AMATU KONKURSI
LASĪT VĒLĀK ( 3 )
VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
10. jūlijā, 2018
Lasīšanai: 13 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Drošība
1
1

NATO samita nezināmais – alianses vienprātība

LV portālam: MĀRIS CEPURĪTIS, LATO valdes loceklis

Māris Cepurītis: “Patlaban reālākais ceļš ir nevis alternatīva NATO, bet lielāka Eiropas valstu spēja aizsargāt sevi bez ASV atbalsta.”

FOTO: Edijs Pālens, LETA

Pretrunas starp ASV prezidentu Trampu un pārējo valstu līderiem nesenajā G7 sanāksmē rada bažas, ka kaut kas līdzīgs var atkārtoties NATO samitā, kas 11. un 12. jūlijā notiks Briselē, – uz plaisu alianses aizsargmūrī norāda Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks, Latvijas Transatlantiskās organizācijas (LATO) valdes loceklis MĀRIS CEPURĪTIS.

īsumā
  • Viena no aktualitātēm, ko NATO skatīs šajā samitā, ir militārā mobilitāte – savstarpējās koordinācijas un infrastruktūras uzlabošana.
  • NATO Eiropas dalībvalstīm ir jārada mūsdienu vajadzībām atbilstoši spēki, kas spēj laikus reaģēt uz plašu apdraudējumu spektru.
  • Ideālā gadījumā NATO ar savu klātbūtni ir jānovērš jebkāda militāra iebrukuma iespējamība.
  • Migrācijas problēma ir nozīmīga, taču diezin vai tā sagraus ES.
  • Trampa neprognozējamajai rīcībai pretī stāv ASV politiskā sistēma, kas prezidentam neļauj visu izlemt vienpersoniski.

Baltijas valstu intereses saistībā ar NATO samita lēmumiem, pastāvot bažām par sabiedroto spēju pietiekami ātri reaģēt uz iebrukumu Baltijā, vērstas uz alianses spēku pastiprināšanu mūsu reģionā. Tomēr NATO ģenerālsekretārs pavēstījis, ka alianse neplāno palielināt militāro klātbūtni šeit. Kā vērtējama šāda atteikuma atbilstība pastāvošajiem riskiem? Vai pašreizējās atturēšanas spējas, uzturot nelielu NATO kontingentu Baltijā, vairs ir pietiekamas?

Ideālā gadījumā NATO ar savu klātbūtni ir jānovērš jebkāda militāra iebrukuma iespējamība. Šeit izvietotajam alianses karaspēkam ir vairāk atbalsta funkcijas – ja notiek uzbrukums, tas jāaizkavē, līdz ierodas papildspēki.

Protams, jo vairāk sabiedroto karavīru ir Baltijas valstīs, jo drošāk mēs varētu justies, taču ir jāsaprot, ka ne visas NATO valstis ir gatavas ilgstoši uzturēt savas karaspēka vienības citās valstīs. Cits aspekts – izvairīšanās no tā, ka šeit izvietotās vienības pārtaptu par tā sauktajiem garnizona karavīriem, kas iesēžas vienā vietā, jūtas pārāk komfortabli un nenotiek nekāda izaugsme. Tāpēc NATO dalībvalstu spēku rotācija tiek uzskatīta par optimālu izvēli. Tas gan nedrīkstētu būt noteicošais faktors, taču tiek arī ņemts vērā, ka alianses spēku papildināšana Baltijas valstīs var izraisīt vēl lielāku Krievijas karaspēka koncentrāciju mūsu robežu tuvumā.

To, cik ātri NATO valstu karaspēks šeit var ierasties, nosaka ne tikai politiski lēmumi, bet arī ceļu infrastruktūra Eiropā, kas ne visur ir piemērota bruņojuma transportēšanai, kā arī laikietilpīgi birokrātiskie šķēršļi. Lai, piemēram, ASV vienības no Vācijas nokļūtu Polijā vai kādā no Baltijas valstīm, ir jāiegūst atļauja no visām valstīm, kuru teritorija jāšķērso. Tāpēc viens no jautājumiem, ko NATO skatīs šajā samitā, ir militārā mobilitāte – savstarpējās koordinācijas un infrastruktūras uzlabošana.

Līdz šim lielākas bažas saistībā ar ātru un efektīvu NATO rīcību raisījusi dalībvalstu vienprātības principa pastāvēšana attiecībā uz lēmumu pieņemšanu aliansē.

Šī NATO samita kontekstā alianses dalībnieku vienprātība ir viens no nezināmajiem jautājumiem. Ņemot vērā antagonismu, ko starp ASV prezidentu Trampu un citu valstu līderiem varēja vērot nesen notikušajā G7 valstu sanāksmē, ir bažas, ka kaut kas līdzīgs var atkārtoties arī NATO samitā. Tas, protams, var atstāt negatīvu iespaidu uz NATO vienotību, kas patlaban ir lielā mērā saistīta ar notiekošo ASV prezidenta administrācijā, kura nesen izsūtīja bargas vēstules virknei NATO dalībvalstu, kuras nav sasniegušas vismaz 2% no IKP aizsardzībai, vēlreiz atgādinot par to.

Vai Trampa pārmetumi sabiedrotajiem par 2% sliekšņa neievērošanu ir saistīti ar Savienoto Valstu patiesām rūpēm par NATO stiprināšanu, vai tikai ir iegansts, lai, kritizējot sabiedrotos, apšaubītu NATO pastāvēšanas lietderību?

NATO pastāvēšanu nedrīkstētu saistīt tikai ar šiem 2%, bet ir bažas, ka tie kļūs par teju vienīgo sarunu punktu, pie kura Donalds Tramps pieturēsies, radot starp dalībvalstīm arvien liekāku plaisu. Arī iepriekšējais ASV prezidents Obama mudināja Eiropas sabiedrotos ieguldīt vairāk aizsardzībā, taču stils, kā to mēģina panākt Tramps, ir daudz agresīvāks. NATO Eiropas dalībvalstīm, protams, ir jāvelta prasītie vismaz 2% aizsardzībai. Turklāt nevis formāli, bet patiešām atbilstoši mūsdienu vajadzībām, radot spēkus, kas spēj laikus reaģēt uz plašu apdraudējumu spektru ne tikai Eiropā, bet arī ārpus tās.

Vācijas kanclere Merkele nupat pavēstījusi, ka Eiropa vairs nevar paļauties uz ASV aizsardzību un tai jāņem savs liktenis pašas rokās. Eiropas Komisijas vadītājs Žans Klods Junkers jau iepriekš ir nācis klajā ar ideju par Eiropas armijas veidošanu.

Junkera un Eiropas Komisijas izteikumi par Eiropas armiju tiek uzskatīti par visai utopisku ieceri. NATO arī nav savas, bet gan ir dalībvalstu armija. Eiropas kopēja armija var būt tālākas nākotnes perspektīva. Patlaban reālākais ceļš ir nevis alternatīva NATO, bet lielāka Eiropas valstu spēja aizsargāt sevi bez ASV atbalsta. Tas aktualizējās jau Obamas otrās prezidentūras laikā, Savienoto Valstu uzmanībai pārvirzoties uz Austrumāziju, kur palielinās militārā saspīlējuma iespējamība. Nākotne ir nevis politiskas alternatīvas veidošana NATO, bet Eiropas spēju pastiprināšana, kas primāri notiks nacionālajā līmenī, savstarpējo koordināciju pēc tam īstenojot ES mērogā, taču vienlaikus saglabājot mehānismus spēcīgai sazobei ar NATO.

Vācijas kanclere Angela Merkele aizvadītajā trešdienā pauda, ka migrācijas problēmas atrisināšana noteiks jautājumu par ES izdzīvošanu. Cik nopietni raudzīties uz šādu apgalvojumu?

Protams, migrācijas problēma ir nozīmīga. Taču negribētu piekrist, ka šis jautājums, par kura risinājumiem arī līdz šim bijušas plaisas ES valstu starpā, izrādīsies lakmusa papīrs, kas parādīs, vai ES ir nākotne.

ES institūcijas ir pietiekami visaptverošas, lai problēmas kādā vienā jomā automātiski neizraisītu krahu visās. Jā, iespējams, migrācijas jautājums paliks līdz galam neatrisināts. Iespējams, ka Vācija kā ES ekonomiski spēcīgākā valsts atrisinājumu centīsies panākt, izmantojot politiskās sviras saistībā ar gaidāmajām ES budžeta sarunām un finanšu pārdali. Tomēr, ņemot vērā, ka Vācija ir viena no lielākajām Eiropas integrācijas aizstāvēm, domāju, tā kļūs piekāpīgāka, ja taps redzams, ka aktīvāka Vācijas liberālās pozīcijas virzīšana migrācijas jautājumos apdraud ES nākotni.

Patlaban daudz runā par Merkeles politisko krišanu. Ir analītiķi, kuri norāda, ka viņa atšķirībā no daudziem jaunajiem Eiropas politiskajiem līderiem vēl pieder to politiķu paaudzei, kas, pateicoties personīgai Aukstā kara perioda pieredzei, ko Merkele turklāt guvusi komunistiskajā Austrumvācijā, spēj adekvāti novērtēt Krieviju un patlaban apdraudēto starptautisko kārtību, kura gadu desmitiem nodrošinājusi mieru Eiropā. Vai ir pamats bažām?

Ne vienmēr vecums un pieredze ir noteicošā. Arī iepriekšējais Vācijas kanclers Šrēders ir piedzīvojis Aukstā kara periodu, bet viņa pozīcija attiecībā pret Krieviju ir pilnīgi pretēja Merkeles nostājai. Ne velti radies jēdziens “šrēderizācija”, ar ko apzīmē politiķu nonākšanu Krievijas interešu sfērā un Krievijas interešu atbalstīšanu. Savukārt, piemēram, Francijas prezidentam Makronam, vienam no jaunās paaudzes Eiropas līderiem, ir diezgan reālistisks skats uz Krieviju un visai stingra nostāja pret to. Daudz kas atkarīgs ne tikai no atsevišķiem līderiem, bet arī no politiskajām partijām, kādas ir pie varas. Lai gan nevar noliegt – Merkelei bijusi līdzsvarojoša loma situācijā, kad, piemēram, vācu sociāldemokrāti un biznesa grupas ar interesēm Krievijā orientējās uz sadarbību ar to.

Kā raudzīties uz Trampa un Krievijas prezidenta Putina 16. jūlijā plānoto tikšanos pēc NATO samita Helsinkos?

Viens no jautājumiem ir, vai neatkārtosies tas pats, kas Singapūrā, kur Tramps tikās ar Ziemeļkorejas līderi. Proti, vai Tramps nebūs gatavs piekāpties Putinam, to pat nesaskaņojot ar sabiedrotajiem. Cik saprotams, Dienvidkorejā bija diezgan liels pārsteigums par Trampa paziņojumu, ka ASV tur pārtrauks kopējās militārās mācības. Tātad pastāv jautājums: vai tagad nebūs līdzīgi pārsteigumi attiecībā uz Baltijas valstīm, sankciju samazināšana Krievijai vai kas cits? Apkārt “lidinās” pat jautājums, vai tik Tramps negatavojas akceptēt Krimas aneksiju.

Cik liels ir pamats meklēt paralēles ar 30. gadu Eiropu, kad Hitlers ar Staļinu sadalīja to ietekmes sfērās?

Līdz ietekmes sfēru pārdalīšanai, visticamāk, nenonāks. Taču varam sagaidīt, ka Krievija būs gatava piedāvāt ASV un arī Trampam individuāli kādus īpašus labumus, kuru dēļ viņam varētu rasties vēlme izrādīt lielāku pretimnākšanu Krievijai. Šaubos, vai Tramps kā biznesmenis būs gatavs piekāpties Krievijai, nesaņemot neko pretī. Tāpēc ir jautājums – ko? Tie varētu būt kādi ieguvumi, kas saistīti ar tirdzniecību, enerģētiku, zināmu piekāpšanos Sīrijas jautājumā, ko varētu vieglāk notirgot ASV publikai kā panākumu nekā Baltijas valstis vai Ukrainu. Daudz kas varētu būt atkarīgs no Kremļa un Putina administrācijas spējām izmantot kādas Trampa ievainojamības, personīgās īpašības. Šajā ziņā Putinam kā KGB virsniekam ir priekšrocības. Vēl viens jautājums: vai Tramps dosies tikties ar Putinu, pārstāvot arī NATO kā bloka pozīciju, vai kā ASV līderis, kas mēģina panākt kādus ieguvumus tikai ASV?

Trampam kļūstot par prezidentu, bieži izskanēja mierinājumi, ka ASV politiskajā sistēmā ir pietiekami mehānismu, lai spētu līdzsvarot viņa faktoru. Taču Tramps jau ir atstājis, iespējams, paliekošu destruktīvu iespaidu uz starptautiskajām attiecībām.

Protams, Tramps ir iedragājis līdzšinējo kārtību, piemēram, atsakoties no kodolvienošanās ar Irānu. Taču, pateicoties ASV institucionālajai sistēmai, ir virkne jautājumu, kurus viņš nevar izlemt vienpersoniski, piemēram, par sankcijām pret Krieviju, Magņitska likumu un citiem pret šo valsti vērstiem pasākumiem, kurus pieņēmis ASV kongress.

NATO un arī ASV militārās politikas kontekstā pašlaik liela loma ir ASV aizsardzības sekretāram Džeimsam Metisam, par kuru gan tiek minēts, ka viņš jau ir tuvu izkrišanai no Trampam tuvāko cilvēku loka savas pragmatiskās pozīcijas dēļ, kas ne vienmēr sakrīt ar Trampa viedokli. Taču patlaban Metiss prezidenta administrācijā ir saprāta balss, kas cenšas ieturēt līdzšinējo politisko kursu un atgādina par ASV atbalstu saviem partneriem Eiropā, ieskaitot Baltijas valstis.

Kā uz šī tomēr nedrošā starptautiskā fona vērtēt to, ka saistībā ar gaidāmo NATO samitu norādīts: Baltijas valstis atvirzās alianses uzmanības otrajā plānā?

Neteiktu, ka esam otrajā plānā. Protams, salīdzinot ar Varšavas samitu, kurā pieņēma lēmumu par NATO vienību izvietošanu Baltijas valstīs, vairs neesam uzmanības centrā. Taču virkne samitā apspriežamo tēmu ir tieši saistīta ar aktuālajām Baltijas valstu interesēm, tostarp – NATO mobilitātes un reaģēšanas spēju uzlabošana Eiropā. Viena no apspriežamajām iniciatīvām ir tā dēvētā 30–30–30–30. Proti, ap 2020. gadu 30 bataljoniem, 30 iznīcinātājlidmašīnu vienībām un 30 karakuģiem ir jābūt kaujas gatavībā 30 dienu laikā jebkur NATO ietvaros.

Iebrukuma gadījumā Baltijas valstīs tas var būt daudz par ilgu.

Protams, mums ir svarīgi, lai sabiedroto spēku ierašanās laiks būtu iespējami īsāks, taču jāvērtē karadarbībā iesaistīto pušu militārās spējas kopumā. Turklāt ne vienmēr iebrukums sākas ar tūlītēju robežas pāriešanu. Uzbrucēja spēku koncentrēšana pierobežā ļauj sabiedrotajiem reaģēt, jau redzot apdraudējuma rašanos. Ja raugāmies uz Sīrijas vai citu karadarbības piemeklētu valstu piemēru, redzams, ka tanki un artilērija dominē tur, kur ir plašas teritorijas, taču pilsētās ļoti ievērojamu militāro pārspēku spēj apturēt nedaudzas labi sagatavotas vienības. To visu zinot, potenciālais iebrucējs krietni padomās, vai ir vērts uzbrukt.

Labs saturs
1
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI