. Vai, jūsuprāt, ar to ir pietiekami?

Šobrīd valsts aizsardzība ļoti strauji attīstās. Lai to visu pilnvērtīgi uzturētu arī turpmāk, droši vien būs nepieciešama nopietna diskusija. Tostarp arī citās dalībvalstīs. NATO samitā [Varšavā] pieņemtajās vadlīnijās ir noteikts, ka tas ir tikai nepieciešamais minimums. Šobrīd daudzas dalībvalstis savos attīstības plānos jau ir pieņēmušas lēmumus virzīsies tālāk par diviem procentiem. Līdz ar to pēc kāda laika, protams, par to būs jādomā arī mums, jo tā būs objektīva nepieciešamība, lai saglabātu kaujasspēju un spētu uzturēt to, kur šobrīd tiek ieguldīts: apmācīt jaunus cilvēkus, attīstīt virsniecības korpusu, infrastruktūru. Tas ir plašs jautājumu loks. Aizsardzības ministrija, šķiet, ir vienīgā, kurai ir izstrādāts konkrēts attīstības plāns līdz 2028. gadam. Jā, tas būs izaicinājums – visu plānoto ar šiem 2% īstenot.

Vai varat ieskicēt, ko plānojat, kur saskatāt iespējamās grūtības? 

Tur ir ļoti daudz lietu. Piemēram, šobrīd strādājam pie kājnieku brigādes mehanizācijas. Daudzi saredz tikai to, ka tiek nopirktas bruņumašīnas. Taču, lai tās pilnvērtīgi izmantotu aizsardzībai, ir nepieciešami vairāki gadi. Skatoties plašāk – tā ir cilvēku apmācība, skolas izveide, sagatavošana, uzturēšana, munīcija, aprīkošana, taktikas izstrāde, savietojamība ar pašreizējo ekipējumu utt. Tas ir sarežģīts, ilgstošs process, kamēr tiek uzbūvēta spēja ar šo tehniku operēt. Tas ir nepārtraukts cikls, jo bruņotie spēki ir dzīvs organisms, kurā notiek kustība, – vieni cilvēki beidz dienēt, nākamie sāk un ir jāapmāca. Līdzīgi ir ar vienu no jaunākajiem projektiem – netiešās uguns atbalsts ar tā sauktajām pašgājēju haubicēm. Tāpēc esmu ļoti lepns, dzirdot no sabiedrotajiem, ka viņi ir pārsteigti, ka esam sasnieguši tādu attīstības līmeni mehanizācijas projektā, lai gan bruņumašīnas mums ir tikai pusotru gadu.

Ir pieņemts lēmums par pretgaisa aizsardzības tuvo distanču sistēmu iegādi, bet nākotnē būtu nepieciešamas arī vidēja rādiusa iekārtas. Šobrīd nav skaidrs, kur tam rast finansējumu.

Pēc NATO Varšavas lēmuma izvietot sabiedroto spēkus Latvijā nācās ātrā tempā visu pārplānot mūsu resursu ietvaros, lai sabiedrotie, ierodoties pie mums, spētu pildīt savus dienesta pienākumus. Tas neatcēla, bet aizkavēs dažu plānoto pasākumu īstenošanu. Salīdzinājumam – Igaunijā sabiedroto uzņemšanai tika piešķirts papildu finansējums. Lietuvā ir gandrīz divas reizes lielāks aizsardzības budžets.

Viens no sāpīgākajiem jautājumiem šobrīd ir tas, ka bruņotajos spēkos gandrīz nevienā garnizonā nav kvalitatīvas sporta infrastruktūras. Tas ir ļoti būtiski gan mūsu karavīriem, gan sabiedrotajiem. Lai varētu pilnvērtīgi un kvalitatīvi pildīt dienestu, ir jābūt ļoti labai fiziskajai sagatavotībai. Es ceru, ka šogad izdosies ielikt pamatus diviem sporta infrastruktūras projektiem.

Cik, jūsu vērtējumā, droša ir situācija Latvijā?

Domāju, ka mēs dzīvojam ļoti drošā vietā. To apliecina arī vairāki pētījumi. Tā ir viena no mūsu valsts lielākajām vērtībām – drošība. Nav noslēpums, kāda situācija terorisma apdraudējuma ziņā ir tepat netālu Eiropā. Piekrītu, ka situācija ap mūsu valsts robežām ir mainījusies un rada bažas, tieši tāpēc kopā ar sabiedrotajiem esam pieņēmuši šādus lēmumus, piemēram, izvietot paplašinātās kaujas grupas Baltijas valstīs un Polijā. Šogad Latvijā izvietotajiem NATO karavīriem pievienosies vēl divas valstis – Slovākija un Čehija. Tādējādi pie mums pēc valstu skaita būs vislielākā kaujas grupa. Šī atturēšana, ko īstenojam ar  sabiedroto klātbūtni, šobrīd ir pietiekama un ir jāattīsta. Ja kaut kas mainīsies, vērtēsim, ko vēl varam darīt.

Skaidrs, ka situācija nav viegla. Tāpēc arī Somija un Zviedrija, izprotot situāciju reģionā, cieši sadarbojas ar NATO un aktīvi iesaistās dažādos kopdarbības projektos. Piemēram, zviedri ir Rīgā izvietotā NATO Stratēģiskās komunikācijas ekselences  centra dalībvalsts. Savukārt Latvija ir Eiropas Savienības Hibrīddraudu ekselences centra dalībniece un dibinātājvalsts. Sadarbība un mijiedarbība ir ļoti plaša, notiek dažādos formātos, ikviena valsts dara daudz, lai situāciju stabilizētu. Šīs pūles ir pamanītas, un, piemēram, jau pieminētie zviedru un somu kolēģi atzīst, ka līdz ar paplašinātās kaujas grupas izvietošanu drošības situācija reģionā ir uzlabojusies. Protams, vēl daudz jāstrādā.

Kā vērtējat situāciju kiberdrošības jomā? Februārī, kad notika banku krīze, Aizsardzības ministrija pat izplatīja paziņojumu, ka, iespējams, ir noticis informatīvs uzbrukums Latvijai. Vai, jūsuprāt, esam gatavi šādiem uzbrukumiem, jo īpaši priekšvēlēšanu laikā?

Jā, mēs apzināmies un redzam, cik šajā jomā situācija ir sarežģīta visā pasaulē. Ne velti NATO aliansē kibervide ir definēta kā piektā iespējamās karadarbības vide līdzās sauszemei, gaisam, ūdenim un kosmosam. Piekrītu NATO "StratCom" centra direktora Sārta kunga teiktajam intervijā [laikrakstam "Diena" 06.03.2018.], ka tad, ja šāda paziņojuma nebūtu, tas, iespējams, varētu izraisīt lielāku krīzi un sarežģījumus. Zinot pietiekami daudz papildu informācijas, man nav šaubu, esmu 100% pārliecināts, ka tā bija pareiza rīcība, bet veids un forma, protams, varēja būt citāda.

Nenoliedzami, jautājums ir ļoti būtisks, jo redzam, ka notiek iejaukšanās vēlēšanās daudzās pasaules valstīs. Šobrīd aktuāls process notiek ap kompāniju "Cambridge Analytica", kam, izmantojot sociālā tīkla "Facebook" datus, bija būtiska loma vairāku valstu politiskajos procesos. Nelolojam ilūzijas, šādām situācijām ir jābūt sagatavotiem. Mūsu rīcībā ir pietiekoši liels datu kopums, ko esam apkopojuši sadarbībā ar partneriem dažādās valstīs. Dalīšanās ar šādu informāciju palīdz daudz labāk sagatavoties. Es domāju, ka mums ir potenciāls būt gataviem šim rudenim un izdosies īstenot visu, kas ir iecerēts, lai novērstu iespējamos iejaukšanās mēģinājumus. 

Liela nozīme ir arī sabiedrības izglītotībai. Ne velti arvien vairāk tiek runāts par medijpratību – arī cilvēkiem un sabiedrībai kopumā ir jābūt gatavai izvērtēt to ziņu un informācijas gūzmu, kas šobrīd ir pieejama. Vienlaikus es apzinos, ka lielai sabiedrības daļai ir grūti izskaidrot šos procesus, aiz kuriem stāv milzīgi resursi. Tāpēc mēs aktīvi sadarbojamies ar visām institūcijām, kas ir atbildīgas par šo jomu, lai rastu labākos risinājumus.

Sadarbība ar uzņēmējiem, militārās industrijas attīstība ir arī viena no jūsu prioritātēm. 20. martā notika "Industrijas diena 2018", ko organizē Latvijas Drošības un aizsardzības industriju federācija sadarbībā ar Aizsardzības ministriju un Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem. Kas notiek šajā jomā?

Tas ir viens no maniem lielākajiem mērķiem. Ir būtiski panākt, ka sadarbība ar vietējiem uzņēmumiem veidojas daudz plašāka, ciešāka, ilgstošāka. Tas nav viegls uzdevums, jo līdz šim sadarbība starp uzņēmējiem un aizsardzības jomu nav bijusi cieša. Nebija arī intereses no uzņēmēju puses par šādām iespējām, jo nozare ir specifiska, daudz nosacījumu, kritēriju. Varbūt tāpēc daļa nemaz nemēģina, jo šajā jomā ir jāspēj nodrošināt visaugstākos drošības standartus.

Varat minēt kādu sadarbības piemēru?

Esam noslēguši vienošanos ar Zemkopības ministriju un Latvijas pārtikas ražotājiem par sadarbību Nacionālo bruņoto spēku apgādē ar vietējo lauksaimniecības un pārtikas produkciju. Sadarbība veidojas arī ražošanā, IKT jomā. Daži uzņēmumi ir uzsākuši munīcijas ražošanu. Ir kompānijas, kuras attīsta bezpilotu sistēmas, antidronus, dronu identificēšanas iekārtas, jūras un sauszemes novērošanas programmatūras. Plašāk izskanējusi mobilā platforma "Viedsargs" u. c. Sadarbojamies arī pētniecības jomā. Piemēram, pērn parakstījām vienošanos par sadarbību ar Rīgas Tehnisko universitāti un Rīgas Stradiņa universitāti. Ir iesākts ļoti daudz sadarbības projektu, un es ceru, ka itin drīz varēsim pastāstīt plašāk par taustāmiem rezultātiem, kas parādīs, ka spējam uz vietas radīt,  ražot un apgādāt savus bruņotos spēkus. Šobrīd negribētos skriet "ratiem pa priekšu".

Taču interese ir milzīga. Patīkama ziņa ir, ka nākamajā ES plānošanas periodā pirmoreiz ES fondi būs pieejami aizsardzības jomai. Notikumi pasaulē ir likuši saprast arī ES, ka drošībā ir jāinvestē daudz vairāk. Tāpēc tiks nodrošināta iespēja Latvijas zinātniekiem sadarbībā ar kolēģiem no citām valstīm izmantot ES fondu līdzekļus militārās industrijas attīstībā.

2017. gada nogalē Latvija pievienojās Eiropas Savienības Pastāvīgajam strukturētās sadarbības (PESCO) ietvaram drošībā un aizsardzībā. Eiropai ir svarīgi attīstīt militāro loģistiku jeb, kā mēs to saucam, militāro Šengenu. Šajā ziņā atradīsim kopsaucējus ar daudzām ministrijām, jo ir vajadzība pēc uzlabojumiem infrastruktūrā – ceļi, tilti, ostas, lidostas. Tāpēc es domāju, ka šī nauda nesīs ieguldījumu visai valsts ekonomikai. Tas ir svarīgi ne tikai aizsardzībai, bet visai tautsaimniecībai.